Jānis Jaunsudrabiņš
triloģija „Aija”
Triloģijas daļas:
„Aija” (uzrakstīta 1911. gadā)
„Atbalss” (uzrakstīta 1914. gadā)
„Ziema” (uzrakstīta 1924. gadā)
Galvenie varoņi:
Jānis – kopš skolas laikiem mīl Aiju
Aija – Jāņa pirmā mīlestība, apprecas ar Galdaru
Vēl līdzdarbojas:
Ieva – ganu meita, iemīlas Jānī
Aizupju Juris – Aijas mīļākais
Galdars – Aijas vīrs
Olga – Lapu saimnieku jaunākā meita, iemīlas Jānī
Balodiene – Jāņa mamma
Miķelis – Aijas jaunības dienu mīlestība
„Aija”:
Pirmā daļa vēl ir gluži tradicionāls, bērnības atmiņu stilistikā ieturēts vēstījums par kalpa zēna Jāņa aizkustinošo mīlestību uz Aiju. Vārdu sakot, “Aija” ir gluži vai pārmēru klasiska variācija par pirmās un nelaimīgas mīlestības tēmu.
Rakstnieks Jaunsudrabiņš tēlo savu satikšanos ar Jāni, kurš sāk stāstīt savu dzīves stāstu. Jānis skolas laikā iemīlas Aijā, bet viņa ar jūtām neatbild, jo nav romantiski noskaņota. Jāņa jūtas pret Aiju ir dziļas un tīras. Aija paziņo, ka Jānis ir pieņemts par ganu viņas vecāku saimniecībā – Lapās. Pienāk, Aijas un Jāņa pirmais skūpsts, tas ir kaislīgs, pilns un Jānis vēlas to atkārtot. No laimes viņš baidās pat elpot, lai neiztraucētu šo burvīgo mirkli. Aiz mantkārības Aija precas nevis ar Jāni vai Miķeli, bet gan ar veco Galdaru.
„Atbalss”:
Triloģijas otrajā daļā ir aizritējis laiks, nu jau trīsdesmitgadīgais Jānis, pilsētnieks, gadījuma darbu strādnieks, kuram, kā viņš pats izsakās, Aija “kļuvusi par viņa likteni”, kādu vasaru atgriežas mājās, kurās viņš savulaik kalpojis un saticis Aiju. Mājās, kurās mitinās Jāņa vecāki, dzīvo arī Ieva, kas no sīkas un ļoti pļāpīgas meitenītes nu jau izaugusi par skaistu un čaklu meitu, kas iemīlas Jānī. Jāņa mēģinājums pārvarēt kādreizējo mīlestību ar jaunas mīlestības palīdzību. Viņš bieži atceras vasaru, kas pavadīta kopā ar Aiju. Viss sētā notiekošais Jānim atgādina pavadīto laiku kopā ar Aiju. Viņam šķiet, ka vajag tikai aizvērt acis un viss atgriezīsies un būs kā toreiz. Tomēr – neveiksmīgi. Saimniecībā ir arī saimnieka jaunākā meita Olga, kas pēc pastaigas ar Jāni rokās – iemīlas viņā. Jāņa māte ir pret viņas dēla un Ievas attiecībām, cenšas viņus izšķirt, bet Jānis
par spīti – draudzējas ar viņu. Vairāku notikumu un nejaušību dēļ Jānis atkal satiek Aiju un uzzinājis, ka Aija kļuvusi par atraitni, dzīvo ar trim meitām pussabrukušā mājā galīgā nabadzībā, Jānis sper izšķirošo soli – aiziet pie Aijas un saprot, ka vēlas dzīvot ar viņu kopā.
„Ziema”:
Tomēr iespaidu par jauko mīlas stāstu izjauc triloģijas trešā daļa, kas sacerēta gadus desmit vēlāk. Vārdu sakot, “Ziemā” Jaunsudrabiņš mīlestību no saldsērīgas sižetiskas klišejas pārvērš eksistenciālā jēdzienā – apmēram pēc šāda principa: esamību nosaka mīlestība.
