Ievads 3
Nauda un tās funkcijas 4
Nauda kā apgrozības līdzeklis 4
Nauda kā vērtības mērs 6
Nauda kā bagātību uzkrāšanas un saglabāšanas līdzeklis 6
Naudas īpašības 8
Latvijas valsts nauda – lats 11
Pāreja uz LR nacionālo valūtu 11
Jubilejas un piemiņas monētas 12
Latvijā apgrozībāā esošās papīra naudas zīmes un monētas 12
Secinājumi 13Ievads
Katru dienu ikviens cilvēks iztērē zināmu daudzumu naudas, viens vairāk, otrs mazāk. Taču ikdienā par naudas teorētisko saturu, par to, kas ir nauda, netiek domāts, bet gan par to, kur to ņemt. Daudz naudas lielā mērā atvieglo dzīvi, tiesa gan tikai materiālo pusi, bet, ja naudas ir maz, tad tas jau rada problēmas un neērtības. Ar naudas palīdzību ir iespējams apmierināt savas fizioloģiskās vajadzības. Trāpīgs ir teiciens, ka “nauda atver daudzas durvis”.
Nauda vienmēr ir bijusi aktuāla tēma, jo tā ir galvenais pamatelements, kas ļauj darboties katras valsts ekonomikai. No tās daudzuma apgrozībā ir atkarīga iedzīvotāju labklājība, ražošanas attīstība un varētu pat teikt, ka nauda jau no seniem laikiem ir regulējusi cilvēku savstarpējās attiecības un visu, kas ap mums notiek. To var uzskatīt par vienu no būtiskākajiem cilvēces sasniegumiem. Nacionālā nauda ir arī viena no valsts neatkarības un suverenitātes pazīmēm. Naudas funkcionēšana mūsdienās cieši savijas ar banku un citu finansu institūciju darbu.
Šodienas situācija ir tāda, ka lielākajai daļai cilvēku nauda un tās iegūšana ir kļuvusi par galveno dzīves mērķi. Ir tādi, kas uzskata, ka par naudu var nopirkt itin visu. Tomēr tai ir tikai noteiktas funkcijas, kas palīdz vienkāršot un atvieglot dzīves materiālo pusi.
Mans šī darba mērķis ir noskaidrot, kas tad īsti ir nauda, kādas funkcijas tā veic un kādas ir galvenās naudas īpašības, jo, lai nauda varētu pildīt savas funkcijas, tai ir jāpiemīt īpašībām, kas padara naudas lietošanu ilglaicīgu un izdevīgu. Nedaudz apskatīšu arī situāciju Latvijā, kas saistās ar naudas lietām.Nauda un tās funkcijas
Patiesi, kas tad ir nauda? Vienkāršota definīcija varētu būt, ka nauda ir viss tas, ko cilvēki ir akceptējuši kā maiņas līdzekli par precēm un pakalpojumiem. Laikam ejot, priekšmeti, ko cilvēki ir pieņēmuši par naudu, ir mainījušies. Tie ir kļuvuši praktiskāki, arī pievilcīgāki. Par piemēru var minēt, ka vairākus gadsimtus atpakaļ par naudu – maiņas līdzekli bija pieņemti gliemežvāki, pērles, sāls un vēl daudz kas cits. Protams, šobrīd mēs saprotam, ka tas nav piemērots mūsdienām. Tāpēc par maiņas līdzekli – vienu no naudas veidiem mēs pieņemam banknotes, kuras uzskatām par vērtīgām. Bet tās pašas par sevi nav vērtīgas. Vērtību tām dod tas, ka ikviens cilvēks banknotes uzskata par maksāšanas līdzekli.
Zinātnieki naudu ir definējuši šādi: “ Nauda ir īpaša prece jeb vispārējs ekvivalents, ar kuru var izteikt visu citu preču vērtību. “ Vēl viena no naudas definīcijām nosaka, ka: “Nauda ir valsts likumdošanas aktos oficiāli noteikta abstrakta vērtības vienība, ar kuras starpniecību skaitliski izsakāma jebkura cita priekšmeta vērtība.”
