1. Ģimenes loma personības attīstībā
Kas ir ģimene? Ā. Karpova definē ģimeni kā uz laulības vai radniecīgām saitēm radītu sistēmu, kurā ģimenes locekļi ir kā elementi, kuriem katram ir sava loma, kuras, savukārt atrodas mijiedarbībā. Ģimene ir tā vide, kurā bērns aug, attīstās, pilnveidojas. Ģimenē bērns tiek audzināts, kā pareizi uzvesties, izturēties pret apkārtējiem. Pēc autora domām, ģimene ir kā pamats personības attīstībai, jo tieši vide, kurā bērns aug ietekme katru indivīdu. Vecāki māca bērniem, ko drīkst darīt un ko būtu vēlams nedarīt. Un tomēr nereti cilvēkiem, kuri vēršas pie psihologa pēc konsultācijas, ir grūti pieņemt, ka viss nepatīkami pārsteidzošais bērnā ir lielākā mērā saistīts ar vecāku ietekmi nekā paša bērna personiskajām īpatnībām. Viņa zemapziņu negatīvi ietekmē vecāku problēmas, bezgalīgi strīdi, bieži vien nepamatotas lamāšanas uz bērnu, kā arī atmosfēra ģimenē, proti, ģimenē, kurā dominē saticība, mīlestība un savstarpējā cieņa vienam pret otru spēj iemācīt un ietekmēt bērna personību daudz pozitīvāk, nekā ģimenē, kurā notiek nepārtraukti strīdi, vecāku uzmanības trūkums pret bērnu, nav atbalsta no vecāku puses.
Autors uzskata, ka bērna personību lielākoties ietekmē arī vecāku audzināšanas metode. Vecāki, kuriem ir izglītība un zināšanas psiholoģijā, pret bērniem izturēsies kā pret cienīgu personu un centīsies viņā ieaudzināt sociāli pieņemamās , veselumu stiprinošas iezīmes, vērtības. Turpretī vecāki, kuri neapzinās savu lomu bērna attīstībā var to apdraudēt, bieži vien pat kaitēt, proti, kavēt bērna personības attīstību.
Pēc Freida domām- jau zīdaiņa vecumā nostiprinās tādas iezīmes kā dzīvesprieks, optimisms vai pesimisms, kā arī uzticība, tieksme ķildoties, tendence dominēt, ekspluatēt citus, apmierinot savas vajadzības. Līdz 3 gadu vecumam nostiprinās tādas iezīmes kā ietiepība, skopums, punktualitāte, pedantisms, sadistiska cietsirdība. [5]
Autors pilnībā spēj piekrist Freida domām, jo bērns mācās no redzēta un izjusta. Vecāki ir tie cilvēki, kuri atrodas bērnam līdzās, vismaz, kamēr viņš ir mazs. Tie palīdz uztvert, atklāt, izprast pasauli un apkārtējos. Ja vecāki cenšas iemācīt bērnam visā saskatīt pozitīvo, viņi arī centīsies to darīt, bet bērnam arī jājūt, kā arī vecāki to dara, jo ar melošanu viņi neko nepanāks. Ar laiku bērns spēs iemācīties atšķirt patiesību no meliem. Plaši pazīstama ir Ē. Ēriksona personības attīstības teorija, kurā pierādīts katra vecumposma attīstības uzdevums un vecāku attieksme, kas vajadzīga, lai bērnam izveidotos nepieciešamās iezīmes. Tā, piemēram, patstāvības veidošanās notiek līdz 3 gadu vecumam, kad bērns mācās rāpot, staigāt, atvērt un aizvērt, turēt un mest. Ja vecāki ļauj bērnam darīt to, ko viņš spēj, nesteidzina, tad viņš ātri iemācās regulēt savu muskuļu darbību, vadīt savas vēlmes un reizē arī sadarboties ar apkārtējo vidi. Darba mīlestības vai, tieši otrādi, nepilnvērtības sajūtas rašanās kritiskais periods ir 6 – 12 gadu vecums. Līdz pat cilvēka nāvei viņa personība attīstās un iegūst arvien jaunu spēku. Kā pats pēdējais mūsu uzdevums vecumdienās, pirms nāves, ir pārvarēt izmisumu un iegūt dzīves gudrību. Bērnībā saņemtā ģimenes audzināšana lielā mērā nosaka to, vai cilvēks kļūs par pilnvērtīgu personību vai tikumisku kropli. Bērnībā saņemtā ģimenes audzināšana lielā mērā nosaka to, vai cilvēks kļūs par pilnvērtīgu personību vai tikumisku kropli. Problēmas rada tas, ka bieži vien bērnus audzina pieaugušie, kas paši vēl nav izveidojušies kā personības. Cilvēks ir tālu no pilnības un, savas nepilnības apziņas mākts, viņš uzņemas bērna audzināšanu, nereti mierinot sevi ar domu, ka to, kas netika veikts viņa audzināšanā, var izlabot, audzinot nākamās paaudzes. K .G. Jungs brīdina, ka šis uzskats ir maldīgs, jo nevar bērnā izlabot tās kļūdas, kuras pieaugušie paši pieļauj. Bērni nav tik dumji, kā nereti iedomājas pieaugušie. Viņi nojauš, kas ir īsts un kas ir viltots. Vecākiem un cilvēkiem, kas nodarbojas ar audzināšanu, pirmkārt, jāpārvar savas nepilnības.