Šajā daļā tēlota Jāņa un Aijas nelaimīgā kopdzīve, kurā Jānis cenšas, lai dzīvotu labi, bet nejūt mīlestību no Aijas. Valda trūkums un nesaskaņas, un nevērība, bet Jānis vēl aizvien to nemana, jo mīl Aiju.
Jānis sola palikt kopā ar Aiju, viņš saka, ka viņu mīlestība spēj šo postu uzvarēt.
Jāņa māte uzzinot par to, ka Jānis grasās precēties ar Aiju, pēkšņi nostājas Ievas pusē un sola Ievai – izšķirt šos abus, kaut gan iepriekš viņa nevēlējās, lai Ieva būtu Jāņa tuvumā. Jānis pēc kāda laika attopas un saprot, ka iedomājies Aiju kā ideālu tēlu, bet tuvumā viņa atklājas citāda.
Tikmēr Ieva vēlas, lai Jānis pavada ar viņu visu mūžu, lolo ilūziju par kopīgu nākotni, bet tai pašā laikā Jānis lolo ilūzijas par nākotni ar Aiju. Jānis saprata, ka nespēs nevienu mīlēt kā savu Aiju, viņš bija laimīgs, ka izvēlējās palikt ar viņu nevis kādu citu, kaut patiesībā viņš mīlēja tikai viņas ārieni.
Ievas liktenis beidzas traģiski, jo kad viņa uzzina, ka Jānis precē Aiju, viņa izdara pašnāvību noslīkstot…. Jānis turpmāk vairs nespēj izrādīt mīlestību, jo apzinās, ka Ieva noslīkusi viņa dēļ.
Jāņa un Aijas kāzu dienā Aizupju Juris pasaka Aijai, ka nāks pie viņas kā mīļākais arī, kad viņa būs precējusies.
Kādu vakaru, kad Jānis pārradās mājās, Aija viņu sagaidīja nelaipni, jo aiz krāsns slēpās Aizupju Juris. Aija noliedza, ka viņai būtu mīļākais, bet Jānis zināja, ka tā nav taisnība, bet viņš tik stipri mīlēja Aiju, ka piedeva.
Jānis beidzot sāk apzināties, ka viņu abu mīlestība sāk dzist, ka tās bija tikai atskaņas no tā, ko viņi abi bija jutuši jaunībā.
Punktu viņu attiecībām pieliek notikums, kad nomirst viņu vienīgā govs, Jānis ierosina šķiršanos, taču neizšķiras abi.
Tajā pašā dienā, kamēr Aija ar meitām izgāja ārā – Jānis paņēma vecā Galdara kurpnieku duncīti un pārgriež sev abas vēnas. Kamēr viņš lēnām mirst, viņam galvā rādās Aija jaunībā un viņam kļūst žēl savas dzīves… Aija ienāk istabā un redz kā Jānis aiziet no šīs dzīves….
Jāņa tēla raksturojums J,Jaunsudrabiņa stāstā „Aija”:
Jānis nāca no nabadzīgas ģimenes. „nabaga zēns, kalpa dēls, mūžīgās pastalās iekāpis, melnu lakatiņu ap kaklu, mūžīgi salāpītiem elkoņiem un sēžamo vietu” – Jānis par sevi teica, bet viņa sociālā izcelsme netraucēja viņam būt iejūtīgam un izglītotam jaunietim.
Jānis, manuprāt, bija praktisks un nopietns, jo viņš bieži domāja, kā iekārtot savu dzīvi. Viņš fantazēja gan pusaudža vecumā, gan būdams pieaudzis cilvēks, kad atbrauca atpakaļ pie vecākiem.
No visiem stāsta tēliem tikai Aija nenovērtēja Jāņa mīlestību un labsirdīgumu, bet Jānis, neskatoties uz to, viņai neko nepārmeta : „Ko gan es varu viņai dot?”. Ieva turpretim centās būt laipna, un tas nebija uzspēlēti, bet patiesi, jo meitene bija gatava pat nolikt gulēt savā gultā, neņemot vērā, ko cilvēki var padomāt.
