Satura rādītājs.
Ievads . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 1. lpp
Ekonomiskās un monetārās sadarbības vēsture . . . . . 2.lpp
Bretton-vudas sistēmas sabrukums . . . . . . . . . . . . . . 4. lpp
Monetārā sistēma un ECU . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .7. lpp
Ekonomiskā un monetārā savienība – priekšrocības un trūkumi . . . 8. lpp
Par un pret
Eiro ieviešana veicinās tūrisma attīstību . . . . . . . . . . 10. lpp
Stabila nauda . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 11. lpp
Samazināsies valūtu risks . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 13. lpp
Izveidosies lielāks tirgus, kurā norēķini notiek vienā valūtā, līdz ar to vienkāršosies norēķini Eiropas valstu starpā . . . . . . . .13. lpp
Izveidosies stabila otra alternatīva rezerves valūta pret dolāru . . . 14. lpp
Mobilizēs Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis straujāk un dziļāk veikt politiskās un ekonomiskās reformas . . . . . . . . . . 15. lpp
Samazināsies procentu likmes . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 16. lpp
Ieviešot eiro zūd nozīmīgs ierocis – valūtas maiņa cīņai pret naudas atmazgāšanu . . .. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .16. lpp
Eiropa paliks kosmopolītiska – “Valūta – tā ir valoda. Cilvēks nevar tik viegli nomainīt valodu.” . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 17. lpp
Neizdošanās gadījumā cieš visas pasaules ekonomika . .18. lpp
Pazūd iespēja kontrolēt iekšējo monetāro politiku . . . . . 19. lpp
Kā eiro ir gājis sākot no ieviešanas brīža? . . . .20.lpp
Latvija un eiro . . . . . . . . . . . . . . 23. lpp
Aptauja . . . . . . . . . . . . 26. lpp
Nobeigums un secinājumi . . . . . . . . . . . 30. lpp
Izmantotās literatūras saraksts . . . . . . . . 31. lpp
Pielikums
Eiro monētas un banknotes . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 32. lpp
Ievads
Kā jau visiem zināms, kopš 1999. gada 1. janvāra pasaulē nākusi jauna valūta. Tā ir Eiropas Savienības kopējā valūta – eiro. Pagaidām gan tā figurē tikai neskaidras naudas norēķinos, taču ar 2002. gada 1. janvāri to ir plānots ieviest apgrozībā arī skaidras naudas norēķinos visā Eiropā. Šis nav pirmais mēģinājums apvienot Eiropas valūtas, bet, pagaidām vērienīgākais un arī veiksmīgākais. Eiro aizstās 11 Eiropas monetārās savienības (EMS) dalībvalstu nacionālās valūtas un nacionālā monetārā politika tiek uzticēta Eiropas Centrālajai Bankai (ECB).
Man šie visi procesi likās ļoti interesanti, tādēļ nolēmu tos papētīt tuvāk un apskatīt tieši saistībā ar Latviju – kā Latviju ietekmēs eiro ieviešana, kādi būs izdevīgie momenti, kas nāk tai līdzi, kādi šķēršļi, un kādi negatīvie momenti. Tā kā šādu momentu ir ļoti daudz, darbā apskatu tikai, pēc manām domām, svarīgākos. Tiek apskatītas arī Latvijas iespējas pāriet uz šo jauno valūtu tās ceļā uz Eiropas Savienību, kas tiek arī minēts Latvijas Bankas stratēģijā kā viens no galvenajiem punktiem iekļaujoties ES.
Gribēju noskaidrot arī sabiedrības viedokli šajā jautājumā, tādēļ veicu aptauju, kurā noskaidroju cilvēku informētības līmeni par eiro, to attieksmi pret to un pret Eiropas Savienību vispār.
Ekonomiskās un monetārās
sadarbības vēsture.
Pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropas demokrātiskās valstis, sāka meklēt jaunu virzību, kas nodrošinātu gan politiski, gan ekonomiski stabilu attīstību un “aizsargātu” tās no militārās Krievijas un ekonomiski spēcīgās Amerikas. Jau 1948. gadā tika noslēgts beniluksa Muitas Ūnija starp Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu, kas vēlāk kļuva par modeli dažādu valstu ekonomiskai sadarbībai. Taču Jaunās Eiropas (runa ir par valstu integrāciju tādā nozīmē kā mēs to saprotam un uztveram šobrīd) pirmsākumi datējami ar 1950-51. gadu, kad tika noslēgts līgums par Eiropas Ogļu un tērauda apvienības izveidi – tas bija pirmais plaša mēroga ekonomiskais līgums, kas saistīja praktiski visas lielākās Eiropas valstīs. 1957. gadā sešas Eiropas valstis paraksta t.s. Romas līgumu, izveidojot Eiropas ekonomisko asociāciju EEA un Eiropas Atomenerģijas apvienību. Šo Eiropas līgumu mērķis ir veicināt saimniecisko augšupeju un augstāku dzīves līmeni un novērst iespējamos militāros draudus. Līdz ar to var uzskatīt, ka uz 1958. gadu noslēdzās pirmais “neapzinātās” integrācijas posms – bija skaidri izkristalizējusies Eiropas valstu griba un nepieciešamība veidot “kopējas mājas”.
Eiropas Kopienas mērķis nodibināt ekonomisko un monetāro savienību oficiāli formulēts 1969. gadā valstu un valdību konferencē Hāgā. Kopš tās reizes vairākkārtīgi tas ticis koriģēts Eiropas valstu samitos. Var izdalīt trīs svarīgus posmus Eiropas ekonomiskajā un monetārajā integrācijā Eiropas Kopienas ietvaros.
Pirmais posms 1958. – 1968. gads. Šajā laikā tika noslēgts pārejas posms uz kopējo tirgu. Tika sperti pirmie soļi sākot ar netarifu barjeru novākšanu, līdz brīvai preču kustībai starp sešām Eiropas Kopienas valstīm. Īpaši progress tika panākts kopējas lauksaimniecības politikas izstrādē, kas uz šī perioda beigām jau reāli sāka funkcionēt. Tika likti pamati kopējai transporta politikas sagatavošanai (pašsaprotama attīstības gaita pēc muitas ūnijas realizēšanai dzīvē) . Līdz ar to var teikt, ka uz 1969. gadu jau eksistēja ievērojams kopējais tirgus.
Nākošais solis bija Eiropas Monetārās savienības izveide, t.i. stabilas monetārās zonas izveide Eiropā. Nepieciešamība pēc šādas savienības izrietēja no sasniegtā progresa koptirgus izveides jomā. Spiediens uz Bretton-Vudas valūtas sistēmu (tā sabruka 1970. gadā) Eiropas valstu vadītājiem lika nopietnāk pievērsties Monetārās Ūnijas izveidei. 1970. gadā Luksemburgā Eiropas Kopienas Ministru Padomē tika pieņemts lēmums, ka turpmāk valstu monetārās integrācijai jānotiek paralēli (vienlaicīgi) ar ekonomiskās politikas konversiju. Praksē tas nozīmēja, ka Eiropas Kopienas valstīm jākoordinē sava darbība deficītu finansēšanas, nodokļu politikas un finansu tirgus jomās. Dalībvalstīm tika rekomendēts pakāpeniski sašaurināt valūtas maiņas kursu svārstību robežas, ar mērķi līdz 1980. gadam radīt apstākļus pilnīgi brīvai kapitāla kustībai un pilnīgi brīvu valūtu konvertibilitāti savā starpā pēc neatgriezeniski fiksētiem valūtas kursiem.
Otrais posms 1969. – 1979. gads. Lai paaugstinātu Eiropas monetārās savienības gatavības pakāpi, 1972. gadā Bāzelē tiek pieņemts lēmums, par apmaiņas kursa svārstību robežas noteikšanu Eiropas valūtām attiecībā vienai pret otru. Noteikumi paredzēja, ka svārstības nedrīkst pārsniegt attiecīgo valūtu svārstības pret ASV dolāru. Šo mehānismu nosauca par “čūsku tunelī” (snake in the tunnel). “Čūska” ir valūtas kursu svārstības Kopienas ietvaros un “Tunelis” ir valūtas kursu svārstības pret dolāru.
Taču 1970. gads nebija labvēlīgs ekonomikas un monetārai integrācijai. Bretton Vudas sistēmas sabrukums, naftas cenu straujais pieaugums, kas savukārt izraisīja augstu inflācijas līmeni, radīja lielu spekulatīvu spiedienu uz Eiropas valūtām. Nesakārtotība starptautiskajās monetārajās attiecībās padarīja Eiropas monetāro integrāciju ļoti sarežģītu, vai pat neiespējamu.
1972. gadā Anglija pieļāva sterliņu mārciņas svārstības ārpus noteiktajām “čūskas” un “tuneļa” robežām. Anglijai drīz sekoja Īrija, Dānija un Itālija. 1977. gada beigās tikai puse no Kopienas Valstīm (Rietumvācija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga un Dānija) palika “čūskas un tuneļa” mehānisma ietvaros.
1979. gada Brēmenes konferencē Eiropas valstu vadītāji no jauna apstiprināja vēlēšanos izveidot pilnīgu monetāro savienību. Līdz ar to 1979. gada martā tika apstiprināti konceptuāli pilnīgi jauni Eiropas Monetārās Savienības veidošanas principi.
Trešais posms 1979. – 1994. gads. Astoņdesmitajos gados vēl vairāk nostiprinājās doma par integrācijas nepieciešamību, jo:
– bija nepieciešams apvienot fragmentāro Eiropas tirgu, lai padarītu to konkurētspējīgu ar Amerikas un Japānas ekonomiku.
