Jelgavas 1.ģimnāzija
Darbu izstrādāja:
11.b klases skolnieki
Liene Kļaveniece
Santa Klēģere
Zane Pūka
Ivars Dorofejevs
Jelgava 2006
Saturs
1. Ievads
Līdz ar viduslaikiem tipiskā dzīves un domāšanas stila sabrukumu pārejas posmā uz jaunajiem laikiem sākās unikāls garīgās kultūras uzplaukums, kurš vēsturē ieguvis nosaukumu “renesanse”. Vētrainā kultūras attīstība savukārt veicināja iepriekš nepazītu pacēlumu saimnieciskajā dzīvē, deva jaunas politiskās idejas un ievadīja kārtu sistēmas sabrukumu. Dzīve kļuva dinamiskāka, paplašinājās saimnieciskās un politiskās darbības vēriens, pieauga arī ikdienas dzīves ērtību līmenis. Labvēlīgās pārmaiņas vēl jo vairāk sekmēja kultūras uzplaukumu – tā – laika raksturīgāko iezīmi.
Renesanses īpatnība bija tiešā un nesaraujamā saistība starp kultūru un straujajām politiskās un sociālās dzīves pārmaiņām, kuras nebūtu bijušas iespējamas bez cilvēka domāšanā notikušā lūzuma. Kā arī otrādi – ja to neveicinātu dzīves diktēta nepieciešamība pēc izglītības, jaunām idejām un tehnikas sasniegumiem, ja valdnieki un bagātie pilsētnieki negribētu savu varenību sabiedrības acīs apliecināt, ziedojot līdzekļus arhitektūras, mākslas un zinātnes šedervu radīšanai. Tādēļ ar renesansi mēs saprotam īpašu laikmetu. Šā laikmeta cilvēka tipiskajā jaunā iezīme bija atteikšanās no viduslaikiem raksturīgās dzīves uztveres.
Jaunu ideju tapšanas procesā tika likti pamati jauno laiku pasaules uzskatam. Šis laikmets gan krasi atšķiras no viduslaikiem, bet to nevar arī pilnībā pieskaitīt jaunajiem laikiem. Tas ir pārejas posms, kas iezīmē jauno laiku sākumu.
1. Renesanses jēdziens
Renesanse – atdzimšana. Ar to apzīmē 15. Un 16. Gadsimta zinātnes un mākslas atmodu Eiropā. Renesanse aizsākās Itālijā. Itālijā tā aptvēra laikposmu no 14. Līdz 16. Gadsimtam.
Renesanses periodizācija:
1) Protorenesanse – 13. Gs. otrā puse – 14. Gs.,
2) Agrā renesanse – 15. Gs. sākums un vidus,
3) Dižrenesanse – 15. Gs. beigas – 16. Gs. 30. – 40. Gadi,
4) Vēlīnā renesanse un manierisms – 16. Gs. otrā puse
Pastāv vēl arī citi periodizācijas varianti.[1]
1182.g. Asīzes pilsētā dzimst cilvēks, kuru daudzi Jaunās pasaules pētnieki dēvē par renesanses pirmsākuma cilvēku
“Kā mūks viņš pieder pie viduslaikiem, bet viņa sirds un prāts zem mūka apģērba pukst līdzi citai, ne viduslaiku pasaulei.”
F. Šveinfurts.
Asīzes Francisku neatzina uzreiz. Viņš mirst 1226.g. nabadzībā un badā. Un tikai agrīnās renesanses humānisti dažus gadu desmitus vēlāk sāks atzīt viņa darbus. Tad, kad dabas izpēte varēs sadzīvot ar reliģiju, “nenodarot” tai nekā ļauna.
Renesanse atklāja cilvēkam tiesības uz laimi šajā pasaulē. Bet laime nozīmēja atklāt sevi, savas spējas, to, ko cilvēkam devusi daba. Laimes galvenie aspekti:
1. Iepazīt dabu un sevi dabā,
2. Izteikt sevi ar kultūru.
Nepārvērtējama bija antīkās kultūras ietekme, lai gan formāli tas nozīmēja maksimālu klasiskā mantojuma atdarināšanu. Kultūrā un pasaules uzskatā ienāk vairākas jaunas iezīmes:
1. Dabas dievišķošana un izpēte vienlaikus, cilvēka atzīšana par dabas daļu,
2. Harmoniska fiziskā un garīgā apvienojums cilvēkā,
3. Personības un personīgā atzīšana par dzīves vissvarīgāko sastāvdaļu,
4. Prāta un vēlmju harmonija – dzīves pilnasinība un optimistiska dzīves uztvere.
Viduslaiku motīvam par cilvēka šīs zemes nožēlojamo eksistenci pretī stājās pārliecība par pasaules skaistumu un harmoniju. Renesanses kultūrā dominēja ideja par cilvēka spēju visvarenību. Sekojot gan antīkajam mantojumam, gan visai tuvajām viduslaiku tradīcijām, renesanses talanti un ģēniji radīja savdabīgu kultūru, kuras mantojumu Eiropa izjūt vēl arvien. Renesanses laikmetā bija arī kaut kas paradoksāls un neparasts, tomēr cieši saistīts gan ar individuālismu, gan personības vispusīgu attīstību – jautrība un vieglprātība, zināmā mērā – to laiku bohēma.[3]
1.1. Renesanses būtība
Renesanse bija laiks, kad tika veikti pētījumi daudzos jaunos kultūras, zinātnes, mākslas un literatūras virzienos. XIV gs. sākās būtiskas pārmaiņas visā kopējā kultūras situācijā. Īpaši strauja pāreja no viduslaikiem uz renesansi sākās Itālijā. Š
o pāreju vislabāk var raksturot, Izpētot neparasti bagātīgo mākslas darbu klāstu. Renesansei raksturīga īpaša humanitāro un zinātnisko pētījumu attīstība un progress. Izglītotie cilvēki parasti bija speciālisti vairākās jomās. Īpaši aktīvi bija arhitekti. Nepārtraukti tika paplašinātas pilsētas, kā arī būvētas jaunas celtnes, lai slavinātu dzimto pilsētu. Arhitektus iedvesmoja antīkā laikmeta ģeometrisko formu skaidrība un harmoniskās proporcijas. Tēlnieki, gleznotāji studēja ģeometriju, optiku, anatomiju. Bija svarīgi attēlot pasauli, objektus un cilvēku figūras reālā, telpiskā vidē – trijās dimensijās, tā, kā to uztver cilvēka acs. Jaunas, spilgtas reālistiskas tendences parādījās daudzos mākslas veidos. Vēl šodien Florences meistara Džoto di Bondones glezniecības stils mūs pārsteidz ar savu spilgtumu, tam laikam neierasti oriģinalitāti.
Humānisms veicināja interesi par ikdienas dzīves notikumiem, bet vīriešiem un sievietēm atdeva ticību sev. Tas no jauna atklāja indivīda lomu visās dzīves jomās. Plaši darbojās rakstnieki, dramaturgi, mākslinieki un mūziķi.
Simtgadu kara laikā starp Angliju un Franciju sākās aktīva Eiropas dalīšana un cīņas par ietekmju zonām ne tikai politiskā, bet arī ekonomiskā jomā. Kuģojot tika atklātas jaunas zemes. Eiropā ieplūda neparasti lielas bagātības, un tās koncentrējās atsevišķu cilvēku rokās.[1]
Baznīcas darbība tika rūpīgi vērota un vērtēta, jo daudz biežāk nekā agrāk tā tika iesaistīta pasaules politiskajos notikumos. Garīdzniecība arvien lielāku interesi izrādīja par laicīgo mantu uzkrāšanu, bet pāvesti pārmērīgi sāka interesēties par uzvarām kaujas laukā. Tā rezultātā cilvēku neapmierinātība strauji pieauga un viņi sāka apšaubīt baznīcas autoritāti un nosodīt garīdzniecības pašpaaugstināšanos. Sākās ceļš uz reformāciju. Tika noraidīta baznīcas autoritāte, un nevienu vairs nepārliecināja garīdznieku īpašās meditācijas spējas. Reformatori sāka sludināt, ka, lasot Svētos Rakstus, cilvēks pats var nonākt pie Dieva vārdu patiesības atklāsmes neatkarīgi no tradicionālajām reliģiskajām doktrīnām un sludinātāju īpašajām spējām Rakstu interpretācijā.
