latvijas zivis

Mailīte

Mailīte ir neliela,8.9 cm gara zivtiņa, parasti uzturas bariņos strautos un upītēs ar nelielu straumi. Ķermenis slaids, galva noapaļota, maza mute ar viegli izliektu un nedaudz garāku apakšžokli. Piere šaura, plakana. Sānlīnija vienmēr ar pārtraukumiem. Zvīņas sīkas, vēders kails, tikai aiz žaunu spraugas katrā pusē uz vēdera ir svītras no 7.8 zvīņu rindām. Krūšu spuras noapaļotas, muguras un tūpļa spuras viegli ieapaļas. Ķermeņa sānos lieli, bet ne izteikti plankumi. Sāniem dažreiz zeltains spīdums. Parasti vēders balts, spuras dzeltenīgas. Nārsta laikā krāsa se

e
evišķi izteikta. Nārsto aprīlī, maijā. Dzīvo vienmēr baros krasta tuvumā- tīros, dzestros ūdeņos ar smilšainu gultni. Barojas ar citu zivju ikriem, tārpiem, kukaiņiem, vēžveidīgajiem un ūdensaugiem.

Vīķe (jugliņš)

Latvijas upēs un ezeros plaši izplatīta zivs. Parasti uzturas lēnās, klusās vietās straumju malās un atvaru augšgalos ūdens virsējos slāņos. Tā ir 12.15 gara zivtiņa. Mugura zilganā krāsā, sāni sudraboti. Barojas ar kukaiņiem un zivju ikriem, kurus iznīcina lielā daudzumā. Nārsto maijā un jūnijā.

Grundulis

Upju zivs, kas uzturas ne visai straujos ūdeņos ar oļu vai smilts gu

u
ultni. Bieži sastopama atvaru pastraumēs un parasti uzturas ūdens apakšējos slāņos ,bet ūdens virsējs un vidējos slāņos sastopama reti. Grunduļi sastopami arī ezeros, bet tur tie meklējami vietās ar smilšainu un grants gultni. Pārtiek no citu zivju ikriem, tārpiem un ku
u
ukaiņu kāpuriem. Nārsto aprīļa beigās līdz jūnijam.

Grundulis ir neliela saldūdens zivs, līdz 20 cm, parasti 10.15 cm gara, ar gandrīz apaļu ķermeni. Uz muguras un sānlīnijas tumši plankumi (6.12) uz zaļganbrūna pamata. Iedzelteni sāni, muguras un astes spuras arī plankumotas, sudrabota vēderdaļa. Zvīņas diezgan lielas. Pie virslūpas mutes kaktiņos divi labi attīstīti taustekļi. Ķermeņa krāsa un forma mainīga.

Rauda

Rauda ir plaši izplatīta saldūdens zivs, skaista un veikla. Tā sastopama upēs, ezeros, strautos, izņemot kūdrainus ezerus. Raudas labprāt mēdz uzturēties tīrā ūdenī ar grantainu un oļainu gultni, bet izvairās no auksta un strauja ūdens; mīl lēni tekošu un siltu ūdeni, vietas, kas bagātas ar ūdensaugiem. Pavasarī un vasarā uzturas seklās vietās mazos pulciņos, sākoties ziemai, salasās baros dziļās vietās. Raudas barojas ar ūdensaugiem, kukaiņiem un

n
n to kāpuriem.

Ķermenis no sāniem saspiests. Mugura parasti zaļgani melna, sāni gaišāki, vēders sudrabains. Raudas krāsa ļoti mainīga un atkarīga no ūdens ķīmiskā sastāva un citiem ārējās vides apstākļiem. Muguras un astes spuras, pārējās oranžas vai sarkanas.

Neraugoties, ka rauda ir sīka zivs un aug lēni, tās klātbūtne ezeros ir vēlama, jo tā noder vērtīgu plēsīgo zivju barībai, turklāt tā barojas ar ūdensaugiem, ko citas ezera zivis, atskaitot ruduli, neizmanto un tātad nav citām zivīm konkurents barības ziņā.

