IEVADS
Visur eksistē tirgus, kur ļaudis sanāk kopā, lai pirktu un pārdotu savas preces un pakalpojumus. Brīvā tirgus ekonomikas sistēmā patērētāji un ražotāji maina savas preces un pakalpojumus daudzos konkurējošos tirgos. Ekonomiskā sacensība, konkurence ir tirgus saimniecības neatņemama pazīme, uzņēmēju, firmu, ekonomiskās rīcības un motivācijas elements. Uzņēmējus arvien nomāc problēma, kā cīnīties ar konkurentiem un kā paaugstināt uzņēmuma konkurētspēju. Iespējams, ka katrs varētu izdomāt arvien kaut ko jaunu un nebijušu, bet eksistē arī biežāk lietoti piemēri un paņēmieni, par kuriem tad arī īsumā pastāstīšu.
KONKURENCE
Konkurence ir firmas stratēģija un tāda ekonomiski pastāvīgu firmu sacensība kas efektīvi ierobežo atsevišķu uzņēmēju spēju ietekmēt vispārējos preču apgrozības apstākļus (cenu, piedāvājumu) un veicina preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu atbilstoši pieprasījumam.
Mūsdienu konkurences teorijas pamatlicējs Maikls Porters (Hārvardas universitātes profesors) savās grāmatās uzsver, ka konkurētspēju var paaugstināt ar diviem līdzekļiem:
zemākām izmaksām;
specializāciju.
Ar zemākām izmaksām saprot:
darba organizāciju ar zemākām izmaksām;
īsākus darba izpildes termiņus nekā konkurentiem, sākt ar preču izstrādāšanu un beidzot ar pārdošanu galējam patērētājam.
KONKURENCES VEIDI UN SITUĀCIJAS
FIRMAS TIEŠO UN NETIEŠO KONKURENTU ATKLĀŠANA
Analizējot konkurences cīņas gaitu, jādomā par šādiem jautājumiem:
1. Kas ietilpst piecu tuvāko konkurentu skaitā?
2. Kāds ir viņu darījumu stāvoklis: stabils, augšupejošs vai lejupslīdošs?
3. Kādā ziņā viņu darbība ir līdzīga jūsējai?
4. Pie kādiem atzinumiem jūs nonācāt vērojot savu konkurentu darbu?
5. Kā jūs cerat viņus pārspēt?
Konkurentu darbības detalizēta analīze var likt izdarīt korekcijas pašreizējā darbībā, lai sekmīgi sacenstos ar saviem konkurentiem. Tipiska kļūda ir mēģinājums iekļūt pārsātinātā tirgū.
Konkurences tipiskākās metodes cenu jomā:
1) piedāvāto preču un pakalpojumu diferencēšana;
2) papildpakalpojumu piedāvājumu metode.
Laba metode ir SVID jeb spēcīgo – vājo pušu un iespēju – draudu analīze, kas jāveic par katru mārketinga mix elementu – tirgu, preci, vietu un sadali.
Veicot SVID analīzi vispirms ir jānosaka savas firmas stiprās un vājās puses attiecībā uz izvēlēto tirgus slāni.
Tirgus slāņa prasības ietver:
krāsu;
garšu;
smaržu;
kvalitāti;
tirdzniecības organizācijas darba laiku;
izskatu;
lietošanas vienkāršību;
cenu;
u.c.
Tātad šīs ir tās lietas, kas var būt svarīgas kādam konkrētam tirgus slānim, tāpēc ir jākontrolē to atbilstība tirgus slāņa prasībām un nepārtraukti jāturpina uzlabot preces un to kvalitāte.
Tālāk nepieciešams uzskaitīt savus konkurentus un noteikt, uz kādiem tirgus slāņiem viņi orientējas.
Konkurentus var palīdzēt noteikt:
1) tirdzniecības preses apskati;
2) komercinformācija;
3) tālruņa nozaru katalogi (dzeltenās lapas);
4) prese.
Viens un arī pats svarīgākais ir pārveidot uzņēmumu par mūsdienu, ja tas vēl nav paspēts izdarīt. Kas būtu veicams, lai uzņēmums, valsts vai privātais, pārveidotos par mūsdienīgu uzņēmumu:
1. Izveidot divu līmeņu pārvaldi – funkcionāli un juridiski nodalīt uzņēmuma pārvaldi no īpašuma pārvaldes, precīzi nosakot katra līmeņa kompetenci uzņēmuma dokumentos.
2. Abu līmeņu pārvaldes institūcijās pieaicināt nelielu skaitu, bet kvalificētus menedžerus ar atšķirīgām zināšanām.
3. Uzņēmumu pārveidot par “caurspīdīgu”, ar sakārtotu grāmatvedību un finansēm un nomaksātiem nodokļiem. Likvidēt ”pagrīdes “, otro vai trešo grāmatvedību.
Agri vai vēlu biznesmenis sapīsies pats savos slepenajos ierakstos , izraisot biznesa partnera neuzticību, kas nereti beidzas ar dinamīta rībieniem zem blakusvāģiem. Tikai ar sakārtotu pārvaldes struktūru un finansēm iespējams piesaistīt nopietnus investorus, bet grūtā brīdī aizņemties bankā naudu. Ja ir patiesa vēlme izveidot stabilu biznesu un uz ilgu laiku, ekonomiski efektīvāk ir godīgi maksāt, nodokļus nekā nemaksāt, rezultātā pakļaujot sevi un savu biznesu grūti aprēķināmam riskam.
