Ievads.
Latviešu mūzikā ir ļoti daudz izcilu komponistu. Grūti bija izvēlēties, par kuru komponistu rakstīt. Katrs komponists izceļas ar kaut ko izcilu un interesantu.
Izvēlējos rakstīt par Jāni Ivanovu. Nezinu kāpēc, bet man šķita, ka viņš varētu būt ļoti interesants cilvēks, kura daiļradē sastopami dažāda rakstura skaņdarbi. Gribēju uzzināt par viņu pēc iespējas vairāk.
Sāku meklēt materiālus gan internetā, gan grāmatās. Izrādās, ka Ivanovs ir plaši zināms komponists. Internetā gan par viņu raksta mazāk, bet grāmatās ir aprakstīta visa viņa dzīve un daiļrade.
Saturs.
Ievads…………………………………………………………………………….3.lpp
Biogrāfija…………………………………………………………………….4.,5.lpp
Mūzikas raksturojums……………………………………………………….6.lpp
Klavierdarbi…………………………………………………………………6.,7. lpp
Simfonijas……………………………………………………………………7.,8.lpp
1. simfonija jeb simfonija poēma………………………………………..8.lpp
4. simfonija jeb „Atlantīda”……………………………………………….9.lpp
6. jeb „Latgales simfonija”……………………………………………….10.lpp
Astotā simfonija………………………………………………………………11.lpp
Svīta „Zilie ezeri” ……………………………………………………………12.lpp
Simfoniskie tēlojumi………………………………………………………..12.lpp
Poēma pūtēju orķestrim „Rāzna”……………………………………….13.lpp
Svinīgā prelūdija……………………………………………………………..13.lpp
Mūzika kinofilmām………………………………………………………… 13.lpp
Instrumentālie koncerti……………………………………………………..13.lpp
Čellokoncerts…………………………………………………………………..14.lpp
Vijoļkoncerts……………………………………………………………………14.lpp
Klavierkoncerts………………………………………………………………. 14lpp.
Orģināldziesmas un tautasdziesmu apdares………………………….15.lpp
Radi par Jāni Ivanovu……………………………………………………….15.lpp
Ārzemnieki par Jāni Ivanovu……………………………………………..15.lpp
Jāņa Ivnaova daiļrade īsumā………………………………………………16.lpp
Secinājumi………………………………………………………………………17.lpp
Biogrāfija.
Jānis Ivanovs dzimis 1906.gada 9. oktobrī Preiļu pagasta Babru sādžā, kas atrodas netālu no Preiļiem, nabadzīgā zemnieku ģimenē. Pianists, komponists, pedagogs, muzikāli sabiedrisks darbinieks.
Jau agri sākās nākamā komponista darba gaitas. Sūrā bērnība mācīja augstu vērtēt čaklumu un neatlaidību. Neaizmirstamu iespaidu deva skaistā Latgales daba. Gan dzimtenes mīlestību, gan dabu, gan darba cilvēku komponists vēlāk slavinājis savā mūzikā.
Mazs vēl būdams, Jānis devās ganu gaitās. Viņš iepazīst ganu rotaļīgās un spilgtās dziesmas. Skolu Latgalē bija maz – apmēram piecas vai sešas.
Viņa bērnībai ir vēl otras mājas, kuras viņš iemīl tāpat kā Latgales dabu. Tie ir „Skrīveri”. Te ļaudīm ir citas dziesmas un paražas. Jānis tās ātri iepazīst.
„Skrīveru iespaidi gadus 45 vēlāk piešķir emocionālu spilgtumu mūzikai, ko komponists raksta kino drāmai „Salna pavasarī”.
„Skrīveros” Jānis piedzīvo 1. pasaules karu. Jau pēc dažiem mēnešiem karš izposta „Skrīverus”. Jāņa dzīvē sākas jaunas gaitas. 10 gadus vecais zēns ik uz soļa redz, kā izdziest cilvēku dzīvības, iepazīst bērnus bezpajumtniekus. Viņš mācās lasīt un rakstīt skolās, kurās toreiz nebija ne grāmatu, ne tintes, ne papīra. Tā atradās Vitebskā. Vēlāk viņš mācās Smoļenskā. Jānis iejūtas Aļabjeva, Bortņanska, Čaikovska un Rahmaņinova mūzikā, dziedādams baznīcas bērnu korī.
11 gadu vecumā zēns iestājas mūzikas skolā Smoļenskā. Klases bija ledusaukstas, nekurinātas, bet Jānis pacietīgi stāvēja rindā, lai kaut stundu piekļūtu klavierēm. Viņš spēlēja dažādos kluba koncertos. Citu saikni ar mūziku dod viņa skanīgais alts, jo viņš dzied arī kluba jauktajā korī.
Revolūcijas zeme atklāj Ivanovam skatuves mākslas skaistumu. Viņu pārsteidz pirmais mūžā redzētais skatuves darbs – Johana Štrausa „Gulbju ezers” un „Nāra” toreiz kļūst par viņa iztēles rosinātājiem. Vēl viens neaizmirstams iespaids Jānim bijis tad, kad Maskavas konservatorijas profesori vilciena stacijā ļaudīm spēlējuši Čaikovska Pirmo stīgu kvartetu „ Andante cantabile”.