Zinātnieki naudu saista ar funkcijām, kurām tā kalpo, un kuras ir savstarpēji cieši saistītas. Šeit nav svarīgs materiāls ( sāls, gliemezis, sudrabs, zelts vai elektroniskie signāli ), bet šo funkciju pildīšana. Nauda pilda šādas funkcijas:
Nauda kā apgrozības ( maksāšanas, maiņas ) līdzeklis;
Nauda kā vērtības mērs;
Nauda kā bagātības uzkrāšanas un saglabāšanas līdzeklis.Nauda kā apgrozības līdzeklis
Cilvēku sabiedrības sākumposmā nauda nepastāvēja. Tāpēc par maiņas līdzekli izmantoja preci, bez kuras varēja iztikt. Tātad, vienas preces vai pakalpojumi tika mainīti pret citiem. Bet ko dot pretī, kas būtu ekvivalents vērtības ziņā? Šī bija liela problēma mūsu senčiem, kuri izmantoja maiņu bez naudas starpniecības – barteru, jo, lai pastāvētu barters, ir nepieciešama partneru vajadzību precīza sakrišana. Tas nozīmē, ka jāorganizē speciāls meklēšanas centrs, kas pa visu pasauli centīsies atrast partnerus, kam būtu nepieciešama gaužām atšķirīgu preču mainīšana. Tas bija ilgs un sarežģīts process, jo bija jāatrod cilvēks, kuram ir jums nepieciešamā prece, un kurš pie tam vēlētos to, ko jūs varētu piedāvāt apmaiņai.
Tādēļ ar laiku, vēsturiskās attīstības gaitā, mācoties no kļūdām un gūstot pieredzi, cilvēki izgudroja naudu – preci, kura visbiežāk un vislabprātāk tika mainīta pret citām precēm. Šeit jau var runāt par vienu no naudas funkcijām – maiņas līdzekļa funkciju. Šo funkciju nauda pilda tad, kad notiek samaksa par precēm un pakalpojumiem, ko saņemam. Pircējam pati nauda nav vajadzīga kā prece, bet gan kā starpnieks, lai iegādātos nākamo nepieciešamo lietu vai pakalpojumu. Piemēram, pārdevējs nodarbojas ar preču mainīšanu pret naudu, par ko pēc tam atkal viņš var nopirkt nepieciešamās preces priekš tirgošanās. Nauda saīsina apgrozības izmaksas, t. i., vairs nav nepieciešami bezgala daudzie starpnieki, lai beigu beigās iegūtu nepieciešamo preci. Nauda kā maiņas līdzeklis novērš grūtības, ko varētu radīt apmaiņa, ja tas būtu jādara tikai ar preču naudas palīdzību. PSRS laikos alternatīva naudai kā apgrozības ( maksāšanas ) līdzeklim bija talonu izsniegšana. Valdība to izmantoja, jo pastāvēja dažādu preču deficīts. Bija jāierobežo pieprasījums, t. i., vienas personas maksimālais patēriņš. Šo procesu sauc par racionēšanu. Tā palīdzēja regulēt pieprasījuma un piedāvājuma saskaņošanu un noturēt preču cenas pietiekoši zemā līmenī. Pateicoties kapitālisma ieviešanai, šodien preču un pakalpojumu piedāvājums ir pietiekoši plašs un vairs nav nepieciešams ierobežot patērētāju vēlmes. Šī naudas funkcija ietver sevī dažādus maksāšanas veidus. Ja pircējs iegādājas preci vai pakalpojumu un arī uzreiz samaksā par to, tad šī nauda vienlaikus ir gan maksāšanas, gan apgrozības līdzeklis. Turklāt, ja par preci netiek samaksāts uzreiz, ja tiek nodibinātas kredīta attiecības, šī nauda nenonāk apgrozībā uzreiz, t. i., naudas kustība laika ziņā atpaliek no preces kustības. Naudas kā apgrozības līdzekļa funkcija ir cieši saistīta ar tirgus ekonomiku, ar cilvēka brīvību izvēles jomā. Kopumā, var teikt, ka nauda ļauj pircējam izvēlēties, no kā pirkt, cik, par cik, ko un kur pirkt nepieciešamo preci.Nauda kā vērtības mērs
Katrā valstī ir sava nacionālā naudas sistēma. Katra valsts izveido savu vērtību mēru, nosakot naudas vienību. ( Latvijā – lats, ASV – dolārs )Tas ļauj samērot jebkuras preces, dod iespēju preču un pakalpojumu vērtību izteikt cenās. No šī izriet, ka pateicoties naudas funkcijai – nauda kā vērtības mērs, iedzīvotāji bez īpašām pūlēm var salīdzināt dažādu preču vērtības. Nauda dod iespēju ar vienu mērauklu salīdzināt itin visus ražojumus un pakalpojumus.