Jau pirms vairākiem gadsimtiem viens no psiholoģijas pamatlicējiem G. Jungs ieteica vecākiem 3 svarīgas lietas, kas nav zaudējušas aktualitāti arī mūsdienās:
* Neizvairīties no savas dzīves dvēseliskajām problēmām, melīgi manipulējot un mākslīgi saglabājot savu neapzināto stāvokli;
* Godīgi pieņemt grūtības, izgaismot savas dvēseles tumšos kaktus;
* Atzīt savus maldus, atklāties kādam saprotošam cilvēkam.
Ir ļoti svarīgi vecākiem izprast pašiem sevi, apzināties, ko viņi var un ko nevar. Katram, kuram ir iekšējās problēmas vai neapmierinātība ar sevi, savu dzīvi, jāmeklē palīdzība. Nav svarīgi vai tas ir psihologs vai vienkārši labs draugs. Bet tas ir svarīgi, lai neietekmētu bērna personību, jo tikai atrisinot savas iekšējās problēmas, iespējams, panākt daudz pozitīva, jo viss nāk no apziņas. [6]
2. Ģimenes savstarpējo attiecību tipi
Katrā ģimenē objektīvi sakārtojas audzināšanas sistēma, kura ne vienmēr apzinās par to. Šeit tiek ņemts vērā arī audzināšanas mērķu sapratne, un tās uzdevumu formulējums, metožu un audzināšanas paņēmienu daudzmaz mērķtiecīgs pielietojums, uzskaitot, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties attiecībā uz bērnu. Var būt izceltas 4 audzināšanas taktikas ģimenē un atbildoši tām 4 ģimenes savstarpējo attiecību tipi, kas arī rodas par priekšnoteikumu un to rašanās rezultātu: diktāts, uzturēšana, “neiejaukšanās” un sadarbība.
Diktāts ģimenē izpaužas sistemātiskā uzvedības veidā ar vienas gimenes locekļu (lielākoties ar pieaugušajiem)iniciatīvu un pašcieņas sajūtu citiem gimenes locekļiem.
Vecāki, protams, var un tiem ir jāuzrāda prasības savam bērnam, pamatojoties audzināšanas mērķim, morāles normām, konkrētām situācijām, kurās nepieciešams pieņemt pedagoģiskus un tikumīgi attaisnotus lēmumus. Tomēr tie, kuri dod priekšroku no visām iedarbības ainām- pavēli un varmācību, saduras ar sava bērna pretestību, kurš atbild uz uzspiedienu, piespiešanu: ar liekulību, mānīšanos, rupjības zibšņiem, bet dažreiz ar atklātu naidu. Bet pat, ja pretestība izrādās salauzta, kopā ar to izrādās arī salauztas daudzas vērtīgas personības kvalitātes: patstāvība, personīgās cieņas izjūtas, iniciatīva, ticība sev un savas spējās. Vecāku stingrā autoritāte, interešu un bērna uzskatu ignorēšana, sistemātiska bērna balss atņemšana, risinot jautājumus attiecība uz viņu, – viss tas ir nopietnu neveiksmju garantija bērna personības formēšanā.