Šādu brīvdomību veicināja grāmatu drukāšanas tehnoloģijas izgudrošana un uzlabošana, kas padarīja grāmatas daudz lētākas un lasīšanai pieejamākas. Dažādu zinātņu jaunākos atklājumus varēja izpētīt vairāk, un tie kļuva pieejami daudz lielākam cilvēku skaitam. Piecdesmit gadu laikā pēc tam, kad Johans Gūtenbergs 1456. Gadā pirmo reizi publicēja savu slaveno ”42 rindiņu Bībeli”, tika nodrukāts vairāk grāmatu, nekā ar roku bija pārrakstīts iepriekšējos tūkstoš gados.
Renesanses laika tirgotāji un mākslinieki pamazām kļuva par muižnieku politiskās stabilitātes garantētājiem. Sāka veidoties jauns, spēcīgs pilsētu iedzīvotāju vidusslānis. Progresu veicināja tirdzniecības uzplaukums pēc Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem un arvien plašāka pilsētu ierēdņu un konsulu politiskā ietekme. Daži tirgotāji kļuva par nozīmīgiem mākslas patroniem. Mākslas unikālā spēja saviļņot un ietekmēt skatītāju tika augstu novērtēta. Veidojās jauna un nozīmīga zinātnes, reliģijas un valsts pārvaldes izpratne. Jaunā domāšana un straujā attīstība bija skārusi visas dzīves jomas un padarīja renesansi par unikālu humānisma un atdzimšanas periodu.[2]
1.2. Renesanses pamatiezīmes
15. gadsimtā par renesanses centru kļūst Toskānas pilsēta Florence. Renesanses mākslas attīstību veicināja antīkās kultūras mantojums, jo atdzima interese par grieķu un romiešu klasisko dzīvi. Antīkās kultūras ietekme ir saistīta ar klasiskā mantojuma atdarināšanu. Atdarināšana bija plaši izplatīta, un šajā procesā radās arī oriģināli darbi. Renesanses kultūrā dominēja ideja par cilvēka spēju visvarenību. Šajā laika periodā raksturīgs humānisms, zinātnisks reālisms un tam laikam neparasts individuālisma uzplaukums.
Humānisma jēdzienu skaidro kā uzskatu sistēmu, kas centrēta uz cilvēku, tā vērtībām un prasībām. Humānisms bija zinātniska grieķu un latīņu klasiķu, kā arī seno baznīcas tēvu darbu studijas cerībā atjaunot antīkās normas un vērtības. Humānistu zinātniskais ideāls bija filoloģiska precizitāte un vēsturisks patiesīgums. Aktuāla bija kristīgā pasaules uztvere, saskaņā ar kuru cilvēks ir Dieva bērns un pilnīgi atkarīgs no Viņa žēlastības.
Reālisms- ticība dabiskajam, priekšstats, ka apkārtējā pasaule pastāv neatkarīgi no cilvēka apziņas. Galvenais zinātniskais virziens tika vērsts uz pasaules izzināšanu. Tika vērotas dabas norises, izzināta cilvēka miesas uzbūve, kaulu konstrukcija, un galvenais pamatnosacījums zinātnes pētījumos bija acīmredzamība, empīriskās attieksmes pierādījums.
Individuālisms vienmēr ir bijis visos laikos. Taču renesanses periodā cilvēka personībai un individualitātei tika pievērsta jauna, iepriekšējā laikam neparasta neuzmanība. Līdz šim mākslas darbus lielākoties pasūtītāja baznīca, bet renesanses periodā radās arvien vairāk individuālo pasūtītāju, kuri bagātīgi apmaksāja slavenu mākslinieku darbus.
Renesanses laikmetā bija kaut kas neparasts, tomēr cieši saistīts gan ar individuālismu, gan ar personības vispusīgu attīstību – jautrība, vieglprātība, zināmā mērā -to laiku bohēma. Ļoti bieži tika rīkoti turnīri, balles, karnevāli, izjādes. Visur valdīja nepiespiestība un izsmalcinātība – gan ikdienā, gan zinātnē, gan mākslā, gan sarakstē. Aristokrāti tiecās apgūt itāļu, latīņu, un citas valodas, sajūsminājās par cilvēka un dabas skaistumu. Vienlaikus ikviens aizrāvās ar alķīmiju, astroloģiju un maģiju, visiem spēkiem mēģinot atklāt dabas noslēpumus.
Jebkura veida darbībai tika meklēts teorētisks izskaidrojums, pamats, un ģeogrāfiskie atklājumi pilnībā izmainīja cilvēka priekšstatu par pasauli. Izglītots 15. gadsimta florencietis jau sāka saprast, ka pasaule ir apaļa, taču viņam nebija skaidrs, cik liela ir Zeme.
Lielie jūras braucieni šos priekšstatus padarīja pilnīgākus un konkrētākus. Jau 13. gadsimtā Eiropā parādījās moderns kuģa stūres rats, ļoti tuvs tam, kādu izmanto mūsdienās. Sāka būvēt lielus kuģus, kuri spēja peldēt pret vēju. Jau 1492. gadā cilvēkam izdevās šķērsot Atlantijas okeānu. Tie atklāja cilvēkam ne tikai jaunas zemes, bet deva priekšstatu par Zemi, Visumu un to uzbūvi.
Itāļu fiziķis Galileo Galilejs(1564-1642), balstoties uz N. Kopernika heliocentrisko sistēmu, pilnībā nomainīja seno laiku un viduslaiku mācību, ka Visuma centrs ir Zeme. Tas grāva baznīcas autoritāti, jo teoloģiskā zinātne bija pieņēmusi par pareizu Ptolemeja ģeometrisko pasaules sistēmu.
Baznīcas autoritāti nomainīja zinātnes autoritāte.[1]
1.3. Klasiskais humānisms
Humānistiskais izglītības ideāls bija iemesls tam, ka vēsturnieki sāka runāt par atdzimšanu. Pats termins ”renesanse”, kas tieši norādīja uz atdzimšanu, bija vairāku neskaidrību cēlonis. Vēsturniekam XVI gs. sākumā atdzimšana nozīmēja atmošanos pēc garās “viduslaiku nakts”, intereses atdzimšanu par antīkā laikmeta klasiskajām mākslas un literatūras vērtībām. Bet, kas tieši bija atdzimis, nekad netika pilnīgi izskaidrots.
Kaut arī humānisms attīstījās kā tiešs viduslaiku turpinājums, tas tomēr apzināti pārņēma klasiskas nokrāsas. Romas impērijas atstātais mantojums bija redzams visur. Daudzās romiešu arkas, akvedukti, tilti un ceļi vēl arvien tika lietoti, antīkās ēkas darinātas, bet drupu atsevišķas detaļas tika izmantotas atkārtoti kā būvmateriāli.
Neskatoties uz konkrēto interesi par antīkajām grāmatām un mākslas darbiem, bija izveidots nevis senatnes tēls, bet gan kas pilnīgi jauns. Visticamāk, tie bija pagātnes piemēru meklējumi, lai attaisnotu jaunās idejas. Pat antīkā mitoloģija tika traktēta kā poētiskās teoloģijas izpausmes forma. Humānisms bija brīva, atklāta, dinamiska un apzināta cilvēku darbība kultūras jomā. Šī darbība nekādā gadījumā nav saucama par nekristīgu
Šis pašapzinīgais cilvēka spēju un likteņu attēlojums atklāj lielo humānisma mākslinieku garu un ir viens no svarīgākajiem aspektiem viņu darbu interpretācijā un izpratnē.