Karūsa

Latvijas ūdeņos ļoti izplatīta zi

i
ivs. Tā sastopama gan upju līčos, gan ezeros un dīķos un ir ļoti neizvēlīga ūdensapstākļu ziņā. Parasti karūsas uzturas krastu un zālāju tuvumā. Karūsām ir dažāda nokrāsa. Nelielos ezeros un dīķos tās ir zeltaini brūnganas un platas brūnām spurām. Tekošos ūdeņos tās ir iegarenas, sudrabainas ar tērauda mirdzumu. Purns strups, piere plata. Karūsa ir tipiska zivs, kas pārtiek no zemākiem vēžveidīgajiem un ūdensaugiem. Nārsto maija beigās un jūnija sākumā.

Līnis

Līnis ir kūtra zivs, mīl stāvošus vai lēni tekošus, ūdenszālēm aizaugušus ūdeņus, tāpēc dzīvo ezeros, dīķos, kā arī upju līčos un attekās ar dūņainu dibenu. Pārtiek no sīkiem dzīvnieciņiem, kurus atrod dūņās, kāpuriem. Pārtikas un skābekļa ziņā līnis ir vispieticīgākā zivs, taču ļoti jūtīgs pret strauju temperatūras maiņu un miesas bojājumiem.

Līņa ķermenis klāts sīkām zvīņām un biezu gļotu kārtu. Zvīņas iegarenas, dziļi iespiedušās ādā. Maza mute. Pie virslūpas mutes kaktiņos divi taustekļi. Nelielas sarkanas acis. Mugura tumši zaļa, sāni olīvzaļi ar zeltainu spīdumu, vēders pelēcīgs.

Nārsto maija beigās un jūnija sākumā. Mazuļi barojas ar planktonu, pieaugušie līņi barojas ar dibena faunu- sīkiem kāpuriem, tārpiem, sīkiem vēžveidīgajiem. Četru gadu vecumā var sasniegt 1 kg svaru.

Plicis

Plicis pēc dabas ir kūtra zivs, dzīvo ezeros un dīķos, arī lēni plūstošās upēs ar mālainu vai smilšainu gultni. Tāpat kā plaudis, mīl tekošu, siltu un dziļu ūdeni. Parasti dzīvo turpat, kur plauži, jo prasības pēc ūdens bioloģiskajām īpašībām ir tādas pašas. Latvijas ūdeņos satopams lielā daudzumā.

Pēc ārējā izskata līdzīgs plaudim. Vienu no otra var atšķirt pēc zobiem- plaudim zobi ir vienā rindā, bet plicim divās. Nārsto parasti maija beigās vai jūnija sākumā.

Plicis aug ļoti lēni, tikai septītajā gadā tā garums pārsniedz 20 cm. Tā gaļa ir asakaina un negaršīga. Pliči uzskatāmi par ” zivīm nezālēm” , jo ir barības konkurenti plaužiem un lielā daudzumā iznīcina citu zivju ikrus.

Rudulis

Rudulis ir ļoti līdzīgs raudai, tomēr raksturīgā augšup vērtā mute un spilgtā krāsa ļauj to atšķirt no raudas. Tam ir mazāka galva, augšžoklis nedaudz garāks par apakšējo, rīkles zobi divās rindās. Garums 20.30 cm, svars 500.800 g.

Rudulis ir mierīga, veikla un uzmanīga zivs, kas nemīl straujus ūdeņus. Sastopams zāļainos ezeros un lēni tekošās, augiem bagātās upēs. Mīl vidēja dziļuma, saules apspīdētus ūdeņus, kuros tie vienmēr uzturas baros. Krāsas ziņā rudulis ir viena no skaistākajām zivīm, kas satopamas Latvijas ūdeņos. Ruduļa mugura ir tumšbrūna, ar zaļganu nokrāsu. Sāni gaiši dzelteni- zeltīti. Priekšspuras tumšpelēkas , bet pārējās spuras sarkanas. Ap zvīņu malām rudulim ir zeltaini brūna svītriņa

Rudulis ir drusku biezāks un platāks par raudu un vairāk līdzinās plaudim. Acis oranžas ar sarkanu punktu virspusē. Mazākiem un jaunākiem ruduļiem krāsa sudrabota, gaišāka, un spuras viņiem ievērojami gaišākas, bālākas.

