Pārdomas par eposa “Lāčplēsis” tēliem.
Lāčplēsi pavisam maziņu “pie kādas lācenes pienīgām krūtīm” bija atradis senprūšu priesteris. Vaidelots zināja, ka mazais brīnumbērns pēc dievu lēmuma būs tautas varonis, kura vārdu dzirdot, latvju ļaundari bīsies uz mūžiem.
Gadiem skrienot, Lielvārdes kunigam solījumu pildot, mazais puisēns aizauga par staltu jaunekli, kuram tēvs par piemiņu pirmajam dāvāja Lāčplēša vārdu.
Pateicoties tēvam, Lāčplēsis izauga par gudru, apdomīgu, patriotisku un dievību cienošu puisi, kuram iemita desmit vīru spēks un izturība. Lāčplēsim jau bija savs mērķis, kuru sasniegt, un bagātīgs tēva sniegto pamācību un dzīves gudrību krājums.
Lāčplēsis vēlējās sastapt savu īsto mīlestību, iepazīt latviešu tautas vēsturi un apdzīvotās zemes, par kurām bija dzirdējis, tēva padomos un zinošajos stāstos klausoties. Vēlējās dzīvot šeit Baltavas jūras malas zemēs ar jumtu virs galvas, augstākos latvju tikumos mācītu otru pusīti un skaidri zināmu nākotni sev un tautai.
Pirmā daiļava, kuru viņš sastapa savā dzīvē, bija Spīdala, Aizkraukļa meita, kura velna vārdam pakļāvās, raganās un jodos dzīvojās. Lāčplēsi apbūra viņas skaistums, rotu un drānu daile, bet sirds dziļumos viņš juta, ka “tomēr trūka tāds mīlīgais jaukums, pievilgdams liegi jaunekļu sirdis.
Aizkraukļa pilī Lāčplēsis iekļuva pirmajā pārdzīvojumu un baiļu pielietajā piedzīvojumā, kurš realitātē iepazīstināja Lāčplēsi ar tumsas spēkiem, kuri jau tad bija sākuši īpaši aktīvi sēt savu ļaunumu latvju zemēs.
Kopš ierašanās Aizkraukļa pilī bija pagājušas saules stundas un pienācis vakars, tāpēc Spīdala Ļāčplēsi aizvadīja uz nakšņošanas telpām, kur “gultā kā sniega kupana, baltiem palagiem klāta, purpura segiem, asiņu sarkaniem, spīdēja pretim”.
Lāčplēsis vēl nebija pieredzējis gana daudz, lai pēc pirmā mirkļa spriestu, ka Spīdala ir ļaunuma aizgrābta, bet gulēt viņš nespēja tā vai tā.
“Lāčplēsim istabā nospieda krūtis, atvēris logu, skatījās laikā, elpodams vieglaju, tīraju gaisu. Te viņam izlikās atkal, ka ēnas aizietu gaisā mēnesim garām. Vai jodi un raganas skraida? Spīdala kādēļ nozuda ātri? Lāčplēs’s te apņēmās nolūkot viņu”.
Jaunā rītā Lāčplēsis nolēma palikt Aizkraukļa pilī uz vairākām dienām, lai uzraudzītu Spīdalu. Jau nākamajā vakarā viņš atklāja, ka Spīdala ir ragana un nolēma izsekot, kur viņa dodas katru vakaru.
Nākamā vakarā Spīdala atkal posās ceļā, bet Lāčplēsis, vakardienas vakarā izpētījis līko bluķi, uz kura viņa lidoja, un atradis tajā caurumu, apjozis zobenu, vairogu rokā un caunu cepuri galvā, bija gatavs slepi sekot viltajai Spīdalai un iedrūmējās bluķa vidū.
Lāču plēsis izsekoja Spīdalu līdz “Velna bedres kalnam”, redzēja pūķus, dēmonus, raganas un viņu zagto mantu, šausmo midzeni un drausmos rituālus. Redzēja bez Spīdalas vēl citas jaunietes un varenāko neradījumu no visiem – Līkcepuri jeb Nagcepuri. Katrā laika mirklī šausmas, izbrīns un briesmas viņu ieskāva, “žēlums, rūgtums sirdi pārņēma”, bet cerība viņam nezuda, ka viss var beigties labi.