Tas ir nepieciešams, lai varētu notikt dažādu lietu apmaiņa, jo “ maiņa var notikt vienīgi tad, ja darījuma partneri ir vienojušies, cik vērta ir viena lieta, izsakot to ar citu. “
Naudas loma šajā darījumā ir galvenā, jo ar tās palīdzību nosaka vienas preces vērtību attiecībā pret otru – salīdzina cenas. Manuprāt, naudas kā vērtības mēra funkcija ir ļoti svarīga taupīgiem un ekonomiskiem cilvēkiem, jo ar tās palīdzību ir iespējams izvērtēt kādas preces cenu. Vēl šī funkcija kalpo kā uzskaites līdzeklis, ar kuru tiek veikta grāmatvedības uzskaite. Uzņēmuma ražošanas izmaksas, ienākumi, peļņa – tas viss tiek izteikts un aprēķināts naudā. Nauda palīdz noteikt ražošanas izdevīgumu, kas arī ietilpst šajā funkcijā.Nauda kā bagātību uzkrāšanas un saglabāšanas līdzeklis
Cilvēki var nevēlēties iztērēt uzreiz visus savus ieņēmumus, bet gan kādu daļu no tiem uzkrāt patēriņam nākotnē. Sabiedrībā, kurā naudu nelieto, tas būtu diezgan problemātiski un neizdevīgi, jo tad galdniekam būtu jāuzkrāj daži galdi, ko vēlāk varētu apmainīt, bet ārsts vai jurists nevarētu uzkrāt neko, jo viņu pakalpojumi nav aptaustāmi. Nauda atrisina šo problēmu. Nākošā naudas funkcija ir nauda kā bagātību uzkrāšanas un saglabāšanas līdzeklis. Cilvēki savu naudu, bagātību var uzglabāt, piemēram, iegādājoties vērtīgus mākslas darbus, akcijas, obligācijas, arī nekustamo īpašumu. Zelts ir pasaulē vispāratzīts vērtības mērs jau gadsimtiem ilgi, un lai gan tā nozīme finansu pasaulē mazinājusies un tā cena ir svārstīga, daudzi joprojām dod priekšroku zeltam kā uzkrāšanas līdzeklim. Šī būs naudas uzkrāšana naturāli lietiskā formā. Naudas uzkrāšana un glabāšana bankā ir uzkrāšana naudas formā. Kuru variantu izvēlēties ir katra cilvēka paša ziņā. Abām formām protams ir gan pozitīvas, gan negatīvas puses. Stihiskas dabas nelaimes gadījumā nauda, kas ir ieguldīta dažādos materiālos labumos ( automašīna, māja utt. ) var tikt neatgriezeniski iznīcināta. No šāda skatījuma pareizāk būtu naudu uzglabāt bankā, kas turklāt vēl nestu peļņu. Pozitīvs moments uzkrāšanai naudas formā ir arī tas, ka naudas uzkrāšana bankā rada nepieciešamo rezervi naudas apgrozībai un tās daudzuma regulēšanai. Taču arī šeit var rasties problēmas, no kā arī cilvēki baidās un nevēlas savu naudu noguldīt bankās. Naudas īpašnieks baidās no inflācijas, kad nauda zaudē savu vērtību un par to summu, kas jums tagad ir, vairs nevar nopirkt to pašu un tikpat daudz kā varēja agrāk. Tātad naudas vērtība un līdz ar to arī pirktspēja var mainīties. Preču un pakalpojumu cenu paaugstināšanas gadījumā naudas pirktspēja samazinās.