Humānisti apjūsmoja un analizēja cilvēka individualitāti un apstākļus, kas veicina personības radošo spēju atraisīšanos. Humānisti savā starpā uzturēja dzīvus sakarus – sarakstījās un apmainījās domām par savu pētījumu rezultātiem. Savu zinātnisko darbību viņi dēvēja par studia humanitatis – cilvēcības studijām. Humānistu izglītības ideāls balstījās uz priekšstatu par to, ka cilvēka patiesais cēlums atklājas, nodarbojoties ar mākslām un zinātni. Renesanses cilvēks savus laikabiedrus sāka vērtēt nevis tikai pēc kārtas piederības un dižciltības, bet arī pēc individuālajiem sasniegumiem un izglītotības, tieši tiem piešķirot arvien lielāku nozīmi.
Jauno atziņu gaismā tika uzlūkota vēsture, valsts struktūra, sabiedrība kopumā, allaž uzsverot cilvēka saprāta un darbības nozīmi.
Humānisma ietekmē cilvēks izvērsa plašu saimniecisko un politisko darbību, tiecās pēc labas izglītības, lielu uzmanību veltīja pasaulīgās dzīves vērtībām un sadzīves komfortam.[1]
1.4. Zinātniskais reālisms
Reālisms XV gs. noveda pie jaunas, eksperimentālas attieksmes pret visu apkārtējo, in pamazām izveidojās jauna Visuma izpratne. Attīstījās cieša sadarbība starp mākslu un zinātni. Arhitekti kļuva par matemātiķiem, tēlnieki studēja anatomiju pat cītīgāk nekā mediķi, gleznotāji sajūsminājās par ģeometrijas noslēpumiem, bet mūziķi sāka novērtēt akustikas noslēpumus.
Brīvais pētīšanas gars pārņēma galvenos dzīves progresīvos aspektus. Dzīve in ikdiena kļuva par pētniecības objektu. Tēlnieki un gleznotāji vēlējās panākt pilnīgu izpratnes vienotību, attēlojot ķermeņa iekšējās struktūrālās formas, kuras veido atbilstošu un identisku tā ārējo izskatu. Viņu anatomijas studijas pavēra ceļu cilvēka ķermeņa kustību un žestu modelēšanai. Visu šo pētījumu rezultāts un apstiprinājums ir kaila ķermeņa attēlošanas jaunatklātais ekspresīvais spēks un tā daudzie piemēri. Glezniecībā reālisms pamatojās detalizētos vērojumos un izpaudās ticamākā pasaules parādību attēlojumā.
Ļoti intensīva bija jaunu ģeogrāfisko platību pakļaušana. Tā aizsākās jau pirms Kristofora Kolumba ceļojumiem un noveda pie straujas tirdzniecības ceļu un komercijas attīstības. Jaunatklātās zemes kļuva par jauniem labklājības avotiem.
Visuma palielināšanas iecere izpaudās arī arhitektūrā.
Glezniecībā Visuma plašums novērojams vairākos jaunievedumos. Starp tiem ir figūru izvietošana gleznā patiesākās attiecībās pret telpu, kā arī ainavisko elementu arvien biežāks pielietojums.
Dziļuma ilūzija divdimensiju plaknē tiek panākta ar lineārās perspektīvas likumu pielietojumu, nosakot visu līniju satekpunktu uz horizonta. Šīs perspektīvas likumības ļauj attīstīties arī dažādu rakursu zīmējumiem, jo tiek atklāts, ka figūru izmērs un objektu samazinājums atrodas tiešā attiecībā pret to attālumu no attēla priekšplāna. Jaunievedums ir arī gleznotāja Mazačo gaisa jeb atmosfēras perspektīva, kura nosaka objektu krāsas spilgtuma gradācijas, bet figūras saskaņā ar to ir modelētas ar gaismēnas palīdzību.
Viduslaiku māksla bija simboliska. Tās tēmu loks aptvēra neredzamās – garīgās pasaules eksistenci, kuru bija nepieciešams padarīt saprotamu. Tagad māksla iegāja jaunā pašapziņas fāzē. Renesanses mākslinieki salīdzinājumā ar viduslaiku meistariem daudz mazāk lietoja alegoriskus un simboliskus tēlus, viņu galvenā interese bija vērsta uz reālo pasauli, tās estētiskajām problēmām, precīza attēlojuma noslēpumiem un jaunu paņēmienu izstrādāšanu. Viduslaiku mūzikā tika akcentēti perfekti intervāli un matemātiski ritmiskas proporcijas. Renesanses mūziķi koncentrēja uzmanību uz jauniem skaņu salikumiem, padarot tos tīkamākus cilvēka ausīm. Jaunā gara klātbūtne bija jaušama arī ievērojami paplašinātajā mūzikas instrumentu klāstā. Tā kā tiem bija pieejami gan augstāki, gan zemāki reģistri, ievērojami izmainījās arī skaņu tonālās iespējas. Svarīgas kļuva patīkamas harmoniskas struktūras , tika mīkstinātas disonanses. Renesanses stila kompozīcijas raksturīgas ar dziedamām melodijām un dejojamiem ritmiem.
Tendence uz zinātnisko reālismu cieši saistīja glezniecību un tēlniecību ar ģeometriskiem un zinātniskiem likumiem. Izveidojās savienība, kas turpinās ilgi un vēlāk atkal uzplauka XX gs. ekspresionismā un abstraktajā mākslā.[1]
1.5. Renesanses individuālisms
Renesansē pieauga pieprasījums pēc personību popularitātes sabiedrībā, kas bija viegli sasniedzama ar mākslas palīdzību. Labi situētas ģimenes atbalstīja māksliniekus, pasūtīja baznīcu un memoriālu kapelu būvniecību, vēlējās sevi iemūžināt skulptūrās un gleznās. Īpašā cieņa pret individualitāti atspoguļojās tai laikā gleznoto portretu kvalitātē un veidolā. Tā kā mākslinieki bija tik ļoti pieprasīti, attiecīgi pieauga viņu sociālais statuss un viņi kļuva par svarīgām un ietekmīgām personām sabiedrībā.
Līdz šim mākslas darbu lielākais pasūtītājs bija baznīca, taču tagad radās arvien vairāk individuālo pasūtītāju, kuri bagātīgi apmaksāja slavenu mākslinieku darbus, taču tās tika radītas vienas ģimenes locekļiem.
Par īpašu individuālisma uzplaukumu liecināja arī jaunie tehniskie paņēmieni. Reālistiskā, perspektīvā zīmējumu attīstība radīja iespaidu, ka attēla subjekts – madonna, svētais vai eņģelis – noteikti atrodas šajā, nevis nākamajā pasaulē. Tādējādi attēlotā figūra vēl vairāk līdzinājās skatītājam. Attēlotās telpas lineārā vienotība, ko veidoja līniju sadure vienā punktā uz horizonta, tiecās glaimot vērotājam. Skaidri organizējot līnijas un kompozīcijas plānus, lineārā perspektīva pieņēma, ka viss ir redzams no viena vienīga optiska punkta. Neskatoties uz to, ka optiskā perspektīva patiesībā ir mākslinieka redzespunkts, tika panākta ilūzija, ka vienlaikus tas ir arī skatītāja redzespunkts. Ar konkrētu, precīzu līniju noslēdzot gan kompozīcijas, gan attēlotā objekta formu, mākslinieks radīja iespaidu , ka ārpus gleznas neatrodas nekas svarīgs un ka visu gleznu var uztvert ar vienu skatienu. Gleznu varēja saprast ar relatīvi vieglu piepūli, skatītāja acis un prāts tika nomierināti. Praviešu, madonnu vai vienkāršu cilvēku portreti tiecās kļūt arvien personiskāki un individuālāki. Augstākais sociālais statuss izpaudās arī tā, ka daudzās gleznās mākslinieki iekļāva pašportretus.
