Skābeņskābe
Nosaukums Skābeņskābe
Ķīmiskā formula HOOC-COOH
Molmasa
90.03 g/mol
Blīvums
1770 kg/m3
Kušanas temperatūra
101°C
Viršanas temperatūra
150°C
Skābeņskābe (HOOC-COOH) ir stipra, toksiska, kristāliska skābe. Ir vienkāršākā divvērtīgā karbonskābe. Tā ir viena no spēcīgākajām organiskajām skābēm. Skābeņskābes sāļus un esterus sauc par oksalātiem. Skābeņskābe ir balta, kristāliska viela, kas šķīst ūdenī. Skābeņskābes sāļi ir maz šķīstoši, un to dažreiz lieto analītiskajā ķīmijā (gravimetriskajai analīzei). Skābeņskābi dažreiz lieto arī rūsas tīrīšanai. Skābeņskābe ir sastopama dažādos augos, tai skaitā skābenēs. Skābeņskābe ir kaitīga veselībai (lielos daudzumos), jo tā piesaista un nogulsnē kalciju, kas var radīt nierakmeņus, podagru un kalcija nepietiekamību.
akmeņu veidošanās nierēs
Tomēr jāzina: – pēc Jāņiem nav vēlams ēst rabarberus un skābenes tieši skābeņskābes lielās koncentrācijas dēļ. Pieaugot šai koncentrācijai 4-5 reizes, veidojas visai liels skābeņskābes daudzums. Tā organismā reaģē ar kalcija sāļiem, veidojot nešķīstošus savienojumus – oksalātus. Šie oksalāti kuņģa – zarnu traktā traucē kalcija uzsūkšanos, turklāt paši viegli nokļūst asinīs, arī tur viegli saistās ar kalciju un palielina oksalātu saturu asinīs. Tas ir bīstami cilvēkiem ar vairogdziedzera darbības traucējumiem, bērniem un grūtniecēm, kam kalcija deficīta dēļ var uznākt muskuļu krampji un tikt traucēta asins recēšana. Liels oksalātu daudzums asinīs veicina akmeņu veidošanos nierēs. Par skābeņskābes pretlīdzekli uzskata ābolu etiķi. To lieto pa 1 tējkarotei uz glāzi ūdens 2 – 3 reizes dienā, tādējādi mainot asins un urīna reakciju uz skābo pusi, palielinot oksalātu šķīdību un izvadīšanu no organisma ar urīnu. Arī piens der, jo tajā ir daudz kalcija, kas kavē skābeņskābes nokļūšanu no zarnu trakta asinīs. No skābeņskābes pilnīgi brīvus rabarberus var iegūt, izmantojot veco labo sulu tvaicētāju – divdaļīgu katlu, kur apakšā ielej karsējamo ūdeni, bet augšdaļā ieliek tvaicējamo produktu. Karsējot katlu uz uguns, pa augšpusē esošo caurulīti nāk laukā iztvaicētais koncentrāts, un pēc šīs tehnoloģijas skābeņskābe paliek biezumos. Rabarberus nav ieteicams lietot grūtniecēm un cilvēkiem, kam ir zarnu iekaisumi.
Vēl tikai nepilnu mēnesi uzturā varam lietot rabarberus – līdz jūnija beigām tajos izveidosies liels skābeņskābes daudzums, kas kaitīgs cilvēka veselībai. Taču tikmēr rabarberi ir ļoti veselīgi, turklāt no tiem pagatavota plātsmaize, uzpūtenis, kompots vai citi našķi organismu nodrošinās ar vitamīniem un minerālvielām.