– ļoti asas bija reģionālās atpalicības problēmas, kas bija jālikvidē.
Šo apsvērumu dēļ, tika izstrādāta programma, kas paredzēja novākt visas fiziskās, tehniskās un fiskālās barjeras brīvai preču, pakalpojumu, personu un kapitāla kustībai līdz 1992. gadam.
Pēc šīs programmas realizācijas, dabisks integrācijas procesa turpinājums būtu vienotas naudas vienības – ECU ieviešana. (kas gan nav obligāti). To varētu izdarīt tikai ar centralizētas institūcijas palīdzību, kas kontrolētu vienotu kredīta procentu likmi visai Savienībai un apmaiņas kursu pret trešajām valstīm.
Bretton-vudas sistēmas sabrukums.
Britu mārciņas devalvācija 1967. gadā. Bretton-Vudas sistēma trūkumi veicināja destabilizējošas situācijas veidošanos, kad izteikti vājākās un stiprākās valūtas tika pakļautas intensīviem spekulantu uzbrukumiem, kas izpaudās valūtas masveida pārdošanā vai pirkšanā. Spilgti piemēri ir 1967. gada Lielbritānijas mārciņas devalvācija un 1971. gada Bretton-Vudas sistēmas sabrukšana.
Jau pirms mārciņas oficiālās devalvācijas 1967. gadā pieprasījums un piedāvājums pēc mārciņās denominētiem aktīviem nebija sabalansēts. Tāpēc, lai kompensētu pieprasījuma un piedāvājuma negatīvo bilanci un tādējādi noturētu pārāk augstu novērtēto mārciņu (2,8 USD/GBP līmenī), Lielbritānijas centrālā banka regulāri iepirka GBP lielos apjomos. Šāda veida operācijas strauji samazināja Lielbritānijas rezervju krājumus, kas atspoguļojās arī valsts maksājumu bilancē. 1967. gada 17. novembrī rezervju zaudējumi bija sasnieguši tādus apmērus, ka spekulanti sāka šaubīties par IMF (Starptautiskais Valūtas Fonds) spējām kompensēt šos zaudējumus ar aizdevumu Lielbritānijai. Tiklīdz spekulanti (arī “mirstīgie” tirgus dalībnieki) sajuta briesmas, ka viņu mārciņu ieguldījumi nākotnē var kļūt mazvērtīgi, strauji samazinājās pieprasījums pēc mārciņu aktīviem. Milzīgais mārciņu aktīvu piedāvājums no vienas puses un minimālais pieprasījums no otras puses radīja GBP pārdošanas kampaņu tirgū. Rezultātā, 17. novembra dienas laikā Lielbritānijas centrālā banka zaudēja vairāk nekā 1 mljrd. no savām dolāru rezervēm. Nākošajā dienā centrālā banka kapitulēja, devalvējot mārciņu par 14%. Spekulantiem, kas 14. novembrī pārdeva savas mārciņas centrālajai bankai, jau 18. novembrī varēja “ieskaitīt” savā kabatā 140 mlj. USD peļņas, savukārt centrālā banka tādu pašu summu varēja norakstīt zaudējumos. Arī pēdējo gadu pieredze liecina, ka centrālās bankas pat apvienojoties nespēj stāvēt pretī milzīgajai tirgus ažiotāžai, kurā pārsvarā valda cilvēku emocijas un alkatība. Centrālo banku darbība rezultātā darbojas kā katalizators, kurš, faktiski, nolemj doto valūtu devalvācijai, ja intervence neizdodas (kas notiek 90% gadījumos).
Bretton-Vudas sistēmas sabrukums. Pēc mārciņas devalvācijas Bretton-Vudas sistēma pārdzīvoja vēl vairākus triecienus: Francijas franka devalvācija 1969. gada augustā, Vācijas markas peldošais kurss un revalvācija 1969. gada Septembrī – Oktobrī. Punkts tika pielikts 1970-1971. gada vispasaules ekonomiskās krīzes laikā.
1970. gadā strauji pieauga ASV maksājumu bilances deficīts, sasniedzot 10 mljrd. USD gadā. 1971. gadā tas palielinājās vēl vairāk (jau pirmajā kvartālā tas pārsniedz 5 mljrd. USD). tas liecināja, ka citām valstīm bija tāds pats maksājumu bilances pārpalikums, lielāko daļu no tās veidoja Rietumvācijas izteikti pozitīvā maksājumu bilance. Lai saglabātu tekošo Vācijas markas un ASV dolāra kursu – 0.27 DEM/USD, Bundesbanka (Vācijas centrālā banka) no 1971. gada janvāra līdz martam pastiprināti pārdeva DEM, tādējādi papildus iegūstot starptautiskās rezerves. Aprīlī šo rezervju plūsma uz Bundesbanku strauji pieauga vēl par 3 mljrd. USD. Strauja rezervju pieplūde Bundesbankā nozīmēja Vācijas monetārās bāzes palielināšanos un naudas piedāvājuma palielināšanos, kas radīja inflācijas spiedienu. Lai to novērstu bija nepieciešama markas revalvācija, taču revalvācijas gadījumā strauji pieaugtu Vācijas markās denominēto aktīvu peļņa (uz kursa celšanās rēķina). To sajutuši, tirgus dalībnieki radīja ažiotāžas pieprasījumu pēc marku aktīviem (citiem vārdiem sakot pašām markām). Vēl 1971. gada 4. maijā Bundesbanka ar aktīvas intervences palīdzību mēģināja atbalstīt dolāru un neatlaist marku, kopumā šajā dienā Bundesbanka iepirka vairāk nekā 1 mljrd. USD. Lai saglabātu dolāra un markas kursu, 5. maija pirmo stundu laikā bija spiesta nopirkt vēl vienu mljrd. USD. Vēl pēc stundas Vācijas centrālā banka paziņoja ka atsakās veikt valūtas operācijas, ļaujot markai brīvi peldēt.
Tā paša gada augustā prezidents Niksons ar viņa “jauno ekonomisko politiku”, dolārs vairs nebūs brīvi peldošs, paziņoja par Bretton-Vudas sistēmas pastāvēšanas izbeigšanu. Decembrī, saskaņā ar jauno “Smita” plānu un sabiedroto vienošanos, Bretton-Vudas sistēmai bija jāatjauno sava darbība, taču tā cieta neveiksmi. 1973. gadā Amerika un tās tirdzniecības partneri vienojās par peldošo kursu sistēmas izveidošanu.
Monetārā sistēma un ECU
Bretton-Vudas sistēmas sabrukuma likumsakarīgas sekas bija peldošo kursu ēra, kas ir izdevīgi stiprajām (DEM,JPY) valūtām, bet draudīgi vājākajām valūtām (GBP,USD), jo pieaug spekulatīvais spiediens uz šīm valūtām. Visvairāk šajā situācijā cieš ražotāji, kas vairs nevar veikt detalizētu attīstības plānošanu neprognozējamā ārējā tirgus dēļ. Cieta praktiski visas valstis un tieši tas sarosīja Eiropas valstis izveidot jaunu valūtas sistēmu. Sākotnēji tas izpaudās kā ierobežotas valūtas kursa svārstības ap fiksētiem kursiem, taču agrāk vai vēlāk valstīm būtu jāvienojas par vēl ciešāku integrāciju valūtas jomā, proti, vienotas valūtas ECU (European Currency Unit) ieviešanu Eiropas Kopienas ietvaros.
Eiropas Monetārās sistēmas pamatelements ir ECU, kas ir “composite currency” (valūtas grozs). Tas izveidots balstoties uz katras dalībvalsts specifiskiem valūtas daudzumiem, atbilstoši to kopējam nacionālajam produktam un dalībai kopējā tirdzniecībā. ECU kalpo arī kā Savienības ekonomisko attiecību novērtēšanas līdzeklis, jo Savienības budžets tiek novērtēts ar ECU.
ECU vērtību katrā valūtā var noteikt atbilstoši tās vērtībai, kā komponentei no valūtu groza. (atkarībā no dotās valūtas vienību skaita grozā).
Tā kā katrai valūtai ir noteikta attiecība ar vienu ECU, tad ir iespējams noteikt savstarpēji fiksētus nacionālo valūtu kursus. Tas ir divpusējs, centrālais kurss. Katrai dalībvalstij tas ir jānotur zināmās robežās. (procentuāli izteiktās). Šobrīd šī robeža ir 2.5%, taču ekonomiski vājākajām valstīm šī robeža var tikt paplašināta līdz 6.0%. Ne visām valstīm ir pa spēkam izpildīt šos noteikumus, tā jau 1992. gadā Itālija un Lielbritānija, pārkāpjot šo robežu, faktiski, pārtrauca savu dalību izveidotajā Maiņas Kursu Mehānismā (MKM). ES valstu centrālajām bankām kopīgi jācīnās par nacionālo valūtu fiksēto kursu saglabāšanu, kas izpaužas sekojoši: Ja franču franks nokrīt līdz savai 2.25% robežai attiecībā pret vācu marku, tad Francijas bankai ir jāpārdod vācu markas un Vācijas Bundesbankai jāiepērk franču franki.
Bez intervencēm, attiecīgo valstu centrālo banku rīcībā ir arī citi instrumenti, piemēram, procentu likmes.
1993. gada 2. augustā, lai mazinātu spekulatīvo spiedienu uz vājākajām valūtām, nacionālo valūtu kursu svārstības robeža tika noteikta 15% apmērā, taču praktiski valstis cenšas ievērot iepriekš noteikto 2.5% robežu.