Iecienītākā dzīves vieta ruduļiem ir upju līči un attekas, kā arī upēm savienoti dīķi un ezeri, kur daudz meldru, niedru un citu ūdens augu. Šeit tie bieži sastopami karūsu, līņu un plaužu sabiedrībā. Rudulis nav pieskaitāms pie klejotājzivīm un reti ka atstāj savas iemīļotās vietas. Parasti tas uzturas seklā ūdenī starp ūdensaugiem, sevišķi meldriem; tekošās upēs rudulis gandrīz nav sastopams. Barībai rudulis izmanto augus, kukaiņus, kāpurus un tārpus. Pavasarī rudulis pārtiek no peldošām ūdenszālēm, tādēļ arī pieņem it kā zaļāku nokrāsu, un tā gaļa kļūst rūgtāka, ar dūņu piegaršu. Rudeņos ruduļi parasti pāriet uz dziļām un klusām vietām pārziemošanai.

Plaudis

Daļēji plaudis ir caurgājēja zivs, sastopama ezeros, upēs un Rīgas jūras līcī. Plaudis ir tipiska gultnes zivs; parasti pulcējas lielos baros vietās ar lēnu straumi vai pilnīgi bez straumes un uzmeklē dziļas bedres, līčus. Izskalotus iedobumus pie kraujiem krastiem, vietas pie nogrimušām siekstām, akmeņiem, mālu klučiem utt. Sevišķi daudz plaužu salasās augšpus upju aizsprostiem un dambjiem, kur pietiekams dziļums un daudz siekstu.

Plaužiem patīk vietas ar mālainu gultni, kas pārklāta ar plānu kārtiņu dūņu. Ezeros, dīķos un uzstādinātās ūdenskrātuvēs plauži apmetas līdzīgās vietās, bet zināmā attālumā no krasta. Nelielie plauži sastopami arī starp ūdensaugiem.

Plauža ķermenis ir augsts , no sāniem saspiests; maza, šķībi novietota mute. Parasti mūsu ūdeņos sastopamie plauži ir 30.80 cm gari, 0,6 un vairāk kilogramus smagi.

Pieaugušie plauži ir zeltītā krāsā, bet jaunākie vairāk sudraboti; spuras tumši pelēkas. Barojas galvenokārt ar ūdens kukaiņiem, zemākiem vēžveidīgajiem, odu kāpuriem un jaunajiem ūdensaugu dzinumiem.

Sapals

Sapals ir liela saldūdens zivs- 40.50 cm gara, svarā 1.2,5 kg. Ir sastopami arī lielāki sapali.

Dzīvesvietai sapals izvēlas ne visai straujas upes ar atvariem un kokiem, krūmiem apaugušiem krastiem. Sapals ir uzmanīga zivs- jo vecāks sapals, jo tas uzmanīgāks. Pat novērošanu tas necieš un ātri noslēpjas, lai pēc klusuma brīža atkal lēni, nemanot iznirtu ūdens virsējos slāņos. Klusās rīta stundās un vakaros sapali ir ļoti kustīgi un spēlējas ūdens virsējos slāņos.

Galvas garums mazāks par ķermeņa augstumu vai gandrīz tam līdzīgs. Muguras spura viegli noapaļota. Piere plata, plakana. Vēders no sāniem drusku saspiests. Mugura tumši zaļa, muguras un astes spuras tumšas. Krūšu, vēdera spuras- oranžas vai sarkanas. Dažreiz tumšs plankums aiz žaunu vāka, pie krūšu spuras pamatnes. Katras zvīņas malā tumši punkti.