Nodrošinājums ģimenē – tā ir attiecību sistēma, pie kurām vecāki, nodrošina ar savu darbu visas bērna prasības, norobežo viņu no jebkādām raizēm, pūlēm un grūtībām, pieņemot tās uz sevi. Jautājums par aktīvu personības formēšanu atiet uz otro plānu. Audzināšanas iedarbību centrā izrādās cita problēma – bērna prasību apmierināšana un viņa nožogošana no grūtībām. Tieši šie bērni izrādās mazāk pielāgoti pie dzīves kolektīva. Pēc psiholoģisko novērojumu datiem, tieši šī, pusaudžu kategorija dod vislielāko kritumu skaitli pāriešanas vecumā. Tieši šie bērni, kuriem liktos nav uz ko sūdzēties, sāk sacelties pret pārmērīgu vecāku uzmanību. Ja diktāts paredz varmācību, pavēli, cietu autoritārizmu, tad uzmanība – gādība, nožogojums no grūtībām
Sadarbība, kā savstarpējo attiecību tips ģimenē, paredz kopīgās attiecības ģimenē ar kopīgiem mērķiem un kopdarbības uzdevumiem, tās organizāciju un augstām tikumīgām vērtībām. Tieši šajā situācijā ir pārvarāms egoistiskais bērna individuālisms. Ģimene, kur savstarpējās attiecības vadošais tips ir sadarbība, iegūst īpašu kvalitāti, kļūstot par augsta attīstības līmeņa grupu – kolektīvu.
Liela nozīme pašnovērtējuma tapšanā ir ģimenes audzināšanas stilam(tipam), vērtībām, kuras ir pieņemtas ģimenē. [8]
Tādā veidā, lai maksimizētu atzinīgi un novest pie minimuma noliedzošo ģimenes iespaidošanu bērna audzināšanā, nepieciešams atcerēties ģimenes iekšējos psiholoģiskos faktorus, kuriem ir audzināšanas nozīme:
о Pieņemt aktīvu piedalīšanos ģimenes dzīvē;
о Vienmēr atrast laiku, lai parunātu ar bērnu;
о Interesēties par bērna problēmām, iedziļināties visās sarežģītībās, kuras rodas viņa dzīvē, un palīdzēt, balstoties uz saviem ieskatiem;
о Mācēt apvaldīt īpašnieciskos instinktus un attiekties pret bērnu kā pret līdztiesīgu partneri, kurš vienkārši pagaidām ir apveltīts ar mazāku dzīves pieredzi;
о Ar cieņu attiekties pret visu pārējo, attīstīt savas prasmes un talantus;
о Neizrādīt uz bērnu nekādu spiedienu, ļaut patstāvīgi pieņemt lēmumus;
о Cienīt bērna tiesības, centienus darīt karjeru un pilnveidoties. [1., 111.-118.]
Balstoties uz Makarenko rakstiem par audzināšanu ģimenē un uz citiem rakstiem, kas ar to saistās, iespējams izteikt 3 galvenos audzināšanas tipus:
2.1. Pirmais audzināšanas tips
Raksturīgs vecākiem, kuri pārāk rūpējās par savu bērnu. Sarunās cenšas izmantot pazemināmos vārdus, cenšas nepacelt balsi. Nelamā un nesoda bērnu par nedarbiem. Mēģina katra bērna kaprīzes un iegribas izpildīt, pērkot bērnam visu, ko viņš vēlās, tādēļ viņam ātri vien zūd interese par jaunām mantiņām. Bērnam sniedz milzum daudz iespaidu: viņu vadā pa muzejiem, kino, bērnu teātriem, rāda ļoti daudz lietu, kas drīz vien notrulina viņa jūtīgumu un uzņēmību.
Viņu nepieradina pie pašrūpes, nemāca palīdzēt vecākiem. Tādi bērni pierod pie tā, kā vecāki palīdz apģērbties, noģērbties utml., bērns nekļūst patstāvīgs, jo viņš apzinās, ka viņam ir blakus cilvēki, kuri spēj par viņu parūpēties, tādēļ viņš necenšas uzņemties atbildību par noteiktām lietām, piemēram, sakārtot mantiņas pēc rotaļāšanās.
Tāds bērns vecākiem ir maiguma būtne, vecāki necenšas pārpūlēt bērnu, piemēram, piespiest lasīt grāmatu, jo pastāv bailes, ka bērns var pārpūlēties. Tik izlutinātiem bērniem dzīvē klājās grūti. Atrodoties sabiedrībā ir grūti uzturēt kontaktus, jo nereti apkārtējie cenšas izvairīties no tiem. It īpasi, kad cilvēks mēģina vienmēr būt sabiedrības centrā nereti neuzklausot citus un uzspiežot savu viedokli. Paaugoties, nelaimēs, neveiksmēs brīžos ir ļoti grūti pārvarēt problēmas, bieži vien var rasties stress, kā arī depresija. Rodas ļoti daudz sarūgtinājumu, jo vecāki apkārt bērnam centās veidot labvēlīgu, pozitīvu, vieglu dzīvi, bet kļūstot vecākam cilvēks sāk apzināties, ka nekas nav tik ideāls
Tādēļ vecākiem jāapzinās, ka lutinot bērnu, viņi neattīstīs tā personību un kļūstot pieaugušam bērns izjutīs ļoti daudz ciešanu un grūtību. [4., 211.-212.]