Lai palīdzētu valstīm veikt dažādas finansu operācijas (samazinātu budžeta, tirdzniecības bilances deficītus, noturētu valūtas kursu) Eiropas Monetārās sistēmas ietvaros tika izveidoti dažādi paplašināti kredīta mehānismi. Viena no institūcijām, kas ir šīs mehānisma sastāvdaļa, ir Eiropas Monetārās sadarbības fonds, kurš ir pilnvarots saņemt naudas rezerves no dalībvalstīm un manīt tās pret ECU. savukārt dalībvalstis var šo naudu izmantot savstarpējo parādu kārtošanai un transakcijām ar Eiropas Monetārās sadarbības fondu. No tā izriet ļoti svarīgs secinājums, proti, ECU ir ne tikai kopsaucējs (vienota mēraukla), bet gan reāls aktīvs, ar kuru izsaka parādus un saistības.
Ekonomiskā un monetārā savienība –
priekšrocības un trūkumi.
Priekšrocības:
1. Vienota Eiropas naudas vienība dos iespēju pārvarēt iekšējā tirgus fragmentāciju un padarīs izmaksu un cenu sistēmu salīdzināmu visā savienības teritorijā, kas veicinās konkurenci – tātad attīstību.
2. Atkritīs problēmas, kas saistītas ar valūtas maiņu ceļojot Eiropas teritorijā. Līdz šim ceļojot pa visām 12 ES valstīm, katrā no tām mainot naudu, tā zaudēja līdz 40% no sākotnējās vērtības.
3. Samazināsies biznesa administratīvie izdevumi un laika patēriņš darījuma braucienos, īpaši tas veicinās mazā biznesa attīstību, kuram līdz šim bija desmit reižu lielāki administratīvie izdevumi, nekā multinacionālajām korporācijām.
Trūkumi:
1. Monetārās un fiskālās kompetences nodošana no nacionālā līmeņa uz ES līmeni nozīmēs, ka spēcīgākajām valstīm būs jāpieņem ekonomiskās politikas jautājumi kopā ar vājākajām (vājāk attīstītām ) valstīm, kas ir tolerantas pret augstāku inflācijas līmeni. Daudzi šajā apstāklī saredz zināmus draudus nacionālās suverenitātes zaudēšanai.
2. Ekonomiski vājākās valstis zaudēs iespēju devalvēt savas naudas vienības, tādējādi zudīs iespēja palielināt eksportējamo preču noietu uz valūtas kursa pazemināšanas rēķina, kā tas bieži tiek darīts šobrīd. Taču no otras puses, tam vienmēr ir bijis īslaicīgs efekts, jo tas neveicina jaunu tehnoloģiju ieviešanu, padara darbaspēku neelastīgu, paaugstina importējamās izejvielas cenas. Ar vienkāršu izmaksu pārvērtēšanu (tā tas ir gadījumā, kad valūta tiek devalvēta) netiek uzlabota produkcijas kvalitāte un serviss.
3. Pārejas posmā uz vienotu naudas vienību nāksies sastapties ar milzīgām faktiskajām izmaksām, kas saistītas ar banku tehnoloģijas izmaiņām. Aprēķināts, ka būs nepieciešams pārstrādāt vairāk nekā 35000 bankas apkalpojošās programmas, miljoniem čeku grāmatiņas, jāpārkvalificē personāls, turklāt bankas zaudēs lielu daļu peļņas no valūtas operācijām. Tas viss kopumā katrai bankai izmaksās vidēji 125 mlj. ASV piecu gadu laikā.
Par un pret
Eiro ieviešana veicinās tūrisma attīstību.
Kā zināms, viens no lielākajiem ieguvumiem Eiropas valstu iedzīvotājiem, kas saistās ar eiro ieviešanu ir valūtas maiņas problēmas atrisinājums. Tas nozīmē, ka ceļojot pa Eiropu tūristiem sava nacionālā valūta vairs nebūs jākonvertē attiecīgās valsts valūtā, jo 11 Eiropas Savienības valstīs valūta būs viena, vienota. Tas padara ceļošanu ārpus savas valsts izdevīgāku, jo valūtas konvertācija vienmēr saistās ar zināmiem zaudējumiem, ko izraisa neizdevīgie un svārstīgie valūtu kursi. Neapšaubāmi, tūrisma veiksmīgāka attīstība veicinās arī valstu iekšējās infrastruktūras (ceļu, transporta) attīstību, kā arī veicinās to ekonomisko attīstību, jo tūrisms vienmēr saistās ar naudas izdevumiem.
Eiro ieviešana nenovēršami padarīs Eiropas tirgu “caurspīdīgāku” -cilvēkiem būs iespēja salīdzināt preču vai pakalpojumu cenas dažādās valstīs. Šī iespēja salīdzināt cenas dažādos Eiropas nostūros pastiprinās konkurenci, jo nebūs vairs iespējas kādu preci kaut kur pārdot nepamatoti lēti, to kompensējot ar nepamatoti augstu cenu kaut kur citur, kā rezultātā paaugstināsies preču kvalitāte un tās palētināsies.
Kā viens no skaļākajiem politiķu argumentiem par labu eiro valūtai vienmēr tiek minēts, ka eiro saasinās cenu konkurenci. Padarot cenas viegli salīdzināmas visās EMS valstīs, nesaskaņas pakāpeniski saasināsies, jo klejojoši pircēji klīdīs no viena veikala uz otru, lūkojot pēc visizdevīgākajiem pirkumiem. Politiķu solītais cenu kritums sagaidāms tikai tad, kad vairums veikalu piekabinās precēm cenu birkas, kurās saskatāmi būs redzama preču vērtība gan nacionālajā, gan eiro valūtā. Taču līdz šim tikai dažviet Eiropā tirgotāji ir spēruši šo soli. Pat Briselē, kas tiek uzskatīta par neoficiālu Eiropas galvaspilsētu, cenas joprojām ir izteiktas gandrīz tikai Beļģijas frankos. Pamatojoties uz Eiropas Komisijas vienošanos ar nozīmīgākajiem mazumtirdzniecības un patērētāju organizācijām, veikaliem pakāpeniski šī gada laikā tomēr ir jāievieš cenu birkas, kurās preces vērtība izteikta gan eiro, gan nacionālajā valūtā. Divējādās cenas tiek vērtētas kā pirmais solis uz cenu caurspīdīgumu Eiropas Savienībā. Tādā veidā līdz 2002. gadam, kad eiro iegūs taustāmu apveidu, patērētāji būs jau apraduši ar jauno valūtu.
Tomēr iepriekšminētā vienošanās ir brīvprātīga, un, kā liecina Beļģijas patērētāju asociācijas Test Achats aptauja, cenu atšķirības Eiropas Savienības valstīs ļautu veikaliem izvairīgi izturēties attiecībā uz divējādām cenu birkām. Kādēļ gan franču elektronikas tirgotājam vajadzētu uzskatāmi parādīt cenu precei, kura pavisam netālu kaimiņos – Vācijā – maksā par 40% lētāk?
Lai nu kā, lielākie zaudētāji šai spēlē varētu būt patērētāji. Aptaujas liecina, ka Lielbritānija ir visdārgākā valsts Eiropas Savienībā. Tas liek domāt, ka britu mazumtirgotājiem ir pietiekams iemesls novilcināt cenu parādīšanu eiro, cik ilgi vien tas iespējams.
Ja Latvija perspektīvā pievienosies Eiropas Savienībai un domās par eiro ieviešanu, šis aspekts varētu būt viens no veicinošajiem iemesliem, kas pamudinātu Latviju izšķirties par labu eiro.
*Materiāli ņemti no “Dienas Bizness” un Internet
Stabila nauda
Cenu stabilitātei Vācijā ir bijusi īpaši liela nozīme sākot jau no gadsimta sākuma. Tikai tad, ja eiro būs tikpat stabils, cik vācu marka, būs iespējams pārliecināt vāciešus par EMS priekšrocībām. Lai to sasniegtu, svarīgi noteikumi tika uzstādīti Māstrihtas līguma sarunās:
• Striktu konverģences kritēriju formulējums, kas radīts, lai nodrošinātu tikai stabilu valstu piedalīšanos monetārajā savienībā
• Neatkarīga Eiropas Centrālās Bankas monetārā politika, kuras mērķis ir cenu stabilitāte. ECB struktūra un tās mērķi daļēji aizgūti no Vācijas Bundesbank.
• Budžeta disciplīnu stabilizējošie likumi publiskajā sektorā, lai stabilu monetāro politiku nevar iedragāt kļūdaina fiskālā politika.
Šiem trim pīlāriem vajadzētu nodrošināt eiro stabilitāti. Protams, stabilitāte nevar būt garantēta – ne šodienas nacionālajām valūtām, ne arī eiro. Fakts, ka lielākā daļa Vācijas ES partneru ir piedzīvojuši cenu krīzes un lielus inflācijas pieaugumus pagātnē un tik un tā attīstījušās par ekonomiski stabilām valstīm, pielīdzināmām Vācijai ir svarīgāks stabilitātes nodrošināšanai EMS nekā līguma formulējums. Vidējā ES inflācija 1996. gadā bija 2,5% – tikai par vienu procentu augstāk, nekā Vācijā (1,5%). Sešu valstu grupai, kurām bija vislielākās izredzes iekļūt EMS pirmajā kārtā, šī inflācija bija pat 1,9% 1996. gadā.
