Epidēmiju iemesli
Antīkā laika cilvēki iztēlojās epidēmijas kā neredzama ienaidnieka nāvīgu triecienu. 5. gadsimtā pirms Kristus dzīvojošais grieķu filozofs Empedokls bija viens no pirmajiem, kas domāja, ka infekcijas slimībām var būt arī patiesi dabīgs cēlonis. Diemžēl šī doma ilgu laiku nerada atbalsi, un gan filozofa līdzgaitnieku, gan nākamajā gadsimtā dzīvojošie cilvēki bija pārliecināti, ka infekcijas slimības ir saistītas ar sliktu laiku un izplatās pa gaisu. Viņi skaidroja slimību izplatīšanos ar Saules, Mēness un zvaigžņu stāvokli, kā arī ar vulkānu izvirduma laikā no zemes izplūdušajām gāzēm un tvaikiem. 1580. gadā itāļi atklāja, ka debess ķermeņu ietekme izraisa slimības, ko viņi sāka dēvēt par influenza. Daudzi ārsti bija pārliecināti, ka zināmas slimības rodas no līķu smakas vai izplatās no purviem un vircas bedrēm. Priekšstats par to, ka slimība varētu izplatīties no cilvēka uz cilvēku vai no dzīvnieka uz cilvēku, diezgan sens, bet tam piekrita tikai nedaudzi. Ja neskaitām, ka dažos klosteros izgatavoja zāļu mikstūras, tad redzams, ka viduslaikos nebija nekādu iespaidīgo līdzekļu ne pret infekciju, ne citām slimībām.
Noslēpuma plīvurs par slimību izcelšanos un to izplatīšanos nokrita tikai tad, kad tika izgudrots mikroskops. Jau 1658. gadā, kad mikroskops bija tikko pilnveidots, vācu zinātniekam Atanasijam Kiršneram ienāca prātā pārdroša doma, ka mēri izraisa acīm neskaitāmi dzīvi organismi. Bet tikai 19. gadsimta 60. gados Luijam Pastēram ar zinātnisko eksperimentu palīdzību pierādīt teoriju par infekcijas slimību ierosinātājiem.
Šodien mēs zinām, ka atšķirīgu infekciju izraisītāji arī vairojas atšķirīgi. Gripas vīrusi var izplatīties šķaudot vai klepojot, iekļūt cita cilvēka organismā caur muti vai degunu. Holeras un tīfa baktērijas organismā nokļūst ar inficētiem produktiem vai dzeramo ūdeni. Bet dzelteno drudzi un malāriju izplata odi.
Infekciju straujas izplatīšanās reizēs var nomirt miljoniem cilvēku, bet izdzīvojošo organismā (piemēram, liesā, aknās, vairogdziedzerī u.c.) attīstās tā sauktās antivielas, kas daudzos gadījumos aizsargā cilvēka organismu no jauniem slimību izraisītājiem. Šādi cilvēki attiecībā pret konkrētu infekcijas slimību ir kļuvuši imūni. Mūsdienās tiek aktivizēta vāju antivielu ievadīšana cilvēka organismā, lai novērstu dzīvībai bīstamu slimību rašanos. Līdz ar to ir iespējams radīt aktīvu imunitāti pret veselu rindu nāvīgu infekcijas slimību.
Veselības aizsardzības iestādes infekciju slimību izplatīšanos ierobežo tādējādi, ka nosaka karantīnu tajos gadījumos, kad rodas šaubas. Diemžēl daudzu infekciju slimību izplatību ir grūti ierobežot, un, pateicoties masu tūrismam, gripas vīrusam jaunajam paveidam pietiek tikai ar divām nedēļām, lai tas izplatītos pa visu zemeslodi.