4. Necept uzņēmumus kā pankūkas visdažādākajās nozarēs. Vispirms izdomāt, kas ir biznesa galvenais mērķis vai niša, kuru biznesmenis pārzina vislabāk. Šo nišu jāpaplašina pakāpeniski, kad no esošajiem uzņēmumiem un to ražotajiem produktiem ir izspiests viss pēdējais.
5. Lai ko biznesmenis nedarītu, kādus riskus neuzņemtos, nedrīkst riskēt ar biznesa kopējo finanšu stabilitāti. Parādiem nevajadzētu pārsniegt kompānijas esošā kapitāla tirgus vērtību.
Diezgan izplatīts paņēmiens ir uzņēmumu paplašināšana. Ir 2 uzņēmējdarbības paplašināšanas veidi: iekšējais un ārējais. Uzņēmums paplašinās iekšēji, ja ceļ jaunas fabrikas, uzstāda jaunas iekārtas un palielina personālu. Par piemēru te minēšu kafijas ražotājfirmu Simeks SMS , kurai 1998. gada 17.augustā tika atklāta moderna kafijas ražošanas iekārta, kas ir pirmā Baltijas valstīs un Austrumeiropā, tas neapšaubāmi palielinās uzņēmuma konkurētspēju citu uzņēmumu vidū.
Uzņēmējdarbības ārējās paplašināšanās ceļš nozīmē citu kompāniju pievienošanu, “saplūstot” ar tām. Saplūšana notiek dažādu iemeslu dēļ. Dažas korporācijas paplašina preču sortimentu. Citas gūst labumu no ražošanas apjoma palielināšanas. Vēl citas vēlas samazināt izmaksas, iegūstot mārketinga un transportēšanas firmas.
Konkurences psiholoģiski iedarbīgs ierocis ir reklāma. Tās uzdevums ir propagandēt konkrētu preču atšķirīgās īpašības, radīt firmai labo slavu. Jau 60.gadu beigās katrs amerikānis ik dienas tika informēts ar 560 dažādiem reklāmas materiāliem. Pašlaik šis skaits ir ievērojami palielinājies. Tāpēc, ja uzņēmums vēlas, var veikt reklāmas kampaņas, kas iespējams palielinās tā konkurētspēju, vai vismaz pievērsīs uzmanību.
Vēl ļoti būtiskas ir cenas. Ievērojot cenu faktoru, konkurence ir cieši saistīta ar ražošanas regulēšanu. Pirmkārt, tiek nemitīgi meklēta iespēja ražot preces ar jaunām atšķirīgām īpašībām. Tiek paātrināts produkcijas morālās nolietošanas periods, firmas apzināti plāno savas līdzšinējās produkcijas nenovecošanos. Otrkārt ,mainās uzņēmumu, firmu, izdzīvošanas un ekonomiskās atlases kritēriji. Tagad tie galvenokārt saistīti nevis ar resursu taupīgu izmantošanu, bet gan ar spēju apmierināt īpašas pircēju vajadzības. Ja pircējs ir izvēlējies vienu noteiktu uzņēmumu tieši cenu dēļ šajā uzņēmumā, tas parāda to, ka šis uzņēmums ir mācējis kaut kādā veidā pievērsis vēl kāda pircēja uzmanību.
Iespējami arī gadījumi, kad konkurējoši uzņēmumi ir gatavi neoficiāli apvienoties un cīnīties pret vēl kādu citu konkurējošu uzņēmumu, piemēram, rūpniecības ārzemju konkurenci. Arī Latvijā ir iespējams atrast šādus gadījumus, kā piemēram cukura ražotāji. Pašlaik tikai ½ baltā cukura tirgus veido Latvijā ražotais, bet pārējais tiek importēts.
Taču dzīvē nākas cīnīties tikai ar godīgiem konkurentiem, eksistē arī negodīgi konkurenti un negodīgas konkurences veidi, kuri ir aizliegti ar likumu un ar kuriem cīnās arī valsts. Šāds cīnīšanās veids diez vai kādam ir pa prātam, bet tāda ir dzīves realitāte un ar to jāsadzīvo.
KĀDU LABUMU MUMS DOD KONKURENCE
Konkurences tirgū ražotāji nemitīgi cenšas samazināt savu preču ražošanas izmaksas, lai palielinātu peļņu. To nodrošina ražošanas efektivitātes paaugstināšana, kas arī dod tiem iespējas pārdot savas preces un pakalpojumus par zemāku cenu. Tādā veidā veicinot efektivitātes celšanos, konkurence panāk cenu samazināšanos.
Konkurence arī stimulē ražotājus uzlabot preču un pakalpojumu kvalitāti un palielināt to dažādību. Patērētājs ātri noskaidro, kuras firmas ir labākas, un attiecīgā firma gūst lielāku peļņu nekā konkurenti. Tāpat arī ražotāju konkurences tirgū pastāvīgi jāmeklē jaunas un pievilcīgas preces vai pakalpojumi, lai panāktu lielāku apgrozījuma daļu tirgū.
Firmu sacensība par patērētāju naudas iegūšanu noved pie daudzveidīgu labākas kvalitātes preču ražošanas un pārdošanas par iespējami zemākām cenām. Un tā kā patērētāji esam mēs visi, konkurence dod labumu mums visiem.
Izmantotā literatūra:
1. M.Siņicins, ”Biznesa ekonomiskie pamati” 2001
2. www.delfi.lv/zinas
3. www.wikipedia.lv
4. Mācību raksti