Valūtas vērtība attiecībā pret citām valūtām bieži tiek noteikta pēc inflācijas līknes virzības un inflācijas perspektīvas attiecībā ar citām valstīm. Izskatās, ka eiro būs relatīvi stipra valūta, piemēram, pret dolāru. Bailes, ka eiro kļūs par vājāku valūtu, ja EMS pievienosies Dienvideiropas valstis ir nepamatotas. Šīm valstīm būs jāpadara savas finansu institūcijas un sava ekonomika efektīva, pirms tās iestāsies EMS.
1999. gada 1. janvārī neatgriezenisks apmaiņas kurss starp eiro un guldeni tika oficiāli nolemts, balstoties un apmaiņas kursu starp ekiju un guldeni pēdējā tā pastāvēšanas dienā 1998. gada decembrī. Analītiķi pieņem, ka eiro pirktspēja būs tikpat liela, cik guldeņa pirktspēja, tādēļ, ka visas cenas tiks pārrēķinātas, lietojot šo oficiālo apmaiņas kursu. Turklāt, lai nodrošinātu eiro stabilitāti lielākos laika posmos, Māstrihtas līgumā ietverti daži panti:
• Valstij jāizpilda zināmi “konverģences kritēriji”, pirms tā var iestāties EMS. Viens no šiem kritērijiem attiecas uz inflāciju – tā nedrīkst pārsniegt triju valstu ar viszemākajām inflācijām vidējo inflāciju par vairāk, nekā 1,5%. Valstis ar augstāku inflāciju netiks uzņemtas EMS.
• Eiropas Centrālās Bankas (ECB) galvenais uzdevums ir sasniegt cenu stabilitāti, kas ir vispārīgi definēta kā inflācija starp 0% un 2%. Turklāt ECB būs pilnīgi neatkarīga, tādējādi nepiesaistīta politiskajām ambīcijām. Šis ir aizgūts no Vācijas un Nīderlandes centrālo banku veiksmīgas pēdējo gadu darbības. Un šādas politikas, kuras mērķis ir zema inflācija, iznākums ir cieta un stabila valūta.
*Materiāli ņemti no “Deutsche Bank Research” un “Euroview 2”
Samazināsies valūtu risks.
Ieviešot eiro, kas EMS dalībvalstu atšķirīgās valūtas sakopos vienā, vienotā valūtā, samazināsies arī valūtu risks. Kompānijām būs drošāk darboties ar eiro, nebaidoties no neparedzētām, straujām tā kursa svārstībām, nekā darboties ar vairākām nacionālajām valūtām, no kurām ikviena var kļūt nestabila. Tas, nenoliedzami palīdzēs veiksmīgāk un ātrāk attīstīties šo valstu ekonomikai, jo nebūs taču vairs šī valūtu riska, kas, iespējami, attur kādu firmu no valūtu operācijām. Valūtu riska samazināšanās piesaistīs arī vairāk tūristus, kas ceļo pa Eiropu. Pašreizējā situācijā, izbraucot cauri Eiropai un katrā valstī konvertējot valūtu, beigās šī nauda ir zaudējusi 30% no savas sākotnējās vērtības. Ja tā vairs nebūs un Eiropā būs viena, vienota valūtas sistēma, tas padarīs Eiropu par izdevīgāku ceļojumu galamērķi, kā arī, vienotā tirgus ietekmē radīsies arī vairāk maksātspējīgo klientu, kas varēs atļauties ceļot.
Izveidosies lielāks tirgus, kurā norēķini notiek vienā valūtā, līdz ar to vienkāršosies norēķini Eiropas valstu starpā.
Ieviešot vienotu valūtu visā Eiropas Savienībā, tās dalībvalstu tirgi neizbēgami apvienosies vienā lielā Eiropas tirgū. Šīs tirgus noteikti dos arī jaunas darbavietas, kā arī šī tirgus apvienošanās veicinās arī ārzemju investīciju ieplūšanu, kuru agrāk, iespējams, kavēja pārlieku lielie zaudējumi, kas saistījās ar valūtas konvertāciju starp to nacionālajām valūtām. Arī, piemēram, Latvijai būs vienkāršāk norēķināties ar Eiropas Savienības valstīm, ja tās lietos vienu valūtu, nevis vairākas atsevišķas.
Līdz ar eiro ieviešanu Latvijas uzņēmējiem būs vienkāršāk kārtot darījumus ar dažādu Eiropas Savienības valstu partneriem, jo tos varēs veikt vienā valūtā. Eiro ieviešana var paātrināt Eiropas tautsaimniecības attīstību, tā palielinot arī Latvijas iespējas eksportēt savu produkciju un veicinot valsts saimniecisko izaugsmi un stabilitāti, teikts Latvijas Bankas informācijā par Eiropas Savienības vienoto valūtu eiro. Tomēr tuvākajā laikā nav paredzama lata piesaiste tam.
Bankas speciālisti norāda, ka tāpat kā citām nelielām valstīm ar atvērtu tautsaimniecību un aktīvu ārējo tirdzniecību Latvijai ir svarīgi nodrošināt savas nacionālās valūtas stabilitāti pret galveno tirdzniecības partneru valūtām. Latvijas lielākā tirdzniecības partnere ir Eiropas Savienība, tomēr Latvijas uzņēmēji ar saviem ārzemju pasūtītājiem un piegādātājiem lielākoties norēķinās ASV dolāros.
“Iespējams, ka jaunā valūta aizvien biežāk tiks lietota tirdzniecības darījumos, tādēļ lata piesaiste eiro ar laiku var kļūt izdevīga. Tas būtu arī saprotams priekšdarbs Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību. Tomēr lata piesaistes maiņa nav paredzama tuvākajā nākotnē un Latvijas Banka vispirms izvērtēs šāda soļa nepieciešamību,” teikts centrālās bankas informācijā.
Tūristiem būs iespēja novērtēt preču cenas gan savā, gan arī citās Eiropas valstīs, bet cilvēkiem būs no jauna jāveido un jāpārveido sava ierastā doktrīna par cenu samēriem – kas ir dārgs, kas ir lēts.
Izveidosies stabila otra alternatīva rezerves valūta pret dolāru.
Jauno eiro zonu var salīdzināt ar visiem jau labi pazīstamo un sevi pierādījušo dolāra zonu. Bet tagad, līdz ar eiro ieviešanu šajā eiro zonā pats eiro varētu ieņemt dolāra līdzšinējo pozīciju. Vairākums Eiropas uzņēmēju prognozē, ka eiro ieņems ASV dolāra vietu starptautiskajos norēķinos 20 gadus pēc tā ieviešanas. Par to liecina sociālo pētījumu aģentūras sarīkotā aptauja, kurā piedalījās lielāko Eiropas kompāniju vadītāji.
Visoptimistiskāk noskaņoti bija beļģu uzņēmēji – 51% no viņiem uzskata, ka eiro iekaros dolāra vietu jau pēc 10 gadiem. Līdzīgu viedokli izteikuši 47 procenti un 45 procenti spāņu un nīderlandiešu biznesmeņu.
Toties vispesimistiskāk noskaņotie bija Lielbritānijas uzņēmēji – 53 procenti aptaujāto britu firmu vadītāju vispār apšaubīja, vai Eiropas kopējai valūtai jebkad izdosies nomainīt dolāru.
Pēc aptaujas datiem, 44% respondentu domā, ka eiro ieviešana dos finansiālu labumu viņu vadītajām kompānijām jau 1999. gadā, 51% uzskata, ka kopējās valūtas ieviešanu viņu kompāniju finansiālos rezultātus neietekmēs, bet pārējie pieci procenti uzskata, ka eiro firmu darbību ietekmēs negatīvi.
Pāreja uz vienotu valūtu Eiropas Savienību vēl vairāk ir nostiprinājusi kā vienotu ekonomisku zonu. Kāda tā ir salīdzinājumā ar divām citām spēcīgākajām ekonomiskajām zonām pasaulē – ASV un Japānu? Mēs varam redzēt, ka eiro zona tās būtiskākajos rādītājos nemaz neatpaliek no dolāra zonas un var izrādīties dolāram nopietns konkurents cīņā par valdošās valūtas lomu pasaulē.
Eiro zona ASV Japāna
Kopējā platība (1000 km2)
Iedzīvotāji (milj., 1998.)
IKP (1998., mljrd. ekiju)
Inflācija (% 11.98./11.97.)
Valsts budžeta deficīts 1997. (% no IKP)
Valsts parāds 1997 (% no IKP)
Eksports (1997., mljrd. ekiju)
Imports (1997., mljrd. ekiju)
Tirdzniecības bilance (1997., mljrd. ekiju)
Bezdarba līmenis (10.98., %)
Tirgus kapitalizācija (10.98., mljrd. ekiju) 2364
292
5774
0,9
-2,5
74,5
760,8
671,4
89,4
10,8
3190,9 9373
270
7592
1,5
-0,3
61,5
606,3
792,4
-186,1
4,5
9679,7 378
127
3327
0,8
-3,4
86,7
371,3
298,6
72,7
4,3
3300,9
*Materiāli ņemti no “Dienas Bizness” un Internet.
Mobilizēs Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis straujāk un dziļāk veikt politiskās un ekonomiskās reformas.
Pašlaik Austrumeiropā un arī Centrāleiropā ir diezgan daudz tādu valstu, kuras izteikušas vēlēšanos un uzstādījušas sev par mērķi iekļaušanos Eiropas Savienībā – kaut vai Baltijas valstis, Polija, Čehija, Ungārija, kā arī vēl daudzas citas. Un nākotnē šo valstu skaits varētu vēl palielināties. Šīm valstīm, redzot kādas iespējas piedāvā vienotais tirgus un vienotā valūta var arī rasties vēlēšanās iekļauties EMS un pieņemt šo valūtu, jo to var izdarīt arī nesastāvot ES.