Daži vīrusi, arī gripas vīrusa tips A2 ir ar visai mainīgu raksturu. Gripas rašanās apvidū esošajās laboratorijās noņem vienu vai vairākas vīrusa paveida paraugus un nosūta tās starptautiskajiem centriem. Tur tie tiek salīdzināti ar agrāk savāktajiem materiāliem un tiek apstiprināts, pie kuras pamat grupas atsūtītais paraugs pieder. Ja tā ir jauna tipa slimība, paraugi tiek nosūtīti uz laboratorijām vakcīnu izgatavošanai. Tātad no laboratorijas iespējams jau nedēļu pēc epidēmijas sākšanās nosūtīt atbilstošas vakcīnas uz tām zemēm, kuras apdraud attiecīgais vīruss.
Šajā pētniecības dabā tika noskaidrots, ka ir 80 gripu un iesnas izraisošu vīrusa paveidu. Tas apgrūtina universālu, visiem gadījumiem iedarbīgu ražošanu.
Epidēmija
Epidēmija – infekcijas slimības izplatīšanas tādos apmēros, kas pārsniedz konkrētai teritorijai raksturīgu saslimstības līmeni, vai arī slimības parādīšanās un intensīva izplatīšanās teritorijā, kurā iepriekš tā nav reģistrēta.
Atkarībā no slimības īpatnībām un izplatīšanās apstākļiem cilvēkiem epidēmija var būt īslaicīga – uzliesmojuma veidā – var arī attīstīties lēnām – tad tā turpinās ilgāku laiku un saslimstība ir liela. Ja infekcijas slimībai piemīt masveidīgs, periodisks uzliesmojums, kas raksturīgs noteiktam reģionam, tad tā ir endēmija. Ja epidēmija aptver vairākas valstis un kontinentus vai pat visu pasauli, – tā ir pandēmija.
Dzīvnieku, īpaši mājdzīvnieku, masveidīgas infekcijas slimības sauc par epizootiju, augu inficēšanos sauc par epifitotiju.
Epidēmiju galvenie izraisītāji ir:
• ekonomiskais un politiskais stāvoklis valstī vai kādā reģionā, piemēram, karš, bads,
• stihiskās dabas parādības kā plūdi, zemestrīces.
Epidēmijas intensitāte ir atkarīga no slimo cilvēku vai dzīvnieku, kā arī infekcijas nēsātāju daudzuma epidēmijas perēklī, no infekcijas pārnēsāšanas iespējamības, cilvēka uzņēmības pret infekcijas slimību. Atsevišķu slimību izplatība saistība ar noteiktām ģeogrāfiskām un klimatiskām joslām, daudzām infekcijas slimībām raksturīga sakarība ar noteiktu gadalaiku. Tomēr daudz lielāka nozīme epidēmijas izraisīšanā ir iedzīvotāju materiālās labklājības līmenim, dzīves apstākļiem, veselības aizsardzības sistēmai u.c. Šie sociālie faktori lielā mērā atkarīgi no valsts ekonomiskās un sociāli politiskās iekārtas. Migrācija arī palielina risku saslimt ar dažādām slimībām.
Infekcijas slimības.
Bīstamās infekcijas slimības – cilvēka infekcijas slimības un parazitārās slimības, kas sakarā ar to ļaundabīgo klīnisko norisi, spēju strauji izplatīties un efektīvu profilakses vai ārstniecības līdzekļu trūkuma dēļ apdraud sabiedrības veselību. Šo slimību sarakstu apstiprina Ministru Kabinets.
Infekcijas slimību izraisītāji – baktērijas, vīrusi, riketsijas, spirohetas, hlamīdijas, mikoplazmas, sēnītes, vienšūņi, helminti, mikroorganismu daļas, toksīni un citi bioloģiskie aģenti, kas, iekļūstot cilvēka organismā, var ierosināt slimību vai slimības izraisītāju nēsāšanu.
Infekcijas slimību izplatīšanās iespējas:
• ieelpojot inficēto gaisu;
• patogēniem mikroorganismiem un toksīniem nokļūstot uz ievainotas ādas, acu vai deguna gļotādas, dzimumorgānos;
• lietojot uzturā inficētu kukaiņu (ērču) un dzīvnieku kodieniem;
• APZINĀTI, KITNIECĪBAS NOLŪKOS, RADOT VIDES BAKTERIOLOĢISKO PIESĀRŅOJUMU.
