Mans temperaments
Temperaments ir personības reaktivitātes apzinātās darbības izpausmes veids.
Jau kopš antīkās Grieķijas laikiem cilvēks ir centies sevi izpētīt un izprast. Izprast to, kāpēc vienā vai otrā gadījumā viņš rīkojas savādāk, nekā līdzīgā gadījumā cits cilvēks. Iesākumā tam īsta skaidrojuma nebija. Visbiežāk cilvēki šo parādību „norakstīja” uz dažādo audzināšanu un dažādiem sociālajiem statusiem. Mūsdienu cilvēks un zinātne ir attīstījusies tiktāl, ka šo parādību skaidro ar atšķirīgajiem temperamenta tipiem. Tiesa, ne mūsdienu cilvēks izdomāja teoriju par temperamentiem. Pirmās liecības par cilvēku iedalīšanu pēc temperamenta tipiem nāk jau no Senās Grieķijas un Romas laikiem. Līdz mūsdienām neviens vien zinātnieks centies cilvēkus iedalīt pēc to temperamenta tipiem un izstrādāt jaunas teorijas. Arī es vēlējos izzināt pie kāda temperamenta tipa cilvēkiem piederu. Lai to izdarītu, es sevi izpētīju pēc dažām mums zināmajām temperamenta teorijām, kas pastāvējušas cilvēces vēsturē.
Sevis izpēti sāku ar mūsdienu cilvēkam vislabāk zināmo – H. Aizeka – metodi. H. Aizeks uzskatīja, ka cilvēka individualitāti izteic divi sasvstarpēji neatkarīgi raksturojuma pāri: ekstraversija – intraversija; stabilitāte – nestabilitāte. Nepildot nevienu testu, kas uzreiz parādītu pie kāda temperamenta tipa piederu, centos izdomāt, pie kuriem raksturojuma pāriem piederu. Tā kā esmu vairāk vērsta uz āru, sabiedriska, aktīva un darbīga, optimiste, laba organizatore, kurai patīk komunicēt ar citiem, secinu, ka piederu pie ekstraverta jeb uz āru vērsta tipa cilvēkiem. Nākamais raksturojuma pāris – stabilitāte – nestabilitāte. Pēc horoskopa esmu svari, tādēļ ir pamats uzskatīt, ka vairāk manā būtībā ir nestabilitāte, ar kuras palīdzību cenšos meklēt līdzsvaru it visā. Šādi Pētot to, ko H. Aizeks saka par šādiem cilvēkiem (ekstraverts + nestabils), secināju, ka pēc viņa temperamenta tipoloģijas, piederu pie holēriskā tipa cilvēkiem. Kad biju veikusi pirmo, visvienkāršāko, pārbaudi pēc H. Aizeka teorijas, nolēmu par pirmajiem iegūtajiem rezultātiem pārliecināties kārtīgāk. Otrais solis, ko darīju, bija aizpildīt H. Aizeka sastādītu testu, kas parādītu to, pie kura tipa cilvēkiem es varu tikt pieskaitīta. Iegūtie rezultāti arī apstiprināja to, ko biju pirmīt secinājusi – piederu pie holēriskā tipa cilvēkiem. Rezultātā izrādījās, ka esmu izteikts holēriķis. Iegūtais kvadrātiņš koordinātu plaknē atradās ailītē pie holēriķiem. Viens gan pēc šiem rezultātiem bija skaidrs – tas, ka es esmu ekstraverts cilvēks. Pēc testa rezultātu iegūšanas, nolēmu pārbaudīt, ko H. Aizeks saka par holēriskā tipa cilvēkiem. Pēc H. Aizeka teorijas holēriķi ir jūtīgi, nemierīgi, agresīvi, viegli uzbudināmi, nepastāvīgi, impulsīvi, optimistiski, aktīvi, izjūt sevi kā bara līderi un cenšas citus sev pakļaut. Vairumam H. Aizeka nosaukto īpašību es piekrītu, taču ne visas es varu attiecināt uz sevi. Īpaši trāpīgi par mani bija teikts, ka man ir tieksme būt līderim un citiem likt darīt to, ko gribu es. Tās ir ļoti izteiktas mana rakstura īpašības. Vēl uz sevi gandrīz 100% varu attiecināt apgalvojumus, ka esmu aktīva un sabiedriska. Kopumā piekrītu H. Aizeka raksturojumam par sevi un piekrītu, ka mans temperamenta tips ir holēriķis. Taču mūsdienās neviens cilvēks nav viennozīmīgi izteikts viena temperamenta tipa pārstāvis. Papētot citu H. Aizeka temperamenta tipu raksturojumus, konstatēju, ka arī man piemīt īpašības no citiem temperamenta tipiem, piemēram, no flegmātiķa man raksturīgs gādīgums gan par sevi, gan par citiem, bet no sangviniķa pat vairākas īpašības, piemēram, draudzīgums, atsaucīgums, jautrība u.c.
