CILVĒKA ATTĪSTĪBA MŪŽIZGLĪTĪBAS UN ILGTSPĒJĪGAS IZGLĪTĪBAS KONTEKSTĀ
Pieaugušo izglītība ir izglītības sistēmas sastāvdaļa, kas visiem pieaugušajiem ar jebkura līmeņa iepriekš iegūtajām zināšanām piedāvā iespēju mācīties visa mūža garumā. (Lieģeniece, 2002)
Latvijas daba ir neatgriezeniski pieņēmusi rudeni un tāpat arī sabiedrība pieņem izglītību kā cilvēka dzīves neatņemamu sastāvdaļu.
Sen pagājuši tie laiki, kad cilvēks, ieguvis noteiktu izglītības pakāpi, var būt pārliecināts, ka spēs ilgstoši sekmīgi strādāt un veidot savu karjeru. Šodien mēs skaidri apzināmies, ka tehnoloģiju straujā attīstība, dinamiskie procesi ekonomikā un sabiedrībā nosaka, ka cilvēkam ir jāmācās jebkurā vecumā.
Plānojot izglītības attīstību, mēs izprotam, ka mūžizglītība, pirmkārt, ir cilvēka tiesības uz kvalitatīvu un pieejamu izglītību visa mūža garumā. To varētu izskaidrot, kā – katra iegūtā izglītības pakāpe dod gan atbilstošas zināšanas un prasmes, gan sagatavo nākamam izglītības posmam. Ja bērnu un pusaudžu izglītība sabiedrībā tradicionāli ir pašsaprotama, tad pieaugušo izglītība, jeb mūžizglītība ir relatīvi jauna nozare.
Pieaugušie ir mūsu vakardienas skolnieki un studenti, kuriem ir noteikta mācīšanās pieredze, motivācija. Dzīves pieredze ir nostiprinājusi pieauguša cilvēka uzskatus un vērtību sistēmu, bet piedzīvotās grūtības vai nu stiprinājušas, vai iedragājušas ticību savām spējām, veicinājušas drosmi pieņemt jaunus izaicinājumus, spēju darboties aktīvi, lai vadītu savu dzīvi, vai arī tieši pretēji – radījušas apjukumu, apātiju un bezspēcīgu pakļaušanos grūtībām.
Pieaudzis cilvēks mērķtiecīgi virzās uz savu mērķu sasniegšanu – vai tas ir darbs, vai arī izglītība, viņu nav jāskubina, jo cilvēks to dara sev.
Savukārt agrīnā briedumā ir spēcīga ietekme gan no sabiedrības, gan no vecāku puses. Lēmumus bieži vien cilvēks pieņem nevis autonomi, bet vadoties no sabiedrībā pieņemtiem stereotipiem un normām. Problēmas veidojas, kad cilvēks vairs nespēj būt harmonijā ar sevi un apkārtējo vidi. (Svence, 2003)
Dažāda līmeņa mācību programmas, tālmācība, vakarskolas, profesionālā izglītība, tālākizglītība, pamatprasmju apguve un daudzas citas iespējas paveras mūsdienu cilvēkam, kas vēlas pārkvalificēties, ir saņēmis nepietiekošu izglītību, vai ieguvis izglītību sen, un mūsdienu reformas neļauj viņam strādāt tālāk.
Tomēr mūžizglītība arvien vēl tiek definēta dažādi atšķirīgos nacionālos kontekstos un saistībā ar atšķirīgiem mērķiem. Pēdējie pieejamie politikas pārskati liecina par to, ka definīcijas, tāpat kā līdz šim, parasti ir neformālas un pragmātiskas un ka tās vairāk ir saistītas ar praksi nekā ar konceptuālu skaidrību vai juridiskiem terminiem. Dzinējspēks, kas rada interesi par mūžizglītību, ir rūpes par to, lai cilvēki būtu nodarbināmi un lai viņi spētu pielāgoties apstākļiem. (http://izm.izm.gov.lv)
Ceļā uz izglītotu sabiedrību Latvijā vēl ir veicams daudz, ir jāveic mērķtiecīgi pasākumi, kuri nodrošinātu katra sabiedrības locekļa iespējas attīstīties atbilstoši savām interesēm un spējām, un arī šīs intereses un spējas spētu pielietot mūsdienu darba tirgū.