Vēlajos viduslaikos un agrajā renesansē mākslinieki bija apmierināti ar viņiem piešķirto amatnieku statusu. Kā mācekļi viņi bija labi apmācīti un lieliski prata sajaukt krāsvielas, kalt kokā, veidot gravējumus, sagatavot sienas virsmas freskām, kā arī kalt marmora ciļņus un gleznot gleznas. Taču XV gs. beigās un XVI gs. sākumā mākslas sapratējus vairs neapmierināja tikai amatnieciski kvalitatīvi radīti mākslas darbi. Māksliniekam bija jāzina mākslas teorija, kā arī jāpierāda mākslas un mākslinieka vieta sava laika intelektuālajā un sociālajā sfērā.[1]
3. Renesanse Francijā
No Itālijas uz ziemeļiem – Nīderlandē, Vācijā, daļēji arī Francijā – veidojās savdabīga renesanses laika kultūra, kuru speciālisti dēvē par ziemeļu renesansi. Šeit humānisma un renesanses strāvojumi bija daudz sarežģītāki un problemātiskāki nekā Itālijā. Ziemeļu renesansē viduslaiku reliģiskie sižeti vēl joprojām bija populāri.[3]
Francijā renesanse sākās daudz vēlāk nekā Itālijā. 15. gadsimtā Francijā vēl valdīja gotikas stila arhitektūra, kas protams, ietekmēja arī citus mākslas veidus. Renesanses datēšana ir sarežģīts jautājums. Lielāko Eiropas daļu, tai skaitā arī Franciju, renesanse skāra aptuveni no XV gs. pēdējā ceturkšņa līdz XVI gs. 80.gadiem, bet atsevišķas izpausmes vērojamas vēl XVII gs.[3],[1]
3.1. Arhitektūra
Arhitektūrā 15. Gadsimtā sākās gotikas stila jauna, pēdējā attīstības fāze, ko sauc par liesmojošo gotiku. Galvenā uzmanība tika pievērsta veco ēku izgreznošanai un paplašināšanai, piebūvējot tām zvanu un parastos torņus, kā arī krāšņus portālus(dekoratīvi veidota ēkas ieeja) un priekštelpas. Plaši attīstījās laicīgā celtniecība – pilsētās būvēja rātsnamus un bagātnieku savrupmājas. Līdz ar to koka vairākstāvu mājas tipu, kas balstījās uz akmens cokola(celtnes redzamā arhitektoniski izceltā pamatne), radās jauns – bagātnieku savrupmājas tips(hotel), kas nomainīja nocietināto feodāļu pilsētas māju.
16. gs. Francijas arhitektūras attīstību var sadalīt divos lielos posmos:
1) Agrīnā renesanses laiks – 16. Gs. 40. Gadu sākumam,
2) 16. Gs. vidus un otrā puse.
Francijas agrīnās renesanses arhitektūra veidojās lielā Itālijas arhitektūras pan’’emienu ietekmē, ko vēl paspilgtināja Francijā dzīvojošo itāļu meistaru (Leonardo da Vinči, Čellini, Viņola) klātbūtne. Sākumā tika celtas ēkas, kuru plānojums un telpu apjoms, kā arī konstruktīvie paņēmieni vēl bija saistīti ar gotiskās celtniecības tradīcijām, bet to dekoratīvajos elementos jau parādījās itāļu arhitektūras paņēmienu ietekme. Vēlāk būvēja celtnes, kurās jau varēja saskatīt dažādu elementu savstarpējo harmoniju. Visievērojamākā un nozīmīgākā šā laika celtne ir Šamboras pils. Lai gan celtni dēvē par pili, tā atšķirībā no feodāļu nocietinātajām pilīm ir pilnīgi jauns ārpilsētas villas tips, kas paredzēts īslaicīgiem medību vi izpriecu izbraukumiem. Šamborā vēl lietoti daudzi nocietinātajām pilīm raksturīgi elementi – iekšējais slēgtais pagalms, grāvji ar paceļamajiem tiltiem, torņi, taču tai raksturīgas arī vairākas jaunas iezīmes: ēkas kompozīcijas simetrija, gleznainais kopējais siluets.
16. gs. 40. Gados arhitektūras attīstībā notika ievērojamas izmaiņas. Sāka darboties izcilākie 16. Gs. arhitekti:Pjērs Lesko(Pierre Lescot), Žans Gužons(Jean Goujon), Filibērs Delorma(Philibert Delorme). Tāpat arī veidojās franču arhitektūras teorētiskās domas pamati.
Lesko un Gužona visievērojamākais projektētais objekts ir Luvras pils Parīzē, Sēnas krastā. Jaunā pils būvēta vecās gotiskās nocietinātās Luvras pils vietā, kuru pirms tam nojauca. Pēc plāna ēka bija iecerēta četrstūra veidā ar iekšējo pagalmu, ap kuru grupējās korpusi; telpas korpusos tika izvietotas, galvenokārt, vienā rindā. Visgreznāk iecerētas bija iekšējā pagalma fasādes. Fragmenti, kas no tām saglabājušies, sniedz pilnīgu priekšstatu par autoru vispārīgo ieceri- trīsstāvu celtnes pirmos divus stāvus arhitektoniski šķeļ orderi (nesošo un balstošo arhitektonisko elementu kārtojums-pamatne, kolonnas, pilastri, antablements ), augšējais – trešais stāvs atveidots atika (sienas daļa virs vaiņagojošās dzegas)veidā luvras fasādēs plaši izmantota dekoratīvā skulptūra ar daudziem alegoriskiem tēliem.
No daudzajām F. Delorma celtnēm īpaši ievērības cienīga ir ārpilsētas pils Anē, kas saglabājusies tikai daļēji, un Franciska I kapa piemineklis Sv. Zenona abatijas baznīcā Parīzes tuvumā. Tajā antīkās triumfa arkas motīvs drosmīgi apvienots ar franču tradicionālo kapu pieminekļu formu.[]
3.2. Tēlniecība
Tēlniecībā gotikas tradīcijas valdīja līdz pat 15. Gs. pēdējai trešdaļai, kad tās pārņēma renesanses ietekme, kura, galvenokārt, bija jau ietekmējusi Itāliju. Tēlniecības darbos plaši izplatīta bija stājskulptūra – madonnas un dažādu svēto statujas. Sevišķi raksturīgas šim periodam ir figurālās kompozīcijas “Guldīšana kapā” un “Apraudāšana ”, kam cauri strāvo jūsmīgs dedzīgums un dziļš dramatisms. Izcilu vietu ieņēma Burgundijas tēlniecības skola, kas īpaši izcēlās kapu pieminekļu veidošanas jomā. Starp daudzajiem pieminekļiem ar savu oriģinalitāti saista Filipa Po (ap 1400.g., Luvra) kapa piemineklis, kurā sarkofāga (no akmens vai metāla izgatavots un dekorēts masīvs zārks) vietā ir katafalks(paaugstinājums, uz kura stāv zārks), ko tur astoņas lielas apraudātāju figūras.
