Ievads.
Ar šo kursa darbu vēlos apzināt folkloras izplatību un lomu mūsdienās, tās nozīmi šodienas sabiedrībā, parādīt, ka mūsu tautas krātais mantojums nav nevajadzīgs biezu grāmatu un apceru kopums, kuru pārcilā tikai dažādu pārliecību un aicinājumu dzīti cilvēki, bet gan ļoti nozīmīgs garīgo vērtību sakopojums, ne tikai Latvijas, bet arī visas pasaules kultūrā. Vēlos pierādīt, ka folklora nav tikai K.Barona biezos sējumos krātās latvju dainas, bet gan pietiekoši nozīmīga kultūras vērtība kura ieņem lielu, kaut arī nepietiekošu lomu mūsdienu pasaulē un kūltūras apritē. Pētījums radies, lai aplūkotu seno folkloru no mūsdienu filozofu viedokļa, vēroju tā laika cilvēku izjūtas no mūsdienīgu zinātnieku redzes viedokļa, kā arī atklāju to, ka apcerētas ļoti daudz tādas problēmas, kuras savu sāpi saglabā vēl šodien.
Šajā kursa darbā lūkojos uz folkloru ar dzejnieka I.Ziedoņa acīm, atklāju viņam nozīmīgās norises un parādības, kas saistās ar Latviešu folkloru, galvenokārt dainām. Es centos parādīt cilvēkus, kuri līdz mūsu dienām rūpējas par folkloras saglabāšanos un tās pasniegšanu mūsdienu sabiedrībai tā, lai tā iegūtu atzinību arī šodien un nākamajās paaudzēs. Svarīgi bija parādīt veidus kā tas tiek darīts un ar kādu modernisma pieskaņu senās vērtības tiek pasniegtas рodien.
1.nodaļa
Tautasdziesmas un folklora Vairas Vīķes- Freibergas skatījumā
Vaira Vīķe- Freiberga ir dzimusi Rīgā 1937.g 1. decembrī, mācības sākusi latviešu bēgļu nometnē Vācijā.17 gadu vecumā ieguvusi doktores grādu eksperimentālajā psiholoģijā. Vēlāk mācījusies Monreālā, pašlaik ir Latvijas Zinātņu akadēmijas locekle un Kanādas Zinātņu akadēmijas goda locekle.Viņa ir sarakstījusi vairākus simtus dažādus referātus par psiholoģiju, folkloru, literatūru un pedagoģiju, kurus lasījusi daudzās pasaules valstīs, kā arī uzrakstījusi divas zinātniskas grāmatas.
“Ideja spodrināt Latvijas tēlu man bijusi kopš jaunām dienām” tā saka pati autore 1.
Vaira Vīķe- Freiberga ir Kanādas latviete, kura ir strādājusi Monreālas universitātē un aizgājusi agrā pensijā ar mērķi pētīt latviešu kultūru un vispār spodrināt Latvijas tēlu pasaulē, izveidojusi Latvijas institūtu, kurš darbojas Zinātņu akadēmijas paspārnē.
Dainas un latviešu folkloru kopumā Vaira Vīķe- Freiberga uzskata par sava veida hobiju: “Jo dziļāk es dainās eju iekšā, jo saprotu, ka šajā laukā ir tik daudz darāmā, ka tas vienam cilvēkam nav paveicams.Ja esi šo ceļu sācis, vairs nevar apstāties.”2
Latviešu dainas Vairai Vīķei- Freibergai ir bijušas līdzās jau kopš pēckara laikiem, ko varētu saukt arī par viņas bērnību. Tā kā rotaļlietu nebija, bērni rotāļājās ar dainām, sacenšoties, kurš atradīs vairāk dainu par kādu noteiktu tēmu. Par lielāko godu Vaira Vīķe- Freiberga uztver to, ka viņu uzskata par “dainu” tēva sekotāju , ko arī daudzi cilvēki viņai pelnīti piedēvē. Starp citu zinātniece ir tikusi minēta arī kā kandidāte uz Latvijas valsts prezidenta vietu , tā kā iespējams, ka Latvijas valsti vadītu cilvēks, kurš tai ar visu savu sirdi un dvēseli, kaut arī atrodoties ārzemēs, ir veltījis visu mūžu.
Grāmatu Dzintara kalnā viņa iesāk ar ievadu, kurā apgalvo, ka dainas tāpat kā dzintars ir kaut kas īpatnējs, savdabīgs un vērtīgs, saglabājies kā negaidīta dāvana no dziļākām pagātnes dzīlēm – tomēr vēl šodien nekā nezaudējot no sava valdzinājuma un skaistuma.