Ilgtspējīga attīstība ir orientēta uz cilvēkiem, un tās mērķis ir uzlabot cilvēku dzīves apstākļus, saglabājot dabu un vidi, tāpēc ir nepieciešams respektēt dabu, kas apgādā cilvēkus ar resursiem un visu nepieciešamo dzīvei. Šādā perspektīvā ilgtspējīga attīstība nozīmē cilvēku dzīves apstākļu kvalitatīvu uzlabošanu.
Cilvēka dzīves kvalitāte, iekšējā harmonija, ekonomiskais un sociālais komforts ir pamatvērtības un izglītība tās daudzveidībā ir brīnumains līdzeklis cilvēka dzīves kvalitātes paaugstināšanai.
Kā rakstīts – Darbības programmā “Cilvēkresursi un nodarbinātība” sadaļā Izglītība un zinātne, tad izglītības politiskie mērķi ir:
• Nodrošināt izglītības pieejamību visiem.
• Nodrošināt izglītības kvalitāti visās izglītības pakāpēs un veidos atbilstoši sabiedrības un tautsaimniecības attīstības vajadzībām.
• Nodrošināt sociālo vienlīdzību izglītības pieejamībā.
• Nodrošināt elastīgas iespējas apgūt izglītību visa mūža garumā.
• Nodrošināt zinātnes potenciāla pieauguma tempus.
Es uzskatu, ka daudzi no šiem punktiem jau tiek realizēti arī pašreiz, mūsdienās, bet dažus varēs realizēt tikai tad ja, mūsu valsts ekonomiskais stāvoklis uzlabosies, un cilvēku dzīves kvalitāte uzlabosies.
T. Koķe norāda, ka
• 18-30 gadu vecumā cilvēka izglītības ieguve galvenokārt ir saistīta ar karjeras un nodarbinātības perspektīvā;
• 30-40 gadu vecumā izglītība ir kā papildu pašrealizācijas un pašaktualizācijas sfēra;
• 40-50 gados cilvēks nežēlo pūles, lai demonstrētu savu noteiktību un pārliecībukaut gan vēlēšanās iesaistīties izglītībā mazinās;
• Pēc 50 gadu vecuma cilvēki izvēlas tādus izglītības virzienus, kas sekmē pārdomas, analīzi, izvērtējumu;
• Vēlākajos gados viņi nodarbināti ar to, kā samazināt savas aktivitātes, un vairāk pievēršas pašvirzītai interešu izglītībai. (Koķe, 1999.)
Koķe parāda un atklāj pieaugušā cilvēka vajadzības un palīdz izprast viņa motivāciju, iekļaujoties dažādās ar izglītošanos saistītās aktivitātēs.
Mūsdienās cilvēki pakāpeniski nonāk pie atziņas, ka mācīšanās paver iespēju uzlabot savas dzīves un darba kvalitāti. Savu iekšējo resursu vai savas pieredzes refleksēšana, izpratne, analīze un izmantošana var palīdzēt indivīdam orientēties arī praktiskā līmenī eksistences un pašrealizācijas jautājumu risināšanā. Protams, te ir vajadzīgs radošums kā spēja darboties vai domāt inovatīvi attiecībā pret nostiprinātajiem uzvedības vai domāšanas stereotipiem. Arī tā ir izglītošanās un mācīšanās visa mūža garumā un plašumā.(Lieģeniece, 2002)
Zināšanu sabiedrībā galvenā loma ir pašiem cilvēkiem. Visaugstāk tiek vērtēta cilvēku spēja efektīvi un gudri radīt un izmantot zināšanas pastāvīgi mainīgos apstākļos. Lai pilnībā attīstītu šo spēju, cilvēkiem ir jāgrib un jāvar pašiem veidot savas dzīves, tas nozīmē – jākļūst par aktīviem pilsoņiem. Izglītība un apmācība visa mūža garumā – tas ir labākais ceļš, lai visi spētu tikt galā ar pārmaiņu izaicinājumu.
Ar tām zināšanām, iemaņām un izpratni, ko mēs apgūstam kā bērni un kā jaunieši ģimenē, skolā, apmācību laikā un koledžā vai universitātē, visam mūžam nepietiks. Izglītības paliekoša iekļaušana pieaugušo dzīvē ir ļoti svarīgs elements, lai praktiski īstenotu mūžizglītību, bet tas ir tikai viens šī uzdevuma aspekts. Mūžizglītības skatījumā visa izglītība tiek aplūkota kā vienots veselums, kas turpinās “no šūpuļa līdz kapam”. Kvalitatīva pamatizglītība visiem, sākot no agrām bērnības dienām, ir visa pamatā. Pamatizglītībai, kam seko sākotnējā arodizglītība un apmācības, ir jādod jauniešiem jaunās nepieciešamās pamatiemaņas, kas nepieciešamas uz zināšanām balstītā ekonomikā. Tai ir jānodrošina arī tas, lai viņi būtu “iemācījušies mācīties” un lai viņiem būtu pozitīva attieksme pret mācīšanos.