Īpaši daudz skābenēs ir dzelzs, kas nepieciešama cilvēka organismam. Skābeņu sastāvā ir arī skābes, cukuri, olbaltumvielas, rutīns, karotīni, tiamīns, askorbīnskābe, miecvielas. Skābenēs esošo dzelzi ir viegli uzņemt, jo tā atrodas organiskos savienojumos. Skābenes ieteicamas sirds un asinsvadu slimību gadījumos, ja ir cukura diabēts, mazasinība, tuberkulozes slimniekiem, tiem, kam ir dažādi izsitumi, ādas ēde, tās uzlabo arī zarnu trakta darbību. Skābenes var lietot gan atsevišķi, gan kopā ar citiem augiem un saknēm. Īpaši iecienītas skābenes ir zupā. Zupām tās var pievienot divos variantos – smalki sakapātas vai kā biezeni, kad tās ir samaltas vai saspiestas. Izrādās, ka, pastāvīgi lietojot skābenes, var izsargāties no vēža. Skābenes nedrīkst vārīt, jo tad neorganiskā veidā izkrīt skābeņskābe.
Bietēs ir skābeņskābe, kas ir kaitīga organismam. Tādēļ dienā nav ieteicams apēst vairāk kā puskilogramu biešu.
Agrāk uzskatīja, ka tomātos galvenokārt ir skābeņskābe, kas traucē sāļu maiņu organismā, tāpēc daudzi ierobežoja tomātu lietošanu uzturā vai pat pilnībā no tiem atteicās. Tagad pierādīts, ka tajos ir daudz organismam nepieciešamās ābolskābes un citronskābes, bet skābeņskābe ir niecīgā daudzumā.
Augļu un ogu atsvaidzinošo garšu nosaka organiskās skābes (citronskābe, ābolskābe, vīnskābe, skābeņskābe) un ēteriskās eļļas. Šīs vielas rosina ēstgribu (no tās resniem cilvēkiem nav jābaidās, jābaidās no sāta sajutās nerašanās – ēd, ēd un vēl gribas), veicina ciemošanās sulu izdali un zarnu kustības. Gremošanas traktā organiskās skābes sašķeļas viegli, nedod skābas novirzes. Skābeņskābes visvairāk ir spinātos, skābenēs, rabarberos . Tos neieteic, ja ir tieksme uz oksalātu (skābeņskābes sāļu) akmeņiem. Augļi, ogas, dārzeņi, it īpaši kāposti, sīpoli un ķiploki bez tam satur arī dažādus augu fermentus, kas atvieglo ēdiena sagremošanu, kā arī miecvielas un pektīnus (recekļvielas). Miecvielas pieder pie katehīniem ar rutīna iedarbību. Bez tam dārzeņos ir fitoncīdi, kas spēj iznīcināt mikrobus, sevišķi tos, kuri izraisa zarnu infekcijas slimības.
Skābeņskābe 75 g iepakojumā
Šādus iepakojumus biškopji varēja saņmet bez samaksas 2005. gada sezonā un plānojam, ka arī nākamajā 2007. gadā rudenī varēs saņemt skābeņskābi bez samaksas. Skābeņskābe tiks izplatīta pateicoties ES un Latvijas finasējumam biškopības nozares nacionālai programmai.
Skābeņskābe:
● Šveices pētījumi rāda, ka 3 % skābeņskābe, 3-4 ml uz kāri, smidzināta bezperu saimē nogalina 98 % ērču,
● saimēs ar periem šī paša eksperimenta rezultāts bija 30-40 %
● apstrādājot saimes rudenī var sasniegt 90 – 95% efektivitāti
Skābeņskābes pilināšana:
● skābes kristālus izšķīdina ūdenī un pagatavo cukura sīrupu (1:1),
● šķidrumu noteiktā proporcijā (5 ml uz kāri ar bitēm – 435 x 300 cm, pēc cita aprēķina – 0,4ml uz kāres dm²) uzpilina bitēm (vēlu rudenī),
● saimei jābūt bez periem, sīrupam remdenam,
● āra t° jābūt virs 0°C (temperatūra skābeņskābei nav tik svarīga – tā neiedarbojas caur iztvaikošanu),
● lielā priekšrocība – laika ekonomija, jo kāres nav jāizņem no stropa un oktobrī – novembrī to nedrīkst darīt,
● var izmantot vasarā atdaleņiem un nukleusiem bezperu stāvoklī,
● Jāpievērš uzmanība personāla drošībai (skābeņskābe ir kodīga, indīga viela, jāievēro drošības pasākumi)!
