Mūsu grupai 10 cilvēkiem vajadzēja apsēsties aplī un katram uzrakstīt savu vārdu jeb iesauku kā vēlētos, lai viņu sauc – dēvē. Daži uzrakstīja savu īsto vārdu, citi atkal savu vārdu pamazināmajā forma, vai vispār citu vārdu. Katrs varēja tādā veidā parādīt savu personību un identitāti – personisko identitāti, kas ir indivīda pašuztvere balstoties uz savām fiziskajām, intelektuālajām un morālajām īpašībām. Neiztika bez izņēmumiem, viens indivīds centās izcelties ar sava „īpašā” vārda uzrakstīšanu, tādā veida cenšoties izcelties apkārtējo vidū, pasniedzējai, kuru viņš redzēja pirmo reizi, centās radīt par sevi pirmo iespaidu, kā īpašas personības, līdera, kā arī lielā jokdara tēlu, tā bija sevis fastilācija. Apkārtējo atribūcija, nebija tik spilgti izteiktā kā varbūt viņam gribētos. Apkārtējos bija jaušamas izbrīna, smīna un smieklu emocijas. Taču šīs personības uzvedības kulminācija, bija ienākot kursa biedrenei nodēvēt viņu tai neatbilstošā vārdā, kas apkārtējos izraisīja smieklu lēkmi. No kā var secināt: indivīds ieguva savu iekšējo apmierinājumu saņemot no apkārtējiem it kā pacilājumu par joku – kas tika sasniegts ar galveno atribūcijas kļūdu – tika pārspīlēta personisko faktoru nozīme indivīda uzvedībā, taču netika ņemta vērā pasniedzējas nepatika un nesaprašana pret šo notikumu. Jo Viņa šai grupā bija jaunpienācējs. Pēc tam katram tika dota iespēja izteikties par sevi un radīt savu pirmo iespaidu pasniedzējai – izrādot to ar savu runas stilu, pateikto informāciju un neverbālajiem žestiem.
Nākamais uzdevums bija balstīts uz darbību grupā. Mums bija iespēja sadalīties pašu izvēlētās grupās, tas tika dots mums ar mērķi ātri un veiksmīgi izstrādāt savu projektu. Jo ciešāk savā starpā ir pazīstami grupas dalībnieki, jo vieglāk ir sadarboties. Mēs sadalījāmies divās primārajās grupās: dejotāji un mākslinieki. Sanāca divas grupas 4 un 5 cilvēki katrā. Es atrados mākslinieku grupā no 5 cilvēkiem. Mūsu grupa bija maza, homogēna (viendabīga) , tāpēc lēmumu pieņemšana, bija viegla un neizraisīja nekādas diskusijas. Grupas komunikācija bija apļveida. Grupā sociālās lomas palīdzēja veiksmīgi darboties un kopīgi pieņemt risinājumus un katram piešķirt attiecīgo amatu.
Kad divas grupas tika savienotas grupa kļuva lielāka un nācās diviem līderiem savienoties, taču beigās jābūt vienam līderim.
Grupas spējīgākie indivīdi izvirzījās līderpozīcijās un pieņēma svarīgākos lēmumus, no izteiktajiem. Komunikācija – ratveida, kaut gan veiksmīgāka būtu tīmekļveida. Radās nelielas diskusijas, tas tādēļ, ka, jo lielāka grupa jo vairāk domu, vairāk cilvēku ar līdzīgu sociālo lomu. Taču beigās radās kopīgs lēmums un tika izvirzīti amati. Taču bija manāma minimāla vardarbība – lēmuma pieņemšana bez indivīda atļaujas, nesaskaņoti.
Nākamais uzdevums grupai bija spēle „Mafija”. Spēle nesasniedza savu vēlamo rezultātu, tā ka grupā bija izteikta sociālā slinkošana. Varbūt indivīdi bija noguruši vai arī neizprata spēles jēgu? Spēlē ļoti ātri tika atklāti vainīgie un spēle beidzās. Gribējās vairāk redzēt sāncensību un sadarbību, lai varētu vēlāk izvērtēt darbību katrā grupā. Iesaistīties konfliktā, diskusijā. Manuprāt šajā spēlē var ļoti veiksmīgi izanalizēt cilvēka vēlmi noslēpties aiz dažādām „barjerām”.
Mans secinājums, pats svarīgākais grupā ir sarunas ar kuru palīdzību var izveidot konfliktu, kā arī no tā veiksmīgi iziet. Kā arī sadarbība, kas noved pie reāla iznākuma.