Arī neveiksmīga vadīšana var novest banku līdz bankrotam., līdz ar ko lielu daļu uzkrājumu noguldītājs riskē zaudēt. Izvirzās arī naudas likviditātes problēma. Naudu ir ļoti vienkārši pārvērst precēs. Var pirkt itin visu, atkarībā no esošā naudas daudzuma. Šeit likviditāte ir maksimāla. Taču preci pārvērst naudā ir sarežģītāk. Likviditāte te ir salīdzinoši daudz zemāka, jo nav viegli uzreiz atrast pircēju, kas gribētu tieši to mantu, ko vēlaties pārdot. Bieži vien ir jāmeklē starpnieki, arī cena, par kuru izdodas pārdot preci , bieži vien ir daudz zemāka nekā tā, par kuru lieta ir nopirkta. Naudas likviditāte ir būtiska šīs funkcijas pazīme. Naudas uzkrāšana rada cilvēkiem drošības sajūtu par savu nākotni. Šīs trīs ir galvenās naudas funkcijas.
Tomēr dažādi autori piedāvā dažādus variantus attiecībā uz naudas funkcijām. Tā, piemēram, E. Kassalis izdala naudas kā atlikta maksājuma jeb kredīta standarta funkciju. Tomēr šajā gadījuma ir starpība starp naudu un kredītu. “Naudas īpašnieks var izdot naudu par precēm un pakalpojumiem, bet, ja viņa rīcībā ir, piemēram, “Visa Card” kredītkarte, tad, to lietojot preču iegādei, viņš neizmanto savu naudu. Būtībā viņš ar kredītkartes starpniecību saņem bankas aizdevumu attiecīgās mantas pirkšanai, ko vēlāk atmaksā no sava bankas konta.”
G. Lībermanis izdalījis vēl naudas kā samērošanas mērauklas funkciju. “Pirms vairākiem gadu desmitiem sāka ieviest starptautiskas naudas vienības. Starptautiskais valūtas fonds starpvalstu norēķiniem sāka lietot SDR, Eiropas valūtas savienībai kopējā nauda bija ekijs, ko ar 1999. gada 1. janvāri pēc Eiropas monetārās ūnijas lēmuma sāka nomainīt eiro.”
Bez visām iepriekšminētajām naudas funkcijām tiek izdalītas arī naudas kā sabiedriska spēka funkcija un naudas kā informācijas nesējas funkcija. Pirmā ir saistīta ar to, ka naudai ir milzīgs spēks un vara, tā diktē cilvēkiem viņu rīcību, jaucas valsts politikā. Daudz kas mūsdienās ir atkarīgs no naudas.
Nauda sniedz arī visdažādāko informāciju, kas nepieciešama uzņēmējdarbībā un tautsaimniecības vadībā. Piemēram, nauda sniedz informāciju par pieprasījumu, arī kredīts, ko piešķir naudā, informē par naudas pieprasījumu. Iekšzemes …kopprodukts, nacionālais kopprodukts un nacionālais ienākums ir uztverams tikai naudā. Informācija par iedzīvotāju dzīves līmeni ir izsakāma naudā. Šo sarakstu varētu turpināt un izvērst vēl plašāk, bet pietiek jau ar šo uzskaitījumu, lai saprastu, ka nauda spēlē svarīgu lomu tautsaimniecības plānošanā un tās sekmīgā attīstībā.Naudas īpašības
Lai nauda tiktu akceptēta kā maksāšanas līdzeklis un varētu pildīt savas funkcijas, tai ir jāpiemīt īpašībām, kas padara naudas lietošanu ilglaicīgu un izdevīgu:
Uzticība;
Viendabīgums;
Dalāmība;
Ērta lietošana;
Ilga lietojamība;
Aizsardzība pret viltojumiem;
Ierobežots piedāvājums;
Pirktspēja.