Cilvēki plānos pastāvīgu izglītības ieguvi visas savas dzīves laikā vienīgi tad, ja viņi gribēs mācīties. Viņi negribēs turpināt mācīties, ja viņu izglītības pieredze jaunībā ir bijusi nesekmīga un personiski negatīva. Viņi arī negribēs turpināt mācīties, ja nebūs praktiski pieejamas atbilstošas izglītības iespējas no laika, tempa, atrašanās vietas aspekta, kā arī ja viņi nevarēs to atļauties. Viņi nebūs motivēti iesaistīties izglītībā, ja tās saturs un metodes neņems vērā viņu kultūras perspektīvas un dzīves pieredzi. Un viņi negribēs ieguldīt savu laiku, piepūli un naudu turpmākā izglītībā, ja tās zināšanas, iemaņas un pieredze, ko viņi jau ir ieguvuši, netiek jūtami atzīti un nepalīdz gūt panākumus personīgajā dzīvē vai darbā. Individuālā motivācija mācīties un dažādas izglītības iespējas ir galvenie faktori, lai sekmīgi īstenotu mūžizglītību. Ir būtiski vairot pieprasījumu pēc izglītības, kā arī tās iespēju piedāvājumu, jo sevišķi attiecībā uz tiem, kas līdz šim ir guvuši vismazāko labumu no izglītības un apmācībām. Visiem būtu jābūt iespējai iegūt izglītību pēc savas izvēles un nevis jāiet pa iepriekš noteiktiem ceļiem, kas ved uz zināmiem mērķiem. Tas nozīmē, pavisam vienkārši, ka izglītības un apmācību sistēmām ir jābūt pielāgojamām individuālām vajadzībām un prasībām un nevis otrādi.
Termins “mūžizglītība” (lifelong learning) pievērš uzmanību laikam: tā ir izglītība mūža ilgumā, kas notiek vai nu pastāvīgi vai arī periodiski. Jaunizveidotais termins “lifewide learning” (izglītība mūža plašumā) bagātina šo jēdzienu, pievēršot uzmanību izglītības izplatībai, kas var iespiesties visās mūsu dzīves jomās jebkurā mūsu dzīves posmā.13 Izglītības “mūža plašuma” dimensija palīdz labāk saskatīt to, kā formālā un neformālā mācīšanās viena otru papildina. Tā mums atgādina, ka noderīga un interesanta mācīšanās var notikt ģimenē, brīvajā laikā, kopienas dzīvē un ikdienas darba dzīvē. “Mūža plašuma” izglītība mums arī liek saprast, ka mācīšana un mācīšanās pašas ir lomas un darbības veidi, kas var tikt mainītas un apmainītas dažādos laikos un vietās. (http://izm.izm.gov.lv)
„ Cilvēki paši ir atbildīgi par savas dzīves veidošanu”, lasot šo citātu, prātā nāk – Antuāna de Sent-Ekziperī darbs – Mazais princis, kas ir teicis – „Mēs esam atbildīgi par tiem ko pieradinam”, jā, mēs esam atbildīgi arī paši par sevi, un šis fakts dažreiz mums aizmirstās. Mēs kā indivīdi un cilvēki esam atbildīgi par visu pasauli – neatkarīgi no tā, kādā pasaules malā esam piedzimuši vai kādai kultūrai piederam. Katrs no mums ir atbildīgs par ikvienu karu – mūsu agresīvās dzīves, nacionālisma, egoisma, dievu, aizspriedumu un ideālu dēļ.
Kad tu apzinies, ka neviens cits kā vien tu esi atbildīgs par sevi, pasauli un par to, ko tu domā, jūti un dari, tad pazūd viss žēlums pret sevi. Taču vairums cilvēku cenšas vainot citus – tas ir viens no veidiem, kā izpaužas sevis žēlošana.
Izmantotā literatūra
1. Lieģeniece D. Ievads androgoģijā. – R.: RaKa, 2002. – 183 lpp.
2. Krasnā A. Mūžizglītība karjerai un dzīves mākslai. // Psiholoģijas pasaule, 2004/08. -6.- 13.lpp.
3. Svence G. Pieaugušo psiholoģija. – Rīga, 2003. – 179 lpp.
4. http://izm.izm.gov.lv