1920. gadā Jāņa ģimene atgriežas Latvijā. Rodas pirmās orķestra partitūras. Tie ir populāri skaņdarbi, tautas dziesmu, sarīkojumu deju pārpalikumi pašdarbnieku ansamblim. Rūpīgi slēptas no atklātības, šai laikā top arī pirmās prelūdijas, dziesmas un tautas dziesmu apdares.
Jānis brauc uz Rīgu mācīties klavieres pie pasniedzēja Majevska un Edgara Smoliāna. Ivanovam bija dotības arī zīmēšanā, tāpēc viņu pieņem darbā par mācekli. Viņš zīmēja izkārtnes, sludinājumus un afišas. Tā viņš varēja nopelnīt naudu dzīvošanai Rīgā un klavieru stundām.
1924. gada oktobrī 18 gadu vecumā Jānis iestājas konservatorijā. Jāzeps Vītols ieteica pilnveidot klavierspēles tehniku, uzskatot, ka katram labam komponistam jābūt arī labam pianistam. Viņu uzņēma klavierklasē, pēc 2 gadiem viņš pārgāja uz kompozīcijas klasi, līdztekus studējot arī diriģēšanu.
Pēc diploma iegūšanas sekoja vēl 2 gadi Jāzepa vītola vadītajā meistarklasē, lai papildinātos kompozīcijā.
Jānis mācās arī Mākslas akadēmijā pie lielā kolorītu meistara Vilhelma Purvīša. Akadēmijā izzinātās krāsu saskaņas, silto un auksto toņu kontrasti noderējuši gleznās un pat mūzikā.
Jānis Ivanovs aizrāvās ar Skrjabinu. Augām dienām viņš pētījis partitūras, centies uzzināt visu par šī komponista uzskatiem un dzīvi. Skrjabins ienāk arī viņa studiju skaņdarbos. Vēl viņu dziļi ietekmējusi Sergeja Prokofjeva spilgtā personība.
Jānim patika ļoti diriģēt. Viņš diriģēja gan savus, gan citu autoru darbus citās valstīs. Interesējās arī par filozofijas, estētikas, mākslas problēmām. Jānis reti kur ceļoja, bet informāciju par notikumiem pasaulē viņš uzzināja lasot avīzes un žurnālus.
Vītola meistarklasē rodas darbi, kas Jānim Ivanovam paver ceļu ļaudīs: Pirmais stīgu kvartets un Simfonija – poēma jeb pirmā simfonija. Abi skaņdarbu rokraksti sadeguši radiofona bibliotēkas ugunsgrēkā, tādēļ par to tēliem, stilu varam iegūt netiešu priekšstatu no tā laika mūzikas kritikām un komponistu izteikumiem. Viņš nav uzrakstījis nevienu operu, bet ja rakstītu, tad tā būtu kaislīga. Viņa operas ideāls Ivanovam bijusi Pučīni „Toska”.
Komponists strādājis par toņmeistara radiofonā. Ikdienas saskarē ar simfoniskās mūzikas atskaņojumu praksi padziļinās orķestra pazīšana. Bibliotēkas klusumā, raugoties partitūrā atskaņotājam pieslēdzies Jānis „apceļo” tuvas un tālas zeme, iepazīst to mūziku pamatīgāk. Viņš dzird dažādus skaņdarbus, kuri atklāj neparastu harmoniskās domāšanas veidu, kas dod spēcīgu ierosinājumu vēlāk Ivanova paša meklējumiem. Jānis Ivanovs ir teicis, ka viņa lielākais ienaidnieks, kas viņam traucē, – tā esot mūzika.
1944. gada rudenī Jānis sāk strādāt konservatorijas kompozīcijas fakultātē.
Viņa vadīto kompozīcijas klasi absolvējuši tādi slaveni pianisti, komponisti kā R. Ore, O. Grāvītis, J. Karlsons (pašam komponistam neizdevās pabeigt 21. simfoniju. Pēc Jāņa Ivanova nāves to pabeidza profesora klases absolvents Juris Karlsons, kurš par šo veikumu tika apbalvots ar Jāņa Ivanova prēmiju), M. Einfelde, J. Lūsēns un citi. Pie viņa mācījies arī latviešu iemīļotais un izcilais Raimonds Pauls. 1955. gadā viņam piešķīra profesora nosaukumu. 8 gadus viņš strādā par deputātu.
Komponista vārdā nosaukta Rēzeknes mūzikas vidusskola. Nodibināta Jāņa Ivanova prēmija. Babros uzstādīts piemiņas akmens ar komponista portretcilni. Kopš 1983. gada Preiļu novadā un Rēzeknē tiek rīkotas J. Ivanova mūzikas dienas.
Mūzikas raksturojums.
Mūzikas pamatā ir cilvēka pārdzīvojumi, izjūtas kara laikā. Katrs Ivanova darbs ir liela saviļņojuma, satraukuma izraisītājs. Mūzika ir ļoti kontrastaina. Izmantojis harmonijas, rubato spēles manieri.
Liels īpatsvars Ivanova mūzikā ir dabas tēliem, kuros nereti manāma piederība ziemeļu zemēm.