Arī Latvijas Bankas prezidents Einars Repše nesen intervijā BBC paziņojis, ka Latvija varētu atteikties no savas nacionālās valūtas – lata – un ieviest eiro vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, bet Latvijas Banka iepriekš paziņoja, ka pirms 2000. gada neizskatīs iespēju nomainīt lata piesaisti SDR valūtu grozam pret eiro.
Kā izteicies Latvijas Bankas viceprezidents Ilmārs Rimševics, Latvija pašlaik ir ļoti izdevīgā situācijā, kad iespējams novērot eiro ieviešanu EMS valstīs. Mums ir iespējams novērot tā ietekmi uz dažādiem finansu sektoriem, noteikt tos optimālos rādītājus mūsu ekonomikā, kas būtu vajadzīgi veiksmīgai eiro ieviešanai.
Un šajā izdevīgajā situācijā neesam tikai mēs vien – arī visām citām valstīm ir iespēja novērot šo procesu un mācīties no to pielaistajām kļūdām. Šis, un arī mērķis iekļauties kopējā tirgū mudinās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis straujāk un dziļāk veikt ekonomiskās un finansiālās reformas, lai tās atbilstu EMS kritērijiem, tā sauktajām Māstrihtas prasībām:
1. Valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt trīs procentus no bruto iekšējā kopprodukta.
2. Valsts parādiem noteikta 60 procentu robeža no bruto iekšējā kopprodukta, kas jāievēro gan aizņemoties, gan aizdodot.
3. Inflācijas apmērs nedrīkst pārsniegt 1,5 procentu līmeni salīdzinājumā ar vidējām cenu līmeņa svārstībām trijās stabilāko cenu valstīs.
4. Ilgtermiņa procentu likmes nedrīkst pārsniegt attiecīgo vidējo rādītāju trijās Eiropas Savienības valstīs ar viszemākajām procentu likmēm vairāk kā par diviem procentiem.
5. Valūtai bez devalvācijas jāatrodas brīvā apgrozībā Eiropas valūtas sistēmā vismaz divus gadus.
*Materiāli ņemti no “Dienas Bizness”
Samazināsies procentu likmes.
Lielais, vienotais Eiropas tirgus, ko radīs eiro ienākšana, ietekmēs arī konkurenci un cenas – konkurence palielināsies – to radīs katras atsevišķās EMS dalībvalsts nacionālā tirgus robežu izzušana, ārzemju kapitāla un jaunu firmu ieplūšana; bet, pēc analītiķu domām, cenas samazināsies – šis seko iepriekšminētajam. Palielināsies arī banku konkurence, kurā labākus rezultātus gūs tā banka, kas piedāvās izdevīgākos kredītņemšanas un depozītu noteikumus. Šis, savukārt, radīs procentu likmju samazināšanos. Otrs iemesls šim ir arī tas, ka būs tikai viena valūta, nevis vairākas.
Procentu likmju samazināšanās, savukārt, novedīs pie veiksmīgākas lauksaimniecības un privātā sektora attīstības, jo lauksaimniekiem un privātuzņēmējiem tiks nodrošināti izdevīgāki kredītņemšanas noteikumi; šis veicinās dzīves līmeņa pieaugumu.
Lai gan pati Eiropas centrālā banka (ECB), pretēji Vācijas aicinājumiem, atstāja nemainīgu refinansēšanas bāzes likmi, kas pašlaik ir trīs procenti. ECB sēdē 18. februārī Vācijas finansu ministrs Oskars Lafontēns atkārtoti aicinājis samazināt procentu likmes, par iemeslu šādai nepieciešamībai minot ekonomiskās lejupslīdes pazīmes ES valstīs un augsto bezdarba līmeni. Likmju samazināšanas pretinieki uzskata, ka likmju samazināšana varētu novājināt Eiropas kopējo valūtu – eiro.
*Materiāli ņemti no “Dienas Bizness”
Ieviešot eiro zūd nozīmīgs ierocis – valūtas maiņa cīņai pret naudas atmazgāšanu.
Lai arī eiro ieviešana darītu galu tūristu nedienām mainot valūtas, šī valūtas maiņa tomēr ir nozīmīgs ierocis cīņai ar netīrās naudas atmazgāšanu. Kā izteicies Beļģijas valūtas maiņas operāciju asociācijas prezidents Īvs Deklerks, “valūtas maiņas biroji ir labākie tieslietu sistēmas palīgi cīņā pret netīrās naudas legalizēšanu. Visās Eiropas Savienības valstīs darbojas sistēma, kad personām, kas vēlās noguldīt bankās “aizdomīgi” lielas naudas summas vai mēģināt to samainīt naudas maiņas birojos, jānorāda sava identitāte. Kā ziņo Beļģijas Valdības finansu informācijas datu apstrādes vienība, laika posmā starp 1997. gada jūniju un 1998. gada novembri dažādas finansu institūcijas, tai skaitā arī bankas un valūtas maiņas biroji, ir ziņojušas par vairāk nekā 12 tūkstošiem aizdomīgu darījumu. Piecu pastāvēšanas gadu laikā šīs vienības ir iesniegušas tiesā 1645 krimināllietu dosjē par naudas atmazgāšanu, kuru kopējā summa ir nepilni četri miljardi eiro. Tādēļ, ieviešot eiro tiks zaudēta viena no efektīvākajām metodēm cīņā pret korupciju. Holandes narkotiku tirgoņi savas preces piegādā lielākajai daļai Eiropas. Pircēji Vācijā vai Francijā norēķinās savā nacionālajā valūtā. Pēc tam šī nauda tiek konvertēta Holandes guldeņos. Pēc kopējās valūtas ieviešanas viņiem šī maiņa vairs nebūs vajadzīga, tātad, likumsargiem būs grūtām cīnīties pret šādām un tamlīdzīgām parādībām.
Un naudas atmazgāšana nav vienīgā kriminālā darbība, kas iegūs no eiro ieviešanas. Valūta, kas darbosies visā Eiropā un kuras banknošu pamatvērtība būs pietiekami augsta būs pievilcīga arī valūtas viltotājiem. Īpaši naudas viltošanu veicinās fakts, ka sabiedrība vēl nav pazīstama ar jauno valūtu. Turklāt jaunā valūta būs viegli pārvadājama, jo banknošu lielās nominālvērtības dēļ tā neaizņems daudz vietas.
Tomēr pastāv arī faktors, kas kriminālajiem elementiem būs nelabvēlīgs, proti, divu mēnešu laikā visa nacionālā valūta būs jākonvertē eiro – šajā laikā noziedzniekiem būs jāatbrīvojas no valūtas, kas nākotnē nebūs vairs derīga. Lielu naudas summu konvertēšana var izraisīt aizdomas banku darbiniekos, kuri par šādām operācijām ziņos policijai.
*Materiāli ņemti no “Neatkarīgās rīta avīzes”
Eiropa paliks kosmopolītiska – “Valūta – tā ir valoda. Cilvēks nevar tik viegli nomainīt valodu.”
Daudzām tautām to nacionālās valūtas nav tikai nauda vien – tie ir sasniegumi, nacionālais lepnums. Kā piemēram Vācijas marka – tas ir kā atgādinājums vāciešiem par veiksmīgajām ekonomiskajām reformām, kas tai palīdzēja no kara gruvešiem atkal izaugt par ekonomiski attīstītu, stabilu valsti. Bet, pēc eiro ieviešanas, vācu marka uz visiem laikiem paliks tikai kā ciparu kombinācija 1,96 – tās fiksētais kurss pret eiro.
Ieviešot eiro Eiropa nenoliedzami paliks kosmopolītiskāka, integrētāka, vienādāka. Tas atkal ir izteikts drauds mazo tautu nacionālo identitāšu saglabāšanai – vai tās nepazudīs lielo tautu vidū? Nacionālās valūtas tomēr ir un paliek veicinošs faktors nacionālo identitāšu saglabāšanā
Ar to jau arī dažādas tautas ir interesantas, ka tās ir atšķirīgas. Vienotas valūtas ieviešanu var uzskatīt par mēģinājumu Eiropas tautas novienādot, padarīt līdzīgākas, bet vai tas ir pozitīvi? No ekonomiskā viedokļa – jā, bet šim jautājumam vēl pastāv taču arī vēl morālā puse, psiholoģiskā puse. Vai Eiropas iedzīvotāji gribēs tapt vienādoti. Pētījumi rāda, ka tikai 53% Eiropas iedzīvotāju ir par eiro ieviešanu. Jā, teorētiski tā ir lielākā daļa, taču tie cilvēki, kas ir pret to, sastāda gandrīz tikpat lielu skaitu, kā tie, kas ir par.
Arī Latvijas iedzīvotāju priekšā būs izvēle – atbalstīt, vai neatbalstīt eiro ieviešanu ja, es vēlreiz atkārtoju – ja Latvija tiks uzaicināta iestāties un iestāsies Eiropas Savienībā. tāpēc šī iespēja ir pamatīgi jāapsver un visi par un pret – rūpīgi jāizvērtē, jo, nenoliedzami, eiro ieviešana, respektīvi, zināmā mērā Eiropas tautu vienādošana, ir drauds arī tādas mazas tautas, kā latvieši, nacionālās identitātes un mentalitātes saglabāšanai.
Neizdošanās gadījumā cieš visas pasaules ekonomika.