Manuprāt, vissvarīgākā naudas īpašība ir, ka cilvēki tai uzticas un izmanto tirdzniecības darījumos. Nepieļaujami būtu, ja kāda iedzīvotāju daļa atteiktos no šāda naudas veida. Tas varētu stipri ietekmēt valsts ekonomiku, jo cilvēki ir tie, kas naudu lieto un veido valsts tautsaimniecību. Iedziļinoties naudas būtībā, it īpaši papīra naudas, saprotam, ka patiesībā tai nav nekādas lielās vērtības, tas ir parasts papīra gabaliņš. Varētu šķist savādi, ka cilvēki šos papīrīšus uztver tik nopietni. Izskaidrojums ir tāds, ka valdība šo papīra naudu ir pasludinājusi kā likumīgu maksāšanas līdzekli, ko iedzīvotāji ir akceptējuši un pieņēmuši.
Otrkārt, naudai ir jābūt viendabīgai. Vienai naudas zīmei var būt viena vērtība.
Dalāmība ir naudas priekšrocība attiecībā pret barteru, jo senatnē nebija iespējams samainīt aitu pret puszirgu. Tātad naudai, lai tā tiktu pieņemta, ir jābūt dalāmai bez vērtības zaudējuma. Pastāv naudas zīmes ar lielāku un mazāku nominālvērtību, lai nebūtu problēmu veikt gan lielus, gan mazus darījumus un maksājumus.
Naudai kā pirkšanas spēkam ir jābūt vieglai un ērti pārnēsājamai, lai neradītu cilvēkiem neērtības. Nav pieļaujams, ka mūsdienās naudas vērtība tiktu izteikta svarā, t. i., naudas smagumu nesalīdzina attiecībā pret tās vērtību. Mūsdienās naudu izgatavo no materiāla, kuram ir augsta kvalitāte un kas kalpo ilgi. Tas tādēļ, ka cilvēki nepieņemtu kā naudu kaut ko tādu, kas ātri bojātos, rūsētu, plīstu vai kā citādi iznīktu. Ir veikti dažādi pasākumi un uzlabots materiāls, no kā izgatavo naudu, lai pasargātu to no dažādām dabas stihijām, ugunsgrēkiem un citādiem nelaimes gadījumiem.
Viena no problēmām, kas parādījās līdz ar naudas izmantošanu darījumos, ir tās viltošana. Ļoti svarīga naudas īpašība mūsdienās ir aizsardzība pret viltojumiem. Bargie sodi par naudas viltošanu nav spējuši atturēt cilvēkus no naudas viltošanas un tieši tādēļ laika gaitā naudas izgatavošanas process ir kļuvis aizvien sarežģītāks. Tā kā šodien tehnika ir attīstījusies tik tālu, ka ir iespējami visdažādākie brīnumi, tad naudas drošība kļūst arvien lielāka, taču no otras puses, arī viltotāju tehnika ir ļoti augstā līmenī, tāpēc bieži vien nevar uzreiz pamanīt atšķirības no oriģināla. Katras valsts naudai ir izgatavoti dažādi pretviltošanas elementi, kā piemēram, ūdenszīmes, metāldiegi u. tml., lai viltošanu padarītu maksimāli neiespējamu.
Svarīgi ir, lai naudai būtu ierobežots piedāvājums, jo visam, kas ir neierobežotā daudzumā, nav lielas vērtības. Šo piedāvājumu regulē Centrālā banka ( Latvijā – Latvijas banka ).