Sapali satopami vidējās un lielās upēs ar vēsu ūdeni un smilšainu akmeņainu gultni. Bieži tie uzturas pie tiltu balstiem un dzirnavu dambjiem. Lielākie sapali parasti satopami upju dziļākās vietās, straumē aiz akmeņiem, bet vidēja lieluma mazākie satopami arī seklākās vietās ar kokiem un krūmiem apaugušiem krastiem. Sapals barojas ar kukaiņiem, kukaiņu kāpuriem, mazām zivtiņām un citu barību.

Baltais sapals

Baltais sapals jeb tulcis ir ļoti līdzīgs sapalam, arī dzīvesvietas upēs tam ir turpat, kur sapalam. Baltais sapals pēc auguma ir mazāks par sapalu un atgādina mazos sapalēnus, bet ķermeņa uzbūve ir nedaudz plānāka, krāsa gaišāka, mute mazāka un galva šaurāka. Ķermenis mēreni garš, gandrīz apaļš. Rīkles zobi gludi. Pire viegli izliekta. Purns īss. Mugura un vēders nav saspiesti. Astes spura viegli izgriezta un diezgan gara.

Garumā līdz 20 cm, reti līdz 25 cm; svars līdz 0,5 kg. Baltā sapala mugura ir tumšpelēka- tērauda krāsā, bet sapala mugura ir tumšzaļganā krāsā. Baltajam sapalam sāni ir zilganpelēki, bet sapalam gandrīz balti vai drusku iedzelteni, ar melniem, nelieliem punktiņiem. Muguras un astes spuras gaišas, pārējās iedzeltenas vai drusku iesarkanas, kamēr sapalam krūšu spuras sarkandzeltenas, bet astes spura zilganā krāsā.

Barojas ar tārpiem, kukaiņiem. Strauja un rijīga zivs.

Ālants

Ālanti dzīvo gandrīz visās upēs un upītēs ar dzidru ūdeni, taču to visvairāk ir dziļās, mēreni straujās upēs un arī caurteces ezeros. Ālanti uzturas dziļākās vietās ar mālainu, smilšainu vai oļiem klātu gultni, kur vidēji stipra straume. Tie pulcējas pie tiltiem, nogrimušām siekstām, akmeņiem, uzturas atvaros lejpus aizsprostiem un bedrēs lejpus krācēm.

Ālanta ķermenis mēreni izstiepts, platpieraina galva un neliela mute. Krāsa atkarīga no uzturēšanās vietas, gadalaika, vecuma. Pavasarī un nārsta laikā zivs mugura ir pelēki melna ar zeltainu spīdumu, sāni gaišāki, vēders sudrabains, galva un žaunu vāki zeltaini. Muguras un astes spuras tumšas pārējās sarkanas. Galvenā barība ir kukaiņu kāpuri, sīkie mīkstmieši, tārpi, bet lielākās zivis barojas ar sīkākām zivtiņām.

Vimba

Vimba satopama Baltijas jūrā, Rīgas jūras līcī un upēs, kas ietek jūrā un līcī. Parasti uzturas pastraumēs – vietās, kur ūdens, kāda zemūdens šķēršļa aizturēts, pāriet straumē. Sevišķi vimbām patīk, ja upes gultne ir klāta ar rupju granti, kurās tās labprāt rušinās. Iecienītas ir arī vietas lejpus krācēm un aizsprostiem. Veltīgi ir meklēt vimbas vietās ar mīkstu, dūņainu upes gultni.

Vimba ir karpu dzimtas zivs. Visbiežāk sastopamas 400.600 g smagas vimbas. Ārējais izskats ir atkarīgs no ūdens krāsas un gadalaika. Rudenī un ziemā tai ir tumši pelēka mugura, sudrabainas zvīņas un dzeltenas krūšu spuras, kas, tuvojoties nārstam, kļūst tumšākas.