Ļoti nozīmīga loma ir melodijai. Tā spēj saviļņot klausītāju un pavēstīt domu, kas pausta skaņdarbā. Skaņdarba saturu komponists izsaka nevis vārdos, bet krāsās.
Mūzikā attēlo arī cilvēka psiholoģisko pasauli. Savos darbos izmantojis tautas mūziku (t.dz. dejas). Nozīmīgs ir žanra elementu sakausējums visdažādākajos darbos, arī simfonijas formās.
Savdabību Ivanova mūzikai piešķir tās spilgtā tēlainība, konkrētība, teatrālisms.
Līdzās neapmierinātībai, smeldzei, rūgtām vientulības izjūtām Ivanova mūzikā saklausāma sīksta ticība tautas spēkam, gudrībai un dzīvespriekam.
Jau no paša muzikālās daiļrades sākuma Jānis Ivanovs iet simfoniķa ceļu. Nenoliedzami tam ir savi subjektīvi cēloņi, komponista spējas domāt orķestrāli.
Klavierdarbi.
Klavierēm Jānis rakstījis visu savu daiļrades mūžu. Nereti instrumentālie darbi gan tematikā, gan saturā sagatavo lielo, sarežģīto orķestra kompozīciju izveidi.
Klavierdarbos redzami Ivanova individuālie muzikālie paņēmieni: vienvārda mažora un minora spējās maiņas vidusdaļā, īpatnējs 2 pazeminātās pakāpes izmantojums, kā arī negaidīts, raksturīgs darba nobeigums. Mūziku skarbāku un šķautnaināku panāk staccato un legato kontrasti, ietvertās mazās sekundas intervālu akordos, kas rada asāku skanējumu. Savdabīgu nokrāsu mūzikai piešķir kvartu akordi, kontrasti un paralēli veidotās akordu secības. Dažos skaņdarbos viņš izmanto arī 6 un 7 pakāpes pazeminājumu.
Pats pirmais Ivanova publicētais skaņdarbs klavierēm ir Mazurka fa diez minorā. 1948. gadā radās viens no nozīmīgākajiem Ivanova klavierdarbiem – Variācijas ( mi minors ), kas zināmā mērā sagatavoja sesto simfoniju. Abiem darbiem ir viena un tā pati tonalitāte. Variācijas tēma ir īsa, dziedoša.
Pirmajās trijās variācijās pamazām tiek kāpināta kustība un līdz ar to arī mūzikas spriegums, kas noved pie pirmās kulminācijas ceturtajā variācijā. Te sevišķi uzsvērts spējais kontrasts starp 4. paaugstināto un 1. pakāpi basā. Spēcīgie akordi, spējās reģistru maiņas dod plašuma, varenības iespaidu.
Piektā variācija – valsis – ir liriski žanrisks kontrasts. Sestā variācija izjūtama kā skerco ar asi tvertiem akordiem. Septītā variācija ienes tonālu un tempa kontrastu: Andante, Mi mažors. Šeit ieskanas intonācijas, kas vēlāk izmantotas sestajā simfonijā. Motīvs ar nelielām izmaiņām saglabājas arī visā variācijā. Mainīgais pavadījums piešķir tam dažādas nianses.
Astotā variācija saglabā apceres noskaņu. Devītā variācija atgriežas minorā.
Desmitā variācija ievada trauksmaino, dramatisko finālu, kas apvieno pēdējās trīs variācijas. Noslēdzošā , divpadsmitā variācija pauž spēku, izaicinājumu. Radniecība ar sestās simfonijas galveno partiju te ir vispārliecinošākā. Dramatiskais uzliesmojums variācijas sākumā nesasniedz gaišu apliecinājumu, bet spēji atkal atdziest. Klusi, skumji kā jautājums, kas gaida tālāko risinājumu, noslēgumā izskan sākotnējā tēma.
Jaunas iezīmes Ivanova klaviermūzikā manāmas 60. gadu darbos. Līdzīgi simfoniju muzikālajai valodai skarbāki, asāki kļūst arī klaviermūzikas izteiksmes līdzekļi, saglabājot tomēr Ivanova klaviermūzikai tipisko spēju atrast ceļu uz atskaņotājmākslinieku un klausītāju sirdīm.
No 1969. gada līdz 1972. gadam veidojas 24 miniatūru cikls „Skicējumi”, kas aptver veselu mūsdienīgiem līdzekļiem zīmētu muzikālo tēlu galeriju. Ivanova klavierdarbi ir viens no visvērtīgākajiem sasniegumiem mūsu klaviermūzikas attīstībā.
Simfonijas.
Jāņa Ivanova galvenais žanrs bija simfonija. Latviešu mūzikas kultūrā viņa mantojums iezīmē vienu no svarīgākajiem posmiem simfonisko žanru attīstībā. Viņš ir sarakstījis 21 simfonijas, 3 simfoniskas poēmas – gleznas „Padebešu kalns”, „Varavīksne” un „Lāčplēsis”.
Ivanovam piemīt tāds domāšanas veids, kuru var apzīmēt ar vārdu simfonisms. Viņa simfonijām raksturīga konfliktējoša iedaba, kontrastu saasinājums, attīstības nepārtrauktība, tās iekšējais pretrunīgums, procesa mērķtiecīgais spriegums vai arī tā izkliedētais daudzpakāpju veidojums.