Lai atzītu naudas sabiedrisko lietošanas vērtību, naudai jāpiemīt pirktspējai. Mūsdienās to nosaka amerikāņu ekonomista Irvinga Fišera formula, pēc kuras naudas pirktspēju raksturo cenu līmenis un tā izmaiņas. Proti, ja cenas samazinās, tad naudas pirktspēja palielinās un otrādi.Latvijas valsts nauda – lats
Pāreja uz nacionālo valūtu
1993. gada martā apritēja pieci gadi kopš pēc Latvijas naudas reformas komitejas lēmuma Latvijas Banka sāka ieviest apgrozībā latus. Pirmie bija pieclatnieki, kas tika lietoti līdztekus pagaidu naudai – Latvijas rubļiem – attiecībā 1 lats pret 200 rubļiem. Tomēr Latvijas rublis tika laists apgrozībā vēl pēc vairāk nekā pusgada – 1992. gada 7. maijā. Valsts vēsturē tas uzskatāms par ļoti nozīmīgu notikumu, kas iezīmēja jaunās monetārās politikas uzvaru Var teikt, ka Latvijas rublis bija sagatavojis vietu latam. Mūsu valsts naudas neatkarība un konvertējamība, tās stabilitāte bija signāls pasaules ekonomikai, ka Latvijas suverenitāte ir vēsts, ka esam gatavi piedalīties brīvā tirgus sistēmā. Tā bija galīga atvadīšanās no līdzdalības monetārajā sistēmā, ko diktēja un vienlaikus traucēja PSRS rublis. Jaunās naudas ierosmes radās jau Latvijas PSR laikā. Maskavā tika noteikts, ka republikas pašas drīkst organizēt savu banku un naudas apriti, ieviest savu valūtu un noteikt tai kursu pret citām valūtām, arī pret PSRS rubli. Tās bija “Gorbačova atkušņa” pazīmes.
Jau kopš 1989. gada rudens Latvijas Kultūras fonda paspārnē tika domāts par lata izskatu. 1991. gadā tika izstrādāti vairāk nekā 20 naudaszīmju grafiskie projekti, tapa līgumi ar Vācijas firmu par papīra naudas gatavošanu un vēl pēc pusgada – arī vienošanās par monētu kalšanu ar Bavārijas monētu kaltuvi.
Naudas reformas komiteja 1993. gada 12. februārī noteica, ka pirmie lati – pieclatnieki – laižami apgrozībā tā paša gada 5. martā. Jau 25. martā sekoja Ls 1 monēta, 15. aprīlī – divlatnieks. 22. aprīlī apgrozībā tika laisti pirmie santīmi – tās bija 50 santīmu monētas.
Lats savos 5 gados ir piedzīvojis salīdzinoši nelielu inflāciju. Tikai pēdējā laikā naudas plūsmas statistikā vērojams, ka cilvēki norēķinos mazāka nomināla banknotes aizstāj ar lielākām.Jubilejas un piemiņas monētas
Lati turpina nest pasaulē Latvijas vārdu, jo aizvadītie pieci gadi Latvijas naudas vēsturē atnesuši vēl vienu jaunumu – jubilejas un piemiņas monētas. Tā ir nauda, kura valstī vairāk domāta reprezentācijas vajadzībām, kaut arī piemērojama gan maksāšanas, gan uzkrāšanas funkcijām. Latvijas neatkarības 75. gadadienai veltītā divlatu monēta uzreiz tika noteikta arī kā apgrozības nauda, lai tā tiktu pārdota par nominālcenu tiem daudzajiem tūkstošiem cilvēku, kuri bija cīnījušies par neatkarību. Savukārt uzkrāšanas uzdevumu jubilejas monētas veic pat labāk nekā parastā nauda, jo katra kaluma ierobežotā tirāža ir cēlonis tam, ka šo monētu vērtība cilvēku rokās iegūst arvien lielāku vērtību. Pati iecienītākā (pēc pārdoto monētu skaita) no mūsējām ir Atlantas olimpiskajām spēlēm veltītā Ls 10 sudraba monēta ar kanoe airētāju. No valstiskā viedokļa ir svarīgi, ka ikvienas monētas aversā ir Latvijas ģerbonis. Neapšaubāmi, ka jebkura no plašāk pārdošanā esošajām jubilejas vai piemiņas monētām ir gana laba – vērtīga un izskatīga -, lai tiktu pasniegta tiklab valstsvīru vai uzņēmēju suvenīru piemiņas rituālos, kā jebkurās ģimenes svinībās.