Latvijas ūdeņos dzīvo divu bioloģisko grupu vimbas: ledus vimbas un ievu vimbas. Pirmās pieskaitāmas rudens bioloģiskajai grupai. Sākot ar septembri tās ieceļo upēs un tur pārziemo. Ievu vimbas pieskaitāmas pavasara bioloģiskajai grupai. Ziemu tās pavada jūrā upju ieteku daļā, bet aprīļa beigās un maija sākumā uzsāk ceļojumu uz upju augštecēm.

Karpa

Savvaļas karpa jeb sazāns dzīvo siltos, stāvošos vai lēni tekošos ūdeņos, kas bagāti ar ūdensaugiem. Barības un skābekļa ziņā tā ir pieticīga un neizvēlīga zivs; tā barojas ar dažādu barību un ātri aug.

Mazuļi barojas ar sīkiem vēžveidīgajiem, bet jau pirmā gada beigās tie sāk baroties ar ūdensbaseina dibena organismiem.

Karpa ir 30.80 cm gara, ar biezām dzeltenām lūpām, 2 pāriem taustekļu, platu muguras spuru, lielām zvīņām, bieži ar melnu punktu. Sazāni, kas dzīvo upēs, ir tumši dzelteni ar tumši zilganu muguru un gaišāku apakšu. Ziemo dziļākās vietās ezeros un dīķos. Latvijā savvaļas karpa sastopama dažos ezeros, upēs, kur iekļuvusi no dīķsaimniecībām vai ielaista un aklimatizējusies.

Salate (meža vimba)

Salate ir tipiska tekošu ūdeņu iemītniece, tikai retos gadījumos tā sastopama lielos ezeros un arī tikai tādos, kuros ieplūst avotu un strautu ūdeņi.

Salatei ir spēcīgs ķermenis ar tumšu, zilgani pelēku muguru, sudraboti pelēkiem sāniem un baltu vēderu. Muguras un astes spuras pelēkas ar tumšiem galiem. Astes spuras apakšējā daļa ir mazliet garāka par virsējo. Pārējās spuras apakšā iesarkanas, bet galos pelēkas. Galva ir iegarena, apakšžoklis uz augšu izvērsts. Salates mute ir bezzobaina, žokļi skrimšļaini, ļoti labi attīstīti rīkles zobi, ar kuriem tā sasmalcina sīkās zivtiņas.

Labvēlīgos apstākļos salate sasniedz vairākus kilogramus lielu svaru.

Vasarā salates uzturas pie straujām krācēm un upē tālu ejošiem sēkļiem, kur veidojas pretstraume. Salates ir bieži sastopamas blakus jebkurai ātrai straumei, bedrēs lejpus krācēm pie aizsprostiem.

No agra pavasara, kad ūdens jau pietiekami sasilis, līdz ūdens atdzišanai septembrī salates gandrīz visu laiku uzturas ūdens augšējos slāņos. Naktīs salates uzmeklē dziļākas vietas krāču tuvumā, lai atpūstos.

Savās laupītāja gaitās salate iet tikai dienā. Salate ir ne mazāk rijīga par līdaku un zandartu. Medījot vīķes, salate rīkojas ļoti raksturīgi. Ar tikai šai plēsonei piemītošu ātrumu tā iepeld ūdens augšējos slāņos peldošu zivtiņu barā un, izdarot ātru, strauju pagriezienu, spēcīgi sit ar asti. Veidojas spēcīgs ūdens virpulis, kurā nevarīgi griežas apdullinātās zivtiņas, kuras salate uzlasa bez pūlēm.

Ķīsis

Ķīsis ir sīko zivju sugu pārstāvis. Tas ir viena no visbiežāk sastopamajām zivīm ezeros un upēs. Parasti to svars ir 60.70 g, reti sastopams 100 kg svarā.

Ķīsis ir tipiska dziļuma zivs, kas barojas ar bentosu, odu kāpuriem un zivju ikriem. Ķīsis ir kaitīga zivs, jo rada spēcīgu barības konkurenci vērtīgajām zivīm un lielos vairumos iznīcina zivju ikrus.

