Krusta kari.(12.-13. GS.)
Krusta kari bija vairākas militāras kampaņas no 11.-13. gs. , kuras sankcionēja Romas pāvests. Par „svēto karu” tiek saukts karš, ko, atsaucoties uz Dieva gribu, ved ticības vārdā un kam ir šādi mērķi:
• Īstenās ticības izplatīšana vai tās aizstāvēšana pret (iekšējiem un ārējiem) Dieva ienaidniekiem;
• Ticīgo aizstāvēšana pret neticīgajiem;
• Par svētām uzskatīto vietu aizstāvēšana pret neticīgajiem vai to atbrīvošana no neticīgo varas.
Lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju 11.-12.gs. jau bija kristieši. Pagānu zemes vēl bija Baltijas jūras austrumu un dienvidu piekrastē, kur dzīvoja rietumslāvu, baltu un Baltijas somu tautas.
Krusta karu cēloņi.
• Saimnieciskie un sociālie aspekti
– iedzīvotāju pārapdzīvotības izraisītais trūkums un ierobežotās sociālās augšupejas perspektīvas
– krusta karš pavēra iespēju iegūt zemi un sasniegt tādu stāvokli, kas atbilda viņu priekšstatiem par pārtikuša un cienījama cilvēka dzīvi
– jāņem vērā arī ziņkāri, bruņiniekiem raksturīgas alkas pēc piedzīvojumiem, kā arī laupītkāre
• Politiskie mērķi
– kariem vajadzēja ievērojami celt pāvesta autoritāti un izšķirt viņam par labu ieilgušo strīdu par ķeizaru un citiem laicīgajiem valdniekiem
Krusta karu patiesie politiskie un ekonomiskie cēloņi bija centieni šo karu organizētāju rokās pārņemt tirdzniecību Vidusjūras austrumdaļā, kas uzskatāmi parādās Vācu ordeņa dibināšanas attīstības gaitā. Protams, liela loma bija arī kara dalībnieku kristiešu pārliecībai aizstāvēt svētās vietas un, ja vajadzīgs, mirt cīņā par savu ticību un pārliecību, atbrīvojot šo zemi no turku musulmaņiem.
Krusta karu rezultāti.
Krusta karu rezultātā Baltijas zemes, izņemot Lietuvu, zaudēja neatkarību vairāku apstākļu dēļ. Austrumbaltijas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis starp Austrumeiropu un Rietumeiropu kopš vikingu laikiem piesaistījis ekonomiski un politiski spēcīgu valstu uzmanību, īpaši tirgotāju interesi. Stratēģiski svarīga nozīme bija Latvijas teritorijai ar reģiona lielāko upi Daugavu, jo pa to varēja nokļūt līdz lielajiem Volgas un Dņepras ūdensceļiem, par kuru kontroli 11.-13.gs. cīnījās visas tirdzniecībā ieinteresētās valstis.
Kādēļ Baltu ciltis un Lībieši cīņā ar krustnešiem cieta sakāvi?
Krustneši cīņā par Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrasti uzvarēja galvenokārt tāpēc, ka viņu rīcībā bija tehniski labāk bruņoti militārie spēki, kurus turklāt varēja nepārtraukti papildināt. Vietējo iedzīvotāju karaspēkā līdzās atsevišķu valdnieku karadraudzēm ietilpa zemnieki, kas, protams, nebija nopietns pretinieks bīskapu un ordeņa sapulcinātajiem profesionālajiem karavīriem.
Krusta karu rezultātā tagadējā Latvijas un Igaunijas teritorijā izveidojās Livonijas ordeņa un bīskapu valstu konfederācija, kurā konsolidējošais spēks bija katoļticība. Līdz ar to šīs Baltijas valstis tika iekļautas Rietumu kultūras lokā.
KRUSTA KARŠ PRET IGAUŅIEM.
Izmantojot nesaskaņas starp latgaļiem un igauņiem, Zobenbrāļu ordeņa vadība 1208.gadā iesaistīja Tālavas valdniekus asiņainā karā pret igauņiem, kas ar pārtraukumiem ilga 20 gadu. Šim krusta karam 1219.gadā pievienojās arī dāņi. Dažu gadu laikā tika pakļauta visa kontinentālā Igaunija un 1227.gadā arī Sāmsala.
Igaunijas pakļaušanas gaitā iezīmējās asas pretrunas starp vācu un dāņu krustnešiem, kas Igaunijas ziemeļdaļā sacentās vietējo iedzīvotāju kristīšanā. Te lielu enerģiju parādīja Lundas arhibīskaps.
1224.gadā starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni tika sadalītas latgaļu zemes Tālava un Atzele. Saskaņā ar šo pašu līgumu, bīskaps atzina Novgorodas un Pleskavas krievu tiesības uz Tālavas mesliem, tāpēc līdz pat 13.gs. beigām krievu soģi tos laiku pa laikam centās ievākt.
Svarīgākās personas Krusta karā.
Bīskaps Alberts- Krusta karu politikas tālākais realizētājs Baltijā jau no paša darbības sākuma bija bīskaps (1199-1229) Alberts, kas kļuva par galveno vadītāju krustnešu ekspansijai. Savu mērķu īstenošanai bīskaps Alberts izmantoja gan divkosīgu diplomātiju, gan pazīšanos un radnieciskas saites Brēmenes metropolijā, atbildīgos amatos izvirzīdams savus radiniekus.
Bīskaps Meinards- mūks, kuru vēlāk iecēla par Bīskapu, viņš ieradās Līvzemē kopā ar Vāciešiem un sludināja kristību.
Bīskaps Bertolds- dibina Rīgu no pašiem pamatiem.
Bīskaps Kristiāns- tika nozīmēts par Bohēmijas, Morāvijas, Dānijas, Polijas, Pomezes un Kulmas virsbīskapu, kaut gan Pomeze tajā laikā piederēja Polijai, kurai Krakovā bija savs neatkarīgais poļu bīskaps, bet tam Inocentijs III neuzticējās, jo tas flirtējot ar Bizantijas katoļiem un krievu vergu taisnības baznīcas episkopiem.
Pāvests Honorijs III- izplatīja divas bulas par Baltiju ─ publisko un slepeno.
Imperators Fridrihs- 1224. gada martā publicēja savu aicinājumu vācu un Baltijas tautām, noteikdams, ka viņš pārņemot savā personīgā aizbildniecībā Livonijas (Igaunijas un Vidzemes), Zemgales (toreiz Zemgales un Kurzemes ), Sambijas un pārējās Prūsijas iedzīvotājus, viņu kaimiņtautas un ciltis, garantējot brīvību un cieņu, aizsardzību pret krievu un poļu kņaziem, pret mongoļiem.
Romas Pāvests Urbans II- pārliecināja tūkstošiem ticīgos, kalpojot Dievam, saņemt savu grēku atlaidi, pievienoties svētajam Krusta karam pret musulmaņiem.
Inocents III- pasludina krusta karu pret prūšiem, jo misionāru darbība nebija pārāk veiksmīga- jaunkristītie prūši visai ātri atgriezās pagānu ticībā.
Fridrihs II- piešķīra tiesības Vācu ordenim uz zemēm, ko tas iekaros Prūsijā.
Filips IV- likvidē Templiešu ordeni.