Aīdas Niedras romāni.

Aīda Niedra ir viena no spilgtākajām latviešu rakstniecēm 20. un 30.gados. Viņas literārā izaugsme un augšupeja sakrīt ar brīvās Latvijas valsts nodibināšanos un attīstību, un Aīda Niedra, tāpat kā jebkurš savā laikā un tautā dzīvojošs rakstnieks, ir šīs dzīves tuvs un emocionāls liecinieks.

Aīda (īstajā vārdā Ida) dzimusi 1899.gada 23.martā Tirzas pagasta Āžu krogā, kuru no barona rentē viņas tēvs. Kad vēlāk kādas sadursmes dēļ barons Niedram vairs krogu neizrentē, viņš uzceļ uz Lielbrantu zemes gabala māju un atver pagastā otru tirgotavu. Nā

ā
ākošās rakstnieces tēvs ir apveltīts gan ar literārām, gan detektīva spējām un dotībām; viņš interesējas par teātri, vēsturi, grāmatām un ievada šajā pasaulē arī meitu. Sievā, kas cēlusies no muižas kalpotājiem, tas rada lielu nepatiku. Viņa cenšas meitā ieaudzināt ārišķīgu lepnību un grāmatu lasīšanu uzskata par tukšu laika tērēšanu. Toties no mātes mātes, lielas dziedātājas, Aīda daudz uzzina par tautas pagātni un dažādiem cilvēku likteņiem, ko vēlāk bagātīgi izmanto savos lielajos romānos, tāpat kā detektīvsižeti A.Niedras prozā, domājams saistās ar tē
ē
ēva amatierinteresēm šajā jomā.

Literatūrai A.Niedra pievēršas agri, dzejo jau bērnībai, taču pirmās publikācijas parādās presē kopš 1920.gada, kad rakstniece pēc Cēsu vidusskolas beigšanas ierodas Rīgā un sāk strādāt par ierēdni Rīgas miertiesā, blakus maizes darbam nemitīgi turpinādama rakstīt. Tikai pēc 19

9
932.gada A.Niedra atstāj ierēdnes vietu, jo ir apprecējusies ar miertiesnesi V.Salmiņu. Tagad rakstniecei ir iespējams pilnībā nodoties literatūrai un ģimenei, arī dēla Andrieva audzināšanā. Otrā pasaules kara beigās Salmiņu ģimene emigrē uz Vāciju, pēc tam uz ASV, kur divus gadus dzīvo Jūdžinas pilsētā Oregonas štatā. Mūža pēdējos gadus līdz savai nāvei 1972.gada 23.septembrī A.Niedra pavada Losandželosas piepilsētā Santamarinā.

Aīdas Niedras literārās attīstības ceļš ir savdabīgs. Dzejā debitējusi ar krājumu “Erosa elēģijas” (1924.), kurā dominē 20.gadu Rīgas pilsētas bohēmiskās dzīves ainas un mīlas baudu slavināšana, viņa savā otrajā krājumā “Dziesminiece” (1935.) parādās kā dzimtenes dabas un harmoniskas, pilnasinīgas dzīves apjūsmotāja.

Līdzīgs attīstības ceļš vērojams arī prozā, kas ir Aīdas Niedras galvenais darbības lauks un kurā viņa guvusi vislielākos panākumus. Šajā jomā A.Niedras veikums ir monumentāls –