Ķīsim ir īss, drukns viduklis, strups purns, āda pārklāta ar kaula plāksnītēm un zvīņām. Mugura tam ir pelēki zaļganā krāsā ar neskaidriem brūnganiem plankumiem, vēders dzeltenīgs. Abas muguras spuras saaugušas kopā, uz muguras un astes spurām tumši punkti, bet pārējās spuras bez plankumiem.

Vēlu rudeņos un ziemas sākumā ķīši salasās baros un parasti ir ļoti kustīgi. Iestājoties salam un ūdenim pārklājoties ar ledu, tie sapulcējas bedrēs pārziemošanai līdz pavasarim.

Asaris

Maz ir tādu ūdeņu, kur nemājotu asari. Tā ir rijīga zivs, kas gandrīz vienmēr dzīvo baros. Vislabprātāk tie dzīvo ezeros ar tīru, dzidru ūdeni. Lielākie parasti uzturas dziļās bedrēs un atstāj tās tikai, meklējot barību. Mazie un vidējie asarīši, sagrupējoties baros pēc vecuma, uzturas ar niedrēm un ūdensaugiem aizaugušos līčos, bieži sastopami pie pāļiem, tiltiem, ūdenī sakritušiem kokiem. Asari mīl uzturēties pie stāviem, nobrukušiem krastiem, kas apauguši ar kokiem, kuru zari pārkārušies ūdenim, bet saknes stiepjas ūdenī. Labprāt tie uzturas arī starp siekstu un lielu akmeņu sanesumiem, atvaros lejpus aizsprostiem, bedrēs un upē vai ezerā ieplūstošu upīšu ietekās. Upēs tie izvēlas vietas ar ļoti lēni plūstošu straumi- līčus ar ūdenszālēm un ūdenī augošiem krūmiem, kuros var paslēpties un uzglūnēt mazajām zivtiņām.

Asaris ir plēsīga zivs. Mazuļa stadijā pārtiek no planktona, bet pieaudzis barojas ar zivju ikriem, odu kāpuriem, tārpiem un zivju mazuļiem. Labvēlīgos apstākļos pieaudzis asaris var sasniegt 2 kg svaru, reti- 4 kg. Mūsu ezeros asaru vairums ir sīki un sver 50.100 g. Piecus gadus vecs asaris sver apmēram 200 g. Asarim ir dzeltenīgi zaļa krāsa ar dažām tumšām šķērssvītrām, spilgti sarkanas vai oranžas apakšējās spuras.

Asaru barošanās norisinās ļoti dzīvi. Tie barā uzbrūk sīkām zivtiņām, kuras bieži vien kā spožs vēdeklis izlec no ūdens, norādīdamas vietu, kur meklējami asari.

Zandarts

Zandarti parasti uzturas lielākā attālumā no krasta, grūti pieejamās vietās. Mēdz apmesties arī starp nogrimušiem kokiem un siekstām, starp akmeņiem un mālainiem, stāviem krastiem krāču tuvumā, kur tie parasti uzturas uz ātras un lēnas straumes robežas. Tikai izņēmuma gadījumos un tikai nelielus zandartus var atrast starp ūdenszālēm.

Zandarts aug ātri un divu gadu vecumā jau sver 200.300 g, bet labvēlīgos apstākļos pat līdz 500 g. Mazuļi barojas ar planktonu un bentosu, bet, kad paaugas, sāk baroties ar zivju mazuļiem. Zandarts tāpat kā līdaka ir saldūdens plēsoņa. Tam ir uz priekšu izvirzīti, spēcīgi žokļi. Atšķirīga īpatnība ir tumšas svītras, kas no zaļgani pelēkās muguras šķērso sudraboti pelēko ķermeni, nesasniedzot balto vēderu. Zandarta muguras spuru veido cieti, asi stari, savienoti ar tumšiem punktiņiem izraibinātu plēvi.

Pārējās spuras ir netīri dzeltenā krāsā.