Tomēr vecā ragana Lāčplēsi redzēja, Spīdalai visu atklāja, un viņas mīlestība pārauga negantā naidā. Tā Lāčplēsi piemeklēja pirmās nāves briesmas, jo vecene Spīdalai ieteica veidu, kā veikli atbrīvoties no jaunekļa, iemetot viņu kopā ar visu bluķi dziļā Daugavas atvarā.
Lāčplēsi izglāba Staburadze, viņš nonāca Staburadzes pilī, kur arī satika Laimdotu.
Pēc pirmā pārdzīvojuma, kas bija Spīdalas dēļ, Lāčplēsis sāka iepazīt ļaunumu, tā spēku un ieceres. Šis pārdzīvojums bija tas, kas sagatavoja Lāčplēsi jaunām, vēl lielākām cīņām – kaujai ar Kalpuisi, prāta, spēka un taktikas cīņām ar Kangaru, kuru viņš pirmo reizi dzīvē sastapa “Velna bedres kalnā”, krustnešu pulkiem un beidzamajai kaujai ar Melno bruņinieku.
Tautas spēkavīra pirmais piedzīvojums, neskaitot viņa pašu pirmo varoņdarbu – tēva izglābšanu no lāča, kurai par piemiņu viņš iemantoja savu otru vārdu aiz Lāčauša, ļāva arī iepazīt patiesa, cilvēcīga skaistuma, mīļuma, labsirdības un nesavtības iemiesojumu – Laimdotu. Laimdotas un Lāčplēša starpā jau no pirmā acu skatiena radās mīlas aizmetņi.
Mīlestība, piedzīvojumi, patiesa draudzība, kuru viņš iepazina, satiekot Koknesi, tēva ieaudzinātā bijība pret dieviem, Burtnieka pilī gūtās iemaņas, pārciestās briesmas, smagās cīņas un varoņdarbi padarīja Lāčplēsi par patiesu savas zemes un tautas patriotu, vēl vairāk norūdīja viņa stipro garu, deva jaunas atziņas par pasauli, citām tautām, un no nepieredzējuša jaunekļa padarīja par nākotni un savu sūtību pārliecinātu jaunu vīrieti, kurš savu nākotni saskata kalpošanā tautai, tās glābšanā no ticības nesējiem, kuriem “citādi nolūki šeitan”, Baltijas zemes apdzīvojošo tautu saliedēšanā un neatkarīgas, seno Baltijas dievu apsargātas latvju tautas dzīves nosargāšanā. Tas ir pretstatā ar Lāčplēša sirds dziļumos glabāto sapni par mierīgu kopdzīvi kopā ar Laimdotu Daugavas krastos, mirdzošajā, izgreznotajā Staburadzes mājoklī.
Laimdota.
Laimdota, satiekot pirmo reizi Lāčplēsi, bija skaista, jauka jaunava, kuras seja bija tik piemīlīga, apburoša “kā mēnesnīca ar magonu ziediņiem jaukta”. “Tumšzilās acis tai nolūkojās tik ilgi kā austoša diena, bet, ilgāk skatot, tās parādījās kā atvara dzelme”. Viņai mugurā bija princeses drānas ar daudzām ielocēm, kuras izcēla viņas daiļo, slaido augumu, drāņas bija gluži kā no Daugavas iztecinātas un viņas augumam pārlietas. Lāčplēsis skatīja viņas daili, līdz ceļiem sprogainos matus, kuri bija sieti zeltsudraba vizulīšiem. Laimdotas daiļums radīja Lāčplēsī iespaidu, ka Laimdota būtu no debesīm pa mākoņiem nokāpusi dieviete, kas Staburadzes ūdens kristāla pilī, caur kristāla sienām spīdošajos saules staros, izskatā bija sevišķi daiļa un pildīja Lāčplēša sirdi ar debešķīgu laimību, kāda tik cilvēku bērniem vien esot.
