Ievads
Humānisms ieņem lielu lomu garīgo vērtību sistēmā. Tas iet roku rokā ar renesansi un ir radies tumšo viduslaiku posmā, pateicoties toreizējiem kultūras darbiniekiem, kas cīnījās ar teoloģiju, sholastiku, askētismu, mistiku, pret feodālisma laikmetam raksturīgo literatūras un mākslas pakļaušanu reliģijai. Viņi centās radīt jaunu kultūru, atbrīvot cilvēku no reliģiskajiem uzskatiem un atbrīvot personību. Viņiem bija tieksme radīt atklājumus visās jomās, pilnveidot visu sev apkārt.
Ar laiku, humānisti sāka sevi pilnveidot, un attīstīt sev raksturīgās īpašības, pievēršot uzmanību dabai un savai apkārtnei. Vārdu sakot, humānisms padarīja cilvēku par Dieva radītās pasaules centru.
Humānisms kā filozofijas kategorija izceļ cilvēka vērtību un nozīmi, balstoties uz tādiem universāliem jēdzieniem, kā taisnīgs un netaisnīgs, pareizs un nepareizs un tml. Kā filozofijas kategorija, humānisms ir cieši saistīts arī ar racionālismu, kurš tāpat kā humānisms noraida transcendentālus (reliģiskus, nepierādāmus) pasaules kārtības un cilvēka lomas pasaulē skaidrojumus. Humānisms skaidro, ka ne Dievs, ne kāda absolūta ideja vai substance, bet tikai pats cilvēks ir pasaules un sabiedrības kārtības vienīgais noteicējs.
Tas tomēr nenozīmē, ka humānisms būtu pielīdzināms ateismam, jo pieļauj, ka atsevišķu cilvēku dzīvē reliģijai, ticībai var būt nozīme kā dzīves vērtībai, morāles un ētikas pamatam.
Humānisma rašanās. Renesanses kultūras būtība, tās objektīvā vēsturiskā jēga bija tā, ka renesanses kultūra sāka ideoloģisku cīņu pret feodālismu un visām tā izpausmēm reliģijā, filozofijā, zinātnē, literatūrā un mākslā. Toreizējie kultūras darbinieki – jaunās, laicīgās inteliģences pārstāvji nesamierināmi cīnījās pret teoloģiju, sholastiku, askētismu, mistiku, pret feodālisma laikmetam raksturīgo literatūras un mākslas pakļaušanu reliģijai. Viņi tiecās radīt jaunu kultūru, kas balstītos uz autonomās cilvēka personības brīvas attīstības principu, uz personības atbrīvošanu no reliģijas un baznīcas apgrūtinošās aizbildnības. Viņi cildināja laicīgās dzīves priekus, tiecās kritiski izprast apkārtējās parādības un analizēt kā cilvēka ārējo, tā arī iekšējo pasauli. Viņi sauca sevi par humānistiem (no latīņu vārda ,,humanus” – cilvēcīgs), ar to uzsvērdami viņu veidojamās kultūras laicīgo raksturu, tās slieksmi apmierināt tīri cilvēciskas, pasaulīgas intereses. Visai raksturīga līnija renesanses laikmeta humānistu darbībā bija ,,pasaules un cilvēka atklāšana”, dedzīgas zinātalkas, tieksme izdarīt atklājumus un izgudrojumus visās dzīves jomās
Renesanse filozofija. Renesanses uzplaukums attiecināms uz XV-XVII gadsimtu, kad dzīvoja tādi gara milzī kā Leonard oda Vinči, Galileo Galilejs, Mikelandželo un daudzi citi. Renesanses laikmeta sākumu datē ar XIV gs., un to parasti saista ar dzejnieku filozofu Dantes un Petrarkas darbību. Filozofijā šajā laika posmā grūti runāt par kādu noteiktu virienu, bet kopumā to raksturo humānisma ideja. Tā cieši saistīta ar domu, ka Dievs radīja cilvēku kā patstāvīgu un pilnvērtīgu būtni „pēc sava ģīmja un līdzības”.