2.2. Otrais audzināšanas tips
Raksturīgs tas, ka vecāki izturas stingri pret saviem bērniem jau no pašas mazotnes. Ātri vien bērns kļūst patstāvīgs, vecāki iemāca visu darīt pašiem-ģērbties, sakārtot rotaļlietas pēc spēlēšanas, palīdzēt mājas darbos utml. Diemžēl bieži vien vecāki ļoti bieži dusmīgi uzkliedz, nereti lasa morāles bērniem, visu laiku cenšas aizrādīt. Reti slavē bērnu par labi paveikto darbu, bet kritizē un lāmā par katru sīkumu, ko tas izdara.
Kad bērns sāk mācīties skolā, uzmācīgā kontrole no vecāku puses viņu ļoti nogurdina. Vecākus neinteresē bērna iekšējās pasaules attīstība, kā viņš apgūst zināšanas, viņus interesē tikai audzināšanas un mācīšanas ārējā puse- formālās zināšanas, uzvedība, manieres. Vecāki visādi cenšas pasargāt bērnu no pārējiem vecuma biedriem, neieteic draudzēties ar tiem ne pagalmā, ne skolā. ,,Kaut tikai nesāktu ar kādu draudzēties, vēl sagrozīs viņam galvu’’ vai arī ,, kaut tikai neiemācītos no citiem ko sliktu’’- tādi un tamlīdzīgi ir šādu vecāku tipiskie izteicieni. Bērns paliek viens, viņam ir garlaicīgi. Viņa dzīvei un nodarbībām trūkst kolektīva tonizējošās ietekmes. Viņš noslēdzas sevī, jūtas neērti nepazīstamu cilvēku klātbūtnē, apmulst jaunā situācijā. [4.,211.-213.]
2.3.Trešais audzināšanas tips
Ģimenes visizplatītākais un visraksturīgākais ir tāds ģimenes audzināšanas tips, kurā izveidojies pareizais aktivitātes un bremzēšanas samērs. Vecāki visādi veicina bērna aktivitāti un ievirza to pareizā gultnē, bet līdz ar to bremzē viņa impulsivitāti, audzina noteiktus paradumus un uzvedības manieres.
Bērna dienas režīmā tiek paredzēts laiks rotaļām, ‘’brīvais’’ laiks. Jau no mazotnes bērnu pieradina pie pašrūpes, viņš drīz iemācās apģērbties, beidzot rotaļu, sakopt rotaļlietas, uzslaucīt grīgu, palīdzēt mātei noslaucīt traukus, uzklāt galdu utt.
Līdz ar bērna attīstību palielinās arī darba uzdevumi, bērns uzņemas noteiktus darba pienākumus ģimenē.
Kad bērns sāk mācīties skolā, viņam tiek izvirzītas ne vien noteiktas prasības, bet sniegta arī palīdzība. Vecāki pievērš sevišķu uzmanību bērna zinātkāres attīstīšanai. Nesamazinās arī darba pienākumi ģimenes saimniecībā. Pieaugot prasībām mācībās, pieaug arī prasības fiziskā darba jomā (fiziskais darbs skolēnam ir derīga pārmaiņa, aktīvas atpūtas veids, kā arī uzlabo nervu darbības tonusu).
Sasniedzot jauniešu vecumu, vecāki izturas pret bērnu kā pret pieaugušu cilvēku, apspriežas ar to un dod padomus. Atsakoties no parastās mājas uzdevumu izpildes kontroles, viņi pārrunā un debatē par izlasīto, apspriež sabiedriskus notikumus utt. Šāds attiecību stils, šāda ģimenes audzināšanas organizācija veido aktīvu cilvēka raksturu, kurš prot bremzēt, apvaldīt savas tieksmes un jūtu uzplūdumus. Paļāvība aiz saviem spēkiem, kāpināta dzīves izjūta, možs, dzīvespriecīgs noskaņojums, iniciatīva, sabiedriskums un kolektīvisms, darbīgums un čaklums ir tās rakstura pamatiezīmes, kuras veido šāda tipa ģimenes audzināšana. Tieši šādos apstākļos veidojas pozitīvie raksturi.[4., 213.]