Laimdota Lāčplēsī radīja patiesu iespaidu, ka viņa ir latvju visaugstākajos tikumos apmācīta, gudra, labsirdīga, kautrīga, izpalīdzīga un strādīga latviešu jaunava. Laimdota jau no pirmā satikšanās mirkļa kļuva par Lāčplēša gribasspēka un izturības avotu, viņa atgādināja Lāčplēsim par viņa patieso mērķi un sūtību – vairot savas tautas labklājību, sargāt to no ienaidniekiem un palīdzēt it visā, kas vien ir viņa spēkos. Staburadzes meitiņas smaids un pirmā burvība apvārdoja ikkatru jaunekli, kurš viņu satika, tas neļāva arī Lāčplēsim aizmirst Laimdotu un līdz ar to visu latvju tautu gan vissīvākajās cīņās, gan vislaimīgākajos brīžos. Pat visdrūmākajos laikos Laimdotas nesavtīgā mīlestība spēcināja Lāčplēša garu un izturību.
Mīlestība pret Lāčplēsi neļāva Laimdotai būt vienaldzīgai par viņa gaitām, tāpēc pēc otrreizējās tikšanās Burtnieka pilī, kura jau bija Likteņtēva lemta, viņa nolēma saistīt savu mūžu ar Lāčausi. Vakarā, kad Lāčplēsis Burtnieka vienīgo meitu satika senās pils tīstokļu kambarī, viņi nolēma – “dzīvosim kopā priekš mūsu mīļotās latviešu tautas”. Lāčplēsis pārlaida nakti senajā pilī un salauza burvestību, kas viņam ar Laimdotu liedza vienoties.
Laimdotas un Lāčplēša izciestie pārdzīvojumi, nesavtīgā mīlestība, prieka un laimīgās pieredzes brīži spēcināja jaunavas garu. Tautas vēsture, parašas un senlatvju domu pērles, kuras viņa ieguva Burtnieka pilī un gaitās kopā ar Lāčplēsi, padarīja viņu arvien gudrāku, tikumīgāku, taktiskāku un apdomīgāku, pavēra durvis uz citu pasauli, kuru, dzīvodama kopā ar Staburadzi, nebija iepazinusi – pasauli, kurā jācīnās par pastāvēšanu un miera saglabāšanu.. Laimdota redzēja varaskāri un alkatību, kuras bija pārmākušas ticības nesējus, tādēļ viņi bija aizmirsuši savu patieso sūtību.
Viss, ko Laimdota bija pieredzējusi, esot ciešā saistībā ar Lāčplēsi, bija devis viņai tikai labāko, pieredze spēcināja viņas garu un atdarīja skatu uz dzīvi.
Laimdotas mūžs diemžēl aprāvās par daudz strauju, nespējot pārdzīvot Lāčplēša nāvi un neaprakstāmās ciešanas, redzot to, ka Lāčplēsis zaudē cīņu ar Melno bruņinieku un latvju tautas pēdējā cerība pazūd nebūtībā – viņa nonāvēja sevi. Skaista, jauna, tik piemīlīga, apburoša “kā mēnesnīca, ar magonu ziediņiem jaukta”, tumšzilām acīm, kuras nolūkojās tik liegi kā austoša diena, latvju visaugstākos tikumos apmācīta, gudra, labsirdīga, bezgala daiļa, izpalīdzīga un strādīga latviešu jaunava – tāda Laimdota palika draugu un tautiešu atmiņā, kuriem bija laime viņu iepazīt, atmiņās, kuras izklīda katra uz savu Likteņtēva lemto pusi – pie dieviem tālos augstumos, pie Pakola dziļi pazemes dzīlēs, uz jaunām cīņu vietām Baltijas zemēs.
Koknesis.