Inficētais cilvēks ir ļoti bīstams citiem, jo neapzināti viņš kļūst par infekcijas slimības pārnēsātāju. Inficētā cilvēka izdalījumi (siekalas, urīns, fekālijas) satur lielu daudzumu patogēno mikrobu. Šādi izdalījumi inficē ūdeni, gaisu, augsni, produktus, ar kuru starpniecību vesels cilvēks var inficēties.
Slimības rašanās un progresēšana
Iekļūstot cilvēka organismā, mikrobi sāk pielāgoties jaunai videi. Tai laikā organisms mobilizē visus aizsarg spēkus, lai iznīcinātu kairinātāju. Sākas neredzama cīņa starp organismu un mikrobiem. Ja vinnē organisms, tad cilvēks nesaslimst, ja vinnē mikrobs – uzliesmo slimība. No saslimšanas brīža līdz pirmajiem simptomiem paiet noteikts laika posms, ko sauc par inkubācijas periodu.
Slimības inkubācijas periodā notiek mikrobu vairošanos un uzkrāšanos organismā. Katrai infekcijas slimībai ir savs inkubācijas periods. Piemēram, mērim – no divām līdz sešām dienām, hepatītam – no 2 līdz 7 nedēļām.
Pēc inkubācijas perioda rodas pirmie nenoteikti saslimšanas stāvokļa simptomi: vājums, vārgums, galvas sāpes, neliels temperatūras paaugstinājums. Ātri simptomi pastiprinās, un slimība pieņem viņai raksturīgas īpašības. Parasti tas skar nervu un asinsvadu sistēmas, elpceļu un gremošanas traktātus. Paaugstinātas ķermeņa temperatūras raksturīgas gandrīz katrai infekcijas slimībai. Dažām slimībām mikroba trāpīšanas vietā rodas iekaisums.
Infekcijas slimības laikā notiek asins izmaiņas – balto asins ķermeņu skaita pieaugums vai samazinājums utt. Visi šie infekcijas slimību simptomi slimībām ir kopīgi. Tomēr katrai infekcijai piemīt savas raksturīgās pazīmes, viņas ļauj konkrētāk noteikt slimību (noteikt diagnozi).
Katra slimība rit savā ziņā, tomēr ir tādi gadījumi, kad slimība rīt ar dažām novirzēm. Tas izskaidrojas tā, ka nav divu cilvēku, kuri vienādi reaģē uz mikrobu iekļūšanu viņu organismā. Cilvēka un mikrobu savstarpējās attiecības ir ļoti sarežģītas. Ir gadījumi, kad mikrobs, iekļūstot cilvēka organismā, neizraisa infekciju. Vislabāk cilvēka organisms turas pretī slimībai, kad viņš ir imūns pret to.