Alata

Alatu var uzskatīt par vienu no mūsu ūdeņu skaistākajām zivīm. Tā ir tipiska vēsu un skaidru ūdeņu iemītniece. Alata ir alatu dzimtas zivs, kas pēc savām īpašībām un dzīvesveida ir līdzīga lašu dzimtas zivīm. Tās ārējais izskats ir mainīgs un ātri pieskaņojas videi. Mugura parasti ir zaļgani pelēka ar sīkiem, melniem punktiņiem, sāni sudrabaini pelēki ar brūnganām, gareniskām svītrām. Pāru spuras netīri oranžas, bet nepāru spuras violetas ar plankumiem. Tauku spura ir ļoti tuvu astei, bet muguras spura ir ļoti augsta un garena. Alatas ārējais izskats tādā mērā saplūst ar apkārtni, ka ūdenī tā gandrīz nav saskatāma.

Latvijas teritorijā alatas visvairāk ir sastopamas vidēji lielās un straujās upēs.

Galvenā alatas prasība ir straujš, vēss un pietiekami tīrs, ar skābekli bagāts ūdens. Alatu mīļākās uzturēšanās vietas ir ātras straumes augšpus un lejpus krācēm un krācītēm, kur tās uzturas ūdens virsējos slāņos un veikli uzlasa ūdenī iekritušos kukaiņus, kāpurus, tauriņus, odus un līdzīgu barību. Alatas parasti uzturas nelielos baros, pie kam katrai zivij ir it kā sava noteikta vieta, kuru tā atstāj tikai, lai noķertu garām peldošu kukaini. Norijusi kumosu alata atkal ieņem savu vietu. Savas vietas alatas atstāj tikai pie vakara, kad tās pārvietojas uz seklākām, straujākām vietām. No rīta tās atkal ieņem savu vietu.

Mūsu upēs alatas sasniedz 50 cm garumu un 1 kg svaru.

Līdaka

Līdakas sastopamas gandrīz visos ūdeņos, pat Rīgas jūras līcī. Retāk tās sastopamas straujās upēs un staignos, dūņainos ezeros. Līdaku plašā izplatība izskaidrojama ar to, ka tās gandrīz katrā upē, ezerā vai dīķī atrod sev labvēlīgus dzīves apstākļus- ūdeni ar pietiekamu skābekļa daudzumu, barību, labvēlīgas nārsta vietas un planktonu mazuļu barībai. Mazākās un vidēja lieluma līdakas visbiežāk uzturas seklos ūdeņos starp niedrēm un ūdensaugiem. Lielās līdakas parasti uzturas dziļumā, seklās vietās parādās reti. Sevišķi iecienīti ir brīvie laukumi niedrājos, kur var paslēpties un uzglūnēt sīkām zivtiņām. Labprāt tās slēpjas arī aiz akmeņiem, siekstām u.tml., kurām bieži peld garām citas zivis.

Līdaka aug ātri- 3 gadu vecumā tā sasniedz jau 35 cm. Tās pieskaitāmas tām nedaudzajām zivīm, kuras labvēlīgos apstākļos var sasniegt “cienījamu” vecumu (“60 gadus) un svaru (35.40 kg). Līdakas krāsa nav patstāvīga: dziļās upēs, ezeros un dīķos, kuros tumšs, dūņains dibens, līdakas krāsa arī ir tumšāka, upēs un ezeros ar smilšainu dibenu- zeltaina, bet ar zālēm aizaugušos dīķos- zaļgani zeltaina. Līdakas sāni pārklāti ar bālganiem, dzelteniem plankumiem. Baltais vēders izraibināts sīkiem, pelēcīgiem punktiem. Astes un muguras spuras ir tumšas ar melnām starpkārtām, pārējās oranžas. Aci stipri izvirzītas uz āru un nekustīgā stāvoklī ļauj pārskatīt lielu platību.

Savas rijības dēļ līdaka ir iecienīta makšķernieku zivs. Nemaz jau nerunājot par izsalkušu līdaku, arī paēdusi tā uzbrūk citām zivīm un netaupa pat savas ciltsmāsas.

