filosofija

Kas ir filosofija?

Ko dara filosofs?

Filosofija ir saukta par “zinātņu māti”, jo no tās cēlušās daudzas speciālās zinātnes. Filosofiju var izprast gan kā neierobežotu domāšanu, gan kā darbību, kurā filozofēšana izpaužas.

Filosofija – dzīves uzskats un diskusija.

Filosofija ir katra cilvēka dzīves uzskata pamatā. Par filozofiju var saukt to cilvēka domāšanas pamatstruktūru, kas nosaka un veido indivīda “es”. Katra cilvēka filozofiskie uzskati var būt stipri atšķirīgi.

Filosofija tātad nozīmē savas esamības noteikšanu veidā, kas nav saistīts ar kādām noteiktām mācībām vai priekšrakstiem

Otrs filosofijas izmantošanas veids ir

r
r diskusija. Šis veids ir atklāts, intersubjektīvs (tāds, kas notiek starp cilvēkiem) un aktīvs. Šāda filozofija bieži tiek uzskatīta par Sokrata mantojumu. Mūsdienās filozofiska diskusija var izvērsties presē, radio un televīzijā.

Neviens nevar diskutēt pats ar sevi, diskusija nav arī tāds rakstīts teksts, uz kuru netiek atbildēts. Diskusija var būt rakstiska vai mutiska. Klātienē notiekošu diskusiju priekšrocība ir ātrums un iedarbība. Ja diskusijas dalībnieki dzird cits cita apgalvojumus un atbild uz tiem tūlīt, situācija ir radošāka un dzīvāka nekā tad, ja iz
z
zmantots tiek tikai rakstītais vārds.

Lai diskusija varētu notikt, tās dalībniekiem jābūt kopīgai zināšanu bāzei, kaut arī daudzos jautājumos uzskati var atšķirties. Lai diskusija būtu filozofiska, tās dalībniekiem jāspēj uzklausīt citam citu un tā meklēt atrisinājumu kādam ļoti nozīmīgam jautājumam

Filosofija ir ar
r
rgumentēta diskusija par būtisko.

Filosfija kā mācīšanās.

Trešais filozofijas veids ir mācīšanās. Katra runa par dziļām un svarīgām parādībām ir filosofiska mācīšana, ja klausītāji nespēj runātājam atbildēt un ja viņš kaut kādā veidā ir gudrāks par savu publiku. Priekšlasījumos un lekcijās runātājs iepazīstina klausītājus ar domām, ko izsvēris sevī, tā rosinot klausītājus tālāk tās domāt pašiem.

Ir skaidri jānošķir parastā un harismātiskā filosofija. Ja runa ir par parasto filozofiju, klausītāji var sacīto pieņemt vai ignorēt atkarībā no tā, kā viņiem šķiet pareizāk.

Filosofija mācīšana bieži tiek nošķirta no parastās mācīšanas tieši tās harismātiskuma dēļ. Harisma ir priekšnesuma valdzinājums.

Filosofijas neskaidrie un dīvainie apgalvojumi valdzina prātu un liek meklēt tādu cilvēku sabiedrību, kuri to saprot.

Filosofiskās vēsts nozīmei jābūt arī saprotamai. Filosofs cenšas noskaidrot un analizēt. Uz ja

a
autājumu, ko filozofs dara, varētu atbildēt, ka viņš cenšas izprast filozofisko vēsti, ar tās palīdzību veido savus uzskatus, diskutē un māca šo vēsti citiem. Filosofija filozofam ir nozīmju noskaidrošana.

Kā filozofs strādā?

Mūsdienu filozofs savu darbu veic, balstoties un tradīcijas definētiem jautājumiem, publicētiem tekstiem un kolēģu viedokļiem. Tātad ir 3 darba jomas.

Filosfija nav piesaistīta faktiem, kuru izskaidrošana ir speciālo zinātņu, piem., fizikas, ķīmijas, bioloģijas, vēstures kompetencē. Filosofs neapmierinās ar faktu pasauli vien, viņš pētī arī iespējamās pasaules, tātad visu to, kas vispār varētu pa

a
astāvēt. Filosofija tātad nerada jaunas zināšanas tādā pašā nozīmē kā speciālās zinātnes.

Svarīgs filozofēšanas veids ir, kad filozofs lasa žurnālus, grāmatas, kurās aplūkoti, viņaprāt, interesanti temati, cenšas iegūt informāciju par jaunākajiem pētījumiem, satopoties ar citiem filosofiem, apmeklē konferences, klausās priekšlasījumus un piedalās diskusijās. Svarīgu daļu no filosofa pētnieciskā darba veido iepazīšanās ar citu filozofu domām sarunājoties un lasot.

Filosofi interesējās tieši par tiem tematiem, ko pētī viņi paši un viņu kolēģi. Temati mainās. Tas, kas patlaban ir iecienīts, rīt var būtu novecojis. Tomēr filozofiskajām problēmām ir raksturīga “mūžīgā atgriešanās”. Filosofijas jautājumi nezūd, tie nav arī atrisināmi, taču akadēmiskā filozofija savā ziņā seko līdzi modei.

Filosofija – zinātņu māte vai strīdu tēvs?

Uzskatos par filozofijas iedabu nav vienprātības. Situāciju varētu raksturot vienkāršoti: filozofija pašos aizsākumos bija “zinātņu māte”, domāšana, no kuras pakāpeniski izauga speciālās zinātnes. Filosofij bija arī piedeva un balsts dažādām ticībām, tā deva metodiku teoloģiskajiem pārspriedumiem. Vēlāk filozofija bija politikas darbarīks, par ko liecina sociālisma un marksisma vēsture. Filosofija bijusi arī moderno dabaszinātņu sabiedrotā.

Filosofiju vienmēr apzīmogojusi uzskatu sadure, bieži pat tik asa, ka filozofi vai nu paši vairījušies no augstskolām, vai arī no tām padzīti. Arī Latvijā padomju okupācijas gados filozofijas pasniedzēju programmas tika cenzētas. 17. gs. Grāmatas publicēja bez autora vārda, jo nekad nevarēja zināt, vai baznīca vai valsts neuzskatīs, ka attiecīgais darbs kaut kā aizskāris to autoritāti.

Filosofija ir daļa no akadēmiskās pasaules, mācību priekšmets citu mācību priekšmetu vidū. Cilvēki sauc sevi par filozofiem, filozofiju māca vidusskolās. Filosofija ir atgriezusies pie savām saknēm, jo filozofijas skolas pastāvēja jau antīkajā pasaulē.

Leave a Comment