Tēlniecība Francijas renesanses mākslā noteikti ieņem pirmo vietu. Izšķirošā nozīme franču tēlniecības attīstības liktenī un Itālijas mākslas ietekmes nostiprināšanai bija mākslinieku Džovanni Batista Roso (Rosso) un Frančesko Primatičo(Francesco Primaticcio) darbībai. Ieradušies Francijā, viņi lika pamatus jaunai mākslas skolai, kas nebija saistīta ar franču nacionālajām tradīcijām. Liela nozīme bija arī tam, ka no 1540. Līdz 1545. Gadam Francijā dzīvoja B. Čellini. Čellini kailās figūras, kas stila ziņā līdzīgas Primatičo figūrām, stipri ietekmēja Francijas tēlnieku daiļradi. Tomēr franču meistariem bija iespēja studēt arī klasisko skaistuma ideālu, jo Primatičo no Romas līdzi bija atvedis slavenāko antīko oriģinālu ģipša nolējumus.
Ievērojamākais franču renesanses tēlnieks bija Žans Gužons (Jean Goujon, 1510 – 1568). Gužons veidojis kapa pieminekli Luijam de Brezē Ruānas katedrālē, no 1544. Gada kopā ar arhitektu P. Lesko strādājis Parīzē pie Sv. Žermēna baznīcas kanceles, kurai darināja piecus ciļņus: četras evanģēlistu figūras un “Kristus apraudāšanu”. Visievērojamākais un pilnīgākais Gužona skulpturālais darinājums ir “Nimfu strūklaka”. “Nimfu strūklaka”, saukta arī par “Šķīstīšanas strūklaku”, jo turpat netālu atrodas baznīca ar tādu pašu nosaukumu, sākotnēji bija taisnstūrveida celtne, kas atradās laukumā, ko ieskāva trīs ieliņas. 18. Gs. beigās tā tika pārvietota laukuma vidū un pārveidota. “Nimfu strūklakas” skulpturālais rotājums ir seši šauri vertikāli ciļņi, uz kuriem attēlotas vieglās drānās tērptas nimfas, kas tur rokā krūkas, no kurām ārā šļācas ūdens. Uz trim garajiem, horizontālajiem ciļņiem attēlotas najādas (ūdeņu dievības sengrieķu mitoloģijā) un tritoni (jūras dievi sengrieķu mitoloģijā), bet trīs pārējos ciļņus rotā amori. Figūrām ir apbrīnojama pozu daudzveidība un brīvu kustību grācija, kas apvij sarežģītos ķermeņu rakursus.
Gužona daiļradē franču renesanses māksla sasniedza savu pilnīgāko briedumu. Tai piemīt tas skaidrais stils un atturība, kā arī ritma un harmonijas smalkā izjūta, kas ir Francijas mākslas raksturīgas iezīmes.
Gužona pēctecis bija Žermērs Pilons(Pilon, 1537 -1590). Atšķirībā no Gažona, kas neatstāja uz viņu nekādu ietekmi, Pilons pievērsa uzmanību nevis cilnim, bet monumentālajai skulptūrai. Pie viņa pazīstamākajiem darbiem pieder divas Indriķa II kapenes. Pirmo no tām veido trīs grācijas (seno romiešu trīs dievietes), kas uz galvām tur urnu, kur glabājas karaļa sirds. Stājglezniecība franču 16. Gs. mākslā ieņem krietni mazāku vietu nekā tēlniecība – plašu attīstību guva tikai portreta māksla.
3.3. Māksla
Arī glezniecībā 15. Gs. vidū vēl ir jūtamas spēcīgas gotiskās tradīcijas. Kaut gan Francijas karaļi bieži apmeklēja Itāliju un daudz ko mākslas jomā gribēja sev iegūt tieši tādu kā Itālijā, Francijas renesansei bija pavisam cits gars nekā pārējā Eiropā, ja galvenais tās uzdevums bija demonstrēt karaļa galma priekšstatus par skaistumu. Franču glezniecība tomēr pilnīgi saglabāja savu individualitāti un reizē radīja nacionālo glezniecības skolu, kas bija saistīta ar gadsimtu tradīcijām, it īpaši ar gotisko monumentālo tēlniecību, un izcēlās ar to stila stingrību, kas arī turpmāk bija viena no franču mākslas raksturīgākajām iezīmēm. Franču glezniecības skola dalījās vairākās vietējās skolās, kas bija veidojušās dažādos zemes reģionos un bieži ievērojami atšķīrās cita no citas. Galvenie mākslas dzīves centri bija Luāras upes baseins ar Tūras un Buržas pilsētām, kur no Parīzes bija pārcēlies karaļa galms; mazliet vairāk dienvidos- Mulēna (Burbonu rezidence), Aviņona un Eksa.
Tūrā darbojās Kārļa VII un Ludviķa XI galma mākslinieks Žans Fukē(Jean Fouquet, 1420 – 1490), kas arī bija ievērojamākais franču XV gadsimta mākslinieks. Fukē darbiem piemīt vienkāršs un veselīgs reālisms, precīzs un objektīvs vērojums. Šīs iezīmes mākslinieks apvienoja ar fantastisko plastisko formu izjūtu un tieksmi pēc līniju skaidrības. Fukē bija izcils portretists. Viņa darinātie portreti ir skarbi patiesi un ļoti precīzi atspoguļo modeļa raksturīgās iezīmes, taču tie neizceļas ar īpašu smalkumu. Fukē seju modelē plašiem otas vilcieniem, cenzdamies uzsvērt tikai galveno, lieki neiedziļinoties sīkumos. Tāpat arī figūras, apģērbam krītot plašās krokās, bet figūras ir kā sastingušas, tās neparāda sevi izteiksmīgos žestos. Fukē portreti ir monumentāla stila darbi, neizskaistināti, bet tomēr apvaldītas cienības pilni. Tāds ir viņa “Kārlis VII” – vārgs, slimīgs, noguris un neglīts, tomēr saglabājis diženu stāju, kas atbilst karaļa pašcieņai.
Pie mākslinieka visievērojamākajiem darbiem pieder diptihs(divas gleznas, ko vieno kopīga iecere), kas vēlāk sadalīts. Tā kreisajā pusē, kas saucas “Etjēns Ševaljē un Sv. Stefans”, attēlots ievērojams valsts darbinieks un aizbildnis Sv. Stefans, kuru silueti skaidri izceļas uz baltās marmora zāles arhitektūras fona. Tikpat skaidri iezīmētas sejas un ķermeņu kontūras diptiha labajā pusē, kur attēlota “Madonna ar Jēzus bērnu”. Figūru plastiskajiem veidojumam piešķirts gandrīz vai taustāms efekts. Tīrās, gaišās, caurspīdīgās krāsas uzklātas plānā, vienmērīgā slānī, atgādinot krāsotu skulptūru.
Sākot ar XVI gadsimtu Francijā attīstījās humānisma kultūra, uz kuru spēcīgu iespaidu bija atstājusi Itālijas māksla. Tomēr franču renesanses kultūras raksturīga īpatnība bija tā, ka tajā, vairāk nekā Itālijā, Vācijā, Nīderlandē, liela nozīme bija muižniecības uzskatiem un gaumei, kas Francijas mākslai piešķīra aristokrātiskas iezīmes.[]
3.4. Literatūra
Šis laika posms iezīmēja arī jaunu pavērsienu literatūrā. Lai gan valdošās pozīcijas joprojām piederēja viduslaicīgajai baznīcas literatūrai, kulta drāmām un bruņinieku romāniem, uz pilsētu bāzes ļoti cieši iezīmējās jaunā laika literārās tendences. Nozīmīga loma bija pirmo universitāšu brīvajam garam. Topošais laikmets un jaunās sabiedrības pārvaldes formas pilsētās izraisīja nepieciešamību studēt romiešu tiesības, pētīt antīkās sabiedrības zināšanas medicīnā, līdztekus iedziļinoties visā kultūras bagātībā, ko bija atstājuši romieši un senie grieķi.
Literārie sacerējumi, kuri tapa šajā laikā, pacēla vietējo dialektu līdz literārās valodas statusam. Arvien vairāk un drošāk dzejnieki un rakstnieki pievērsās sava laika atspoguļojumam, jūtu patiesam attēlojumam pretstatā bruņinieku literatūras samākslotajiem sižetiem un klerikāļu pamācošajām morālēm. Tieksme uz reālismu bija viena no topošās literatūras pamattendencēm.
