Jaunlatviešu periodiskie izdevumi
Jaunlatvieši ir jēdziens, ko attiecina uz pirmās latviešu tautas atmodas intelektuāļiem, kas darbojās 19. gadsimta 50. – 80. gados.
19. gadsimta vidū, pateicoties ekonomiskajām pārmaiņām un dzimtbūšanas atcelšanai, notika straujāka izglītības un kultūras attīstība. Tika atvērtas vairākas pagastskolas un arī draudzes skolas. Jaunlatviešu kustība radās un pastāvēja 19. gadsimta 50. – 60. gados. Tā bija latviešu progresīvās inteliģences kustība, kura galvenokārt cīnījās par latviešu nacionālās identitātes apzināšanu un saglabāšanu.
1856. gadā, vienīgajā Baltijas guberņas augstskolā Tērbatā, mācījās deviņi latviešu studenti, tajā skaitā – Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons un Juris Alunāns. Tieši ap viņiem veidojās šī kustība, kas deva lielu ieguldījumu latviešu nacionālās pašapziņas veidošanā. Jaunlatvieši rūpējās par tautas izglītību, kultūru un latviešu valodas attīstību.
Reālajā dzīvē jaunlatvieši centās atrisināt galveno visas tautas kopējo problēmu – atbrīvoties no vācu virskundzības. Lai to paveiktu, bija jāveic trīs galvenie uzdevumi: jāizveido sava kultūra, kas būtu brīva no vācu muižnieku un garīdznieku ietekmes, saimnieciski jākļūst neatkarīgiem un jāiegūst juridiskā līdztiesība. Jaunlatvieši uzsvēra, ka latviešiem ir jāmācās.
Būtiskākais jaunlatviešu ieguldījums bija kultūras jomā – literatūrā valodniecībā, teātra un tēlotāja mākslā, folkloristikā un mūzikā. Jaunlatviešu idejas tautā nestas ar tā laika preses izdevumiem – “Mājas Viesis” un ar laikraksta “Pēterburgas Avīzes” starpniecību.
Mājas Viesis
Laikraksts „Mājas Viesis” (1856 – 1906) nozīmīgs ar daudzām parādībām, kas latviešu presē bija vērojamas pirmo reizi: tas bija pirmais merkantilais izdevums latviešu periodikas vēsturē; tiek uzskatīts, ka tas aizsācis latviešu nacionālo avīžniecību; viens no pirmajiem izdevumiem, kas ieguva iznākšanas atļauju cenzūras reformu laikā; pirmais laikraksts arī tādā ziņā, ka tajā varas iestāžu apstiprinātajā programmā bija atļauta politisko ziņu publicēšana; Ansis Leitāns bija pirmais latvietis, kurš kļuva par latviešu laikraksta vadītāju; pirmais latviešu preses izdevums, kurā nepublicējās vācu mācītāji.
Darbība
Pirmais numurs iznāca 1856. gada 2. jūlijā. E. Plātesa firmā. „Mājas Viesa” darbība 1856.–1859. gadā deva impulsu tam, lai no maziem pulciņiem veidotos plaša kustība. Publicētie raksti radīja ietekmi uz izglītoto latviešu aprindām, kā rezultātā nacionālajai kustībai pievienojās Kaspars Biezbārdis un Bernhards Dīriķis, kas kļuva par aktīviem laikraksta līdzstrādniekiem.
Šī laikraksta darbība izsauca plašu valdošo aprindu neapmierinātību. 1860. un 1861. gadā notika pirmā atklātā uzskatu konfrontācija latviešu presē starp latviešu inteliģenci, kura publicējās „Mājas Viesī”, un daļu vācu mācītāju, kuru uzskatus pauda „Latviešu Avīzes”. Iemesls tam bija „Mājas Viesī” publicētie B. Dīriķa, J. Caunīša un Indriķa Alunāna raksti, kas pauda pārliecību, ka tikai latvieši paši, nevis vācu mācītāji, spēj veidot pilnvērtīgu savas tautas kultūru. Garīdznieku spiediena dēļ, vāciešiem padevīgais, A. Leitāns mainīja laikraksta kursu, tādēļ Tērbatas studenti pārtrauca sakarus ar „Mājas Viesi”.