Balstoties uz audzināšanas tipu aprakstiem, autors secināja, ka vecākiem vajadzētu realizēt trešo audzināšanas tipu viņa bērna audzināšanā, proti, veicināt viņa aktivitāti, ieaudzināt noteiktus paradumus un manieres. Ja vecāki centīsies tādā veidā audzināt savu bērnu, tad, iespējams, viņš izaugs par aktīvu cilvēku, kurš pratīs bremzēt un apvaldīt savas tieksmes un jūtu izplūdumus. Mūsdienās tas ir ļoti svarīgi būt gan patstāvīgam, gan mērķtiecīgam un savaldīšanas noteikti ir viena no svarīgākam, jo neviens darba devējs nevēlās strādāt ar personu, kura nespēj savaldīt savas emocijas.
Veselīgas ģimenes pamatprincipi
Vecākiem ir jāatceras, ka lai gan bērnam ir savas iedzimtās īpašības, jau no mazotnes viņš cenšas atdarināt sev tuvos cilvēkus. Bērns lieliski prot uztvert vecāku labās un sliktās īpašības. Tādēļ svarīgi atcerētie – kādi esat jūs paši, tādi būs arī jūsu bērni.
Veselīgas ģimenes pamatā ir sekojoši pamatprincipi:
cieņa,
mīlestība,
iejūtība,
uzticēšanās,
pienākuma sajūta.
Cieņa.
Atcerieties –cieņai ģimenē jābūt abpusējai!
Lai vecāki bērniem spētu ieaudzināt cieņas jūtas, vispirms viņiem jāizjūt cieņa vienam pret otru. Konflikti, ķildas vecāku starpā nelabvēlīgi ietekmē bērnus. Izjūtot sarūgtinājumu, viņiem ir grūti cienīt sev tuvus cilvēkus, kas savstarpēji nesaprotas.
Tādēļ vecākiem jāzina, ka, ģimenes dzīvē sastopas divas dažādas individualitātes, kurām ir savi ieradumi un savas rakstura īpašības. Nav jācenšas uzspiest otram savu gribu, bet jāmācas iejusties cita lomā. Īpaši svarīgi, ja ģimenē ir bērns, kas visu vēro un mācās no saviem vecākiem.
Vecākiem ir jājūt cieņa arī pret savu bērnu. Par neveiksmēm vai nerātnībām norājot citu klātbūtnē, tiek aizskarta bērna pašcieņa. Tas izraisa neuzticēšanos vecākiem, kuri tomēr ilgu laiku būs vienīgais atbalsts, mīlestība un autoritāte. Vecākiem jāsaprot, ka neviens bērns nav ideāls, ne vienmēr bērns spēs piepildīt lolotos ideālus. Tomēr svarīgi bērnu cienīt par to, ko viņš spēj, jāizceļ viņa labās īpašības un darbi. Nedrīkst nopelt, jāmāk cienīt savu bērnu pat to, ko viņš ir spējis paveikt.
Būtiski ģimenē ieaudzināt arī cieņu pret vecākiem cilvēkiem. Vispirms jau pret vecmāmiņu un vectētiņu. Bērnam jāizskaidro vecuma īpatnības – nespēju tik intensīvi strādāt, ātri kustēties, sliktāku atmiņu, redzi un dzirdi, ātrāku spēku zudumu un nogurumu. Bērnam jāstāsta kā palīdzēt un izrādīt cieņu vecākiem cilvēkiem.
Mīlestība.
Savstarpēja mīlestība ir ikvienas ģimenes pamats. Ik dienas steigā nevienmēr ir laiks izrādīt mīlestības jūtas, jo jāizdara tik daudz sadzīves darbu u tml. Tomēr neaizmirstiet pateikt mīļus vārdus saviem bērniem un tuviniekiem, tie spēj iepriecēt vairāk nekā, kas cits.
Veselīgas ģimenes uzdevums ir bērnos ieaudzināt iejūtību. Tā būtu iejūtība gan pret cilvēkiem, gan pret visu dzīvo radību. Bērniem ir jāmāca uzklausīties citos, iejusties citu lomā un palīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešamas. Mīlestība pret dzīvniekiem un dzīvo dabu ir veselas, attīstītas un stipras personības rādītājs.