Jāņa Ivanova simfonijām mazāk tipisks glezniecisks sižetiskums, reāliju attēlojums, ārējs košums un greznums. Viņa mūzikas pasaule nereti ir problēmu pilna. Tā atklāj cilvēku uzskatus, domas jūtas saistībā ar apkārtējo pasauli. Tāpēc komponista simfonijās var izdalīt sava veida virstēmu – cilvēka un cilvēces, cilvēka un pasaules, zemes savstarpējās sakarības.
Ivanova personība te iezīmējas kā mākslinieka individualitāte, kura daiļrade izaugusi un cieši sakņojas tautas mūzikas mākslā. Tiešas saites ar folkloru ir jūtamākas, konkrētākas agrīnajos darbos ( poēmās, sestajā simfonijā). Vēlāk tās neizzūd, bet iegūst jaunu kvalitāti.
Jāņa Ivanova simfoniskās mūzikas stilā izpaužas gan klasiskā, gan romantiskā stila iezīmes. Romantiskā vairāk ir pašā mūzikas tonusā, atsevišķu izteiksmes līdzekļu pielietojumā, brīžiem harmonijas un instrumentācijas krāsainībā, atsevišķu mūzikas valodas komponentu, arī tembra, personifikācijā.
Simfoniju tēlainā struktūra ir ļoti daudzveidīga, bet tajā iezīmējas raksturīgs pozitīvais akcents. Vienmēr uzver garā stiprais. Vienlaikus skaidri izteikta muzikālā doma.
Ikviens Ivanova darbs risina arvien jaunas problēmas. Pats komponista par to izteicies: „ Komponējot katru nākamo simfoniju, izjūtu arvien lielāku atbildību par savu darbu, izvirzās arvien sarežģītāki uzdevumi. Jaunā simfonija nedrīkst atkārtot jau iepriekš izjusto un pateikto. Tai jādod jauns saturs, jauna forma, jauni izteiksmes līdzekļi, jāatrod jauna, spilgta muzikālā iecere. Tai pašā laikā jāsaglabā savs rokraksts, savs stils.”
Tāda – vienmēr pārsteidzoši jauna, mainīga, laikmetīga un tomēr īsti „ivanoviska” – ir komponista simfoniskā daiļrade.
1. simfonija jeb ”Simfonija – poēma”.
Pirmā simfonija (simfonija – poēma) ataino to tradīciju un individuālo meklējumu krustpunkta situāciju, kādā savā daiļrades sākotnē atradās Jānis Ivanovs. Šajā viendaļas kompozīcijā (monociklā) skaidri sadzirdama gan intonatīva radniecība ar atsevišķu krievu komponistu, piemēram, P. Čaikovska, S. Rahmaņinova un A. Skrjabina skaņumākslu, gan nepārprotami jūtams arī patstāvīgas, ļoti oriģināls muzikālās izteiksmes pieteikums. Šī izteiksme pamatā ir vērsta uz glezniecisku, tīri impresionistisku orķestra skanējuma veidošanas iespēju apguvi, kas laika gaitā ir kļuvusi par Jāņa Ivanova muzikālā rokraksta spilgtāko atpazīstamības zīmi. Radusies laikā, kad latviešu mūzikā vēl nebija izveidojušās savas simfonijas tradīcijas. Simfonija – poēma kļūst par nozīmīgu notikumu Latvijā, tā nes latviešu mūzikas vārdu pāri robežām.
Spriežot pēc pirmās muzikālā satura un veidojuma paņēmieniem, Ivanova rakstība radniecīga Jāņa Mediņa brīvajam stilam. Pavīd arī citas ietekmes, īpaši no krievu autoriem.
Poēmas nosaukumu devusi brīvi veidotā uzbūve: sonātes formas un simfonijas cikla iezīmes viņš apvienojis viendaļīgā darbā.
Kad Ivanovs tika iesaukta armijā, viņa biedri pārrakstīja partitūru un orķestra balsis. Līdz ar to, Simfonija – poēma apceļoja daudzas valstis.
4. simfonija jeb „Atlantīda”.
Ivanovs vēlējās uzrakstīt šo darbu tā, lai tas saviļņotu klausītājus, liktu domāt, just, atmosties no vienaldzības. Jāatrod jauna iedarbīgāka valoda, neierasts žanrs, ko sabiedrība uzmanīgi uzklausītu un saprastu. Kur rast tēmu tādam darbam? Par to domājot, viņš pievēršas tālai aizvēsturei, kad cilvēku apdzīvotus kontinentus noslīcināja okeāna dzīlēs. Tēmu viņš atrod leģendās par Atlantīdu. Jānis vēlas radīt simfoniju – skatuvisku traģēdiju triloģiju.
Viņa simfonijā Atlantīda ir attēlota kā liela, bagātīga sala. Kari, kuri notikuši ar kaimiņu zemēm, un bezrūpīgais dzīvesveids nevarējuši palikt nesodīti. Piepildoties Dieva lāstam, Atlantīdas salu līdz ar tūkstošiem cilvēku dzīvību pārklājis okeāns, neļaujot paglābties nevienam.
