Dilemmas Latvijas vēsturē: holokausts.
Holokausts ir viens no smagākajiem un sāpīgākajiem jautājumiem 20. gs. vēsturē, kurš ir saistīts ar Otro pasaules karu, ar nacistiskās Vācijas okupācijas laiku. Tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs, arī Latvijā tika īstenots nacistiskais holokausts, kuram no latviešu vidus bija kā atbalstītāji un vaininieki, tā arī upuri un malā stāvētāji. Holokausts ir atstājis briesmīgas pēdas Latvijas zemē, jo taču tūkstošiem nevainīgu cilvēku tika iznīcināti un pakļauti briesmīgām mokām. Mums visiem kopā jāsaprot, ka holokausts, kas notika Latvijas teritorijā, bija ebreju tautas un ne mazākā mērā arī visas Latvijas sabiedrības traģēdija.
Holokausts jeb ebreju izcelsmes cilvēku fiziska iznīcināšana aizsākās ar antisemītismu jeb neiecietību pret citas tautas vai rases pārstāvjiem. Cilvēki aizvien vairāk necieta ebrejus, jo uzskatīja ka ebreji veic slepenus un necilvēcīgus rituālus, un tā kā viņi ir sekmīgi tirgotāji, zinātnieki un izgudrotāji, tad viņu mērķis ir kundzība pār pasauli, kā arī vainoja viņus nodevībā pret Vāciju. Ebreji par to īpaši nesatraucās, līdz pie varas nāca nacistu valdība ar Ādolfu Hitleru priekšgalā.
Kaut gan ebreju bija mazāk par 1% no Vācijas iedzīvotāju skaita, nacisti vainoja viņus par uzkundzēšanos. Lai sasniegtu nospraustos mērķus, nacistiem vajadzēja izolēt ebrejus no visām sabiedrības ierastajām norisēm. Process aizsākās 1933. gada aprīlī, kad partija un valdība mudināja boikotēt ebrejiem piederošos veikalus un uzņēmumus. Boikots panāca, ka daudzi ebreji tika aizbiedēti emigrācijā, bet kopumā šis pasākums nacistu vadoņu nospraustos mērķus nesasniedza. Rezultātā viņi saprata, ka pret ebrejiem jāvēršas apjomīgākā veidā. Turpmāk viņi centās vai nu panākt aktīvu iedzīvotāju atbalstu, vai vismaz pasīvu piekrišanu pret ebrejiem vērstos pasākumos. Likt šķēršļus ebreju uzņēmumiem Vācijā kļuva par ikdienišķu parādību, ebrejus bieži terorizēja partijas biedri un pat jauni cilvēki, kas piederēja pie hitlerjūgenda. Viņi uz veikalu logiem uzlīmēja „brīdinājumus” neiepirkties ebreju veikalos. Arī ebreju ārstus un juristus skāra līdzīgi pasākumi. [1, 10]
Laika posmā starp 1933. un 1939. gadu nacisti pieņēma vairāk nekā 400 likumu, kas atņēma ebrejiem pilsoņu un ekonomiskās tiesības.
Hitlers jau pirms nākšanas pie varas sarakstīja darbu „Mana cīņa”, kurā formulēja nacisma ideoloģijas pamatnostādnes, un viena no šīm pamatnostādnēm bija, ka jāsaglabā tikai viena – „āriešu” rase, pārējās pamazām jāiznīcina.. Notika boikoti pret ebreju tirgotajām precēm, tika izstrādāti kritēriji kā atšķirt ebreju no tīra „ārieša”. Ebreji pamazām sāka emigrēt no Vācijas, taču neviens viņus īpaši negaidīja, pret viņiem tika uzsākti masveida grautiņi, tika demolēt Vācijas ebreju veikali, dedzinātas sinagogas un nogalināti paši ebreji. 1939. gadā Vācija okupēja lielu daļu Eiropas valstu, un protams ka tagad uz šo valstu ebrejiem attiecās tas pats plāns – iznīcināt. Šim nolūkam okupētajās valstīs tika izveidoti norobežoti un apsargāti ebreju kvartāli – geto. 1941. gadā Hitlers paziņo, ka ebreju iznīcināšana jānoved līdz galam, ar šo brīdi 11 miljoniem Eiropas ebreju tiek parakstīts nāves spriedums, ko var apzīmēt ar vienu no šausmīgākajiem vārdiem cilvēces vēsturē – holokausts. Ebrejus vispirms iznīcināja nošaujot, bet tad sāka lietot gāzes kameras, kurās uzreiz varēja noindēt vairāk cilvēku, bieži vien gadījās ka pēc šaušanas cilvēki vēl ir dzīvi, un tādi arī tika aprakti. Speciāli ebreju iznīcināšanai tika izveidots koncentrācijas nometņu tīkls. Vislielākā koncentrācijas nometne atradās Polijas pilsētā Aušvicē, tur kopumā iznīcināja apmēram 1 miljonu ebreju, arī Latvijā bija koncentrācijas nometne, tā atradās Salaspilī. Pavisam holokaustā gāja bojā apmēram 6 miljoni Eiropas un Ziemeļāfrikas ebreju. Liela daļa ieslodzīto ebreju piedzīvoja ne tikai ieslodzījuma šausmas, bet arī izcieta dažādus medicīniskos eksperimentus uz savas ādas. [2, 104-105]
Katrā valstī, arī Latvijā bija, holokausta vaininieki, atbalstītāji, upuri un malā stāvētāji.