Koknesis bija spēcīgs, strādīgs un izpalīdzīgs jauneklis, kurš, pateicoties savam spēkam, no tuvējo mežu koku stumbriem baļķus tapināja un nesa tos uz pleciem pie nocietinājumu cēlājiem. Teritorijās ap Pērsi un Daugavu Koknesis bija visspēcīgākais jauneklis.
Kkoknesis bija cilvēks ar spēcīgu garu, lielu apņēmību, vēlmi palīdzēt un plašām zināšanām namdaru un mežsaimnieku darbos.
Pirmo reizi satiekot Lāčplēsi, Koknesis ar viņu noslēdza draudzību un apņēmās rādīt ceļu, doties viņam līdzi uz Zinību pili pie Burtnieka gudrības smelties. Tā Koknesis pirmo reizi sastapa Spīdalu, kura vēl bija nelabā varā. Tolaik Koknesis Spīdalā neko nesaskatīja, tāpat arī Spīdalu Koknesis nesaistīja ne ar ko jausmu.
Koknesi, tāpat kā Lāčplēsi un Laimdotu, sasniedza ļaunuma garā roka. Viņu Veļu dienas svētku vakarā Spīdala un Kangars izmānīja laukā no Burtnieka pils. Kangars apvārdoja Koknesi, teikdams, ka tas var tautai nozīmīgus darbus veikt, Koknesi uz krustnešu kuģa ar vīnu apdzirdīja un, pašam nezinot, uz Vāczemi aizveda, kur tas, pametis klosteri, mācījās par bruņinieku.
Bruņinieku prasmes apgūdams, viņš padzirdēja par kādu baltu jaunavu, kura esot ronnu klosterī nomitināta un, ka tā paša grāfa dēls, pie kura mācījies Koknesis, grib jaunavu par savu padarīt. Tad Koknesis devās viņu glābt un meklēt ceļu atpakaļ uz Tēvzemi.
Koknesis, nesavtīgi glābdams Laimdotu, pierādīja, ka Lāčplēša greizsirdība ir nepamatota un viņu draudzība ir patiesa. Šis varoņdarbs un citi labie darbi (cīņās ar krustnešiem, palīdzība, kuru sniedza tautiešiem, atbalsts kareivjiem pirms iespējamās cīņas ar igauņiem), apgūtās cīņas prasmes un zinības Burtnieka pilī, piedzīvotais Vāczemē – tas viss pievērsa Kokneša domas daudz svarīgākām lietām kā vien baļķu nešana dzimtās upes krastos. Kokneša prāts un domas sasniedza daudz augstāku līmeni, radīja interesi un dziņu uz jauniem varoņdarbiem, daudz lielāku spēku, kas nepieciešams, lai izprastu savu īsteno sūtību un spētu izturēt arvien jaunas cīņas un pārbaudījumus.
Spīdala.
Spīdala bija vienīgā Aizkraukļa meita. Viņa bija īsta skaistule, kurai patika rotāties ar krellēm, gredzeniem, saktām, vecākās raganas dāvātām. Spīdalai bija tumši brūnas acis, kuras mirdzēja kā zvēram. Viņas skaistums, greznās rotas, daiļās drānas un spožās acis apbūra teju katru jaunekli, bet atstāja vienaldzīgus tos, kuri saskatīja viņas patieso būtību tajā laikā, kad viņa jau bija velnišķīgo domu apsēsta.
Spīdalas āriene un liesmojošās acis apbūra Lāčplēsi, bet viņš juta Spīdalas netīro sirdsapziņu.
Spīdala bija ļoti viltīga, gudra, izveicīga un mērķtiecīga sieviete, jo, iedama raganu skolā “Velna bedres kalnā”, viņa centīgi apguva raganu zinības un darīja visu, ko viņai lika. Viņa strauji centās sasniegt mērķi, kuru bija nospraudusi – uzzinājusi par to, ka Lāčplēsis viņu izsekojis, viņa aizmirsa par sākotnējo pieķeršanos Lāčplēsim un centās varoni nonāvēt. Spīdala slēdza vienošanos ar Kangaru par Kalapuiša izsaukšanu, lai pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma nobeigt Lāčplēsi, sarīdītu latviešu tautu pret igauņu tautu un atkal radītu situāciju, kurā varētu Lāčplēsi nogalēt. Spīdala centās pasargāt sevi un Kangaru, lai nodevīgie darbi netiktu atklāti.