Forele

Forele ir lašu dzimtas pārstāve, bet ar izteiktām saldūdens zivju paražām. Dzīvo strautos un upēs ar tīru un vēsu ūdeni- galvenokārt Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes upēs, arī Ventā, Gaujā un to pietekās.

Ķermenis forelei no sāniem ir saspiests, purns īss un strups, daudz sīku zobu. Krāsa atkarīga no uzturēšanās vietas. Parasti tumša olīvzaļa mugura, spoži dzelteni sāni ar daudziem meliem vai sarkaniem punktiem. Īpatnējs ir astes spuras veidojums, kas mainās atkarībā no vecuma: jaunām tā ir dziļi iegriezta, vidēji vecām zivīm- taisni nošķelta, bet vecākām zivīm- spuras vidus pat izvērsts uz āru. Mazās zivtiņas pārtiek no ūdens kukaiņiem, mušām, kāpuriem u.tml., bet pieaugot plēsīgo zivju paražas un labprāt medī sīkās zivtiņas.

Sams

Sams ir lielākā Latvijas ūdeņos dzīvojošā zivs. Sastopams Daugavā, Aiviekstē, Puzes ezerā u.c. Mīl dziļus upju atvarus un ezeru dziļumus ar nogrimušām siekstām un akmeņiem. Pēc dzīvesveida sams ir plēsīga zivs un rij ne tikai zivis, bet arī vardes, mazus un lielus ūdensputnus, gliemjus u.c.

Sama ķermeņa uzbūve piemērota dzīvei dziļumā, un tas ļoti reti paceļas ūdens augšējos slāņos. Samam ir ļoti liela, plakana galva un milzīga mute ar daudziem sīkiem zobiem. Pie augšējā žokļa samam ir divas garas ūsas, bet pie apakšējā- četras īsākas. Ar to sams atšķiras no vēdzeles, kurai ir tikai viens tausts zem apakšējā žokļa. Uz muguras viena nesamērīgi maza spura. Āda gluda bez zvīņām, muguras daļā olīvzaļa, vēders balts. Acis mazas, ļaunas. Piecus gadus vecs sams izaug līdz 1 m garumam. Biežāk sastopami 2 m gari sami svarā līdz 50 kg.

Ziemas sākumā sami pulcējas baros un iegulst bedrēs līdz pavasarim.

Vēdzele

Vēdzele ir vienīgā mencu dzimtas pārstāve, kas dzīvo Latvijas saldūdeņos. Tā sastopama ezeros, kuru ūdens bagāts ar skābekli. Vislabprātāk tās uzmeklē vietas ar mālainu, sīkiem oļiem klātu gultni zem stāviem krastiem pie akmeņu un siekstu sablīvējumiem, dziļās bedrēs, pie krastā augošiem kokiem, kuru saknes stiepjas ūdenī.

Pēc izskata vēdzele ir ļoti nepievilcīga- tai ir nesamērīgi liela galva, gluds, izplūdis ķermenis, klāts ar sīkām zvīņām un gļotām. Otrā muguras spura sniedzas līdz noapaļotai astes spurai. Vēdzele ir tipiska dziļuma zivs. Tās krāsa ir atkarīga no vides, kurā tā dzīvo. Muguras spuras un sāni zaļgani ar brūnām svītrām un plankumiem. Mute tai ir plata ar sīkiem zobiem, zem zoda viens tausteklis. Vēdzele aug lēni. Gadu veca vēdzele ir apmēram 10 cm gara. Latvijas ūdeņos vēdzeles sasniedz garumu līdz 60 cm.

Vēdzele ir rijīga nakts zivs. Tā pārtiek no sīkām zivtiņām, vardēm, ūdens kukaiņu un odu kāpuriem u.tml.

Atšķirībā no pārējām saldūdens zivīm vēdzele ziemā dzīvo strauju un enerģisku dzīvi. Vasarā siltā ūdenī tās iekrīt stinguma stāvoklī. Dienā guļ un tikai naktī iziet meklēt barību.

Leave a Comment