Atlantīda ir 1. Ivanova simfonija – drāma, pirmais darbs, kur tādā spilgtumā izcelts nesavienojamu spēku pretstats un sadursme. Bargā nāve un cilvēka dzīvības skaistums – šie divi pretpoli komponista mūzikā ieguvuši līdz šim nedzirdētu spilgtumu, kontrastainību
Simfonija sākas ar dobjām unisona skaņām. Liktenīgais iznīcības draudu tēls ieskanas griezīgās harmonijās, masīvā orķestra skanējumā, cieši ritmizētā melodijā. Stindzinošu noskaņu rada aukstais koka pūšaminstrumentu skanējums un aprautu arfas skaņu tembrs. Dzirdams trijskaņu skanējums un krītošais melodiskais zīmējums. Tas ir okeāns, aprimis pēc vētras, nepārredzams, vienaldzīgs pret cilvēku ciešanām.
Mierīgi sāka galvenā partija. Emocionālais, siltais stīgu instrumentu tembrs un dziedošā, vijīgā melodija aiz sava vēstījuma ļauj apjaust dzīvu, jūtošu cilvēku tēlus. Tā ir visa skaņdarba vadtēma.
Blakus partiju pāršalc nemierīgas galvenās tēmas frāzes. Nomākta, tumšu nojautu pilna izskan ekspozīcija. Attēloti smagi viļņi. Bargā tēma izskan orķestrī. Atlantīda nogrimst. Mūzikā iestājas miers. Skan auksti akordi.
2. daļa ir bez lielām, dramatiskām kulminācijām, pilna bezcerības, traģiskuma, dziļu skumju. Sieviešu kora bezteksta dziedājums, paralēlo septakordu harmonijas, melodijas veselie toņi uzbur senas, tālas dziesmas ainu. Vidusdaļā ieskanas austrumnieciski toņi.
3. daļa – Allegro. Tā izpilda skerco vietu simfonijā. Skerco ir mežonīga pasmaga deja. Masīvos akordos sastingst viss orķestris. Vidusdaļā ieskanas silta, gaiša mūzika.
Finālā viss norimst. Mūzika kļūst mierīga. Noslēpumainais okeāns lēni iemieg. Finālu ievada „rekviēma” tēma. Simfonija noslēdzas ar pirmās daļas galveno partiju.
Ļoti nozīmīga loma instrumentācijai. Tonālo nenoturību un krāsainību rada plaši intervālu, septakordu un nonakordu paralēlismi. Ritms ir sarežģīts un atšķirīgs katrā taktī. Akordikas pamatā ir tercu uzbūves princips. Izmantotas trijskaņu harmonijas. Atlantīda ir viena no visspilgtākajiem Jāņa Ivanova darbiem.
Sestā jeb „Latgales simfonija”.
1949. gadā Jānis Ivanova sarakstīja Sesto jeb Latgales simfoniju. Tās muzikālā valoda un tēli ir daudz vienkāršāki un vieglāk uztverami nekā citās viņa simfonijās. Tas simfonijai nodrošināja popularitāti visplašākajās klausītāju aprindās.
Ivanova sestā simfonija apdzied gan latgaliešu sūro pagātni, gan arī tautas ilgas, sapņus, cīņu un uzvaru. Tāpat kā vairākos Ivanova darbos, arī Sestajā simfonijā daudzas lappuses veltītas skaistajām Latgales dabas ainavām.
Pirmajā daļā attēlota Latgales vienkāršās un sirsnīgās tautas sūrā dzīve, ilgas pēc brīvības. Daļa rakstīta sonātes allegro formā. Mūzika izaug no divām pamattēmām. Galvenā partija ir traģiska. To veido divi elementi. Pirmajā elementā jūtams spēks, varenība. Vienlaikus tēmai ir arī skumja vēstījuma iezīmes.
Otrajā elementā saasinās skaudras, sāpīgas ciešanu izjūtas, ko pasvītro lejupslīdošās hromatiskās frāzes pavadošajās balsīs.
Kontrastu izraisa saistījuma partija. Tajā parādās rotaļīga, tautasdziesmai tuva klarnetes melodija, kas it kā uzbur Latgales ainavu. Sirsnīgā, gaišā blakus partija atbalso tautas cerības un brīvības ilgas.
Tēmas izveidē komponistam ir vairāki īpatnēji paņēmieni: vienvārda minora izlietojums, pavadošo balsu kustība paralēlās kvintās. Izstrādājumā pārsvaru gūst dramatiskie galvenās partijas motīvi. Visaugstākās kulminācijas moments, šķiet, atspoguļo tautas izmisumu un cīņu.
2. daļa attēlotas tautas radītās dziesmas un dejas, kuras sniedz prieku un mierinājumu drūmajās dienās. Šī daļa ir skerco – viegla, līksma melodija dejiskā ritmā. Vidusposmā skan tautasdziesma „ Aiz ezera balti bērzi”. Tēmai seko variācijas
Trešā daļā atspoguļo skaisto Latgales dabu. Sirsnīga, gaiša melodija, taču drīz to nomaina minora izteiksmīgā un smeldzošā flautas melodija, kas atveido zemnieku stabules skumjo noskaņu.