Spīdala centās nošķirt Lāčplēsi no viņa spēka, izturības un garīgās enerģijas avota – Laimdotas, centās pazudināt latviešu tautu, palīdzot ievest Kangaram Baltijā krustnešus, kuri ieviesa kristīgo ticību, tā strauji tuvinot senās Baltijas zemju ticības beigas.
Spīdala bija samaitāta un vēlēja Lāčausim ciešanas. Kopā ar vecāko raganu jūrā sacēla vējus, kuri aizpūta Lāčplēša un sabiedroto kuģi Ziemeļjūrā, kad viņi devās uz Vāczemi glābt draugus un citus tautiešus. Tad Lāčplēsis nonāca burvestības apņemtā salā, kur cīnījās trīs cīņās, no kurām katra nākamā bija drausmāka par iepriekšējo. Lāčplēsis tomēr guva uzvaras, uzveica visus trīs vecās raganas dēlus. Tādēļ arī vecā ragana izplānoja atriebību, Spīdala apņēmās palīdzēt, bet viss beidzās citādi. Lāčplēsis nogalināja raganu, kura bija pārvērtusies par aku ielejā; Spīdala bija pieņēmusi ābeles veidolu. Kad Lāčplēsis grasījās cirst ābelē ar savu lielo zobenu, Spīdala atzina Lāčplēša uzvaru un savu sakāvi, pieņemot viņa labo ticību. Spīdala lūdza, lai Lāčplēsis viņu pažēlo un “nenomaitājot”.
Spīdala beidzot saprata, ka viss, ko viņa darījusi, palīdzēdama Kangaram un citiem tautas ienaidniekiem, mācīdamās raganu skolā, bija nepareizi un slikti. Lāčplēsis, pažēlojot Spīdalu, ieguva jaunu, patiesu draugu, kurš pierādīja savu draudzību un ticību latvju tautas uzvarai. Spīdala atklāja visus noslēpumus, atsvabinot jūrniekus no burvestības varas, pametot jodisko ticību, sadedzinot līgumu, kuru bija parakstījusi ar velnu.
Spīdala, atbrīvojusi sevi no kalpības ļaunumam, iepazina mīlestību, kuru viņai sniedza Koknesis, apzināja to labo, ko sniedz tikumīga, gaiša dzīve, uzzināja savu īsto likteni un ieguva uzticamus, labus draugus.
Spīdala ieguva arī jaunu spēka avotu dzīvošanai – mīlestību, draudzību, jaunus mērķus, pēc kuriem tiekties, bet visa labā sargātāji – gudru, izveicīgu sabiedroto, kurš labi zina ienaidniekus, sabiedroto, kura viltība un taktika, pielietota labiem mērķiem, varēja sniegt izcilus rezultātus.
Kangars.
Kangars bija visīstākais viltvārdis, melis un tautas nodevējs, savtīgs pašlabuma meklētājs it visā. Izslavēts gan Kangars bija kā svētnieks un labdaris, īstens baltu ticības mīlētājs, kurš vientuļi dzīvo lielu mežu ieskautajos Kangaru kalnos. `Patiesībā viņš jau ilgu laiku bija Līkcepures kalps, gan ne pārāk labs kalps, jo vakarā, kad Lāčplēsis bija devies izlūkot, kur nozūd Spīdala, Nagcepure grasījās Kangaru izbarot pūķim.
Kangars nemitīgi centās darīt ļaunu Lāčplēsim, tieši Kangaram nelabais uzticēja veicināt kristietības ienākšanu Baltijā, jo lielākā daļa ticības sludinātāju un viņu kalpu jau bija Līkcepures varā.
