Nikolo Makjavelli
Dzimis 1469.gada 3.maijā Florencē, Itālijā, kam pieder viens no slavenākajiem vārdiem Itālijas kultūras vēsturē .Bija savdabīgs Renesanses filozofs, kurš dzīvojis laikā, kad Itālijas politisko situāciju raksturoja teritoriālā sadrumstalotība, tomēr vienlaikus bija novērojama nacionālās pašapziņas atmoda. Par viņa bērnību un jaunību trūkst jebkādu tuvāku ziņu. Domājams, ka tēvs Bernardo de Nelli – juriskonsults – un māte Bartolomeja būs tam devuši parasto klasisko izglītību. Bez Nikolo ģimenē vēl bija brālis Toto un māsas Primerana un Džinevra.
Makjavelli sāka savu karjeru kā koadjutors(palīgs)Florences Sinjorijas kancelejā, kur vēlāk turpināja darboties par valsts sekretāru, vadot arī otru valsts kanceleju, kas pārzināja iekšlietas, un uzņemoties sekretāra amatu Dieci di liberta e di pace, kam piekrita kara lietu kārtošana, maģistrātu iecelšana un vēstnieku izraudzīšana. Republikas kanclera amats, ko viņš pilda 14 gadus (1498–1512), ļauj Makjavelli gūt plašu pieredzi politikā un diplomātijā, it sevišķi veicot vēstnieka misiju pie dažādu valstu galvām. Tā viņš savā laikā vairākas reizes devies pie Katarīnas Sforcas uz Forli, uz Franciju pie Ludviķa XII, uz Vāciju pie ķeizara Maksimiliāna I, uz Romu pie pāvestiem, pie Čezāres Bordžas un citur. Sevišķi lielu iespaidu uz Makjavelli atstājusi tikšanās ar Čezāri Bordžu, pie kura viņš devās 1502. gada jūnijā un oktobrī. Šā valdnieka vārds un vaibsti vairākkārt sastopami viņa darbos. Šajos ceļojumos Makjavelli paspēja ielūkoties dažādos Eiropas nostūros, valdnieku dzīvē, diplomātijas aizkulisēs un vienkāršās tautas dvēselē.
Florences nedrošais politiskais stāvoklis un pastāvīgie ienaidnieka draudi novirza Makjavelli interesi uz kara lietām. Šajā laukā viņš ar lielu dedzību un patriotismu visu mūžu cīnījies par nacionāla karaspēka ieviešanu, visos savos darbos nemitīgi norādot uz postu, kādu nesuši algotņi. Makjavelli daļēji tika dota iespēja savas idejas realizēt: 1505. gadā tiek nodibināts maģistrāts karaspēka reorganizācijai Nove ufficiali dell` ordinanza e milizia fiorentina, kurā viņu ieceļ par vadītāju. Līdzās šai organizācijai, kas savervē ap 20 000 kājnieku, 1512. gadā nodibina Provvigione per le milizie a cavallo – jātniekus. Šī militārā reforma, kurai nesekoja atbilstoša politiska, tomēr neattaisnoja visas uz to liktās cerības. Makjavelli milicijai gan izdevās 1509. gadā atgūt Pizu, bet 1512. gada 29. augustā pie Prato spāniešu karaspēks satrieca tās spēkus, un Florencē tika atjaunota Mediči vara. Ar šo notikumu Makjavelli dzīvē iestājas liels lūzums. Viņu atbrīvo no valsts amatiem un 1513. gadā apsūdz par piedalīšanos sazvērestībā pret Mediči. Apcietināts un spīdzināts Makjavelli tomēr tiek atbrīvots kā nevainīgs un apmetas uz dzīvi savā īpašumā Sankašano tuvumā. Tur, noslēdzies savrupībā, izklaidējoties tikai tuvāko draugu – literātu sabiedrībā, Makjavelli nododas iemīļoto autoru studijām un rakstīšanai. Tas ir skumīgs, bet darbiem auglīgs laiks viņa dzīvē.Miris 1527.gada 27.jūnijā Florencē. Kā vēsturnieks Makjavelli tiek pilnam atzīts un celts gaismā vienīgi priekš simt gadiem. Savu laikabiedru vidū viņš ir izcilākais, kas pārstāv renesanses historiogrāfijā florenciešu skolu.
Makjavelli darbi.
Makjavelli sarakstījis vairākus īsus darbus -1499. gadā viņš uzraksta nelielu apcerējumu par Pizas notikumiem, bet 1502. gadā – “Par Val di Kjanas dumpinieku savaldīšanu”. Tercīnās 1504. gadā sarakstīta “Pirmā desmitgade”, kurā Makjavelli apskata notikumus Itālijā kopš 1494. gada. Šiem darbiem seko vēl daži politiska rakstura apcerējumi.Trīs ievērojami Makjavelli darbi: “Valdnieks”(“Il principe”, 1513. g.), “Apceres par Tita Līvija pirmo dekādi” (pabeigts 1519. g.) un draugu ierosinātie septiņi dialogi “Par kara mākslu” (1520). “Kastručo Kastrakāni dzīve” (1520), “Florences vēsture” (1520–1525).Līdzās minētajiem militāra, politiska un vēsturiska rakstura sacerējumiem viņš sarakstījis vairākus literārus darbus, no kuriem jāmin lieliski uzrakstītā, asprātīgā komēdija “Mandragora” (1513), novele “Arhivelns Belfagors”, satīriska poēma “Zelta ēzelis” un mazāk nozīmīgā komēdija “Klicija”.
Makjavelli darbu vēriens tālu pārsniedz vienas šauras specialitātes robežas.
Makjavelli ieguvis lielāku popularitāti kā valsts politiķis, nevis kā vēsturnieks, sevišķi ar darbu “Valdnieks”.
“Valdnieks”
“Valdnieks” pirmo reizi iespiests pēc Makjavelli nāves, 1532. gadā. Tas ir ļoti neliela apjoma rakstīts darbs, bet tajā ir izklāstīts viss, kas ir svarīgs politiskās varas izprašanai.Viņš cenšas pierādīt to, kādam jābūt labam valdniekam, un kas tam jādara. Makjavelli iestājas pret tirāniju, tomēr uzskata, ka valsti var glābt tikai diktators, kurš izmanto visus situācijai atbilstošos līdzekļus. Valdnieks drīkst rīkoties nodevīgi, likt lietā viltu un vardarbību, būtībā izmantot principu “mērķis attaisno līdzekļus”.
Galvenais uzdevums, kuru Nikolo Makjavelli lika priekšā – formulēt politiskās uzvedības normas uz sava laikmeta pieredzes, kā arī seno laiku pieredzes. Politiskā dzīve viņam – tas ir: cilvēki, cilvēku grupas, valdnieki un viņu starpā valdīšanas attiecības.