Kā pagatavot skābeņskābes šķīdumu pilināšanai?
3,2 % skābeņskābes šķīdums:
75 g skābeņskābes dihidrāta
1 l ūdens
1 kg cukurs
Skābeņskābes un tās sārmu metālu sāļu kvantitatīva un kvalitatīva noteikšana matu kopšanas līdzekļos
1. Skābeņskābes un tās sārmu metālu sāļu kvantitatīvas un kvalitatīvas noteikšanas matu kopšanas līdzekļos metode nosaka procedūru skābeņskābes un tās sārmu metālu sāļu kvantitatīvai un kvalitatīvai noteikšanai matu kopšanas līdzekļos. To var izmantot bezkrāsainiem ūdens/spirta šķīdumiem un losjoniem, kas satur aptuveni 5 % skābeņskābes vai līdzvērtīgu daudzumu sārmu metālu oksalāta.
Ar šī pielikuma 1.punktā minēto metodi kvantitatīvi noteikto skābeņ¬skābes vai tās sārmu metālu sāļu saturu izsaka parauga brīvās skābeņskābes masas procentos.
2.Pēc visu attiecīgo virsmas aktīvo anjonu aģentu atdalīšanas, kuri ir kopā ar p-toluidīna hidrohlorīdu, skābeņskābe vai oksalāti nogulsnējas kā kalcija oksalāts. Pēc tam šķīdumu izfiltrē, nogulsnes izšķīdina sērskābē un titrē ar kālija permanganātu.
3.Skābeņskābes un tās sārmu metālu
sāļu kvantitatīvas un kvalitatīvas noteikšanas
matu kopšanas līdzekļos metodē izmantojamie
reaģenti1:
3.1. Amonija acetāta šķīdums, 5 masas %.
3.2. Kalcija hlorīda šķīdums, 10 masas %.
3.3. Etanols, 95 % (pēc tilpuma).
3.4. Tetrahlorogleklis.
3.5. Dietilēteris.
3.6. p-toluidīna dihidrohlorīda šķīdums,
6,8 masas %.
3.7. 0,1 N kālija permanganāta šķīdums.
3.8. Sērskābe, 20 masas %.
3.9. Sālsskābe, 10 masas %.
3.10. Nātrija acetāta trihidrāts.
3.11. Ledus etiķskābe.
3.12. Sērskābe (1:1).
3.13. Piesātināts bārija hidroksīda šķīdums.
4. Skābeņskābes un tās sārmu metālu sāļu kvantitatīvas
un kvalitatīvas noteikšanas matu kopšanas līdzekļos
metodē izmantojamās iekārtas:
4.1. Dalāmās piltuves, 500 ml.
4.2. Vārglāzes, 50 un 600 ml.
4.3. Stikla filtrtīģelis, G-4.
4.4. Mērcilindri, 25 un 100 ml.
4.5. Pipetes, 10 ml.
4.6. Bunzena kolbas, 500 ml.
4.7. Ūdensstrūklas sūknis.
4.8. Termometrs ar iedaļām no 0 līdz 100 °C.
4.9. Magnētiskais maisītājs ar sildelementu.
4.10. Magnētiskie stienīši ar teflona pārklājumu.
4.11. Birete, 25 ml.
4.12. Koniskās kolbas, 250 ml.
Kvantitatīva noteikšana
1. Iesver 6–7 g parauga 50 ml vārglāzē, ar atšķaidītu sālsskābi (32.9.apakš¬punkts) noregulē pH uz 3 un ar 100 ml destilēta ūdens ieskalo dalāmajā piltuvē. Pēc kārtas pievieno 25 ml etanola, 25 ml p-toluidīna dihidrohlorīda šķīduma un 25–30 ml oglekļa tetrahlorīda un maisījumu spēcīgi sakrata.
