Untitled
Aizputes vidusskola
11.a klases skolniece
Madara Zīle
Krusta kari Latvijas teritorijā
referāts
Aizpute
2007
Ievads
Lai gan krusta kari mūsdienās vairs nav aktuāli, bet domāju, ka ir svarīgi par tiem arī zināt kādu informāciju. Katram latvietim ir jāpārzina savas valsts vēsture. Par krusta kariem mācījās jau mani vecāki un vecvecāki, tādēļ arī es nevaru no tā izbēgt, jo šī tēma ir iekļauta mācību vielas programmā.
Darba mērķis ir iepazīties ar krusta karu norisi Latvijas teritorijā un tā sekām.
Darba uzdevumi:
Iepazīties ar pieejamo informāciju bibliotēkā;
Iepazīties ar iegūtajiem materiāliem un, tos apkopotus, izmantot sava darba izstrādei;
Izdarīt secinājumus par krusta kariem.
Savā darbā izmantošu mācību literatūru par Latvijas vēsturi un interneta resursus par krusta kariem.
Krusta kari Latvijas teritorijā
12.gs vidū Latvijas piekrastē sāka piestāt vācu tirgotāju kuģi. Lai paplašinātu tirdzniecības apjomu, līvu ciemā Ikšķilē tika ierīkotas preču noliktavas. Tirgotājiem parasti brauca līdzi arī garīdznieki. Ap 1180. gadu mūks Meinhards, iepazinies ar vietējiem apstākļiem, saprata, ka šeit ir iespējams vairot katoļu baznīcas bagātības, pakļaujot vietējos iedzīvotājus kristīgajai ticībai. Tolaik līvu novados bija iebrukuši leišu sirotāji. Meinhards apsolīja ikšķiliešiem, ka nodrošinās viņus pret uzbrucējiem, vienīgi viņiem jāpieņem kristīgā ticība. Līvi piekrita. [1;43.]
Tomēr Meinharda pasākumiem bija maz panākumu, jo līvi nevēlējās atteikties no saviem tēvu dieviem un senču paražām. Tad Romas pāvests izsludināja pret līviem krustu karu. Meinhardu pāvests iecēla par augstāko garīdznieku. 1196. g. Meinhards nomira un viņa vietā iecēla augstāku garīdznieku – abatu Bertoldu. Viņš iebruka līvu zemēs, postīja un nogalināja. Līvi drosmīgi pretojās un 1198. g., kaujā pie Rīgas, karavīrs Imauts nonāvēja Bertoldu. Tomēr krustneši, būdami labāk apbruņoti, salauza vietējo iedzīvotāju pretošanos. Līvi bija spiesti kristīties un maksāt baznīcai nodevas. Bertoldu nomainīja bīskaps Alberts un ar pāvesta piekrišanu Vācijā un Dānijā Alberts savāca jaunus krustnešu pulkus. Alberts 1201. g. Nolēma būvēt apmetni pie Rīdziņas upes ietekas Daugavā.. Lai varētu sekmīgi turpināt iekarojumus, Alberts 1202. g. Nodibināja „Kristus bruņinieku”, jeb vēlāk- Zobenbrāļu ordeni! Savu mērķu sasniegšanai bīskaps Alberts veiksmīgi izmantoja nesaskaņas starp Baltijas zemju tautām, gan arī vietējo vadoņu savstarpējos strīdus. Bet līvu tauta vēl joprojām varonīgi pretojās svešzemniekiem. 1205. g. Vācu iebrucējiem drosmīgi pretojās Salaspils līvi, 1206. g. – Turaidas novada līvi. Cīņā Turaidas pils aizstāvji tika nonāvēti un pils nodedzināta. Ieguvuši Turaidu, vāci centās pilnīgi pakļaut Gaujas tirdzniecības ceļu, tādēļ 1207. g. Cēsīs uzcēla Zobenbrāļu ordeņa pili – spēcīgu iekarotāju atbalsta punktu. [1;44.]