No 1918. līdz 1949. gadam Latvija bija neatkarīga republika, kurā no gandrīz diviem miljoniem iedzīvotāju 94 000 bija ebreji. Līdz padomju okupācijai 1940. gada jūnijā Latvijas Valsts pastāvēšanas laikā aptuveni 4000 ebreju bija emigrējuši. Vācu okupācijas laikā vācieši un viņu latviešu izpalīgi pavisam noslepkavoja 70 000 Latvijas ebreju.
Līdz 1941. gadam vācieši bija noveduši līdz pilnībai savas metodes ebreju vajāšanā, aplaupīšanā un nošķiršanā no sabiedrības. Visu triju Baltijas valstu iedzīvotāji momentāni tika ierauti nacistiskās Vācijas rasistiskās un antisemītiskās ideoloģijas nežēlīgajā katlā. Vācijas armiju, kas strauji virzījās uz priekšu no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, pavadīja četras speciāli apmācītas operatīvas grupas SS vadībā. Operatīvā grupa A, ko komandēja SS brigadenfīrers Valters Štālkers, iebruka Latvijā un pirmajās jūlija nedēļas laikā tika īstenota plaša mēroga labi zināmu nežēlīgu pasākumu virkne pret ebrejiem. Uz ielām piekāva un arestēja ebrejus, izmeta no darba un mājvietām, dzina vergu darbos un uz apģērba ebrejiem bija jānēsā Dāvida zvaigzne, lai atšķirtu tos no pārējās sabiedrības.
Lai gan Latvijā ebreju masveida slepkavošanas brieda relatīvi lēni, tomēr līdz 1941. gada beigām tās faktiski bija pabeigtas. Pirms jūnija iebrukuma bija spēkā plāns nogalināt visus Baltijas ebrejus.
Pirms vācu armijas uzbrukuma vācieši no Austrumprūsijas raidīja Latvijas radio antisemītisku propagandu. Viņi domāja, ka tādā veidā uzkurinās Latvijas iedzīvotājus slepkavot ebrejus, taču viņu taktika cieta pilnīgu neveiksmi. Tomēr, kad vācieši okupēja Liepāju un Rīgu, SS un SD virsnieki nodibināja vietējās policijas vienības un iesaistīja tās ebreju slepkavošanā. Atsevišķas latviešu grupas, bieži vien kareivji vai policisti, arestēja, aplaupīja, spīdzināja vai pat noslepkavoja simtiem ebreju, tomēr vāciešu iecerētās masveida slepkavošanas nenotika. [1, 80-81]
Pēc vācu okupācijas nostiprināšanās vāciešiem bija grūti izlemt, vai tūlīt iznīcināt visus Latvijas ebrejus, vai daļu atstāt vēl kādu daļu dzīvus kara laika darbam. Galu galā palika pie otrā varianta, bet pagaidām dzīvus atstātos ebrejus nošķīra no pārējiem iedzīvotājiem. Viņus uzskaitīja un pārveda uz pilsētas dienvidaustrumu rajonu – Maskavas priekšpilsētu, kur tika izveidots geto. Visu rudeni notika šī varmācīgā pārvietošana, bet aizvesto ģimeņu mantu un īpašumus piesavinājās gan vācieši, gan vietējie latvieši.
Vācieši iecēla vietējo geto administrāciju un kārtības uzturēšanai – nedaudz ebreju kārtībnieku. Kad 25.oktobrī geto kļuva par slēgtu vietu, ap 30 000 cilvēku tika ievietoti 12 kvartālu teritorijā, kura atradās daži pārtikas izsniegšanas punkti un viena slimnīca. Katru dienu „darba” ebrejus izveda no geto latviešu policijas pavadībā. Vakarā, atgriežoties no darba, viņi reizēm slepus ienesa pārtiku, jo geto tās bija nepietiekami. Rīgas oberbirģermeistara vācieša Hugo Virtoka virsvaldībā grūtā un nežēlības pilnā dzīve geto turpinājās tikai līdz 30.novembrim, kad notika pirmā ebreju masveida slepkavošana Rumbulā. Pēc tam geto tika sadalīts divās daļās. Vienā atradās no Vācijas ievestie ebreji, bet otrā – dzīvi palikušie Latvijas ebreji. Geto strauji tukšojās sakarā ar nogalināšanu un pārvešanu uz citām nometnēm, līdz visbeidzot 1943.gada novembrī geto tika likvidēts.
Tikai divās dienās – 30.novembrī un 8. decembrī – Rumbulas akcijā tika nošautu aptuveni 25 000 ebreju. Simtiem cilvēku nošāva uz ielām, un tūkstošiem sieviešu, bērnu un gados vecu cilvēku latviešu pavadībā dzina uz Rumbulu. Upurus piespieda atstāt malā drēbes un personīgās mantas un tad dzina uz bedrēm. [1, 84-85]
Ir uzcelts piemineklis upuriem, bet šķiet, ka tikai nedaudzi no šīs vietas apmeklētājiem izprot Rumbulas traģēdiju.
Būtu ļoti labi, ja varētu no svešvārdu vārdnīcas un vēstures grāmatām izsvītrot vārdus kā holokausts un genocīds. Abi šie vārdi ir nodarījuši cilvēcei miljonos mērāmu zaudējumu – nevainīgus cilvēkus, bet pasaule novērsās no šiem cilvēkiem un neizdarīja neko, lai viņiem palīdzētu.
Izmantotā literatūra:
1. Brukfelds, S.un P.A. Levins. Grāmata par holokaustu Eiropā. Nordik, 2000. 92 lpp.
2. Cipulis, D. Pasaule. Eiropa. Latvija. Zvaigzne ABC, 2000. 230 lpp.