Ceturtajā daļā atspoguļojas brīvības cīņa. Skan latgaliešiem tuvā, skaidrā un brīvā krievu dziesma, kas nes brīvi un laimi tautai. Zemnieku stabules melodija tagad skan vareni un spēcīgi. Fināla tēmai ir ass ritms, marša iezīmes. Melodija ir radniecīga krievu tautas mūzikai. Līksmi skan uzvaras fanfaras.
Astotā simfonija.
Šajā simfonijā attēlotas cilvēka iekšējās pasaules problēmas. Ievada tēma ir smaga, drūma. Tā kontrastē trauksmainu saviļņotajai galvenajai partijai un liegi liriskajai blakuspartijai. Skaudra un grūta ir cīņa, par ko vēsta pirmā daļa.
Otrā daļa skerco ir spraigas darbības un kustības pilna. Mūzikā ir dejiski ritmi. Trešā daļa pauž skumjas izjūtas. Simfonijas finālā jūtama aktīva griba. Ievadtēma, kas izlaužas dzīvesprieka pilnajā mūzikā, atgādina, ka cilvēkam naidīgie spēki nav beiguši eksistēt. Vēl arvien pastāv nopietni draudi cilvēces laimei.
Svīta „Zilie ezeri”.
1.svītas daļas ievads „Zilie ezeri”, „Deja” simfoniskie tēlojumi „Padebešu kalns”, „Varavīksne”, poēma pūtēju orķestrim „Rāzna”,- tāds ir komponista 30.gadu devums programatiskās miniatūras žanrā. Bijusi doma uzrakstīt plašu programatisku simfonisko tēlojuma ciklu. Kopējais nosaukums būtu „Latgales ainavas”. Komponists ciklu tā arī nepabeidza, tāpēc to uzskata par nepabeigtu. Tās ir raksturīgas noskaņu gleznas, kam ierosinājumu devuši dabas un sadzīves priekšstati.
1. patstāvīgais viņa darbs bija „Pirmā svīta” jeb 1. trīs „Latgales ainavas” – „Ievads”, „ Zilie ezeri”, un „Deja”. Tās pieskaitāmas gan svītai, gan „Latgales ainavu” ciklam.
Jāņa Ivanova Svīta latviešu mūzikā pieteica spilgtu, sirsnīgu, atraisītu liriķi. Cilvēka pārdzīvojums un dabas poēzija kļūst par Ivanova agro darbu galveno saturu.
„Ievads” pauž lielu saviļņojumu, satraukumu, jūtu sabangojumu. Tajā ir tieša, klaja, emocionāla atklāsme. „Ievads” skan tumšajā fa minora tonalitātē.
Svītas otrā, lēnā daļa ir „Zilie ezeri”. Izteikta lirika, arī jūsmīgs, pacilāts emocionālais strāvojums, cilvēka pārdzīvojumu pasaule. „Zilie ezeri” ir silta, saviļņojoša noskaņu glezna, noktirne. Te saklausām kaut ko smeldzīgu, naksnīgu, varbūt pat sērdienīgu. Pati tēma atgādina latviešu tautasdziesmu „Tumša nakte, zaļa zāle”. Krāsainu alterētu akordu harmonijās, tercu un tritonu paralēlismos iemirdzas vieglu viļņu šūpoti ūdeņi. Tie ir Latgales ezeri. 30. gados šis skaņdarbs bija viens no spēlētākajiem.
Abu iepriekšējo lirisko daļu emocionālais pretpols svītā ir „Deja”. Tas ir Ivanova pirmais simfoniskais skerco. „Deja” ir skabargaina, draiska. Izmantotas harmonijas.
Simfoniskie tēlojumi „Padebešu kalns” un „Varavīksne”.
„Padebešu kalns” tapis pēc iespaidiem no varenā Mākoņkalna Rāznas ezera piekrastē. Tas ir noslēpumains, grūtsirdīgs, spokainā krēslā tinies. Bet kalnam ir arī cita seja. Dažviet tā ieskanas spoža, žilbinoša, spilgta. Tēlojuma izstrādājums ir straujš un varens. Skaņdarbā izmantota latviešu tautas dziesma „Aiz ezera augsti kalni”.
Kā pēdējās lietus lāses krīt retas arfas skaņas. Tajās tik tikko jaušamas iezvīļojas saules spektra krāsas. Vēl miglaina, nenoteikta, hromatiskos pustoņos un nenoturīgās harmonijās sāk skanēt pirmā „Varavīksnes” tēma. Dzirdami emocionāli, cilvēciski saviļņojoši toņi. „Varavīksne” ir viena no poētiskākajām Latvijas dabas dzejām. Tā skan kā himna dzimtenes skaistumam. Te nav nevienas asas, noteiktas līnijas, neviena skaļi izrunāta vārda, krasa piesitiena.
Poēma pūtēju orķestrim „Rāzna”.
„Rāzna” dzimst kā poēma pūtēju orķestrim. Tās muzikālo izveidojumu komponistam pateikušas priekšā divas tautasdziesmas, kuras iekļautas poēmas muzikālajā materiālā – „Trīs jaunas māsas” un „Trīs vasaras saturēju stallī bēru kumeliņu”.