Lai gan Eiropas jaunās valūtas ieviešanas piekritēji cer, ka eiro pozitīvā ietekme izplatīsies ārpus Eiropas kontinenta, sasniedzot ASV un citas pasaules daļas, monetārās savienības pretinieki brīdinājuši, ka eiro projekta neveiksmes gadījumā cietīs visas pasaules ekonomika.
Ja eiro pret ASV dolāru pārmērīgi nostiprinātos, tas veicinātu globālo investoru aiziešanu no ASV finansu tirgiem un izraisītu aizdevuma procentu likmju kāpumu Amerikā. Savukārt, ja eiro kurss pret ASV dolāru strauji kristos, tas negatīvi iespaidotu ASV eksportētājus, kuriem būtu jākonkurē ar lētākām precēm Eiropā.
Tomēr vissliktākais variants būtu, ja, ja krīze izraisītos visā eiro sistēmā. Ja kāda no 11 Eiropas monetārās savienības (EMS) dalībvalstīm nevarētu izpildīt ekonomiskos nosacījumus, kas tai noteikti, iestājoties EMS, tā būtu spiesta izstāties no šīs sistēmas. Tas savukārt izraisītu finansiālus satricinājumus Eiropā un vēl vairāk saasinātu tā jau smago bezdarba problēmu Eiropā. Bet, Māstrihtas līgums nemaz nedod EMS valstīm iespēju izstāties no monetārās savienības. Iestāšanās EMS un eiro ieviešana tiek uzskatīti par neatgriezeniskiem soļiem. Dalībvalstij nebūs iespējams vēlēties aiziet, jo tas norādītu uz nopietnām nesaskaņām Eiropas Savienībā. No tā varētu celties negatīva ietekme uz finansiālajiem tirgiem, kas novestu pie eiro vājināšanas.
ASV valdības amatpersonas vairākkārt izteikušas atbalstu Eiropas kopējās valūtas ieviešanai. ”Stipra un stabila Eiropa ar atvērtiem tirgiem un spēcīgu pieaugumu ir nepieciešama Amerikai un visai pārējai pasaulei,” paziņojis ASV prezidents Bils Klintons.
ASV pārstāvji pauduši uzskatu, ka vienota valūta līdzšinējo 11 valstu vietā ļaus ASV kompānijām vieglāk pārdot savu produkciju 290 miljoniem patērētāju Eiropā. Turklāt, ja eiro dos cerēto ekonomiskā pieauguma efektu, palielināsies iespēja, ka Eiropas iedzīvotāji iegādāsies Amerikā ražoto produkciju. “Tā ir lieliska tirgus iespēja, īpaši mazākām kompānijām, kurām būs jāveic mazāk darījumu ar valūtām. Patērētāji Eiropā varēs viegli salīdzināt cenas, un tas palīdzēs ASV firmām, kuras ir konkurētspējīgas,” sacīja ASV Tirdzniecības palātas Eiropas lietu nodaļas vadītājs Vulfs Brukmans.
*Materiāli ņemti no “Dienas Bizness” un “Deutsche Bank Research”
Pazūd iespēja kontrolēt iekšējo monetāro politiku.
Eiro ieviešanas plānā ietverta arī neatkarīgas Eiropas Centrālās bankas izveidošana, kuras rokās būs nodotas operācijas ar eiro. Tas galvenais uzdevums būs nodrošināt eiro stabilitāti. Tas nozīmē, ka Eiropas monetārās savienības dalībvalsts vairs pati nespēs kontrolēt savu iekšējo monetāro politiku – to darīs Eiropas Centrālā banka. To varētu arī uzskatīt par zināmu suverenitātes, neatkarības zaudēšanu, nonākšanu kāda augstāka spēka atkarībā. Un pastāv taču arī iespējas, ka tiks pieņemti kādas attiecīgas valsts ekonomiku graujoši lēmumi, un šī valsts nebūs spējīga pretoties, jo tā savas monetārās politikas pārraudzību uzticējusi ECB.
Lai nu kā, bet lielākais zaudējums, kas saistās ar eiro ieviešanu ir nacionālās valūtas zudums. Katrai valstij tomēr bija sava valūta, un nereti pēc tām arī sprieda par pašu valsti, piem. Amerika – stipra kā dolārs. Tagad, kad lielākajai daļai Eiropas valstu būs viena un tā pati valūta, vai katra šī valsts nepaliks aizvien bezpersoniskāka?
Kā eiro ir gājis sākot no ieviešanas brīža?
Cerības, ka būs milzīgs labums no lielā caurspīdīguma, konkurences un efektivitātes, izrādījušās stipri pārspīlētas. Eiropas iekšējās cenas atspoguļo divus faktus: pirmkārt, cenas, tāpat kā politika, ir lokāla parādība, un otrkārt, cenu atšķirības lielā mērā ir ilgu antikonkurences un mazumtirdzniecības konkurences ierobežošanas tradīciju rezultāts – tā Rudijs Dornbušs, Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta ekonomikas profesors, bijušais SVF un Pasaules Bankas galvenais ekonomiskais padomnieks.
Protams, pēc vienotās valūtas ieviešanas var sagaidīt ieguvumus no operāciju izmaksu samazināšanās, taču tas nenotiks uzreiz, bet pēc dažiem gadiem, kad reāli nauda nonāks apgrozībā.
Vai eiro palīdzēs atrisināt bezdarba problēmu? Protams, eiro ieviešana dos jaunas darbavietas, jo būs taču jāapmāca speciālisti; eiro ieviešanai seko arī tāda parādība, kā lielo uzņēmumu apvienošanās, bet visu bezdarba problēmu eiro ieviešana neatrisina. Sagaidāma lielāka stabilitāte finansu perifērijās, un tās rezultātā arī straujāki pieauguma tempi, kas zināmā mērā arī sekmē problēmas risinājumu. Taču galvenais ir tas, ka šīs problēmas risinājums nozīmē vēl lielāku ekonomisko pieaugumu un radikālu barjeru likvidēšanu, kas traucē darba tirgum radīt jaunas darba vietas, bet cilvēkiem tikt pie darba.
Tas, ko eiro patiešām dos Eiropai ir finansu deregulācijas (gan nacionālās, gan starpnacionālās) nostiprināšana, kas izveido plašu un dziļu kapitāla tirgu. Eiropa no vecās sadrumstalotās finansu struktūras, kuras pamatā ir bankas, pāriet uz amerikāņu tipa kapitāla tirgu, kur līdzekļi atrodas privātpersonu rokās un kompānijas izlaiž vērtspapīrus un akcijas, kur izdevumi starpniekiem ir nenozīmīgi, un tiek īstenota stingra kontrole pār kompāniju pārvaldi. No tā Eiropas kompānijas tikai iegūs, un tā būs vislielākā pieprasījuma ietekme, kādu mums nācies pieredzēt.
Finansu deregulācija dod iespēju izmantot finansu tehnoloģiju. Turklāt finansu deregulācija un iekšējie tirgus pasākumi paver daudz lielākas iespējas operācijām ārzemēs. Eiro vainago šīs tendences, dodot tām plašu vērienu, samazinot kapitāla cenas, kas rada labvēlīgus apstākļus daudz plašākai dalībnieku kategorijai.
Eiro noderējis Itālijas, Spānijas un pat Francijas makroekonomiskai “atbruņošanai”. Vienotā valūta padara šīs valstis drošas investoriem, tas atspoguļojas daudz zemākās procentu likmēs un augstākā pieauguma tempā; dividendes par risku samazinās, jo šīm valstīm vairs nav centrālo banku vai nacionālo valūtu apmaiņas kursu dažādām spēlītēm.
Makroekonomika kā vietējā iniciatīva vairs nav darba kārtībā, un tā ir ļoti laba ziņa pasaulei, kurā investori tik tikko paspēj aizbēgt ikreiz, kad Banca d’Italia sāk īstenot “neatkarīgu naudas politiku”. Šajā ziņā eiro ir ļoti moderns jaunievedums, kas ir labi pielāgots dziļi integrētam starptautiskā kapitāla tirgum.
Ko atliek darīt perifērijas valstīm? Vairāk integrēta Eiropa un augstāki pieauguma tempi, protams, ir laba lieta, taču tas nav nekas ārkārtējs. Protams, galvenā mācība perifērijai ir šāda: visās valstīs, izņemot vislielākās, nacionālā naudas politika – tā ir pagātne. Centrālajām bankām ar to amatieru politiku, kuras domā, ka vēl var realizēt ilūziju par “savu naudu”, vairs nav vietas.
Nacionālā valūta ir dārgs prieks, un tieši tādēļ Itālija un Francija atteicās no savām valūtām. Nacionālā valūta ierobežo, un par neatkarības ilūziju gadu no gada jāmaksā. Meksika un Polija nevar noteikt zemākas diskonta likmes nekā ASV un Vācija, un par nonākšana līdz tik zemiem rādītājiem tām būtu liela veiksme. Naudas suverenitāte mūsdienās nozīmē tikai vienu – tās ir tiesības piederēt sliktai naudai.
Kā gan lai šīs periferiālās valstis atbrīvojas no vēsturiskā lāsta – Centrālās bankas un nacionālās valūtas, kuru šīs valstis sev radījušas? Tikai sekojot Argentīnas vai Itālijas piemēram: atsakoties no nacionālās naudas politikas un izveidojot stingrus sakarus par pasaules līmeņa valūtu.
Austrumeiropas , kas tik izmisīgi vēlas iekļauties ES un attīstītās pasaules daļā, politikai tagad ir jābūt nepārprotamai – darīt to pašu, ko citi. Bet tas nozīmē valūtas komiteju izveidi un nacionālo valūtu piestiprināšanu eiro. Savukārt Latīņamerikai jāpārtrauc dot bezgalīgus solījumus neīstenot jaunu devalvāciju un beidzot jātiek ārā no haosa un jāpiesaistās dolāram.