pāri par 40 grāmatu, no kurām emigrācijā vairākas izdotas atkārtoti. Rakstnieces pirmie romāni “Sarkanā oāze” (1927.) un “Cilvēks ar zelta acīm” (1928.) ir iesācējas darbi. Romānos “Grēka ābols” un “Piektais bauslis” (1931.) kriminālžanrā tēloti zemisku kaislību aizrauti lauku ļaudis. Stila un formas izkoptība raksturīga romāniem “Pie Azandas upes” (1933.), “Salna” (1934.), “Ciema spīgana” (1935.), “Anna Dzilna” (1936.), “Mūžīgā pasaka” (1937.), “Vindedze” (1937.), “Sieva” (1938.), “Rūžu Kristīne” (1939.), “Ugunī” (1940.), “Kārdinātāja” (1942.), “Marija ... “ (1944.). Uz spilgti iezīmētā dzimtā novada (Tirzas, Azandas) dabas fona A.Niedra asām, reljefām kontūrām ataino latviešu zemnieku dzīvi un intīmo attiecību samezglojumus dažādos vē
ē
ēsturiskos laikmetos. Taču no laikmeta un ikdienišķības realitātes A.Niedra abstrahējas un rāda latviešu lauku sētu kā stabilu un ideālu cilvēka eksistences priekšnoteikumu, vienlaikus novatoriski pasvītrodama zemes suverēno, mūžīgo vērtību un atsegdama latviešu zemes kopējo paaudžu kontinuitāti, tradicionāli pārmantoto sakņojumu savā dzimtā, zemē, darba tikumā. A.Niedra veido latviešu literatūrā vitālu, darbīgu, lepnu sievietes tēlu, kuras sīkstums, jūtu atturība meistarīgi apvienota ar lielu garīgu spēku, patstāvību, uzticību zemei, spēju upurēt personiskās intereses, lai saglabātu dzimtas godu. Latviešu zemnieku dzīves tematiku A.Niedra turpināja arī trimdā: romānā “Ugunis pār Rata kalnu” (1959.) tēloti zemnieku likteņi Padomju Latvijā pēckara gados. Trimdas gados A.Niedra vairākkārt savu varoņu, arī temperamentīgo, erotisko sieviešu personiskās dzīves sarežģījumus attēlo uz kolorīta 20.-30.gadu Rīgas sadzīves fona. Tāds ir romāns “Rožu pelni” (1946.) par jaunas sievietes ceļu uz rakstniecību “Pilsēta pie Daugavas” (1955.), “Miera ielas cepurniece” (1957.), “Tas trakais kavalieru gads.” (1962.), “Sastapšanās pie operas kafejnīcas” (1967.) pēc Latvijas Republikas sākumposma, kad dažādu sociālo slāņu un profesiju cilvēki meklēja un atrada savu vietu jaundibinātās valsts dzīvē. A.Niedra savos romānos risina arī tādus jautājumus kā dažādu profesiju, vecuma, sociālās piederības latviešu ļaužu likteņi dažādās pasaules pilsētā, jaunās, svešatnē augušās latviešu paaudzes attieksme pret savu vecāku dzimteni un latviskajām tradīcijām, personības degradēšanās, mīlestība kā bauda un pienākums, kaislīgas sievietes konflikti ar sevi un sabiedrību – šāda tematika risināta romānos “Melnā magone” (1956.), “Pērles Majores draugs” (1958.), “Zelta vārtu pilsēta” (1959.), “Sieviete ar sarkaniem ērkšķiem” (1961.), “Holivudas klauns”. “Līgava un sieva” (1963.), “Tās laimes meklētāji” (1966.), “Atkal Eiropā” (1968.), “Ādams un Ieva” (1971.), “Katrīna Ābele” u.c.

Aīda Niedra ir savdabīga stila meistare, kas raksturus veidoja lielās, dinamiskās līnijās, atklāja darbībā, dialogā, ar trāpīgiem būtisko pārdzīvojumu un rīcības motivācijas akcentiem. Vēstījumu izkārtoja īsās, aprautās, bet iekšēja dramatisma piesātinātās ainās. Rakstīja ritmiski plūstošā valodā, ar gleznainiem, skanīgiem, saturiski ietilpīgiem teikumiem. Leksikā bagātīgi izmantoja Tirzas apvidvārdus, vietvārdus un tautas izteicienus. Dažos romānos vērojama sasteigtība, kompozicionālas kļūmes, sižetiska sadrumstalotība, raksturu pelēcība un vienveidība.