Tā kā krievu fiziologa I. Pavlova izstrādātā mācība par temperamentiem ir ļoti līdzīga H. Aizeka teorijai, tad to izvēlējos kā nākamo, pēc kuras izpētīt savu temperamentu. Arī I. Pavlovs izdala 4 temperamenta tipus: flegmatisko, melanholisko, sangvinisko un holērisko. Tā kā pēc H. Aizeka metodes biju noskaidrojusi, ka mans temperamenta tips ir holēriķis, tad sāku ar to, ka salīdzināju to, ko H. Aizeks un I. Pavlovs saka par holēriķiem. I. Pavlovs uzsver to, ka holēriķiem atbilst spēcīgais, nelīdzsvarotais augstākās nervu darbības tips. I. Pavlovs uzskata, ka holēriķi ir enerģiski, taču tiem pietrūkst spējas valdīt pār sevi. Attiecinot to uz sevi, es piekrītu tikai apgalvojumam, ka esmu enerģiska, taču nepiekrītu tam, ka nespēju valdīt pār sevi. Kārtīgāk papētot I. Pavlova teoriju un to, ko viņš saka par cita temperamenta tipa cilvēkiem un to īpašībām, atklāju, ka es vairāk atbilstu holēriskajam temperamenta tipam, jo īpašības, kas piemīt šiem cilvēkiem pēc I. Pavlova domām, atbilst arī man. Pārējos temperamenta tipos neatrodu nevienu īpašību, kas būtu man raksturīga.
Kad esmu izpētījusi neirofizioloģiskās temperamenta teorijas, kā nākamo nolēmu sevi izpētīt balstoties uz vissenāko teoriju par temperamentiem – humorālo teoriju. Šīs teorijas aizsācējs ir Hipokrāts, kas uzskatīja, ka cilvēka temperamentu nosaka četru ķermeņa sulu (asinis, dzeltenā žults, melnā žults un gļotas) daļu sajaukums ķermenī. Vēlāk romietis K. Galēns konkretizēja, kāds temperamenta tips atbilst katrai ķermeņa sulai. Tā kā reāli nevaru pārbaudīt kādās daļu attiecībās manā ķermenī ir šīs četras sulas, tad nākas paļauties uz iepriekš iegūtajiem rezultātiem, lai noskaidrotu, kura sula manā ķermenī aizņem vislielāko daļu. Balstoties uz rezultātiem, ko ieguvu pēc H. Aizeka un I. Pavlova teorijām, sanāk, ka manā organismā visvairāk ir dzeltenā žults, jo tās pārsvars atbilst holēriskajam temperamenta tipam. Balstoties uz humorālo teoriju, manā ķermenī lielākā daļa ir dzeltenā žults, bet asinis, gļotas un melnā žults, kas attiecīgi raksturīgas sangviniskā, flegmatiskā un melanholiskā temperamenta tipa cilvēkiem, manī ir krietnā mazākumā.
Kā pēdējo sava temperamenta tipa noteikšanai izvēlējos somatotipisko teoriju, kur E. Krečmers un V. Šeldons ir izstrādājuši savas teorijas, pēc kurām noteikt cilvēka temperamenta tipu.
E. Krečmers uzskatīja, ka cilvēkiem ar noteiktu ķermeņa uzbūvi atbilst noteiktas psihiskās īpašības. Viņš izdalīja četrus ķermeņa uzbūves tipus: astēnisko, piknisko, atlētisko un displastisko. Aplūkojot katram ķermeņa tipam raksturīgākās īpašības, konstatēju, ka viennozīmīgi nevaru sevi pieskaitīt ne pie viena ķermeņa tipa. Uzskatu, ka E. Krečmers ir ielicis pārāk noteiktos rāmjos šos ķermeņa tipus: trīs no tiem ir galīgi neveikli veidoti un ar dažādām deformācijām, bet ceturtais – bez maz ideālā cilvēka ķermenis. Vairums sabiedrības locekļu neietilpst nevienā no E. Krečmera izveidoto ķermeņa tipu raksturojuma rāmjos, tāpēc par šīs teorijas pareizību un precizitāti nākas šaubīties. E. Krečmers diemžēl nav izdalījis arī vidusmēra cilvēka ķermeņa tipa raksturojumu, kas atbilstu arī man. Bez ķermeņa tipiem, E. Krečmers arī izdalīja divus galvenos temperamenta tipus: šizotīmisko un ciklotīmisko tipu. Pētot abiem temperamenta tipiem raksturīgākās īpašības, secinu, ka pilnībā atbilstu otrajam jeb ciklotīmiskajam temperamenta tipam. Šī temperamenta tipa cilvēkiem raksturīgs sabiedriskums, atklātība, labsirdība u.c. Visas šeit nosauktās īpašības es varu uz sevi attiecināt, savukārt, šizotīmiskajam tipam raksturīgākajās īpašībās, nesaskatu nevienu sev atbilstošu.