Redakcija atturējās risināt agrāro attiecību jautājumus, kas arī nebija iespējams cenzūras dēļ, tādēļ zemnieku masas laikraksta publikācijas neietekmēja.
1900. gadā nedēļas laikraksta „Mājas Viesis” tirāža bija diezgan ievērojama – 8000 eksemplāri. Jāpiemin, ka P. Zālītes vadītā „Mājas Viesa” redakcija izdeva arī „Mājas Viesa Mēnešrakstu”(1895.-1905.). Šis žurnāls pauda sīkburžuāziskas un liberālas tendences. Tajā tika publicēti arī ievērojamu rakstnieku darbi: Raiņa „Uguns un nakts”, Rūdolfa Blaumaņa noveles, Annas Brigaderes stāsti, Aspazijas, Jāņa Poruka, Viļa Plūdoņa u.c. oriģināldarbi.
Saturs
Tika publicēti raksti par tautas vēsturi, folkloru, kultūru, latviešu nacionālo literāro valodu. Vērojami literatūras kritikas aizsākumi. Latviešu tauta tika sistemātiski iepazīstināta ar citām zemēm un tautām. 1856. gadā vien laikrakstā iespiesti 25 Jura Alunāna raksti. Tajos skarta arī tautsaimniecība. Tomēr galvenais „Mājas Viesa” nolūks bija celt latviešu pašapziņu.
Redakcija
Pirmais redaktors – līdz pat savai nāvei (1874.g.) bija Ansis Leitāns. Vēlāk – I. Laube, lai gan formāli redaktors bija izdevējs E. Plātess. No 1893.g. – filosofs P. Zālīte. Redakcijā bija iesaistījušies pazīstami literāti – Aspazija, Blaumanis, T. Zeiferts. Tajā publicējās K. Valdemārs, J. Alunāns, K. Barons, V. Plūdonis, A. Deglavs, J. Poruks, J. Zeibolts, V. Eglītis u.c. Laikraksta veidošanā iesaistījās J. Caunīša Rīgas latviešu vakaru dalībnieki, arī Kurzemes un Vidzemes tautskolotāji..
Pēterburgas Avīzes
Pēterburgas Avīzes bija galvenais jaunlatviešu preses izdevums. Tās iznāca Pēterburgā no 1862. gada 26. jūlijā līdz 1865. gada jūnijam. Izdevējs bija Krišjānis Valdemārs.
Sākotnēji avīzes redaktora pienākumus uzņēmās Juris Alunāns, bet slimības dēl viņš bija spiests atteikties no šiem pienākumiem. Viņa vietu ieņēma Krišjānis Barons. Cenzora pienākumus līdz avīzes 16. numuram Pēterburgā izpildīja Krišjānis Valdemārs, vēlāk ģenerālgubernators Vilhelms fon Līvens Rīgā. Līvens 1862. gada 27. septembrī iekšlietu ministram iesniedza apsūdzības rakstu un pieprasīja laikraksta cenzūru nodot viņam.
1863. gadā avīzes izdošanu apturēja, tādējādi bloķējot tās iznākšanu no 16. maija līdz 10. oktobrim.
Darbība
Gaidāmās preses reformas dēļ nevarēja izdot jaunus periodiskos izdevumus latviešu valodā, bet, pateicoties K. Valdemāra ietekmīgajam stāvoklim, J. Alunāna pieteiktās „Pēterburgas Avīzes” ieņēma izņēmuma statusu. J. Alunāns jau ilgāku laiku slimoja ar tuberkulozi, tādēļ viņam par palīgu tika uzaicināts K. Barons, kurš 1862.gadā kļuva par izdevuma faktisko redaktoru.
Pirmais numurs iznāca 1862.gada 26.jūlijā. Šajā laikā klajā nāca 131 numurs un 55 dažādi pielikumi. 19.gs. 60. gadu 1. pusē „Pēterburgas Avīzes” bija sabiedriski politisko norišu centrā. Laikraksta veidotāji uzskatīja, ka viņu laikrakstam jābūt aktīvākā un sociālpolitiskā pozīcijā. Baltvācieši to atzina par politiski bīstamu, jo „Pēterburgas Avīžu” galvenā tendence bija veicināt latviešu buržuāzijas augšanu un tās mantisko nostiprināšanos. Laikraksts vērsās pret feodālisma paliekām Baltijas ekonomiskajā, tiesiskajā un kultūras dzīvē.