Salīdzinājumā ar Aiju Jānis bija audz emocionālāks un piesardzīgāks. Bet satikšanās beigās Jānis beidzot atraisījās un spēja izteikt visu, ko juta, kad Aija apprecējās un pameta viņu vienu. Jānis atvēra savu sirdi un dvēseli, nenoturējās un sāka raudāt, bet Aija bija pārsteigta par to, kavīri var raudāt. Aija nesaprata, cik sarežģītā situācijā toreiz viņa noveda Jāni, pametot viņu vienu ar savām dusmām.
„Aija” mūsdienās:
Vienpusēja mīlestība, krāpšana un aizvainojumi ir ļoti bieži sastopami arī mūsdienu dzīvē, tāpēc šis stāsts ir ļoti aktuāls. Pēc manām domām, pasaulē arī tagad ir daudzi tādi – Jāņi, kas mīl savas Aijas līdz pat mūža galam, upurējas savas mīlestības dēļ. Šī triloģija ir rakstīta turpat simts gadus atpakaļ taču ļoti spilgti attēlo arī mūsdienas.
Jā, pasaulē ir tādas Aijas, kuras tagad sauc par maitām, bet tādus Jāņus – par naiviem puišiem.
Citāti no grāmatas:
Laiku esi cilvēku mīlējis – vēlāk vairs ne ceļā satikt viņu vēlies. Nāk prāts un aprēķins starpā un izjauc visus sapņus.
Jā, pasaulē nespīd vienmēr saule. Un tumšās dienas taisni ir vajadzīgas. Ko saule sakaltē, to ūdens atveldzē, lai saulei būtu atkal ko darīt. Savs laiks priekam, savs – bēdām.
Tā ir mīlestība. Tā nāk agri vai vēlu un nes vislielāko laimi un ciešana. Šās laimes un šo ciešanu dēļ jau vien mēs dzīvojam pasaulē.
Nedomā, ka tu pazīsti cilvēku, ja esi pazinis bērnu.
Tava sirds, piemēram, ir dzirdējusi kādu skaņu un uz to atsauksies. Tas nu ir tavas sirds tonis. Tad ir pagājuši vairāki gadi. Tu esi, liekas, pārvērties, jau vecs un neatsaucīgs kļuvis. Bet klausies vien – uzreiz tu dzirdi to pašu skaņu, ko priekš daudziem gadiem kādreiz dzirdēji, un tava sirds atsaucas gluži tikpat stipri kā toreiz. Tad tu redzi, ka šī skaņa ir priekš tevis vienīgā.
Savas attiecības pret Aiju un pret Ievu Jānis sevī bija gaiši noskaidrojis. Ievu viņš varētu mīlēt kā māsu, ar vieglu jūtu garojumu. Aija turpretim viņa sirdi pārvērta liesmās.
Man šķiet, ka katram cilvēkam ir sava laime un katram tā ir savāda. Laime savā ziņā ir cilvēka dzīves un cenšanās kalngals. Uz to viņš raugās un kāpj – dažs lēnām, dažs strauji, un, man šķiet, katrs aizsniedz savu laimi, kaut arī sasniegta tā izrādās mazāk pievilcīga, nekā pēc tās cenšoties.
Laime ir – nekā vairāk nevēlēties.
Atzīties ir reizē nožēlot, un nožēlot ir tikpat kā solīties laboties.
Mīlestība tikai tik ilgi ir īsta, kamēr tā ir pilnīgi akla. Tiklīdz mēs neredzam pie savas mīlas objekta vienīgi slavējamas īpašības, mīlas zelta krāsa jau ir nokritusi, mēs skatām kailu patiesību, un tā mums sagādā daudz vilšanos.
Nogūlies gultā, viņš sataustīja labās rokas pulsa dzīslu un ar īsu griezienu to pārgrieza. Tāpat viņš atvēra kreisās rokas dzīslu. Viņš grima aizvien dziļāk miegā. Tad viņam kā sapnī parādījās Aija, jauna, ziedoša, sarkanu lakatiņu galvā. Un piepeši viņam kļuva žēl dzīves.
Kad Aija ienāca, viņš spēja tikai pavērst savas delnas uz augšu, lai parādītu, ka tu izverd viņa dzīvība.