Sagrāvis līvu pretestību, Alberts vērsās pret latgaļiem un sēļiem,lai iegūtu savā varā galveno tirdzniecības ceļu – Daugavu.
Redzēdams, ka Polockas kņazs nespēj palīdzēt cīņā pret vācu iekarotājiem, Koksneses valdnieks Vetseke 1205. g. Noslēdza ar Alberta miera līgumu. 1207. g. Alberts apsolīja Vetsekem palīdzēt aizsargāt Koknesi pret lietuviešu uzbrukumiem. Kā atlīdzību viņš pieprasīja atdot vāciešiem dažus Kokneses novadus, kā arī uzturēt Kokneses pilī zobenbrāļu karaspēka vienību. Nespēdams ar šādu apkaunojošu pakļautību samierināties, Vetseke nonāvēja pilī nomitinātos vāciešus, nodedzināja pili, un kopā ar savu karadraudzi aizgāja uz Krievzemi. Vācieši sagrāba visas Koknese zemes. Vēlāk Vetseke kopīgi ar krievu karaspēku cīnījās pret vācu iebrucējiem igauņu zemēs. Viņš krita 1224. g. Pie Tērbatas. 1208. g. Zobenbrāļi pārcēlās uz Daugavas kreiso krastu, izpostīja sēļu zemes, ieņēma Sēlpili un piespieda Sēlijas iedzīvotājus pieņemt katoļticību. [1;45.]
1209. g. Vācu karapulki iebruka Jersikā, izlaupīja un nodedzināja pilsētu, nodedzināja pareizticīgo baznīcas, tā pierādīdami, ka viņu mērķis nav pievēršana kristīgajai ticībai, bet gan izlaupīt un iekarot. Pēc Visvalda (Jersikas valdnieks) nāves 13. gs. 30. gados vācu rokās nonāca visa Jersikas valsts. Visas latgaļu un līvu apdzīvotās zemes, kā arī igauņu novadus, bija pakļāvuši ar varu un viltu.
Ar šiem iekarojumiem nekas vēl nebeidzās, jo vācu tirgotāji gribēja pārvaldīt arī Ventas tirdzniecības ceļu. 1210. g. 12. jūlijā kuršu kuģi iebrauca Daugavā pie Rīgas nocietinājumiem, ar mērķi padzīt svešzemniekus. Sākās nežēlīga cīņa. Kuršu karotāji, nesaņēmuši gaidītos palīgspēkus, bija spiesti atkāpties. [1;46.-47.]
Vācu karaspēks, 1229. un 1230. g. Iebruka Kursas zemēs starp Ventu un Abavu. Vācieši piespieda vietējos iedzīvotājus pieņemt kristīgo ticību. Kuršu valdnieki un vecākie bija spiesti noslēgt ar vāciešiem padošanās līgumus. Šis līgums paredzēja, ka kurši saglabās savu līdzšinējo brīvību un patstāvību. Kurši vairākas reizes mēģināja atbrīvoties no svešzemnieku jūga. [1;47.]
1260. g. Pie Durbes notika kauja. Pēc šīs kaujas no jauna sacēlās nevien kurši, bet ari prūši, zemgaļi un sāmi. Tad mestrs uzsāka otrreizēju Kursas iekarošanu, kas ilgst 7 g. Šoreiz ordenis bija nolēmis panākt uzvaru ar terora līdzekļiem, netaupot ne ievainotos, ne zēnus, vecākus par 11 gadiem; gūstekņus vai nu nogalināja vai deportēja, ar ko plaši apgabali tika pārvērsti par neapdzīvotām postažām, sevišķi Kuldīgas komturijā, kuru pēc tam kolonizēja ar uzticīgiem lībjiem, jo aicinājums vācu bruņiniekiem un zemniekiem ierasties šo apgabalu kolonizēšanai neatrada atbalsi. [2.]
Kursa atguva zaudēto brīvību, bet tikai uz dažiem gadiem, jo 1261. g. vācieši atkal iebruka. 1267. g. kuršu pretošanās tika pilnīgi apspiesta.