Reti vēl kādam citam rakstniekam izveidojas tik nozīmīgs un patstāvīgs prozas stils kā Aīdai Niedrai, kas sevi parāda it kā ar teikuma un teikumu sakopojumu pa rindkopām. Aīdas Niedras teksts jau tīri ārēji katrai lappusei piešķir pazīstamu Niedrisku skanējumu. Aīdas Niedras stils ietver zemniecisku valodu un novada leksikas piejaukumu. Aīdas Niedras stilam piemīt spilgts latviskums. kā apliecinājums tam varētu būt arī Aīdas Niedras romāns “Katrīna Ābele”. Šā romāna darbība norisinās bēgļu nometnē Vācijā. Šā romāna tematika krasi atšķiras no līdzšinējās A.Niedras romānu tematikas, kuras pamatā tika raksturota latviešu zemnieku sēta, tās dzīve, kā arī latviešu lauku ļaužu stiprais, lepnais un nesalaužamais raksturs, spēja upurēties citu labā. Romāns “Katrīne Ābele” ir bēgļu dzīves romāns. Tajā galvenie varoņi tiek tēloti Vācijas nometņu atmosfērā, – svešā zemē, haotiskā kņadā, pusbadā un nervozā neziņā. J.Rudzītis ir teicis: “Par to, cik reljefu A.Niedra parādījusi savus varoņus un viņu intīmo dzīvi, nav viņa pelnījusi ne vairāk uzslavas, ne pēluma kā agrākos romānos. Tāpat kā agrāk arī tagad attieksmju nostatījumam un situācijām varētu vēlēties skaidrāku motivāciju”.

Aīdas Niedras romāna galvenie varoņi Katrīne un Akmens savos pārdzīvojumos “gruzd un čūlā kā slapja malka”, bieži vien viņi “žņaugās” un svārstās Dievs zina par ko. Ciktāl romāns saistās ar šiem diviem varoņiem, jāatzīst, ka priekšvēsture ir maz izgaismota un pašā romānā ir tādi notikumi, kas liekas it kā iediegti baltiem diegiem. Blakus personas dažkārt parādās precīzākām kontūrām zīmētas (Liniņu Jānis, Apogi).

Kā latviešu bēgļu dzīves un Vācijas nometņu sākuma posma romāns “Katrīne Ābele” ir ar savu noteiktu pievilcību un zināmu laikmeta dokumentācijas nozīmi. A.Niedrai ir raksturīgs tas, ka viņa paradusi notikumus skatīt it kā tādām piemiegtām acīm. Līniju asums, protams, zūd, bet visas lietas iegūst poēzijas plīvuru, kas paslēpj naturālus sīkumus. Romāns “Katrīne Ābele” ir īsti pirmais prozas darbs, kas runājot par trimdiniekiem, nerāda dažādus ārkārtējos apstākļos radušos “iznireļus”, patētiski nevaimanā un ņirdzīgi nesmīn par cilvēka vājībām un tukšām cerībām, nīkstot nometnēs, bet tēlo nelaimīgu ļaužu kopību viņu pagaidu stāvoklī. Trūkums, bailes, neziņa, baumas, pazemojumi, sīksta griba izturēt, cerības – kaut tukšas, piespiedu vajadzība samierināties ar visiem apstākļiem, – tas šos cilvēkus padara puslīdz vienādus, tā ka A.Niedras romānā nav neviena ideāli laba un izcili gudra. Tāds nav pat diezgan asā intelekta īpašnieks Jānis Akmens.

Romāna kvalitāti traucē publicistiskās un naivās frāzes, kad rakstniece pati runā vai liek romāna varoņiem runāt par starptautisko politiku un Latvijas likteni. Ir arī dažas rupjas kļūdas valodā, piemēram, mūsu nākdamās un austošās dienas.

Taču Aīdas Niedras labākie darbi ir pilnveidojuši latviešu romānu žanru un pieder pie latviešu klasikas augstākajām virsotnēm.