Mikēnas
Mikēniešu iebrukums
Mūsdienās visplašāk izplatīta ir hipotēze, ka Mīnojas civilizāciju pakļāva spēcīgākie kaimiņi – Mikēnas. Mikēnieši bija mūsdienu Grieķijas kontinentālās daļas – Peloponesas iedzīvotāji ahaji (vai danaji), kas ieradušies Grieķijā no ziemeļiem vai ziemeļaustrumiem ap 2000.g. p.m.ē. – tātad nedaudz vēlāk nekā mīnojieši Egejas salās. Pirms mikēniešu ierašanās šo Grieķijas teritoriju apdzīvoja tās pirmiedzīvotāji – vecāka neolīta kultūra, kas tur, tāpat kā Egejas salās, bija pastāvējusi kopš ap 4000.g. p.m.ē. Viņi nebija grieķi, jo to valoda nepiederēja pie indoeiropiešu grupas. Mikēnieši pārņēmuši savā kontrolē Peloponesas pussalas austrumu daļu starp Korintas līci un Argosas pilsētu nogalinot, padzenot vai pakļaujot senākos vietējos iedzīvotājus.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka viena no varenākajām un labāk nocietinātajām ahaju pilsētām bijusi Mikēnas. Tā atradusies netālu no mūsdienu Grieķijas pilsētas Minaiki, Argosas līdzenumā. Ir zināms, ka Mikēnas pilsēta nodibināta 16. gadsimtā p.m.ē., aptuveni laikā, kad ēģiptieši veda asiņainas cīņas ar hiksu iekarotājiem, bet savus labākos ziedu laikus tā sasniegusi 14.-13. gadsimtā p.m.ē. – vēlīnā bronzas laikmetā. Ņemot vērā acīmredzami nozīmīgo Mikēnu lomu attiecīgajā Grieķijas civilizācijas attīstības posmā, to pieņemts saukt par Mikēnu civilizāciju.
Mikēniešu kultūras iezīmes
Mikēniešu valoda bija arhaiska grieķu valoda, rakstīta tā saucamajā lineārajā B veidā, kas atspoguļo grieķu valodu tās veidošanās sākuma posmā. Daži valodnieki uzskata, ka mikēniešu valoda bijusi lingvistiski tuva senās Kipras dialektiem. Ja tā tiešām ir, tas varētu liecināt, ka mikēniešiem varēja pastāvēt arī zināmas etniskas saites ar Levantu, kura ietekmē Kipra vienmēr atradusies. Šo salu, kas pēc platības ir trešā lielākā (9251 kv.km) Vidusjūrā, parasti pārvaldīja visas tās valstis, kas bija noteicošās Vidusjūras austrumu piekrastē.
Ienācējiem bija jau visai attīstīta podniecība, metalurģija un arhitektūra. Tomēr salīdzinājumā ar Krētas kultūru, mikēniešus drīzāk varēja pielīdzināt barbariem, jo, piemēram, māksla mikēniešiem ierodoties Peloponesā, vēl bija ļoti zemā līmenī. Tikai vēlāk tirdzniecības sakaru attīstība ar Krētu dziļi ietekmēja arī Mikēnu kultūru. Tā rezultātā ap 1600. g. p.m.ē. Mikēnas kļuva par vienu no galvenajiem antīkās pasaules centriem.
Atšķirībā no jūras braucējiem un tirgotājiem – mīnojiešiem, Mikēnām bija izteikti militārs raksturs. Par to liecina stipri nocietinātās pilsētas, zīmējumi, kuros galvenā tēma ir medības un karš. Mikēnu “militarizācija” tās vēlākā attīstības gaitā pat pastiprinājās. Mikēnieši, paši būdami izveicīgi kaujas ratu pielietošanas meistari un jātnieki, pārņēma no hetiem viņu augsti attīstīto militāro celtniecības un fortifikācijas mākslu. Līdz ar to mikēnieši drīz vien kļuva par ietekmīgāko militāro spēku visā tā laika Vidusjūras reģionā.