Arvien pārliecinošāk literāro darbu centrā nostājās pilnasinīgs šā laika cilvēks ar savām vājībām, iekšējām pretrunām un sevis meklējumiem, cilvēcisko kaislību cīņas attēlojums sāka spēcīgo raksturu kultu literatūrā. Tie vairs nebija viduslaiku sadomātie un idealizētie varoņi, bet gan reāli ikdienas cilvēki, kuru rīcību, domas un tieksmes autori centās psiholoģiski pamatot, radot pilnasinīgu sava laikabiedra tēlu. Kā arī, uzmanības centrā izvirzījās materiālā pasaule ar visiem tās priekiem un bēdām.
Vēl viena renesanses literatūrai raksturīga iezīme ir prasme padarīt dabu par literārā atspoguļojuma objektu.[3]
Par sava laika literatūras dižgariem Francijā kļuva Fransuā Rablē un Mišels de Montēņs. Franču tautas humānistu, ārstu, dzejnieku, juristu, filologu, filozofu, arhitektu, pedagogu un dabaszinātnieku Fransuā Rablē(Rabelais, 1494 – 1553)var dēvēt par vienu no renesanses laikmeta universālākajiem cilvēkiem. Šķiet, nav nozares, kurā izcilais literāts nebūtu darbojies. Savā populārajā darbā ”Gargantija un Pantagriels” Rablē pārtop dzēlīgā satīriķī, kurš, izmantojot kariķētu viduslaiku romāna formu, izzobo sava laikmeta un laikabiedru trūkumus.
Sižetiski Gargantija ir milzis, labo milžu karaļa Granguzjē pēctecis, kas pasaulē nācis piedzimstot no mātes auss. Milži cīnās pret aizspriedumainām tradīcijām, tumsonību, despotismu un katoļu baznīcu, kas visu to māca. Viņi atbalsta humānisma idejas un gara gudrību.
Ar milžu tēlu palīdzību Rablē vēršas pret veco audzināšanas sistēmu, kas balstās uz iekalšanu un baznīcas dogmatiskajām zinātnēm. Viņaprāt, jaunās mācību sistēmas pamatā jābūt izpratnei un saistībai ar reālo dzīvi, mācībām jāsniedz intelektuālā bauda un īsts prieks. Šīs idejas Rablē ielicis skolotāja Ponokrāta tēlā. Viņš rūpējas par cilvēku saskaņotu garīgo un fizisko attīstību un uzskata, ka cilvēkam jāpakļaujas lielajiem dabas likumiem. Daba devusi viņam ne tikai dvēseli un prātu, bet arī miesu, tad kāpēc to mērdēt fanātiskā askētismā? Mērenība – lūk, kas jāievēro cilvēkam!
Tikpat dzēlīgi Rablē izsmej reliģisko dogmatismu, mistiku un izvirtušos mūkus, un garīdzniekus. Romāna beigās autors piedāvā savu ideju par iespējamo dzīvi Telēmijas abatijā. Tur cilvēku nevis apskaustu un ierobežotu, bet gan dotu brīvu vaļu viņa dabiskajām tieksmēm un intelekta attīstībai.
Mišels Montēņs(Montaigne, 1533 – 1592) ir franču renesanses filozofs un rakstnieks, esejas žanra nodibinātājs un, protams, humānists, jo arī viņa uztverē galvenais ir cilvēks – tāds cilvēks, kas dzīves jēgu saskata šajā pasaulē, nevis mistiskā aizkapa dzīvē. Montēņs uzskatīja, ka cilvēks ir vislielākais noslēpums uz pasaules, mūžīgi mainīgs un neaprēķināms. Katrā cilvēkā mājo gan cēlais, gan zemiskais, kas gaida atbilstošu situāciju, lai izpaustos. Kā arī meklēja līdzsvaru starp ķermeni un dvēseli. Viņš uzskatīja, ka saslieties pret savu ķermeni būtu tas pats, kas saslieties pret Dievu, un tomēr garīgums tika vērtēts augstāk. Montēņs meklēja atbildes uz Lielās Dzīves noslēpumiem. Kā dzīvot, lai nepazaudētu sevī cilvēku? Rakstnieks nedod gatavas atbildes, bet tic milzīgajam cilvēka garīgās attīstības spēkam, kaut gan skaidri apzinās, ka pastāv iespēja smagi vilties un neatrast vairs spēku atgriezties atpakaļ.
38 gadu vecumā viņš aiziet no visiem sabiedriskajiem amatiem, lai pievērstos pats sev un caur sevi visas pasaules cilvēkiem. [3]
“Saprātīgs cilvēks nav zaudējis neko, ja saglabājis sevi pašu… Pats dižākais pasaulē ir prasme piederēt sev.” Mišels Montēņs
3.5. Mūzika
Viduslaiku mūzika pārsvarā bija garīgā mūzika, kas atraisīja cilvēku sarunām ar Dievu, taču renesanses mūzikā ienāk komponista individualitāte, personība, radošā izdoma, pārdzīvojums. Mūzika kļūst reālistiskāka, tuvāka dzīvei. Aizvien vairāk daudzbalsīgajā mūzikā ieviešas mažora un minora gammas.
XIV gs. franču mūzikā ienāk jauns virziens ars nova(latīniski – jaunā māksla), kuras pārstāvji pievērsās galvenokārt laicīgās mūzikas žanriem – balādei, rondo, madrigālam.
Dziesmām sāk izmantot ne tikai ganu dziesmu formu, bet arī mīlas liriku, īpaši Petrarkas sonetus. Līdz pat operas aizsākumiem XVII gs. madrigāls kļūst par izplatītāko un iemīļotāko mūzikas formu. Madrigālus sacerēja ne tikai profesionāli mūziķi, pat hercogi izdeva savus pašsacerētos madrigālu krājumus.[1]
3.6. Ārpolitika
Saasinājās Francijas attiecības ar Vāciju, jo Vācijas ķeizars Kārlis V aizstāvēja katoliskās impērijas ideju, tādējādi iemantojot daudzus pretiniekus. Kā arī Itālijas kari bija pirmā sadursme tipiskā jauno laiku garā – Hābsburgiem un Francijai dalot ietekmes sfēras. Kaut arī Kārlis V un Fransuā I(1515 – 1547) izcīnīja četrus karus, vairāk kā 20 gadus ilgā sadursme nedeva risinājumu, jo galvenais ienaida motīva palika – Francija jutās Hābsburgu lielvaras apdraudēta un negrasījās ar to samierināties.
Francija bija pirmā no Eiropas valstīm, kas sāka nopietni apdraudēt Spānijas un Portugāles nedalīto varu kolonijās. Karalis Fransuā I organizēja vairākas franču ekspedīcijas gan uz Amerikas, gan Āzijas virzienā. Meklēdami jūras ceļu uz Indiju, apbraucot Ameriku no ziemeļiem, franči 16. Gadsimta 20 gados izpētīja Ziemeļamerikas austrumu piekrasti. 1534. Gadā jūrasbraucējs Žaks Kartjē atklāja Kanādu. Tika veiktas vairākas ekspedīcijas un Austrumāziju. Francijas triumfs pasaules jūrās gan neturpinājās ilgi – drīz to apsteidza Anglija un Holande.