Baltijas muižniecības un mācītāju vadītajai Latviešu literārajai biedrībai izdevās panākt, ka 1862.g. 12.oktobrī avīzes cenzēšana tika pārcelta uz Rīgu. Līdz ar to tika apgrūtināta kritisku domu publicēšana. Vēlāk Baltijas ģenerālgubernators barons V. Līvens panāca, ka „Pēterburgas Avīzes” apturēja uz četriem mēnešiem – no 1863.g. maija līdz oktobrim. Laikraksts darbu atsāka, taču satīriskā pielikuma izdošanu nācās pārtraukt. Tika mainīts laikraksta idejiskais virziens un veidošanas principi. No sabiedriski politiska laikraksta tas kļuva par lauksaimnieciskas ievirzes izglītojošu izdevumu. Līdz ar to zuda laikraksta popularitāte.
Vajāšanu rezultātā K. Valdemārs bija spiests pārtraukt „Pēterburgas Avīžu” izdošanu.
Atsevišķi var piebilst, ka no 1901.-1905.g. tika izdots laikraksts ar nosaukumu „Pēterburgas Avīzes”. To izdeva Pēterburgas Elektrotehniskā institūta zinātniskās padomes sekretārs O. Rāviņš. Faktiskais redaktors bija V. Olavs. Redakcijā darbojas R. Blaumanis, A. Niedra, J. Ansbergs.
Laikraksts deklarēja, ka ir veco „Pēterburgas Avīžu” idejiskais mantinieks un tradīciju turpinātājs. Lasītāji visumā to akceptēja. Šajā periodā „Pēterburgas Avīzes ” vairāk rakstīja par kroņa muižu sadalīšanu un bezzemnieku apgādāšanu ar zemi, kritizēja patronāta tiesības un izglītības sistēmas trūkumus, aplūkoja baltvāciešu un latviešu attiecības. Populārs bija šī izdevuma Literāriskais pielikums, it īpaši humora un satīras nodaļa „Purva mala”.
Saturs
Pievērsās kultūras, saimniecības, politikas problēmām. Tā kritizēja Baltijas sabiedrības iekārtu. Sevišķi nesaudzīgi laikraksts apkaroja tā sauktos kaunīgos latviešus, kas centās noliegt savu latvisko izcelsmi. Lielu uzmanību veltīja Baltijas agrārajām attiecībā un meklēja to uzlabošanas ceļus. Laikraksts sniedza plašas ziņas par Krievijas 60.gadu agrāro reformu. Rakstīja par sasniegumiem tehnikā, par dabaszinībām. Izdevumā bija nodaļa par tiesu lietām un likumiem, tirgus ziņas, ziņas par latviešu rakstiem un spriešana par grāmatām. Parādās filosofiska satura raksti, arī raksti, kas satur ziņas par skolām un valodnieciski raksti.
Laikrakstā iespiesti K. Barona stāsti un dzejoļi, arī K. Dauguļa un J. Ruģēna dzejoļi.
Liela nozīme bija satīriskajam pielikumam „Dzirkstele”, kuru vēlāk pārdēvēja par „Zobugalu”. Idejiski satīra bija pret muižniekiem un mācītājiem.
Redakcija
Izdevēji un veidotāji – jaunlatvieši Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, I. Alunāns, Krišjānis Barons, J. Zvaigznīte, Ernests Dinsbergs, Kaspars Biezbārdis, Bernhards Dīriķis u.c.
Secinājumi
Lielās sociāli ekonomiskās pārmaiņas Latvijā 19.gs vidū rada pamatu, uz kura izaug un veidojas progresīvi demokrātiskā pirmās latviešu inteliģences kustība – jaunlatviešu kustība.
Jaunlatviešau kustībai ie izcila nozīme latviešu kultūras attīstībā; šīs kustības laikā tiek likti arī latviešu nacionālās literatūras pamati.
„Pēternurgas Avīzes” ir jaunlatviešu kustības idejiskais centrs, tās ideju un centienu popularizētājs tautā.