XIV gs. Jau darbojās universitātes Boloņā un citās Eiropas pilsētās. Ar šajās mācību iestādes valdošo sholastiku (filozofijas daļa, kurā ar antīkās filozofijas palīdzību centās izskaidrot un pierādīt kristīgās ticības dogmatus) nonāca pretrunā renesanses humānistiskā filozofija. Tai gan piemita brīvdomības gars, taču reliģiskais pasaules uzskats joprojām bija noteicošais. Tikai tā ietvaros attīstījās un pastiprinājās cilvēku tieksme stāties aktīvā dialogā ar Dievu, radoši darboties, lai realizētu savu cilvēcisko misiju zemes virsū un pilnveidotu pasauli. Tā izpaudās domā par iespēju tuvoties Dievam kā Radītājam, sevišķi daiļrades procesā un tā nosaukšana par „dievišķo”, gan fakts, ka gleznotājam Rafaēlam tiek pievienots vārds „Santis” (svētais), gan citi fakti. Tādējādi renesanses laikmeta humānismu kopumā var raksturot kā universālu antropocentrismu (antropos – cilvēks). Interese par antīko literatūru un agrīno kristiešu sacerējumiem noveda humānistus pie atziņas par cilvēka īpašo vietu pasaulē. Cilvēku sāka uzskatīt par Dieva radītās pasaules centru (antropocentrisms). Katrs jutās aicināts pilnveidot sevi un attīstīt tieši sev raksturīgās īpašības (individuālisms). Kā jau pilsētniekiem, humānistiem veidojās īpaša attieksme pret dabu . Dzīvojot tā laika pilsētu šaurībā un netīrībā, viņi idealizēja laukus un jūsmoja par dabas ainavām. Vēlāk tas atspoguļojās arī mākslinieku daiļradē.
Ar antropocentrismu saistīti arī renesanses laikmetam raksturīgie estētiskie meklējumi, formas un satura līdzsvara izpausmes skaistuma kultā, kas tika realizētas galvenokārt glezniecībā un tēlniecībā. Dž. Piko della Mirandola savā Ŗunā par cilvēka godu” uzsvēra, ka cilvēks ir nevis parasta dabas būtne, bet sevis veidotājs. Dievs viņam ir devis gribas brīvību, un tam pašam jāizlemj savs liktenis. Renesanse laikā pamazām vējinājās viduslaikiem raksturīgā pārliecība par cilvēka garīgumu. Tā rezultātā cilvēka atpestīšanai vairs nav obligāti nepieciešama Dieva svētība. Tādējādi var secināt, ka humānisti centās atgriezties pie kristietības šakotnējiem ideāliem, vēršoties pret sholastiku un formalizēti birokrātisko baznīcu.
Runājot par konkrētu renesanses filozofu mācībām, jāatzīmē, ka atšķirība no mākslas tās kļūst neatkarīgas no antīkās pasaules ietekmes un, kā jau atzīmēts, brīvdomīgākas.
Renesanses filozofijas būtiska iezīme ir panteisms. Tas balstās idejā par gara un dabas vienību, atzīstot, ka Dievs izsaka, izpauž sevi radītajā pasaulē un, protams, arī cilvēkā. Šis apstāklis vieno pasauli, līdz ar to gan daba, gan cilvēki pakļauti vienām un tām pašām vai vismaz līdzīgām likumsakarībām. Tie domātāji, kas pievērsās galvenokārt redzamās jeb jutekliski uztveramās pasaules likumsakarībām, iezīmēja panteisma natūrfilozofisko virzienu, citi – mistisko. Taču arī pirmie nebija brīvi no misticisma, jo tā vai citādi atzina emanāciju (Neoplatonisma un gnosticisma mācībā — tāda materiālās pasaules rašanās, kas notiek, garīgam pirmsākumam (dievībai) izstarojot savu radošo enerģiju).
Humānisma uzplaukums. Sešpadsmitā gadsimta humānismu nedrīkst jaukt a mūsdienu humānismu, kas ir agnostisks vai ateistisks. Dienvideiropā atdzima interese par grieķu un romiešu klasisko dzīvi. Tā bija renesanse. Renesanse, kā to 1860. gadā nosauca vēsturnieks Jākobs Burkharts, bija cilvēka kā garīga indivīda atzīšanas laikmets. Sākot ar četrpadsmitā gadsimta vidu, zinātnieku, mākslinieku un rakstnieku grupas Itālijā un citur ļāva atraisīties iztēlei, lai aprakstītu savu jaunā laikmeta pieredzi. Tas bija atmodas un „atdzimšanas” laikmets, uz ko arī norāda franču vārds renaissance.