Sava temperamenta izpēti nolēmu beigt ar V. Šeldona teoriju un viņa uzskatiem par temperamenta tipiem. Arī V. Šeldons izdala trīs ķermeņa uzbūves tipus, kuri tad arī galvenokārt nosaka cilvēka temperamentu. Arī šeit viennozīmīgi neatbildu vienam ķermeņa uzbūves tipam, taču visvairāk punktu es ieliku mezomorfajam tipam, kas, manuprāt, man atbilda visvairāk pēc psiholoģiskās puses raksturojuma. Ķermeņa tipu izdalīšana bija V. Šeldona teorijas fizioloģiskā puse. V. Šeldons izstrādāja arī psiholoģisko pusi, pēc kuras tad arī tiek noteikts cilvēka temperamenta tips. Pēc V. Šeldona idejas, pastāvēja trīs temperamenta tipi: visceratoniskais, somatotoniskais, cerebratoniskais. Katram ķermeņa uzbūves tipam, V. Šeldons pielīdzināja vienu no temperamenta tipiem. Tā kā es sevi pieskaitīju pie mezomorfā ķermeņa uzbūves tipa, tad pēc V. Šeldona teorijas manam temperamenta tipam vajadzētu būt somatotoniskajam, taču, tuvāk papētot šim temperamenta tipam raksturīgākās īpašības, es konstatēju, ka tikai daļa no aprakstītajām īpašībām atbilst man, piemēram, esmu enerģiska un izlēmīga, kā arī, ka man ir skaļa uzvedība un objektīva un plaša domāšana, taču nepiekrītu tam, ka esmu agresīva un labi paciešu sāpes. Izpētot pārējiem ķermeņa tipiem atbilstošos temperamenta tipus un to raksturīgākās īpašības, secināju, ka man vairāk atbilst visceratoniskais temperamenta tips, kas raksturīgs endomorfā ķermeņa tipa cilvēkiem. Uzskatu, ka man piemīt vairums visceratoniķa īpašību, piemēram, ka esmu laipna un gaidu apkārtējo atzinību, man patīk sabiedriskā dzīve utt. Tāpēc, tāpat kā pēc I. Pavlova teorijas, nevaru apgalvot, ka piederu pie viena temperamenta tipa cilvēkiem. Pēc V. Šeldona teorijas es esmu visceratoniķis.
Izpētot sevi pēc visām temperamenta tipu teorijām, es esmu nonākusi pie vairākiem secinājumiem attiecībā uz savu temperamenta tipu un temperamenta teorijām kopumā.
Manuprāt, vislabāk izstrādātā un visplašāko cilvēku auditoriju aptverošā ir H. Aizeka izstrādātā teorija, jo, pamatojoties uz to, indivīds var noteikt savu temperamenta tipu, nepētot kaut kādus ierobežojošus ķermeņa tipus vai nezīlējot kafijas biezumos, kura ķermeņa sula viņa ķermenī ir visvairāk. H. Aizeks, manuprāt, ir vissmalkāk aprakstījis katram temperamenta tipam raksturīgākās īpašības, atsevišķi izceļot gan labās, gan sliktās īpašības, neizdalot, kurš temperamenta tips ir labs un kurš slikts. Piemēram, somatotipiskajās teorijās es saskatīju lielāku vai mazāku uzsvaru uz to, kuri tad ir tie labie, bet kuri sliktie temperamenta tipi.
Kas attiecas uz manu temperamenta tipu, izpētot visas teorijas, es varu viennozīmīgi apgalvot, ka piederu pie holēriskā temperamenta tipa, taču atsevišķas rakstura iezīmes parādās manī arī no pārējiem temperamenta tipiem. Manī pārsvarā ir no holēriķiem. Balstoties uz H. Aizeka teoriju, kas man šķita vislabākā un kurai es uzticējos visvairāk, sanāca, ka mans temperamenta tips ir holēriķis. Tas arī pierādījās aplūkojot citas izstrādātās teorijas. Vienīgais, kas man vienādi visur sakrita un par ko es varu 100% droši apgalvot, ir tas, ka esmu ekstraverts cilvēks. Šis fakts pierādījās visās teorijās.
Kopumā varu teikt, ka man patika pētīt savu temperamentu, salīdzināt un analizēt dažādas teorijas un meklēt katrā teorijā sev atbilstošas īpašības un