Īpaši sekmīga izrādījās Rišejlē ārpolitika, kuru viņš pakļāva galvenajam mērķim: Hābsburgu ietekmes mazināšanai visiem iespējamajiem līdzekļiem. Tika nostiprināta Francijas austrumu robeža, lai nodrošinātu aizsardzību pret Austrijas Hābsburgiem. Luija XIII un viņa māsas laulības ar Spānijas karaļnama pārstāvjiem ne tikai nodrošināja pamieru ar dienvidu kaimiņu, bet arī ļāva vēlāk pretendēt uz Spānijas mantojumu. Rišeljē arī slēdza savienību ar protestantisko Nīderlandi. Viņa iesāktā politika nodrošināja Francijas panākumus Trīsdesmitgadu karā. Francija izmantoja vācu zemēs notiekošo kā ieganstu, lai risinātu samilzušās starpvalstu attiecību problēmas. Trīsdesmitgadu karš sākās kā ticības karš, bet izvērtās par karu, kurā dalībnieki cīnījās par spēku samēra izmaiņām Eiropas politikā. Karš iedalījās 4 posmos:
1. čehijas posms(1618 – 1623) – Francijas atbalstītā Protestantu ūnija tika sakauta,
2. dāņu posms(1625 – 1629) – Bavārija slepeni sadarbojās ar Franciju, precīzāk, ar Rišeljē,
3. zviedru posms(1630 – 1635) – Francija finansiāli atbalstīja Gustava II Ādolfa karaspēku. Tā kā Francija uzskatīja, ka šis karš ir izšķirošā cīņa starp Burboniem un Hābsburgiem, izlēma Zviedriju atbalstīt netikai ar naudu,
4. franču posms(1635 – 1648) – Francijas karaspēks aiziet līdz Bavārijai, tādējādi piespiežot ķeizaru dot piekrišanu miera sarunām.
Kara rezultāti ļāva uz impērijas rēķina nostiprināties augošajām Eiropas lielvarām – Francijai un Zviedrijai. Francija ieguva savā īpašumā dažas bīskapijas un pilsētas Elzasā un Lotringā, kā arī paplašināja savus valdījumus līdz Reinai. Francija nostiprinājās arī uz Spānijas rēķina, ar kuru beidza karot tikai 1659.g. uzņēmās miera aizstāvja lomu visā Eiropā un kontinentā.[2]
3.7. Iekšpolitika
Francijai 16. Gadsimtā bija vienota teritorija un valdnieku atbalstīta mērķtiecīga saimnieciskā politika. Tas savukārt deva iespēju panākt karaļa neatkarību no kārtām un gūt nozīmīgus panākumus valsts centralizācijā. Tiekdamies pēc spēcīgas varas, Francijas karaļi ne vienmēr prata saskaņot dažādu politisko grupējumu intereses, tādēļ visu 16. Gadsimta otro pusi to tricināja iekšējie kari.
Pievienojot Burgundijas hercogisti, Provansas un Bretaņas grāfistes, Francija bija radījusi svarīgu nosacījumu valsts nostiprināšanai. Apvienotajās zemēs valdnieki uzlaboja saimniecību, kas savukārt palīdzēja pildīt valsts kasi un stiprināt karaļa varu. Taču iekšējais tirgus Francijā bija vāji izvērsts, aristokrātija un turīgie pilsētnieki pie bagātības galvenokārt centās tikt nevis aktīvi saimniekojot, bet kalpojot galmā vai valsts pārvaldē. Ar karaļa ediktiem tika atjaunoti ap 400 gadatirgu, atbalstīta amatniecība un pārkārtota nodokļu sistēma.
Lai stiprinātu karaļa varu, Fransuā I reorganizēja valsts pārvaldi. Viņš ne tikai iedibināja jaunas, sev pakļautas padomes, bet pat atļāvās vairs nesasaukt kārtu pārstāvniecības sanāksmi – Ģenerālštatus. Svarīgākos valsts jautājumus karalis izlēma šaurā padomdevēju lokā.
Fransuā I bija spējis pat panākt ievērojamu Francijas baznīcas neatkarību no Romas. 1516. Gadā Fransuā I un pāvests Leons X noslēdza Boloņas konkordātu, kas ļāva karalim pašam iecelt sev tīkamas personas brīvajos baznīcas amatos, bet baznīcas ienākumus paredzēja sadalīt starp pāvestu un karali. Tā karalis pakļāva baznīcu savai kontrolei, nesaraujot attiecības ar Romu. Šādā situācijā ir saprotams, ka Fransuā I visai iecietīgi izturējās pret reformācijas ideju izplatīšanos Francijā. Tikai tad, kad izplatījās Kalvina idejas, kuras ieguva ļoti lielu atbalstu, karalis sāka aktīvi apkarot reformāciju. Viņš izveidoja “Uguns palātu”, kuras uzdevums bija katoļu baznīcas pretinieku vajāšana un sodīšana.
Karaļa reformas dziļi skāra kārtu intereses, jo īpaši aizkaitinot aristokrātiju. Neapmierinātība ar valdošā nama politiku uz āru izlauzās, savijoties ar ticības konfliktiem. Valsts nākotne tika izšķirta 16. Gadsimta otrās puses ticības karos.
Reformācijas gaitā Francijā plašu atbalstu bija guvis kalvinisms. Sākumā kalvinisma piekritēji bija galvenokārt amatnieki un tirgotāji, bet ar laiku šim protestantiskajam virzienam vairāk piekritēju radās arī muižnieku vidū – viņus dēvēja par hugenotiem. Pret valdošās dinastijas nostiprināšanos īpaši bija noskaņoti Francijas dienvidrietumu un dienvidu apgabali. Daļa no tiem, piemēram, Navarras karaliste gan bija atkarīga no karaļa, taču 16. Gadsimta otrajā pusē vēl saglabāja zināmu politisko patstāvību. Valsts iedzīvotāju vairākums un arī parīzieši palika katoliski. Politiskie grupējumi savstarpējās cīņās plaši izmantoja ticības pretišķības.
Gan hugenoti, kas grupējās ap Navarras karaļu Burbonu namu un princi Kondē, gan katoļi, kurus vadīja ietekmīgie hercogi Gīzi, pretendēja uz varu valstī. Formāli katoļu partija gan skaitījās Valuā dinastijas atbalstītāja, taču tās pārstāvji vairāk rūpējās par savu labumu tās aizsegā.
Francijas tronī cits pēc cita nāca Anrī II(1547 – 1559) trīs dēli – vāji politiķi, kuru laikā valsts politiku noteica faktiski mirušā karaļa atraitne – Katrīna Mediči. Kaislības sevišķi uzkurināja paredzamā dinastiju nomaiņa, jo Valuā namam nebija tiešu pēcnācēju.
Hugenotu un katoļu konflikti sākotnēji aprobežojās ar galma intrigām, jo abi grupējumi centās iegūt lielāku ietekmi uz karali. Samierināšanos neizdevās panākt arī tad, kad piešķīra hugenotiem tiesības uz ticības brīvību, jo tās tika rupji pārkāptas un varas konfliktu nerisināja. 1562. Gadā sākās pilsoņu karš, kurā ticības pretišķības cieši savijās ar politiskajām interesēm. Pretiniekiem bija atbalsts ārzemēs: hugenotiem – Anglijā, Nīderlandē, vācu protestantiskajās firstu valstīs, savukārt, katoļiem – Spānijā. Cerība uz izlīgumu parādījās tad, kad Navarras Anrī gatavojās laulībām ar Margaritu Valuā, taču Gīzu partija izprovocēja hugenotu grautiņu. Notikumi, kas bija aizsākušies Bērtuļa naktī (1572. Gada 24. Augustā), prasīja aptuveni 13 000 upuru. Pilsoņu karš sākās ar jaunu sparu.
Jauna iespēja izbeigt iekšējos konfliktus radās, kad mira pēdējais Valuā – Anrī III un Francijas tornī, aizsākot Burbonu dinastiju, kā Anrī IV ilgi cīnijās par sava karaļa statusa atzīšanu.
