Pārspriedums par kur rozes vērtīgākas-gleznā vai vāzē!
Pašreiz modē ir ekspresintervijas. Pajautāsim pirmajam pretimnācējam: “Kas ir Nobels?”. Pirmais pagriezīs muguru, otrais vai trešais atbildēs, ka tā ir lielākā un prestižākā balva, ko var saņemt zinātnieks. Kādēļ Nobelam tāds gods? Atkal kāds atmetīs ar roku un aizies. Cits atbildēs: “Viņš izgudroja dinamītu, sprāgstošo želatīnu, bezdūmu pulveri u.c. tādējādi kļūstot multimiljonārs. Kopš tā laika cilvēcei nenovēršamie kari kļuva 3–5 reizes asiņaināki”.
Kādā valodā Nobels publicēja savus izgudrojumus: zviedru, angļu, latīņu?
Pareizo atbildi varbūt varēs atrast tikai kādā ķīmijas institūtā vai Akadēmiskajā bibliotēkā. Samērā ticami, ka viņam vispār to neļāva publicēt, kamēr izlūki izošņāja un iztulkoja kādā valodā vajadzīgs.
Jautājums citam pretimnācējam : “Ko vērtīgu ir izdarījis Imanuels Kants?”. Kāds otrais – trešais atbildēs: “Sarakstīja “Tīrā prāta kritiku” un “Praktiskā prāta kritiku”, nosakot cilvēka prāta robežas”. Vai viņš izgudroja arī kādus cilvēku masveida iznīcināšanas vai ārstēšanas līdzekļus? Ja sarunu biedrs nesteigsies, viņš visticamāk atbildēs: “Filozofi ar to nenodarbojas. Viņi domā un raksta”.
Pie piemēriem no Latvijas vēl atgriezīsimies, bet no iepriekšējā jau ir skaidrs, ka saruna būs par to, kas ir zinātnieka galvenā produkcija, kā to vērtēt. Kāda nozīme turklāt ir publikācijām un kādā valodā tās ieteicams rakstīt.
Ķīmiķis Jānis Polis Latvijā kļuva pazīstams ar to, ka “saimnieks” viņu izlika no dzīvokļa. Tad arī sabiedrība plašāk uzzināja, ka viņš izgudrojis visiem zināmo remantadīnu, midantānu u.c. Cik būs lasījuši kaut vai vienu no viņa vairāk nekā 90 zinātniskajiem rakstiem?
Fiziķim Edgaram Imantam Siliņam esot izdotas 6 monogrāfijas un ap 290 pārskata un zinātniskas publikācijas. Starp tām noteikti arī t.s. citējamos žurnālos. Nākotne rādīs, vai ar to pietiek, lai ieietu pasaules fizikas vēsturē? Bet ar savu eseju krājumu “Lielo patiesību meklējumi” viņš Latvijas kultūrvēsturē jau ir iegājis. Nekādi nevar piekrist, ka šī grāmata ir populārzinātniska. Varbūt ka tā nav “zinātniska” fiziķiem, bet ar savu domu dziļumu, saprotamību, oriģinalitāti pārspēj daudzu filozofu darbus. Tā ir nosaukta pat par pagājušā gadsimta Latvijas Bībeli, dabas filozofijas bībeli.
Vēl par Zentu Mauriņu. Vai viņu pieskaitīt rakstniekiem, vai zinātniekiem? Vismaz dzīves sākumposmā viņa pati sevi pieteica kā zinātnieci, aizstāvot filoloģijas doktora disertāciju LU un kļūstot par pirmo sievieti – filoloģijas doktori Latvijā. Arī turpmāk viņa pētīja dižgaru darbus (Dante, F.Dostojevskis, J.Poruks, A.Brigadere). Taču pēdējo grāmatu nodaļu virsraksti maz vairs saistās ar konkrētiem rakstniekiem un to darbiem, bet ar visdziļākajām sociālpsiholoģijas problēmām. Mēs šajā rakstā nejautājam pirmie: “Kas tad īsti bija Zenta Mauriņa? Filozofe? Rakstniece? Literatūrkritiķe? Zinātniece? Atbilde nevar būt viennozīmīga, jo grūti te izmantot enciklopēdisku definīciju Prokrusta gultu.” (J.Stradiņš. Ceļa vārdi Zentas Mauriņas rakstiem. Z.Mauriņa. Tālā gaita. – “Daugava”, 1996. – 5.lpp.).
Tāpat vai vēsturniekiem vai rakstniekiem pieskaitīt Aleksandru Grīnu? Četros lielformāta sējumos “Pasaules vēsture”, divos – “Kultūras un tikumu vēsture”, bet vienlaikus kādreiz slavenais romāns “Dvēseļu putenis” u.c. Grīna vēsture nav sausi akadēmiska, bet tēlaina, dažās iedaļās – pat tendencioza. Savukārt romāniem vienmēr ir konkrētāks vai vispārinātāks vēstures fons.
Būtu mums vairāk Edgaru Siliņu, Zentu Mauriņu, Aleksandru Grīnu u.c. daudzpusīgu personību!
Nebūsim pārgudri un nemācīsim fiziķus, ķīmiķus, biologus, matemātiķus u.c., kā novilkt robežas starp zinātni, populārzinātni, publicistiku, pārdomu rakstiem u.c. Tā ir pilnīgi viņu pašu kompetence.
Taču humanitārajās un sociālajās zinātnēs šādu robežu vai nu vispār nav, vai tās ir ļoti izplūdušas vienai gara darbības sfērai pārsedzoties ar otru.