Dainas, tāpat kā dzintars, nav sen zudušas un mirušas pagātnes atliekas un pārakmeņojušās relikvijas, bet gan ir laikmetīgas liecinieces neiznīcināmi dzīvam garīgam mantojumam.
Grāmatas sākumā viņa min kādu svarīgu frāzi, kas ļoti precīzi atspoguļo latviešu tautas stāvokli uz kopējā tautu fona: ”Latviešu tautai vēsture ir vēl īsa, bet pagātne gara un sena.”3 Viņa atzīst to, ka mūsu īsā vēsture neļauj Latviešus pieskaitīt pie to tautu kopuma, kuras dēvē par kultūras tautām, kas ne mazākā mērā nav spējis traucēt latviešus viņu folkloras radošajā izpausmē. Gadu simteņos, cauri tautas vēsturei veroties, redzam karus, grūtas dienas un gadus liecot muguras kungu saimniecībā kā arī cīnoties ar badu. Latvieši nav pielikuši rokas ēģiptes piramīdu celšanā, nedz arī kādu citu pasaules brīnumu radīšanā, taču kā apgalvo Vaira Vīķe- Freiberga :”Iedzimtā radošā dziņa prasās pēc izpausmes.”4 Nevienam nebija vajadzīgi sarežģīti materiāli un instrumenti. Muzikālo tieksmi apmierināja vienkāršas kokles. Krāsu gammā ietilpa meistariski saliktās lindraku svītras un izšūto rakstu zarojumi, taču visam tam pāri vienmēr ir slējusies vēlme un māka runāt un dziedāt. Rokas un kauli ir nogurdināti darbā, taču mute vienmēr ir bijusi brīva. Visur latviešiem ir līdzās bijusi Tautasdziesma, par to pat tajā laikā ir bijuši izbrīnīti svešzemju ceļotāji, jo tādu dziesmu izplatību un vēlmi dziedāt daudz kur neredzēsi, par to ir atstātas daudzas rakstu liecības. Pētot tautasdziesmas saprotam, ka jau mūsu senčiem kultūra ir bijusi ļoti augsti attīstīta. Viņi ir izdaiļojuši sevi un to kas bija viņiem apkārt kas arī ir viena no svarīgākajām kultūras iezīmēm, tā laika tehnoloģijas attīstība nedeva iespēju top visu attīstīt plašāk taču viņiem dotās iespējas Latvieši izmantoja pilnībā.
“Taču vārdi tikko izrunāti izgaist vējā; dziesma tikko izdziedāta aizskan tālē un pazūd. Tikai tad, ja kāds tās sadzird, uzņem un atceras, dziesmas un balsis iegūst paliekamību, pat nemirstību.”5 Protams kas būtu tautasdziesmas bez cilvēkiem kas tās ir pierakstījuši un tādējādi nodrošinot nokļūšanu līdz mūsdienām. Šajā sakarā kā pirmo mēs pelnīti iedomājamies Krišjāni Baronu, taču Vairai Vīķe- Freiberga liek mums atcerēties arī cilvēkus, kuri tina tautasdziesmas kamolā vai vāca kopā vācelēs, un ar to varēja tāpat lepoties kā cilvēki, kuri paši sacerēja tautasdziesmas un, galvenokārt, šie cilvēki palīdzēja dainu tēvam apkopojot tautasdziesmas.
Kā nākošo tautasdziesmu nozīmi autore min tautasdziesmas no izklaides un gara laika īsināšanas viedokļa, bet izpratne par garlaicību šodien laikam ir stipri izmainījusies, jo ja mums šodien nav ko darīt mēs vai nu nedaram neko, vai izklaidējamies pie televizora, taču tajā laikā tas bija savādāk. Cilvēki dīkā neatradās gandrīz ne mirkli un galvenokārt garlaicība bija darot kaut ko vienmuļu kā piemēram visbiežāk no garlaicīgajiem darbiem minētā vērpšana ar ratiņu, bet ar tautasdziesmām cilvēki ir arī mēģinājuši padarīt darbus vieglākus piemēram maļot dzirnavās. Nav aizmirsti arī svētki un visi godi.
Bet ir sastopamas ļoti daudz dziļi personiskas problēmas, kā ģimenes nesaskaņas, alkoholisms, to visu mums stāsta tautasdziesmas, kuras pašas savu rašanās laiku neatminas, bet teic mums absolūti nopietnas visas pasaules mērogā risināmas problēmas. Kurš noliegs ka alkoholisms ir viens no visizplatītākajiem iemesliem, kāpēc daudzi cilvēki attālinās no sabiedrības, tas izjauc tik daudz ģimeņu un visā visumā ved cilvēku uz degradāciju.