Epidemioloģiska drošība
Epidemioloģiskā drošība – profilakses, arī higiēnas, pretepidēmijas, ārstniecības un organizatorisko nosacījumu un pasākumu sistēma, kuras mērķis ir mazināt sabiedrības veselības apdraudējumu, ko izraisa infekcijas slimības un veselību ietekmējošo vides faktoru kaitīgā iedarbība
Epidemioloģiska drošība ietver:
• Vides sanitārā higiēniskā stāvokļa kontroli un vides atveseļošanas pasākumus;
• Epidemioloģisku uzraudzību, kas ir nepārtraukta, dinamiska un kompleksa infekcijas slimību epidēmijas procesa novērošana epidemioloģiskās situācijas izzināšanai, infekcijas slimību uzliesmojumu un epidēmiju prognozēšanai, epidemioloģiskās situācijas ietekmēšanai un preventīvo, pretepidēmijas un ārstniecības pasākumu efektivitātes novērtēšanai, tajā skaitā:
infekcijas slimību reģistrāciju, uzskaiti un saslimšanas analīzi;
cilvēku, dzīvnieku un vides materiālu laboratoriskās pārbaudes;
iedzīvotāju imunitātes izpēti;
• Iedzīvotāju vakcināciju, kas ir specifisks profilakses pasākums, lai, ievadot vakcīnu, ierosinātu vai uzturētu organisma neuzņēmību pret kādu infekcijas slimību;
• Slimnieku un infekciozo personu atklāšanu, uzskaiti, ārstēšanu un, ja ir nepieciešams, izolēšanu. Izolēšana ir pretepidēmijas pasākums infekciozo personu nošķiršanai no veselām personām, ārstēšanai un atbilstošu apstākļu nodrošināšanai, lai nepieļautu veselu personu inficēšanos;
• Kontaktpersonu laboratoriskās pārbaudes, medicīniskā un epidemioloģiskā novērošana. Epidemioloģiskā novērošana ir regulāra epidemioloģiskās situācijas pārbaude epidēmijas perēklī infekcijas slimību inkubācijas periodā vai epidēmijas perēkļa pastāvēšanas laikā;
• slimnieku un infekciozo personu profesionālās darbības ierobežošanu un aizliegšanu;
• infekcijas slimību perēkļu atveseļošanas pasākumus, kā arī pasākumus infekcijas slimību izraisītāju cirkulācijas pārtraukšanai ārējā vidē;
• sabiedrības veselības aizsardzības pasākumus;
• iedzīvotāju informēšanu par epidemioloģisko situāciju un izglītošanu infekcijas slimību profilakses jautājumos, t.i., ārstniecības personas pienākums ir informēt slimnieku vai infekciozo personu (vai personas, kas veic to aprūpi) par infekcijas slimības izplatīšanās ceļiem un individuālās profilakses pasākumiem.;
• likumā noteikto piespiedu līdzekļu piemērošanu par epidemioloģiskās drošības pasākumu nepildīšanu.
Epidemioloģiskā izmeklēšana
Epidemioloģiskā izmeklēšana — darba metode infekcijas slimību izraisītāju, avotu, pārnešanas faktoru un izplatīšanās ceļu atklāšanai, kā arī profilakses un pretepidēmijas pasākumu organizēšanai.
Epidemioloģiskas izmeklēšanas uzdevums ir katrā konkrētā saslimšanas gadījumā atklāt infekcijas avotu, iespējamo infekcijas pārnēsāšanas ceļu un saskarē bijušās personas, kā arī izdarīt nepieciešamos pretepidēmijas pasākumus arī tādus kā:
• deratizācija – pasākumu kopums peļveidīgo grauzēju iznīcināšanai;
• dezinfekcija – pasākumu kopums infekcijas slimību izraisītāju iznīcināšanai;
• dezinsekcija – pasākumu kopums kaitīgo posmkāju iznīcināšanai;
Šajā izmeklēšanā iesaista higiēnistus, infekcionistus, bakteriologus, zoologus utt. Epidemioloģiskajā izmeklēšanā iegūtos datus izmanto epidēmijas perēkļa likvidēšanai un dažādu profilaktisko pasākumu realizēšanai.
Karantīna
Infekcijas slimību rajonā var izsludināt observāciju vai karantīnu. Observācija ir ierobežojoši un ārstnieciski pasākumi, kuri nav tik stingri kā karantīnas gadījumā. Toties karantīna ir īpašs saimniecisko darbību , sabiedrisko dzīvi, ārstniecības iestāžu darbību un citādu darbību ierobežojošs režīms, ko nosaka, lai nepieļautu bīstamo un citu infekcijas slimību izplatīšanos ārpus epidēmijas perēkļa robežām.