Pirmajā tēmā saklausāma tautasdziesma „Trīs jaunas māsas”. Šim liriskajam tēlam pretstatī humoristiskā, draiskā latgaliešu puišu dziesma „Trīs vasaras saturēju stallī bēru kumeliņu”. Puiši jāj līgavas lūkoties. Tas ieskanas ugunīgajā accelerando. Vidusposmā izteikts ļaužu saviļņojums, māsu šķiršanās. Skaņdarbu nobeidz „Trīs jaunu māsu” tēma, kad jaunākā māsa sēž Rāznas krastā , vij vainagu un apraud savu vientulību.
Svinīgā prelūdija.
Skaņdarbs simfoniskajam orķestrim. To atskaņo plašos svētku koncertos.
Šo partitūru komponists veltījis oktobra revolūcijai. Mūzikā nav ne vēstis no grūtsirdīgām, skumjām, elēģiskām noskaņām. Prelūdijā strāvo gaišs jaunās dzīves apliecinājums, prieks, romantisks patoss. Tās pacilājošā spraigā tēma, marša ritmi un spožās svētku fanfaras pauž līksmi, spēku un aktivitāti. Uzvaras un prieka tēli, ko ievada prelūdija, no šī brīža paliek par neatņemamu Ivanova mūzikas daļu.
Mūzika kinofilmām.
Jānis Ivanovs rakstīja arī mūziku kinofilmām „ Salna pavasarī” un „Zvejnieka dēls”. Mūzika ir ļoti saviļņojoša un emocionāla. Katram tēlam ir savādāka rakstura mūzika.
Instrumentālie koncerti.
Jāņa Ivanova daiļrades klāstā ir trīs instrumentāli koncerti – čellokoncerts, vijoļkoncerts un klavierkoncerts..
Visu trīs koncertu muzikāli saturisko uztveri un izpratni būtiski iespaido koncertēšanas principa izpausmes, tas ir – soloinstrumenta un orķestra partiju savstarpējā mijiedarbība, tematisma izklāsts. Vadošā lomā soloinstruments nepārprotami izvirzās vienīgi kadencēs.
Čellokoncerts.
Čella koncerts ir visplašākajām klausītāju masām adresāts skaņdarbs, kur viss pakļauts mūzikas skaistuma, spilgtuma un uztveres viegluma prasībām. Tā ir mūzika, kas uzreiz atrod ceļu pie klausītāja.
Te ir spilgti mūzikas tēli un zīmīgas, ausij tīkamas melodijas. Čells spēlē ļoti plašu, izteiksmīgu melodiju. Komponists nevēlējās parādīt visas čella tehniskās iespējas. Orķestra loma ir ierobežota solista pavadījumā. Koncertu veido divas noskaņu sfēras – pirmā ir satraukti patētiska ar tieksmi uz dramatismu, darbīga, bet otrā ir izteikti liriska. Galvenā partija ir trauksmaina, pacilājoša.
Plaša elpa piemīt koncerta otrajai, lēnajai daļai. Cēla, mierīga un liriska melodija izaug līdz trauksmainam, emocionālam sasprindzinājumam.
Čella koncerts pieder pie iecienītākajiem latviešu simfoniskās mūzikas
darbiem. To atskaņojuši gandrīz vai visi latviešu ievērojamākie čellisti.
Vijoļkoncerts.
Šis koncerts ir viens no Ivanova gaišākajiem darbiem. Tas ir dzīvespriecīgs un saulains.
Galvenā partija ir spraiga, trauksmaina. Blakus partija ir gaiša, jūsmīga un plaša. Tā ir miera un laimes simbolizētāja. Vijole spēlē dziedošu un spilgtu melodiju. Te ir spilgtas instrumentācijas krāsas, izteikts nacionālais kolorīts. Ne vien mūzikas valodā, melodikā, harmonijā, bet arī pašā vijoles izmantotajā instrumentācijas faktūrā ir daudz kas no tautas mūzikas.
Klavierkoncerts.
Te vērojami dramatiski risinājumi un padziļināts psiholoģisms. Te ciešā savstarpējā mijiedarbībā saliedējas kontrastējošas noskaņu sfēras. Viena saistīta ar filozofiskām pārdomām, bet otra ar aktīvas darbības, gribasspēka apliecinājumu.
Negaidītas, ļoti brīvas ritmu, tempu un dinamikas maiņas ienes mūzikā asus pretstatus. Rečitējoša tipa veidojums, it kā brīvas „ sarunas „ pie klavierēm nomaina tvirti, aktīvi ritmi. Šo kontrastu dēļ koncerts sasaucas ar otro stīgu kvartetu.
Galvenā partija ir vīrišķīga, spēcīga, kareivīga. Blakus partija ir sapņaina un romantiska, bet brīžiem skarbi klavieru akordi ievelk stingrus vaibstus.
Mūzika skan ritmiski brīvā izpildījumā ( rubato ). 2. daļā ir ar tautas mūziku saistītas tēmas. Izmantojis zvejnieka dziesmas tēmu no kinofilmas „Zvejnieka dēls”. Koncerta žanrs ir dramatizēts, tuvināts simfonijai. Pastiprināta kontrastainība, visās daļās sonātiskuma iezīmes. Cikls ir tematiski vienots.