Gan privātpersonas, gan starptautiskie kapitāla tirgi redz, kas notiek citās valstīs, un izdara savu izvēli, neskatoties uz robežām, kas nav savienojamas ar nacionālo finansu neatkarību. Apgalvojumi, ka Centrālās bankas (piem., Meksikā vai Polijā) tagad īsteno daudz labāku politiku nav iemesls, lai samierinātos ar daudz augstāku risku. Eiro parādīšanās mācībstunda ir šāda: lai iegūtu patiešām labu valūtu , ir jāizmanto politiskais kapitāls.
Tātad arī analītiķi atzīst, ka Austrumeiropas valstu ceļā uz Eiropas Savienību svarīgs solis ir nacionālo valūtu piesaiste eiro un pēc tam to nomaiņa pret eiro.
Eiro ir veicinājis pieaugumu biržās. Tas ir veicinājis aktivitātes un akciju cenu pieaugumu Eiropas fondu tirgos, paziņojis Milānas akciju biržas vadītājs Stefans Preda.
Pēc viņa vārdiem, eiro ieviešana “izraisīja ļoti lielas korekcijas vērtspapīru portfeļos visā pasaulē” un stimulēja investorus ieguldīt investīcijas akciju tirgos. Jaunā, kopējā valūta piesaista daļu šo investīciju proporcionāli eiro ekonomiskās zonas nozīmei pasaules ekonomikā.”
Pasaules iepazīstināšana ar eiro, ieviešot to neskaidras naudas norēķinos kopš 1999. gada 1. janvāra noritējusi veiksmīgāk, nekā cerēts, tādēļ tiek apspriestas iespējas ieviest eiro skaidras naudas aprēķinos jau agrāk par paredzēto 2002. gada 1. janvāri. Eiro ir iespējams laist apgrozībā pirms 2002. gada, ja šādu soli vienbalsīgi atbalstītu 11 eirozonas valstu vadības, paziņojis Eiropas Savienības komisārs monetārajos jautājumos Īvs Tibalds de Silgū.
Ja visas eirozonas valstis vēlas mainīt termiņu eiro ieviešanai apgrozībā, Eiropas Komisija nekavējoties iniciēs nepieciešamos likumīgos soļus un izvirzīs šādu priekšlikumu. Ja eirozonas valstis izrādīs pietiekami lielu politisko vēlmi, Eiropas Savienības valstu finansu ministri var veikt izmaiņas apstiprinātajā eiro ieviešanas grafikā dažu mēnešu laikā, ziņoja de Silgū.
Arī citi Eiropas ietekmīgākie politiķi un ekonomisti uzskata, ka eiro varētu ieviest apgrozībā pirms plānotā termiņa. Pēdējā laikā aizvien biežāk izskan aicinājumi kopējo valūtu ieviest apgrozībā 2001. vaipat jau 2000. gadā. Eirozonas valstīm nav nepieciešami trīs gadi, lai sagatavotos operācijām ar skaidru naudu. Pilnīgi pietiekami būtu ar vienu gadu, uzskata Deutsche Bank galvenais ekonomists Norberts Valters.
*Materiāli ņemti no “Deutsche Bank Research” un “Dienas bizness”
Latvija un eiro.
Latvijas Banka nesteigsies latu ciešāk piesaistīt eiro, un, visticamāk, nogaidīs dažus gadus, iekams lems par lata tagadējās piesaistes (SDR groza) mainīšanu – tā Einārs Repše.
LB valūtas departamenta priekšnieks Roberts Grava teica: “Spriežot pēc rādītājiem, lats drīzāk ir pārāk zemu novērtēts, it sevišķi, ja izmanto pirktspējas paritātes mērauklu. Nav ieteicams gaidīt lata devalvāciju.
R. Grava piebilda, ka lata ciešāka saistība ar eiro ir neizbēgama, jo nākamgad no SDR piecu valūtu grozu sakarā ar ES jaunās valūtas ieviešanu izzudīs Francijas franks un Vācijas marka. Savukārt E. Repše teica, ka lēmumu par lata ciešāku piesaisti eiro varēs pieņemt vienīgi tad, “kad būsim redzējuši, vai eiro darbosies tā, kā iecerēts”.
Gan E. Repše, gan R. Grava uzsvēra, ka nav nekādu tehnisku šķēršļu lata piesaistei eiro kaut vai tūliņ, taču tas netiks darīts, jo LB ir piesardzīga attiecībā uz jauno ES valūtu., ko jau 1999. gadā sāks ieviest 11 ES dalībvalstis. ES valstu starpā nav vienprātības, ka būtu nekavējoties jāpārsviežas uz eiro. To, piem., nedarīs mūsu kaimiņvalsts Zviedrija un Latvijas lielais kokmateriālu eksporta tirgus Lielbritānija.
R. Grava stāstīja, ka Latvija, pretēji Igaunijai un Lietuvai savu valsts valūtu nav piesaistījusi vienai no lielajām starptautiskās tirdzniecības valūtām, jo “tādējādi mazinām svārstību un baudām zināmu diversifikācijas efektu.”
Pēc H. Ancāna dotās informācijas, daudzos makroekonomiskajos rādītājos Latvija ir tuvojusies ES iekšējiem kritērijiem vai pat tos izpildījusi ar uzviju. Tā, piem., ES t.s. Māstrihtas līguma kritēriji prasa, lai valsts parāds nepārsniegtu 60% no BNP. Latvijai šis rādītājs ir 10,8% no BNP. Māstrihtas kritēriji nosaka, ka valsts budžeta deficīts nevar pārsniegt 3% no BNP, resp. – 3% Latvijā. 1997. gadā šis rādītājs bija +1,3% atspoguļojot valsts budžeta atlikumu. Arī inflācijas temps, kas septembrī bija 3,5% tuvojas ES normai 2,6%.
Arī pēc Latvijas Bankas viceprezidenta Ilmāra Rimševica izteikumiem , “Eiro ieviešana no 1999. gada 1. janvāra ietekmēs Latviju. Šī ietekme, nenoliedzami, būs pozitīva. Pirmkārt, samazināsies uzņēmumu konvertācijas izdevumi, samazināsies uzņēmumu risks, darbojoties atsevišķās valūtās. Otrkārt, ietekme būs saistībā ar to, ka vācu marku un Francijas franku SDR valūtas grozā nomainīs eiro. Jāvēro, kas notiks ar pašu eiro – vai tas kļūs stiprāks attiecībā pret dolāru. Lata svārstības atkarīgas no šo divu valūtu savstarpējām svārstībām. Proti, ja dolārs, kļūs stiprāks, lata kurss varētu iet uz leju. Savukārt, ja eiro attaisnos uz to liktās cerības un kļūs stiprāks, lata kurss varētu pieaugt.”
Var secināt, ka pēc Latvijas Bankas oficiālās informācijas eiro ietekme uz Latviju būs pozitīva, bet tuvākajā laikā lata piesaiste eiro nav plānota, bet arī šis solis ir ieplānots ceļā uz Eiropas Savienību.
Latvijas bankas ir gatavas eiro un var piedāvāt saviem klientiem pilnu pakalpojumu klāstu, kas saistīti ar eiro, tāpat kā bankas visā Eiropā.
Rietumu banka sākusi pieņemt noguldījumus eiro, piedāvājot četrus eiro depozītu veidus, blakus jau esošajām depozītu programmām latos.
Termiņa noguldījumiem ar periodisku procentu izmaksu (minimālā noguldījuma summa 3000 EUR) likme ir no 2,125% līdz 2,75% gadā atkarībā no noguldījuma termiņa.
Uzkrājuma noguldījums ar papildināšanas iespēju (minimālā noguldījuma summa 1500 EUR) likme no 2,25% gadā līdz 2,75% gadā. Līgumu slēdzot, tiek fiksēts minimālais noguldījuma papildināšanas solis – 200 EUR
Noguldījumiem ar procentu kapitalizāciju (minimālā noguldījuma summa 1500 EUR) likme no 2,125% līdz 2,55 gadā atkarībā no noguldījuma termiņa.
Arī Lateko banka ir gatava eiro – Latvijas ekonomiskā komercbanka sākusi piedāvāt depozītus veidot eiro. Lateko bankas klientiem tiek piedāvāts termiņnoguldījums ar fiksētu procentu likmi, īstermiņa depozīts un mērķa īstermiņa depozīts.
Atkarībā no klienta izraudzītā noguldījuma gada procentu likmes noteiktas robežās no 2% līdz 3%. Fiziskas personas noguldījumu eiro var veikt jebkurā apjomā, bet juridiskajām personām minimālais depozīta apjoms ir 10 000 eiro. Lateko banka veic operācijas ar eiro jau no šī gada sākuma, un jau pirmās darba nedēļas apliecinājušas, ka klientiem ir ļoti liela interese par iespēju strādāt ar eiro.
Arī Latvijas uzņēmēji paspējuši pārorientēties uz jauno norēķinu līdzekli un veiksmīgi veikuši pirmos norēķinus jau kādu laiciņu atpakaļ. Uzņēmēji izrādījuši atzinīgu, bet nogaidošu attieksmi pret jauno valūtu.
