Aina Kraujiete
1923-2005
Ņujorkas pilsētas centrā dzīvojošā Aina Kraujiete ieņem it kā pilsētas dzejnieces novērotājas pozīciju, krāšņā, mozaīkveidīgā, nereti liroepiskā, bet koncentrētā izteiksmē, brīvi plūstošos pantos dzejo par apkārtni, cilvēkiem, situācijām, notikumiem.
Kaut arī pirmā dzejoļu krājuma nosaukums ir „Es esmu vasara” (1963), daba Kraujietei īsti atdzīvojas atmiņās, citur tā manifistējas kā pilsētnieka „zaļuma bads”. Raksturīgi Kraujietes dzejai ir gandrīz vai sablīvēti eksotiski vārdi, jēdzieni, modernismi, kas parādās gandrīz katrā dzejolī, piešķirot tiem īpatnēju kraujietisku skanējumu. Kraujietes dzejā pamanāmi dominē nāve un mīlestība, bieži trausla nepiepildīta vai zaudēta.
Kraujietes dzejā ir daudz redzes un dzirdes gleznu. Kompozīcijā un emocionalitātē saistoši, izstrādāti ir mazliet fantastiskie ciklu dzejojumi, piemēram, „Orfeja žēlabu dziesma” („Kristāls un māls”, 1970), „Vientulis un meitene ar dzeltenām kresēm”(„Ne bungas, ne trompetes”,1974), „Stikla sieviete” ( „Spoguli, spoguli, atklājies”, 1986), arī „Somnabulists” un „Stikla sieviete” („Divas poēmas”, 1995). Kraujiete mēdz rakstīt arī par aktuālajām tēmām, piemēram ,dzejolī „Solņežicina cikls”.
Bez minētajiem vēl dzejoļu krājums „No aizpirktas paradīzes” (1966) un 1999.gadā Latvijā izdots „Jau čūsku ritulis ris”. Kraujietes dzejoļi ir tulkoti un publicēti angļu, franču un vācu valodās.
Skursteņi debesīs Runā cilvēks,
Vairs nesūtīs dūmus no pašas
Tai dienā, kad piekusīs elles izvemts,elles
Sirēnu svilpes. mocību mākts un mocīts
Dievnamos mēles cilvēks runā uz cilvēkiem-prasa
Necilās zvani, CILVĒCĪBU
Nesauks uz pēdējo pasaulei.
Vakarēdienu. (Blakus,balkonā
Mākoņus pametīs čaukst žurnāliste no vērienīga
Tilti un debesskrāpji, laikraksta:”…viņš
Pa putekļiem rapos radikāls”)
Katedrāles.
Neīsta zelta („Solžeņicina cikls”-krājums”Spoguli,spoguli,atklājies”)
Aureoliem
Par zemes mocībām
Kādreiz rotāti svētie Čaklas dzirksteles
No freskām pelnos melnu papīru cērp-
Tai dienā sabirs- izcērp virtenē melnas lelles:
Sabirs, sairs, rokrokā tās soļo kā ēnas, kā veļi,
Tāpat kā vecmeistaru un papīra pamestos robos nu
Audekliem birzuši rožains plīst dienas
Harlekīni. spožums.
Nokvēpušas stiklu
Šķembas krāsmatās gūstīs- („Kristalls un māls”)
Gūstīs un mētās
Vientuļu sauli.
(„Tai dienā”-krājumā”Es esmu vasara”)