2. Kad fāzes ir atdalītas, atdala apakšējo (organisko) fāzi, atkārto ekstrakciju ar šī pielikuma 1.punktā minētajiem reaģentiem un vēlreiz atdala organisko fāzi.
3. Ūdens šķīdumu ieskalo 600 ml vārglāzē un, vārot šķīdumu, atdala visu oglekļa tetrahlorīdu, kas nav atdalīts.
4. Pievieno 50 ml amonija acetāta šķīduma, karsē šķīdumu līdz viršanai un verdošajā šķīdumā iemaisa 10 ml karsta kalcija hlorīda šķīduma, ļauj nogulsnēties nogulsnēm.
5. Pievienojot dažus pilienus kalcija hlorīda šķīduma, pārbauda, vai nogulsnēšanās ir pilnīga, ļauj atdzist līdz istabas temperatūrai, tad iemaisa 200 ml etanola un atstāj uz 30 minūtēm.
6. Izfiltrē šķidrumu caur stikla filtrtīģeli, ar nelielu daudzumu karsta ūdens (50–60 °C) nogulsnes pārnes uz filtrtīģeli un mazgā ar aukstu ūdeni.
7. Nogulsnes piecas reizes mazgā ar mazu daudzumu etanola un pēc tam piecas reizes ar mazu daudzumu dietilētera, un izšķīdina nogulsnes 50 mililitros karstas sērskābes, sērskābi pazeminātā spiedienā izfiltrējot caur filtrtīģeli.
8. Šķīdumu bez zudumiem pārnes uz konisko kolbu un titrē ar kālija permanganāta šķīdumu, līdz šķīdums kļūst gaiši rozā.
9. Masas procentos izteiktu skābeņskābes saturu paraugā aprēķina pēc formulas:
% skābeņskābes =
, kur
A – 0,1 N kālija permanganāta patēriņš, ko mēra saskaņā ar šī pielikuma 40.punktu;
E – analizējamā parauga daudzums (gramos) (34.punkts);
4,50179 – skābeņskābes pārvēršanas koeficients.
10. Ja skābeņskābes saturs ir aptuveni 5 %, no viena parauga divās paralēlās kvantitatīvās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt absolūtu 0,15 % vērtību.
Kvalitatīva noteikšana
Skābeņskābe vai oksalāti nogulsnējas kā kalcija oksalāts un šķīst sērskābē. Šķīdumam pievieno mazliet kālija permanganāta šķīduma, kas kļūst bezkrāsains un izraisa oglekļa dioksīda veidošanos. Minēto oglekļa dioksīdu laižot caur bārija hidroksīda šķīdumu, veidojas baltas bārija karbonāta nogulsnes (duļķes).
Analizējamo parauga daudzumu apstrādā saskaņā ar šī pielikuma 34., 35. un 36.punktu, tādējādi atdalot visus klātesošos mazgāšanas līdzekļus.
Aptuveni 10 mililitriem šķīduma, kas iegūts saskaņā ar šī pielikuma 44.punktu, pievieno lāpstiņas galu nātrija acetāta un šķīdumu skābina ar dažiem pilieniem ledus etiķskābes.
Pievieno 10 % kalcija hlorīda šķīduma un izfiltrē. Kalcija oksalāta nogulsnes izšķīdina 2 mililitros sērskābes (1:1).
Šķīdumu pārnes uz mēģeni un pa pilienam pievieno aptuveni 0,5 ml 0,1 N kālija permanganāta šķīduma. Ja šķīdumā ir oksalāts, šķīdums zaudē krāsu – sākumā pamazām, pēc tam strauji.
Tūlīt pēc tam, kad pievienots kālija permanganāts, mēģeni aiztaisa ar aizbāzni, kurā ir piemērota stikla caurule, mazliet pasilda mēģenes saturu un savāc izveidojušos oglekļa dioksīdu piesātinātā bārija hidroksīda šķīdumā. Ja pēc trim līdz piecām minūtēm redzamas baltas bārija karbonāta duļķes, šķīdumā ir skābeņskābe.