Latvijā apgrozībā esošās papīra naudaszīmes un monētas
(1998. gada februāra dati)
Nauda Naudas vienības
apgrozībā( Ls)
Ls 100
Ls 50
Ls 20
Ls 10
Ls 5
Ls 2
Ls 1
Sant.
Sant.
Sant.
Sant.
Sant.
Sant.
Jubilejas monētas
36 392 600
54 831 200
95 239 280
92 912 280
51 559 155
5 018 282
5 925 708
3 334 196,5
1 540 510,4
982 623,1
705 613,45
501 125,4
458 148,52
515 182,56
Kopā:
349 915 904,93Secinājumi
Izpētot un izanalizējot konkrēto tēmu par naudu, secināju, ka, lai gan sākumā tā šķiet ne pārāk sarežģīta un komplicēta, tomēr beigās izvēršas ļoti plaša un to varētu papildināt vēl un vēl. Neapšaubāms ir fakts, ka nauda ir ļoti nozīmīga ne tikai katra atsevišķa cilvēka dzīvē, bet visas valsts pastāvēšanā un attīstībā. Nauda ieņem svarīgu vietu sabiedrības locekļu dzīvē, un tāpēc tai jāatbilst daudzām īpašībām, kuras padara naudas lietošanu vienkāršu un ērtu. Nauda pilda vairākas nozīmīgas funkcijas, kas nodrošina tās vērtību visās valstīs.
Protams, nevar nepieminēt eiro – ES dalībbvalstu vienoto valūtas sistēmu. Latvijas valdība un Latvijas Bankas vadība ir apliecinājušas, ka vēlamies un esam gatavi pakāpeniski iesaistīties gan ES, gan Eiropas vienotās valūtas sistēmā. Bet vai mums, tikko savu naudu ieguvušiem, būtu pareizi no tās atteikties un atkal iekļauties citā apritē? Šķiet būtu, jo nacionālā nauda tomēr ir tikai biļete ceļam uz Eiropas savienības ekonomisko telpu. Šķiet, ka eiro tiks izmantots plašāk nekā līdzšinējās Eiropas valstu valūtas. Mūsu apzinātā attālināšanās no PSRS rubļa nozīmēja atvadīšanos no bezjēdziskas, haotiskas un bezperspektīvas monetārās sistēmas. Savukārt, mūsu gatavība mainīt savu izloloto Latvijas naudu pret eiro zīmēm ir tieši pretējs process – tā ir mūsu gatavība integrēties laikmetīgā sabiedrībā, piedalīties tās saimniecībā un pretendēt uz daudz augstāku dzīves līmeni.
Izmantotās literatūras saraksts
1. E. Kassalis “Makroekonomika” // LU Valsts Administrācijas skola 1995.
2. Georgs Libermanis “Nauda, inflācija” // SIA “Kamene” LU Starpnozaru konsultāciju centrs “Ekonomists”, Rīga 1999.
3. Dž. F. Stenleiks “Ekonomikas pamati” // Zvaigzne ABC 1997.
4. Ē. Vēciņš “Naudas lietas. Skaidrojošā vārdnīca” // Rīga “Zvaigzne” 1993. 5. Junior Achievement – Latvija “Biznesa pamati” // Raka 1998. 15.1. nodaļa
6. Žurnāls “Kapitāls” // 1998. Nr. 4, 12 ; 1999. Nr. 1
7. Personīgie pieraksti