Vēl viena būtiska atšķirība: fizikā, ķīmijā, bioloģijā galvenais ir atklājums, izgudrojums (jauna viela, jauna enerģija, jauna tehnoloģija utt.). Ar to arī zinātnieki ieiet vēsturē, ja to ir pelnījuši. Zinātniskajām publikācijām ir tikai pakārtota, sekundāra loma. Tās tāpat kā patenti, licenzes u.c. autortiesību apstiprinoši dokumenti tikai fiksē iegūtos sasniegumus.
Humanitārajās un sociālajās zinātnēs publikācijas ir galvenais, ja ne vienīgais zinātniskā darba rezultāts. Varētu izteikt vēlējumu lai šo zinātņu nozaru speciālisti ietekmē valdības rīcību un sabiedrisko domu. Taču to nosaka tik daudzi apstākļi un faktori, ka viena vai vairāku zinātnieku pierādījumi tajos pazūd. Bez tam neaizmirsīsim sakāmvārdu: “Ja saduras patiesība ar interesēm, vienmēr uzvar intereses.” Patiesība uzvar tikai trešajā paaudzē, pēc simt gadiem, kad intereses jau ir citas.
Tātad humanitāro un sociālo zinātņu galvenā produkcija, pēc kuras jāvērtē viņu darbs, ir monogrāfijas, rakstu krājumi, atsevišķi raksti, arī nopietna publicistika (protams, ne politisku, saimniecisku, kriminālu un intīmu skandālu apraksti, ar ko pilni daudzi mūsdienu izdevumi).
Līdz ar to grūti būs noliegt nākamo kritēriju. Darba vērtību lielā mērā noteiks, cik liels būs tā lasītāju skaits un vai tas uzlabos mūsu kultūrvidi un kā.
Labam zinātniskam darbam humanitārajās un sociālajās zinātnēs ir jābūt bagātinātam ne vien ar jauniem faktiem un atziņām, bet uzrakstītam tēlainā, ja iespējams, arī emocionālā valodā. Protams, lēti beletristiski paņēmieni, kādus lieto reklāmā, “krimiķos” un “ziepju seriālos”, nopietnā darbā nav izmantojami, vienalga vai darbs pārsvarā ir zinātnisks vai literārs. Nemēģināsim griezt ar žiletes asmeni plaisu starp šīm tuvajām garīgās darbības sfērām. Pārfrāzēsim vidējai un vecākai paaudzei labi zināmo imperatīvu: “Darbam jābūt zinātniskam pēc satura un publicistiskam pēc formas”.
No tā izriet arī secinājums par vēlamo valodu, kādā rakstīt zinātniskos darbus humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Ja darba saturs ir tik sarežģīts, ka Latvijā to pilnībā sapratīs kādi 5–10 lasītāji (tā tas ir modernajā fizikā un ķīmijā), tad, saprotams, ieteicamāk rakstīt kādā plaši lietotā svešvalodā (patreiz par tādu kļuvusi angļu valoda). Taču ja darba saturs ir par Latviju vai pat tikai par kādu tās reģionu, cerēt, ka to plaši lasīs ārzemēs, nav nopietna pamata. Daudz vairāk lasītāju tam būs tepat pašu valstī un darbu ieteicams rakstīt valsts valodā.
Sociālajās zinātnēs var izšķirt faktoloģiskus un metodiskus pētījumus. Pēc ekspertvērtējuma mums pagaidām ap 90% pētījumu ir faktoloģiski. Ieteikt kādas jaunas pieejas pētījumu metodēm var tikai pēc 10 un vairāk gadu pacietīga darba ar faktu apstrādi un analīzi. Ja metodoloģiska rakstura pamatoti jauninājumi ir radušies, tos gan būtu lietderīgi publicēt vai nu svešvalodā, vai vienlaikus arī valsts valodā. Bet tādu darbu īpatsvars kopējā publikāciju skaitā nevar būt liels. Kādi šāda rakstura darbi būtu vēlami akadēmiķu un profesoru kandidātiem, bet nebūtu prasāmi kā obligāti.
Ja kāds izgudros drošu, efektīvu un universālu pretvēža preparātu, viņš par to var uzrakstīt kaut vai pusaizmirstajā lībiešu valodā. Tāpat viņu kāds “pārķers” un iztulkos daudzās valodās. Tāpat kā tulko labākos daiļdarbus, eseju krājumus u.c. Zāles pēc gada lietos visā pasaulē. Gadās jau, ka arī ekonomisti izgudro kaut ko tādu, kas aiziet ārpus viņu publikācijām. Nesen viena doktorante savā vēl neaizstāvētajā promocijas darbā atgādināja, ka Ādams Smits izgudrojis “neredzamo roku”, kas kļuvusi par vienu no tirgus ekonomikas pamatpostulātiem. Taču, ja roka jau pēc definīcijas ir neredzama, tad atbilstoši I.Kanta prāta kritikai, tā ir “lieta sevī”, ko tālāk izpētīt nevar. Ja neredz “neredzamo roku”, tad nevar redzēt arī, kas savukārt viņu vada: “spalvainā” vai “tetovētā” roka.
Pētījuma objekts nosaka, kas ir tā galvenais rezultāts un kā vērtēt sasniegto. Vai objekts ir starptautiska, valstiska vai reģionāla mēroga. Nav un nevar būt vienotu kritēriju un vērtību visām daudzajām zinātņu nozarēm un apakšnozarēm. Tikai eksakto zinātņu pārstāvju mums ir vairākums. Un vairākums vienmēr domā, ka taisnība pieder viņiem.
Dārznieks rozes skaistumu vērtē dārzā, mākslinieks – uz audekla, komersants, par cik vienu un par cik otru varēs pārdot. Arī tie ir kritēriju, tikai katram savi.