Cilvēks renesanses kultūrā un filozofijā. Humānisti, līdzīgi Petrarkam, bija cilvēki, kas nodarbojās ar retoriku, gramatiku un antīko tekstu studijām. Tas tika uzskatīts par daudz cildenāku nodarbošanos nekā praktiskā zinātne, medicīna vai vizuālā māksla. . Renesansē atdzima interese par antīko filozofiju: Sokrata gudrību, Epikūra baudu mācību un īpaši par Platona sekotāju – neoplatoniķu – idejām: ar mākslas palīdzību iespējams apjaust ideju pasaules mirdzumu, kas citādi atklājas tikai pašam asākajam prāta skatienam. Platons bija garīgais vadonis renesanses domātājiem, bet Senās Romas dzejnieks Vergīlijs – atdarināšanas vērts paraugs dzejniekiem – kā tas bija parādīts Dantes Aligjēri Dievišķajā komēdijā.
Tēlniecībā. Mikelandželo, veidojot Bakhu, bija tik prasmīgi atdarinājis klasisko stilu, ka kādu laiku to uzskatīja par patiesu antīku skulptūru. Donatello devās uz Romu, lai studētu antīko pagātni. Ap 1500. Gadu izglītotajiem itāļiem par modes lietu kļuva klasisko skulptūru kolekcionēšana.
Arhitektūra. Filipo Brunelleski un Donato Bramante devās uz Romu, lai apskatītu un nomērītu klasiskās celtnes. Kolizejs, Panteons un Marcella teātris kalpoja kā paraugs to principu atdzimšanai, pēc kuriem tie tika būvēti.
Literatūra un izglītība. MarsīlioFičīno pārtulkoja visus Platona dialogus, kā arī citus, neoplatoniķu sacerējumus ietverošus grieķu darbus. No jauna sāka lietot klasisko latīņu valodu. Daudzi autori asi kritizēja viduslaiku latīņu valodu, uzskatīdami to par īstās valodas parodiju. Tajā pašā laikā notika Senās Romas galveno literāro formu – komēdijas, episkā žanra un traģēdijas – atdzimšana.
Humānisma praktiskais aspekts. XV gs. vidū, humānisms ir sasniedzis strauju attīstību daudzās pilsētās – Florencē, Venēcijā, Romā, Milānā, Boloņā, Neapolē un vēl veselā pilsētu rindā. Humānisti ieņem politisko darbinieku, sekretāru amatu republiku dienēšanā, universitāšu pasnidzēju lomas. Veidojas jauna sociāla kārta – humānistiskā inteliģence. Ap humānistiem rodas kulturāla vide, kas apvieno dažādu sociālo grupu un profesiju pārstāvjus. Humānistiskie pulciņi, kur brīvo diskusiju atmosfērā tika lasīti seno autoru kā arī pašu sacerējumi, kļuva par nopietnu intelektuālo sakaru formu.
Agrā humānisma laikmets noslēdzās XV gs. sākumā. Tā galvenais panākums bija renesanses literatūras radīšana, zināšanu un izglītības pārorientācija uz cilvēka laicīgo dzīves veidu, antīkās mantības atjaunošana, īpaši poētiskās un filozofiskas atziņas.
Nobeigums
Renesanses laikā radusies filozofija uzlaboja cilvēku dzīvi un to personību, jo cilvēki sāka pilnveidot paši sevi, nebija pakļauti baznīcai un to uzskatiem. Katrs humānisma dalībnieks centās savas idejas vai teorijas īstenot dzīvē. Humānisti ne tikai ticēja intelektuālās biedrības atjaunošanā, bet arī centās to atjaunot ar savām rokām, izmantojot tādas sfēras, kā māksla, audzināšana un politika. Humānisms sevī ietver dažādas filozofijas tradīcijas, bet pats netiek uzskatīts tikai par filozofiju. Tas ir vērsts uz sabiedrības attīstību.