Jauns posms valsts nostiprināšanā aizsākās Luija XII(1610 – 1643) laikā. Izcilais politiķis, karaļa pirmais ministrs kardināls Armāns Rišeljē(1624 – 1642) visiem spēkiem stiprināja centrālo varu un nesaudzīgi cīnījās pret visu, kas to vājināja.
Rišeljē laikā tika likvidēta hugenotu autonomija. Cietuši militāru sakāvi, hugenoti zaudēja Nantes ediktā garantētās īpašās tiesības, bet saglabāja ticības brīvību. Tā tika novērsta jaunu dumpju iespējamība un veikti pasākumi, lai saliedētu valsti.
Lai arī Rišeljē centralizācijas pasākumi nereti bija samērā virspusēji, tomēr Francijas varenības pamati tika ielikti tieši viņa laikā. Francijas monarhijas varenība atspoguļojās majestātiskā arhitektūrā, parādes portretos, spraigā zinātnes un kultūras dzīvē. Cīņas par troni pavēra ceļu politiskajai polemikai, kas sekmēja teorijas par valsti attīstību.
Paaugstinot nodokļus, tika iegūti līdzekļi militāriem izdevumiem. Rišeljē panāca , ka vienīgi karalim varēja būt savs karaspēks un cietokšņi. Jaunizveidotajā karalim pakļautajā flotē admirāļa posteni ieņēma pats Rišeljē. Flagmankuģim deva zīmīgu vārdu – “Kronis”. Valsts veicināja franču jūrasbraucēju un kolonistu aktivitātes.
3.8. Sadzīve un mode
Renesanses sadzīvē ienāk kāda neliela, bet svarīga iezīme: sadzīves priekšmeti vairs netika izgatavoti kā viens vienīgs amatniecības mākslas paraugs. Ne tikai ēku, bet arī sadzīves priekšmeti vispirms top skicēs uz papīra. Viduslaiku sadzīves etalons veidojās kā nākamā pakāpe gadu gaitā, turpretī renesanse “pārkāpa” vairākiem gadsimtiem un sadzīves detaļās vairāk balstījās uz antīko, nevis iepriekšējo gadsimtu tradīciju.
Viduslaikos cilvēku hierarhija bija stabila un nemainīga, un arī mēbeles stingri un noteikti tika novietotas pie telpas sienām uz ilgu laiku, to bija samērā maz, un tās izpildīja stingri noteiktas funkcijas. Renesanses laikmetā parādās pavisam jaunas mēbeļu formas, daudzveidīgākas kļūst esošās, tās ir mainīgākas un mobilākas. Lai arī ļoti populāras vēl joprojām ir dažnedažādākās lādes. Tai pašā laikā notiek pāreja no horizontālas drēbju glabāšanas uz vertikālu, sāk izmantot dažnedažādus skapju veidus – no apģērba līdz trauku un dažādu sadzīves priekšmetu glabātājiem.
Arhitektūrā un glezniecībā tik ļoti iecienītā proporcija un t.s. zelta viduslīnija ienāk arī sadzīves priekšmetos. Mēbeļu izgatavošanā jaunums ir t.s. arhitektūras stils, kad sadzīves priekšmets kļūst par miniatūru pili ar kolonnām, pilastriem, karnīzēm.
Līdzīgi kā antīkajā pasaulē renesanses laika tērpā valda ritms, visu atsevišķo daļu harmonija. Renesanses mode atteicās no nedabiskajām tērpa detaļām un veidojumiem: jostasvietas pārāk zemo vai pārāk augsto novietojumu, asajām tērpa izgriezuma līnijām, apavu spicajiem purniem, neērtajām piedurknēm un pārāk augstajām cepurēm. Renesanse tā visa vietā ieviesa dabiskumu un “apstiprināja” arī to skaistuma etalonu, kas eksistē vēl mūsdienās, – slaidu augumu, platus plecus, šauru jostasvietu, staltu gaitu.
Protams, bez modes kaprīzēm neiztika. Par skaistām tika uzskatītas sievietes ar gaišiem matiem. Jau toreiz pazina vairākus krāsu izmaiņu paņēmienus: matus krāsoja vai arī nēsāja parūkas ar gaišiem, dabīgiem matiem. Tajā laikā māju fasādēs tika speciāli veidotas nišas, kurās dāmas savus matus balināja saulē. Tiesa, sauļošanās laikā bija jāuzmanās, jo sejas ādai bija jāpaliek bālai. Pati augstākā prasība bija augsta, atsegta piere. To nedrīkstēja “aizēnot ” par uzacis. Tās, izplūkājot, likvidēja gan sievietes, gan vīrieši.
Renesanses laikā mode nebija tikai iegriba, kaprīze vai sevis izteikšanas veids. Sievietei, kura ievēroja zināmas sabiedrības normas, vajadzēja arī pakļauties modei, neatkarīgi no pašas vēlmēm, gaumei, iedzimtībai. Tādējādi radās arī pirmā literatūra par modi un kosmētiku.
Renesanses beigu posmā vērojama arī divu toņu saplūšana vienā apģērbā un divu dažādu materiālu izmatošana vienā apģērba gabalā, un tā jau ir manierisma pazīme.
Vīriešu modē dominēja visai īsa tunika, kura bieži pat nesniedzās līdz ceļiem un atsedza krāsainas bikses. Antīkā toga tika pārveidota par apmetni ar ļoti platu apkakli, tās gali nereti sniedzās līdz ceļiem. Tunika bija zinātnieku, inteliģences un padzīvojušu ļaužu apģērbs, un vēl tagad tā ir daudzu universitātes profesoru goda tērps.[3]
Humānisma idejas un jaunie dzīves tempi lika pārvērtēt cilvēka vietu un lomu mājās un sabiedrībā. Jebkura darbība ģimenes, valsts vai visas sabiedrības labā tika slavēta un cildināta. Par darbu atzina arī garīgu nodarbošanos pārvaldē, likumdošanā, mākslā, zinātnē.
Zināmas pārmaiņas arī vīrieša un sievietes saskarsmē mājās un sabiedrībā – tās radīja arvien biežāk sastopamā darbavietas un dzīvesvietas nošķiršanos. Līdz ar uzņēmumu veidošanos, kompāniju un banku filiāļu dibināšanu svešās zemēs, brīvo profesiju izplatīšanos arvien vairāk vīriešu iztiku ģimenei pelnīja ārpus mājas. Līdz ar to daļa vīra pienākumu mājās nonāca sievas rokās, kas paplašināja sievietes tiesības bērnu audzināšanā un nama pārraudzīšanā, bet arī pilnīgi piesaistīja mājas dzīvei. Sievas pienākums bija gādāt, lai ģimenes dzīvesveids atbilstu vīra amatam un sabiedriskajam stāvoklim. Ģimeni sabiedrībā pārstāvēja vīrietis. Sievietēm bija liegta izglītība skolās un augstskolās. Tikai turīgās ģimenēs viņas ar privātskolotāju palīdzību tika ievadītas zinātnēs un mākslās. Sabiedriski aktīvas sievietes bija retums.
Pieaugot izglītības un intelekta līmenim, citādi tika vērtētas attiecības dažādu paaudžu starpā. Vecums, kas fiziskā nespēka dēļ viduslaikos tika nievāts, tagad ieguva cieņu dzīves laikā izkrātās gudrības dēļ. Par bērnu attīstības svarīgu nosacījumu sāka uzskatīt izglītības iegūšanu.[2]
4. Izmantotā literatūra:
1. Avotiņa A., Renesanse – konsultants kultūras vēsturē, R., Zvaigzne ABC, 1999, – 6. – 26., 79 – 80. Lpp.,
2. Butulis I., Pasaules vēsture II vidusskolai, R., Zvaigzne ABC, 2001., – 36. – 85. Lpp.,
3. Lapiņa M., Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām, R., Raka, 1999., – 9. – 71.lpp.,