A/s Bolderāja jau vairākus mēnešus pirms eiro ieviešanas ar saviem ārzemju piegādātājiem vienojies, ka eiro sāks norēķināties ne ātrāk, kā nākamgad. Uzņēmumam pagaidām nav vienota elektroniska vadības sistēma, tātad nav aktuāls jautājums par dažādu pašizmaksas aprēķinošo un grāmatvedības moduļu pārprogrammēšanu iz eiro. Paplašinot Bolderājas datorizāciju, tiks ieviestas informācijas tehnoloģijas, kas var strādāt ar eiro.
Uzņēmēji atzīst, ka eiro ieviešana nenoliedzami vienkāršo dažādo izejvielu pirkšanu no Eiropas Savienības valstīm. Bet tomēr, arī ja visu cenu kotēšana eiro padarīs vieglāku dažādu piedāvājumu izvērtēšanu, tomēr zināms svars būs arī tādiem faktoriem kā apmaksas noteikumi, iespējas pirkt uz kredīta, utml.
*Materiāli ņemti no “Dienas bizness”
Aptauja
Es veicu aptauju, kurā tika aptaujāti gan skolēni, gan skolotāji, kā arī dažādi citi cilvēki, ar mērķi noskaidrot to informētības līmeni par Eiropas apvienoto valūtu, kā arī noskaidrot viņu attieksmi pret to vispār, kā arī pret eiro tieši saistībā ar Latviju. Kopā tika aptaujāti gandrīz 50 cilvēki. Tika arī uzdoti jautājumu par personīgo attieksmi pret eiro, vai Latvijai būtu jāpāriet uz eiro, kā arī, vai Eiropai vispār ir vajadzīga vienotā valūta. Tika arī jautāts par Latviju saistībā ar Eiropas Savienību. Rezultāti ir sekojoši:
1.) Vai Jūs zināt, kas ir eiro?
a) kaut ko esmu dzirdējis;
b) zinu;
c) esmu ļoti labi informēts.
No respondentu atbildēm var secināt, ka jaunatne visumā ir informēta par eiro – kas tas tāds ir un kāds no tā labums, liela daļa ir pat ļoti labi informēta, kas atrodams par ļoti pozitīvu faktoru. Tādu, kas kaut ko ir dzirdējuši, ir samērā maz, tie sastāda respondentu mazāko daļu.
2.) Kāda ir Jūsu attieksme pret eiro?
a) neitrāla;
b) negatīva;
c) pozitīva.
Šajā jautājumā aptaujāto cilvēku domas dalās. Lielākā daļa ir tomēr noskaņoti pozitīvi pret eiro un ar prieku uzņem tā parādīšanos. Otra lielākā respondentu grupa pret eiro pagaidām noskaņoti neitrāli. To daļēji izraisījis arī nepietiekams daudzums objektīvas informācijas, kā arī uzticība vecajai sistēmai.
3. Kā Jūs saņemat informāciju par eiro?
a) no preses;
b) no TV;
c) no draugiem;
d) citur.
Lielākā daļa aptaujāto informāciju par eiro saņēmuši no masu medijiem – televīzijas un preses, daļa arī no draugiem uzzinājuši ko jaunu, daļa, kas nebūt nav maza, kā alternatīvo informācijas iegūšanas veidu minējusi Internet.
4. Kā eiro ietekmēs Jūsu dzīvi?
a) nekādi;
b) finansiālie rēķini tiks pārvērsti eiro;
c) plānoju drīzumā (sākot ar 2002. gadu) pāriet uz eiro;
d) braucot uz ārzemēm būs vieglāk ar valūtas maiņu.
Lielāko daļu aptaujāto cilvēku dzīvi pašreiz eiro nekādi neizmainīs. Tas ir saprotami, lielai daļai cilvēku ar neskaidras naudas norēķiniem mūsdienās nav nekādas saskarsmes. Lielai daļai respondentu finansiālie rēķini (banku konti, depozīti) tiks pārvērsti eiro. Bet lielākajai aptaujāto daļai, vienkārši būs vieglāk ar valūtas maiņu, izbraucot uz ārzemēm.
5. Vai Jūs uzskatāt, ka arī Latvijai būtu jāpāriet uz eiro?
a) nekādā gadījumā;
b) tas būtu pamatīgi jāizvērtē;
c) viennozīmīgi – jā.
Lielākā daļa aptaujāto pret eiro attiecās ar uzticību, taču lats tomēr ir ierastāks, lata, kā stabilas naudas tēls ir stipri iesakņojies un nostiprinājies mūsu apziņās. Taču eiro – tās ir, iespējams, mūsu nākotne – daļa respondentu to atzīst. Ir arī tādi, kas neatzīst Latvijas pāriešanu uz eiro vispār, taču tas ir neiespējami, ņemot vērā mūsu politikas virzību uz Eiropas Savienību.
6. Kāda ir Jūsu attieksme pret ES saistībā ar Latviju?
a) Latvijai būtu tajā jāiestājas;
b) Latvijai nebūtu īpaši jācenšas tajā iestāties;
c) Latvijai nevajadzētu iestāties ES.
Protams, kā jau tika gaidīts, nospiedošais aptaujātās sabiedrības vairums bija par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, par Latvijas nesaraujamo saišu ar Eiropu nostiprināšanu. Maz bija tādu, kas uzskata, ka Latvijai īpaši nevajadzētu censties tur iekļauties – ja viņi mūs tur ņem – labi, ja ne – neiesim jau no ādas līst laukā, un pavisam maz bija tādu, kas uzskatīja, ka Latvijai vispār nevajadzētu pievienoties Eiropas Savienībai.
7. Vai Eiropai ir vajadzīga vienota valūta?
a) jā;
b) nē.
Arī šajā jautājumā respondenti izrādīja zināmu vienlīdzību, apgalvojot, ka Eiropai ir vajadzīga vienotā valūta, un, ka eiro ir vajadzīgs. Viedokļi, protams, atšķīrās, bet visumā sabiedrības viedokli šajā jautājumā varētu atspoguļot jaunajai valūtai par labu.
Visumā no šīs aptaujas var secināt, ka sabiedrība ir informēta par eiro, un ka tās attieksme pret to ir pozitīva, taču nogaidoša. Tas ir likumsakarīgi, jo pozīcija, kurā mēs pašlaik atrodamies ļauj mums novērot eiro ieviešanu 11 Eiropas valstīs, mācīties no viņu kļūdām, lai mēs nākotnē, kad pašiem nāksies sastapties ar šo procesu, kas, es domāju ir neizbēgams, nepieļautu tās pašas kļūdas. Sabiedrība atbalsta Eiropas naudas apvienošanas centienus un ir par rēķinu vienkāršošanos ar Eiropu.
Nobeigums un secinājumi.
No aptaujas var secināt, ka sabiedrība visumā ir labi informēta par eiro un tā ieviešanu. Tomēr sabiedrības attieksme ir nogaidoša. Šeit zināmu lomu spēlē arī uzticība latam, kurš nostiprinājies mūsos kā stabilitātes un pārticības tēls. Taču sabiedrība saprot, ka eiro – tā ir nākotne.
Mūsu pašreizējās pozīcijas lielākā priekšrocība ir tā, ka mēs pašlaik varam novērot eiro ieviešanu 11 ES valstīs, lai vēlāk, kad mums pašiem nāksies ar to saskarties, mēs nepieļautu tās pašas kļūdas un būtu labāk sagatavoti. Rūpīgi izsverot visus par un pret var izdarīt attiecīgos secinājumus, attiecībā uz eiro un Latviju, kā arī eiro ietekmi uz Latviju. Protams, ir arī negatīvie faktori, taču, pozitīvo faktoru un labumu ir vairāk, un kopumā šis mēģinājums apvienot Eiropas valūtas vienā veselā, es domāju, ir izdevies.
Eiro ietekme uz Latviju būs pozitīva, kā lielākie labumi jāmin tas, ka vienkāršosies rēķini ar Eiropas Savienības valstīm, kā arī tas, ka tūristiem būs vieglāk ar valūtas maiņu, iebraucot ES valstīs. Katras no ES un EMS dalībvalsts nacionālā tirgus robeža izzudīs, un tas, ko mēs iegūsim būs liels tirgus ar plašām iespējām, kas spējīgs mēroties spēkos arī ar ASV un Japānas ekonomiskajām zonām.
Arī pēc Latvijas Bankas izteikumiem eiro ieviešanas ietekme uz Latviju būs visnotaļ pozitīva, bet ar lata piesaistīšanu eiro nāksies vēl mazliet pagaidīt. Lai gan jebkurā gadījumā lats tiks lielākā vai mazākā mērā piesaistīts eiro – SDR grozā, kuram pašreizēji ir piesaistīts lats, vācu markas un franču franka vietā nāks eiro, tā kā SDR grozā eiro spēlēs galveno lomu.
Izmantotās literatūras saraksts
Laikraksti un žurnāli:
“Dienas bizness” – periodika
“Diena” – periodika
“Neatkarīgā Rīta Avīze” – periodika
“Kapitāls” – periodika
“The Economist” – periodika
Grāmatas:
Euroview 2 – ING’s view of questions about euro (summer 1997)
LB Kiel Euro Special (1998)
The euro – a stable currency for Europe – Deautsche Bank Research Special Report (February 1997)
Informācijas bukleti:
Euro times (December 1998)
London: ready for the euro
Latvijas Bankas informatīvais buklets “Eiro”
Rietumu bankas informatīvais buklets.
Internet:
Latvijas Bankas oficiālā mājas lappuse (http://www.bank.lv )
Eiropas Savienības oficiālā mājas lappuse (http://europa.eu.int)
Eiropas integrācijas biroja oficiālā mājas lappuse (http://www.eib.lv)