Vecākiem ģimenē ar iejūtību vajadzētu uzklausīt bērna pārdomas par notikumiem, izdošanos vai neveiksmēm. Tas veicina tuvību un savstarpēju uzticēšanos. Neiejūtīgi, noraidot bērna tieksmi izrunāties par viņam svarīgām lietām, jūs viņu atgrūžat un atsvešinieties.
Uzticēšanās.
Uzticēšanās rodas pamatojoties uz godīgumu un solījumu izpildi. Uzticoties citiem cilvēkiem ir iespējams izbēgt no lieka aizdomīguma, greizsirdības, meliem. Tomēr cilvēka uzticība ir jāiemanto.
Meli ir gļēvulības izpausme, jo tie izriet no bailēm par savu rīcību. Tomēr lielā mērā bērnu melos ir vainojami vecāki! Sākotnēji bērni tia ikvienam vecāku vārdam. Ik viena vilšanās vai bērna piekrāpšana ar liekiem solījumiem, vairo neuzticēšanos. Galu galā nav nekāds brīnums, ja bērns vairāk uzticas saviem draugiem, nevis vecākiem.
Jāatceras, ka nekas nemodina tādu cieņu un uzticēšanos, kā prasme turēt doto vārdu un solījumus.
Pienākumu sajūta.
Pienākumus, kurus uzņemas labprātīgi, parasti cilvēks neizjūt par apgrūtinājumu. Tādēļ īpaši svarīgi jau no mazotnes bērnu pieradināt pie dažādiem pienākumiem – sākumā vieglākiem, tad – grūtākiem. Tas ļauj cilvēkam pierast pie pienākuma sajūtas, un turpmākā dzīvē palīdz risināt ikdienas problēmas un sasniegt nospraustos mērķus.
Vispirms bērniem jāiemāca uzņemties rūpes par ģimenes locekļiem, īpaši slimības gadījumā. Turpmāk ir svarīgi modināt viņā sajūtu būt vajadzīgam un noderīgam.
Jāatzīmē, ka pienākuma sajūta veicina tādu sekojošu rakstura īpašību veidošanos:
neatlaidība,
godkāre
drosme
vīrišķība.
Būtisks vecums cilvēka dzīvē ir pusaudža gadi. Šai laika posmā novēro īpašu tieksmi pēc neatkarības, patstāvības, apkārtējo atzinības un cieņas. Tieši pusaudža gados bieži vien novēro vecāku un bērnu atsvešināšanos. Bērni vecākus uzskata par vecmodīgiem un nesaprotošiem, turpretim vecāki nezin ko iesākt ar bravurīgiem un ietiepīgiem tīņiem.
Jebkura veida pārliecināšana, nosodīšanai un runāšana šeit ir lieka. Būtiski ir jaunieti- zēnu vai meiteni – neuzskatīt par bērnu, bet gan par pieaugušu cilvēku. Jārespektē viņa viedoklis, jāiejūtas viņa pārdzīvojumos, jāmēģina atcerēties sevi jaunības gados līdzīgā situācijā. Vecāku kļūda bieži vien ir tā, ka viņi ir zaudējuši spēju iejusties sava bērna lomā.
Lai gan liela daļa vainas nesaprašanās gadījumā jāuzņemas tieši vecākiem, arī pašiem pusaudžiem jācenšas vecākiem palīdzēt. Šai laika periodā bērniem un vecākiem ir jākļūst par draugiem. Taču tas nav iespējams, ja bērni cenšas norobežoties, slēpt savus pārdzīvojumus un gaitas. Viņi izvēlas lūgt padomu saviem draugiem. Taču neaizmirstiet, ka vecāki arī spēj dot labus padomus un atrisināt radušās problēmas.
Saglabāt bērnu labvēlību pusaudžu vecumā ir ļoti grūts uzdevums. Tieši no mātes un tēva ir atkarīgs, vai bērni būs labi vai slikti cilvēki, vai viņi būs draugi vai ienaidnieki. [6]
Kā redzams attiecības ģimenē nebūt nav vienkāršas. Tas ir rūpīgi kopjamas un prasa piepūli no visiem. Ne skola, ne sabiedrība cilvēku neietekmē tik lielā mērā, kā vide, kas ir ap viņu jau kopš dzimšanas. Ģimenes dibināšana un bērnu audzināšana ir liela atbildība ne tikai pret sevi, bet arī pret visu sabiedrību. Veselīgas attiecības ģimenē ir ķīla pilnvērtīgu un stipru personību attīstībai. [7]