Kangars bija Spīdalas tēvocis, tādēļ viņa laikā, kad atradās tumsas spēku varā, pēc nepieciešamās palīdzības vienmēr devās pie tēvoča.
Kangaram izdevās latvju zemē ieviest krustnešu ticību un laboties Kangars netaisījās. Vienīgais, ko Kangars nožēloja, bija tas, ka ticības ieviešana Baltijā nenesa labus augļus viņam, pie viltus svētuļa ļaudis vairs nenāca pēc padoma, jo tiem nebija brīvas dzīves.
Kangaru satrauca arī tas, ka ienācēji no Vāczemes vairs neklausījās viņa sacītajā “bet par visu vairāk kremta sirdi vecam liekuļam, ka bij Lāčplēsis tautas varon’s, lielu slavu panācis un ka Spīdala bij brīva, Velna nagiem izrauta”. Viņam atlika vairs tikai dzīvot vientuļi savā mājā Kangaru kalnos un gaidīt mokošo nāvi.
Tumšais bruņinieks.
Tumšais bruņinieks bija vācu bruņinieku ordeņa pārstāvis, un, pateicoties tam, ka viņa māte ir ragana, ar savas velnu skolas palīdzību tā bija apvārdojusi viņu – neviena brūce viņam nebija nāvīga.
Melnās bruņās tērptais, bagātais, ļaunais un spēcīgais vācu bruņinieks bija ieradies Baltijā kopā ar pārējiem bīskapa Alberta izsauktajiem krustnešiem, lai laupītu, slepkavotu, iekarotu un pakļautu latvju tautu.
Ar apvārdotā Kaupa palīdzību bruņinieku pulks iekļuva pilī, kurā, miera brīdi baudīdams, bija apmeties Lāčplēsis ar draugiem un sabiedrotajiem. Atnācēji sacīja, ka ar mieru nāk, bet diemžēl tā nebija patiesība
Pēc dažām dienām, kad veiksmīgi novadīta vēl viena cīņa, Tumšais bruņinieks izaicināja Lāčplēsi uz cīņu, kuru sākotnēji Lāčausis neuztvēra to nopietni, bet ilgi tas tā nevilkās. Cīņa bija ļoti spraiga, jo abu spēki bija diezgan vienlīdzīgi, tāpēc arī uzvarētāju bija grūti pateikt.
Lāčplēsis šķēla bruņinieka bruņas, bet dzelžotais kareivis nocirta Lāčplēsim ausis. Beigu beigās abi sāka lauzties ar rokām, līdz brīdim, kad bija pienākuši draudīgi tuvu upes ielejai, un, gāzdams Tumšo bruņinieku dziļajā ielejā, Lāčplēsis arī nogāzās bruņiniekam līdzi. Ar lielu ūdens šļakstu abi karotāji pazuda Daugavas dziļumā – cīņā neuzvarēja neviens.
Katram no eposa centrālajiem tēliem ir piedēvējama kāda īpašība, nozīme dzīvē, kura ir cieši saistīta ar viņu īpašībām un paveikto eposā.
Spīdala ir cīņas gara simbols, jo eposā viņa dzina Lāčplēsi doties atpakaļ uz Tēvzemi, posties cīņai ar svešajiem ienācējiem – ticības nesējiem un ienaidniekiem.
Laimdota simbolizē latviešu tautu, kā diezgan noslēgtu, mērķtiecīgu un klusu, bet tajā pašā laikā arī progresīvu, tādu tautu, kura mācās no savām kļūdām, pieņem patiesību un cenšas iepazīt un apgūt citu tautu kultūras un vēsturisko mantojumu.
Lāčplēsis simbolizē tautas garu – spēcīgas, apzinīgas, patriotiskas tautas garu, kura cīnās par saviem mērķiem un ideāliem.
Koknesis simbolizē latviešu tautas neizmērojamo spēku – vienotības, prāta, parašu un cīņas spēku.
Kangars tautas acīs ir nodevējs, visa gaišā, ideālā un skaistā apsmējējs, kuram pats svarīgākais ir tikai viņš pats, nevis tautas labklājība.