Precīzi Jāņa Ivanova klavierkoncerta nozīmi komponista daiļradē savulaik izteica L. Kārkliņš: „Klavierkoncerts pilnībā noslēdza klasiski romantisko tradīciju un ievadīja atkal jaunos meklējuma ceļos”.
Orģināldziesmas un tautasdziesmu apdares.
Viss Jāņa Ivanova dziesmu un apdaru devums saistīts ar tematisko, literāri muzikālo raidījumu ciklu „ Pazīsti dzimto zemi”. Dziesmas galvenā doma, kas aužas cauri gan cilvēka dzīves ritumam, gan mīlestības motīviem, ir Latgales dabas skaituma cildinājums, dzimtās zemes mīļums. Tās ir ļoti vienkāršas, dziedātājiem „pateicīgas” dziesmas, kur viss pakļauts balsij, melodijas plūdumam. Ar atklāto jūtu izteiksmi un iezīmīgo melodiku Ivanovs turpina to solo dziesmu līniju, ko latviešu mūzikā pārstāv Emīla Dārziņš. Ļoti populāras ir viņa kora vokalīzes „Rudens dziesma”, „Gājputni” un „Lietainā diena”.
Dažām dziesmām ir ļoti spilgts nacionālais kolorīts. Tās pašā senākās tautasdziesmas ar ganu un arāju dziesmu raksturīgajiem gari stieptajiem ūvinājumiem, šauro diapazonu, brīvo struktūru un seno skaņkārtu iezīmēm atgādina „ Latgales ganu dziesma”. Daudzas tautasdziesmu apdares izmantotas simfoniskajos darbos.
Radi par Jāni Ivanovu.
Sieva Leonora Ivanova: „ Jānis bija ļoti precīzs cilvēks. Viņam nepatika kaut kur skriet. Jānis agri nesēdās pie klavierēm, jo viņam nepatika traucēt kaimiņus. Viņš bija ļoti labs cilvēks. Patika pastaigāties un izbaudīt dabas skaistumu. Kad bijām jaunāki, viņš sēdēja pie klavierēm un spēlēja man, es klausījos.”
Mazmeita Diāna: „Viņš vienīgais spēja mani ieinteresēt mūzikā. Mēs kopā zīmējām krāsainas notis, un pēc tam es biju ar mieru spēlēt.”
Dēla sieva Irina Ivanova: ”Sabiedrībā viņš izskatījās stingrs un skumīgs, bet mājās viņš bija pavisam cits – smaidīgs un sirsnīgs. Tikai viņš ļoti daudz strādāja un tad gan bija ļoti dusmīgs, ja kāds traucēja. Viņš bija jūtīgs un apvainojies uzliesmoja kā sērkociņš, tomēr ne uz vienu nekliedza.”
Ārzemnieki par Jāni Ivanovu.
Musicweb.uk.net autors Robs Bārnets: „Ivanova simfonisko ražīgumu var salīdzināt ar britu komponista Havargela Braiena iespaidīgo veikumu. Viņa mūzika ir radniecīga Prokofjeva, Sibēliusa un Šostakoviča mūzikai.”
Britu žurnāla „Gramaphone” autors Gajs Rikardss: „ Man ļoti patīk astotā un divdesmitā simfonija. Astotās simfonijas ievadā var saklausīt ķeltu motīvus.”
Jāņa Ivanova daiļrade īsumā.
24 skicējumi klavierēm
Variācijas klavierēm
Mūzika kinofilmām „Zvejnieka dēls” un „Salna pavasarī”
Prelūdijas ( Svinīgā prelūdija)
21 simfonija
Svītas ( „Zilie ezeri”)
Poēma pūtēju orķestrim „Rāzna”
Simfoniskie tēlojumu „Padebešu kalns” un „Varavīksne”
3 instrumentāli koncerti( Čellokoncerts, Vijoļkoncerts, Klavierkoncerts)
3 stīgu kvarteti
30 orģināldziesmas
30 tautasdziesmu apdares
Vokalīzes jauktajam korim
Secinājumi.
Rakstot šo darbu, es uzzināju daudz ko jaunu par Jāni Ivanovu. Viņš ir ievērojams simfoniķis Latviešu mūzikā. Priecājos, ka izvēlējos tieši šo komponistu, jo varu citus iepazīstināt ar Ivanova izcilo veikumu. Viņa 21 simfonijas ir iemīļotas pat šobaltdien.
Jāņa Ivanova mūzika ir ļoti interesanta ar savām harmonijām un daudzveidību. Viņš ir rakstījis mūziku par dabu, cilvēkiem un pasauli. Tiem, kas vēl nav klausījušies Ivanova mūziku, iesaku to izdarīt, jo viņa mūzika patiešām ir skaista un emocionāla.
Izmantotā literatūra.
Mūrniece L., Darkevics D. „Latviešu mūzika 89” Rīga „Liesma” 1990
Bērziņa Vizbulīte „Dzīves simfonija” Latvijas valsts izdevniecība Rīgā 1964
Žurnāla „Mūzikas Saule” 2006 pielikums „Jānim Ivanovam 100”
Internets – www.lmic.lv/komponisti.php?id=289 – 18k?