Starp 1600. un 1400.g. p.m.ē. attiecības starp Mikēnām un Krētu kļuva arvien saspringtākas, jo abas varas tiecās iegūt pilnīgu kontroli pār Vidusjūru. Mikēnas šo varu arī ieguva ap 1400.g. p.m.ē., pēc galvenā Krētas centra – Knosas nežēlīgas nopostīšanas. Mikēnas, gan iznīcināja Mīnoju kā civilizāciju, bet lielā mērā pārņēma tās kultūru. Līdz ar to arī kontinentālā Mikēnu Grieķija drīz vien kļuva par kultūras centru Eiropā, bet civilizācija kopumā atkal bija izdarījusi kārtējo soli tālāk Eiropā, ziemeļu un rietumu virzienā. Mikēnas pārņēma arī Mīnojas lomu Vidusjūras tirdzniecībā, kas jau ilgi pirms tam bija kļuvusi internacionāla.
Vēlīnā bronzas laikmetā Mikēnas civilizācija sasniedza augstu attīstības pakāpi. Tās arhitektūrā vērojamas kā pašu mikēniešu senās tradīcijas, piemēram, nocietinājumu celtniecībā milzīgu, ciklopisku akmens bluķu izmantošana, kā arī freskas ēku apdarē un dažādi amatniecības un mākslas priekšmeti, kur vērojami arī Mīnojas un Levanta elementi.
Politekonomiskā vara Mikēnās balstījās uz pilsētām. Katru no tām pārvaldīja atsevišķs valdnieks. Lielākās pilsētas Mikēnu valdniekam bija vara arī pār pārējām pilsētām. Citiem vārdiem, Mikēnas bija tāda kā pilsētu federācija, bet to valdnieki – augstākā šīs federācijas kolektīvā pārvaldes institūcija ar Mikēnu pilsētas valdnieku kā tās priekšsēdētāju. Tādēļ Mikēnu valstī pastāvēja zināma politiskā vienotība, ko atzīmējuši arī senie hetu diplomātiskie pieraksti. Pārējā Mikēnu sabiedrības struktūra nav īsti skaidra izņemot to, ka tās zemāko kārtu veidoja par vergiem pārvērstie agrākie pamatiedzīvotāji. Nav šaubu arī par to, ka starp brīvajiem cilvēkiem – mikēniešiem un vergiem pastāvējusi liela sociālā stāvokļa un tiesību atšķirība.
Mikēnu noriets
Neskatoties uz ievērojamo militāro potenciālu un citiem sasniegumiem, arī Mikēnu civilizācija tomēr nepastāvēja ilgi. Lai gan mikēnieši pēc desmit gadus ilgas cīņas ap 1260.g. p.m.ē. ieņēma un sagrāva Troju Mazāzijā, ko savās poēmā Iliāda aprakstījis Homērs, sākās Mikēnu noriets. Trojas ieņemšana acīmredzot bija viens no kariem daudz garākā cīņu sērijā, kas risinājās 13 un 12. gadsimtā p.m.ē. visā Egejas reģionā. Arī starp pašām Mikēnu pilsētām sākās savstarpējas cīņas, kas mijās ar arvien biežākiem dažādu citu cilšu un tautu iebrukumiem, kas apmierinājās ar iegūto laupījumu un ne vienmēr apmetās iekarotajās vietās, bet vājināja un iznīcināja Mikēnu institucionālo struktūru. Arī Mikēnu pilsēta ap 1100.g. p.m.ē. gāja bojā ugunsgrēkā. Tādēļ jau 13. gadsimta p.m.ē. beigās Mikēnas kā vienota civilizācija pārstāja pastāvēt. Tā sadalījās atsevišķos savstarpēji nesaistītos reģionālos centros. Daudzas no Mikēnu pilsētām un veseli reģioni tika izpostīti. Tas gan nenozīmē, ka tur dzīvība vispār pārstāja pastāvēt. Tā turpinājās, tikai jau daudz zemākā līmenī. Atsevišķās vietās to iedzīvotāji bez manāmām progresīvām vai regresīvām izmaiņām turpināja veģetēt vēl vairākus turpmākos gadsimtus, pārdzīvojot neskaitāmus dažādu barbaru un laupītāju iebrukumus, galvenokārt no ziemeļiem.