Visumā šodienas dzīves grūtības ir stipri līdzīgas, tikai šķiet, ka mēs vairs nespējam gūt mierinājumu šajās četrrindēs, tomēr, ja tev iet grūti un tu palasi tautasdziesmas un līdz ar to pārliecinies, ka tās pašas problēmas ir bijušas arī cilvēkiem, kuri dzimuši tad, kad par mūsu esību vēl neviens nenojauta, tad laikam paliek nedaudz vieglāk. Un visas šīs dziesmas ir stāvējušas līdzās mūsu senčiem neskatoties ne uz kādām pārestībām. Kā zināms, nav īpaši ilgs tas laiks, kad latviešu tauta ir bijusi pati par sevi, neviena nepakļauta. Par to liecina sekojoša tautasdziesma:
Es būt’ skaisti padziedāj’se,
Aiz kundziņa nedrīkstēju:
Kundziņš man pliķi cirta,
Dūri sita mugurā.
Rodas iespaids, ka šīs ir vienīgās reizes kad latvietis atsakās no dziedāšanas, jo arī laikā, kad Latvijai pāri ir dzelzs priekškars, tautasdziesmas neaprimst un nebūt nepieklust.
Par svarīgāko Vairai Vīķe- Freiberga uzskata, ka tautasdziesma ir veidojusi tautas kopības izjūtu, un liekas, ka pašam K. Baronam tas arī ir licies ļoti svarīgi. To pierāda tas, ka savā monumentālajā tautasdziesmu krājumā kā pirmo viņš ir ievietojis tautasdziesmu, kura vēstī par divām māsām, kuras dzīvo pavisam dažādās Latvijas vietās, dzied vienu un to paši dziesmu, bet taču tas nepavisam nenozīmē, ka viņas savā starpā ir kādas radinieces. Tas laikam autorei liekas svarīgi tāpēc, ka ļoti ilgu posmu savā dzīvē pati Vairai Vīķe- Freiberga ir pavadījusi ārpus dzimtenes, un domāju, ka tas viņai ir bijis smags pārbaudījums, taču atrodoties prom no dzimtenes cilvēks droši vien dzimteni izjūt pavisam savādāk nekā tie, kas tur dzīvo. Viņa ļoti nosodoši izturas pret to, ka tā dēļ, ka pati nedzīvo Latvijā viņa tiek nosodīta, jo daži apgalvo, ka lai cilvēks būtu savas valsts patriots un pētnieks, viņam ir jādzīvo tajā valstī, taču to Vairai Vīķe- Freiberga veiksmīgi apstrīd ar divu tautasdziesmu salīdzinājumu. Pirmā ir tā, kuru K. Barons ir izvēlējies par sākumu visam dainu krājumam un liecina par tautas kopības apziņas nozīmīgumu:
Viena meita Rīgā dzied,
Otra dzied Valmierā;
Abas dzied vienu dziesmu –
Vai tās vienas mātes meitas?
Bet tam pretī Vaira Vīķe- Freiberga liek tautasdziesmu, kuru ir sacerējusi pati:
Viena meita Rīgā dzied,
Otra dzied Toronto;
Abas dzied vienu dziesmu,
Abas – vienas māmuliņas,
Abas – vienas tautas.
Ar to viņa mēģina parādīt, ka nav nozīmes kur tu atrodies, bet svarīga ir pārliecība un iespējams, ka K. Barons ir gribējis pateikt to pašu tikai nedaudz mazākā mērogā, bet ja pats dainu tēvs vēl tagad būtu dzīvs viņš noteikti priecātos par Vairas Vīķes- Freibergas darbību.
Es domāju, ka šī laika dzejnieks ir pielīdzināms tā laika tautasdziesmu teicējam, jo neesmu neko dzirdējis par tik seniem dzejniekiem (iespējams tāpēc, ka tos neviens nav pierakstījis), taču kā zināms, dzejnieks tāpat kā jebkurš cits mākslinieks savos darbos izliek sevi, savas pārdzīvotās emocijas, domas, novērojumus, un to pašu mēs ieraugām tautasdziesmās, tikai salīdzinot ar mūsdienu mākslu un kultūru, tautasdziesmas ir daudz vienkāršākas savā uzbūvē un droši vien arī garīgās vērtības nav tik dziļi iztirzātas, taču vērtību tām piedod senatnīgums, apziņa, ka tas ir literārā formā pasniegts tautas gājums cauri gadu simteņiem un