Lai pakļautu visu Zemgali, vāciešiem bija vajadzīgs gandrīz gadsimts. Zemgalē bija auglīgas zemes, kas deva auglīgu ražu un liels tirdzniecības centrs – Zemgales osta.
Sākoties krustnešu iebrukumam Latvijas teritorijā, Tērvetē valdīja Viestarts, kuram pakļāvās lielākā daļa Zemgales novadu. Alberts saprata, ka tobrīd Zemgali ar spēku nevarēs pakļaut. Tādēļ centās sašķelt zemgaļu vienotību. Ar viltu viņš panāca, ka Mežotnes labieši atteicās pakļauties Viestartam, pieņēma kristīgo ticību un atļāva Mežotnes pilī apmesties vācu karaspēka vienībai. [1;47.-48.]
1236. g. 22. sept. pēc Saules kaujas, Zemgale padzina iekarotājus un atkal kļuva patstāvīga līdz 1250. g. . Tad sakauto zobenbrāļu vietā uzbrukumus vadīja Vācu ordenis( Livonijas ordenis), kura mestrs Alberts 1250.g. uzsāka kara gājienu pret izolēto Zemgali: kurši bija tikko sakauti un leišu vara vājināta ar vācu partijas nodibināšanos. Spriežot pēc Livonijas atskaņu hronikas zemgaļiem bija jāmaksā kunga tiesa, jāpieņem soģi un jāpiedalās kara gājienos pret pagāniem, bet viņi paturēja savas pilis un valdniekus. [2.]
Kaut arī no Rietumeiropas ieradās jauni krustnešu pulki, zemgaļus apspiest izdevās tikai 1254. g. Zemgale tika izpostīta un zeme izdalīta iebrucējiem. 1279. g. zemgaļu vadonis Nameisis padzina vāciešus no Tērvetes. 1281. g. Tērvete atkal krita ienaidnieka rokās. Pēc Tērvetes krišanas vācieši uzaicināja ievērojamākos zemgaļu bajārus uz sarunām un nodevīgi tos nogalināja.
Pēdējā lielākā kauja notika 1287. g. Zemgaļu karotāji uzbruka Rīgai, ordeņa karaspēks tika sakauts. 1283. g. Vācu ordenis beidz Prūsijas iekarošanu un vērsās pret Zemgali. Tie izpostīja tīrumus, sējumus un sākās bads. Zemgaļu karotāji atstāja dzimteni un devās uz Lietuvu. Tūkstošiem zemgaļu atrada Lietuvā sev jaunu dzimteni.
Latvijas teritorijas iekarošana, ko vācu iebrucēji iesāka gandrīz pirms 100 gadiem tirgotāju, feodāļu un katoļu baznīcas interesēs, bija pabeigta. Mūsu tauta uz ilgiem gadsimtiem nonāca svešzemnieku jūgā. [1; 49.-50.]
Nobeigums
Savu darba mērķi sasniedzu, kas liecina arī par to, ka darba uzdevumi bija izvēlēti pareizi. Tagad man ir daudz lielāks priekšstats par to, kas norisinājās Latvijas teritorijā krusta karu laikā.
Runas par iedzīvotāju pievēršanu kristīgajai ticībai bija tikai aizsegs, lai varētu iegūt jaunas teritorijas. Iekarotājus vilināja tirdzniecības ceļi un auglīgās zemes. Tos, kuri nevēlējās pievērsties kristīgajai ticībai nogalināja un piesavinājās viņu mantu. Vāciešiem tomēr izdevās pakļaut tautu, jo viņiem bija nesalīdzināmi labāks aprīkojums un karavīri.
Literatūras saraksts
Ķēniņš I. Latvijas vēsture. – R.: Zvaigzne, 1990. – 200 lpp.
2. www.historia.lv/alfabets/K/kr/krusta_kari/encik/kr_kar_le.htm
/internets resurss skatīts 03.12.07.