Karantīnu izsludina gadījumā, kad slimības ierosinātāja veids vēl nav noteikts vai arī konstatēts sevišķi bīstamas infekcijas slimības (mēris, holera, bakas, SARS, u.c.) ierosinātājs. Uz planētas Zeme, tās reģionos, reizēm tiek konstatēti atsevišķi infekciozi saslimšanas gadījumi. Medicīniskie dienesti tiem pievērš uzmanību un novēro slimības izplatīšanās procesu un attīstību. Ja saslimšanas gadījumu skaits reģionā pārsniedz iepriekš fiksētos normatīvus (slimnieku skaits attiecībā pret noteiktu iedzīvotāju skaitu, pie kam, katrai infekcijas slimībai šī attiecība ir atšķirīga) tiek izsludināts karantīnas režīms.
Karantīnas režīmu reģionā atceļ, ja:
• reģionā konstatēts pēdējais saslimšanas gadījums ar konkrēto infekcijas slimību;
• slimnieks ir izveseļojies vai miris;
• pagājis šīs infekcijas slimības inkubācijas perioda laika posms;
• jauni saslimšanas gadījumi ar šo infekcijas slimību nav konstatēti;
• citas infekcijas slimības perēklis reģionā nav izveidojies.
Sevišķi bīstamās infekcijas slimības
MĒRIS — sevišķi bīstama akūta infekcijas slimība, kam raksturīga organisma vispārēja intoksikācija, iekaisums ādā, limfmezglos, plaušās un citur.
6., 14. un 19. gs. mēra pandēmijas aptvēra daudzas pasaules valstis, gāja bojā desmitiem milj. cilvēku. 20. gs. slimība likvidēta lielākajā daļā pasaules valstu. Tā vēl sastopama dažās Āzijas, Āfrikas un Dienvidamerikas valstīs. PSRS sakarā ar stingru profilaktisko pasākumu sistēmu cilvēki ar mēri neslimo.
Cilvēki inficējas no slimiem grauzējiem (susliki, žurkas u.c) un inficētām blusām. Slims cilvēks var kļūt par infekcijas avotu. Ja cilvēks ir inficējies caur ādu, rodas t.s. ādas buboņa vai arī septiskā mēra forma, bet, ja infcējies pa gaisu ar pilieniem, izveidojas plaušu forma.
Inkubācijas periods ilgst 2—5 dienas. Slimība sākas pēkšņi; krasi paaugstinās t°, rodas drebuļi, nespēks, stipras galvassāpes; sākas murgi un halucinācijas, bet ļoti smagos gadījumos krītas asinsspiediens, ir pulsa traucējumi, sejā ciešanu un šausmu izteiksme. Saslimušie iet bojā pieaugošas sirds un asinsvadu mazspējas dēļ. Buboņu formai raksturīgi iekaisuši, palielināti, blīvi un sāpīgi lifmezgli — buboņi, kas lokalizējas cirkšņos, padusēs, kakla apvidū. Buboņi var sastrutot un čūlot. Primārās plaušu formas gadījumā rodas mokošs, sāpīgs klepus ar putainām vai asiņainām krēpām. Slimnieka stāvoklis ātri pasliktinās, iestājas bezsamaņa, smags šoks, kas 2—4 dienu laikā var beigties ar nāvi.
Mūsdienās ir iespējams izārstēt visas mēra formas.
Ārstēšana. Saslimušais steidzami jāievieto slimnīcā. Lieto antibiotikas (streptomicīnu, tetramicīnu, levomicetīnu), sirds un asinsvadu darbību veicinošus līdzekļus, sāļu šķīdumus, vitamīnus u.c.
Profilakse. Noorganizētas speciālas teritoriālās mēra profilakses iestādes. Saslimušos un personas, kas bijušas ar tiem saskarē, obligāti izolē speciālās infekcijas slimnīcās. Epidēmijas perēklī izdara dezinfekciju, dezinsekciju un deratizāciju; līķus sadedzina vai apglabā, ievērojot speciālus noteikumus. Ļoti svarīgs pasākums ir epidēmijas perēkļa novērošana, savlaicīga grauzēju masveida saslimšanas (epizootijas) atklāšana un likvidēšana, kā arī apdzīvoto vietu sistemātiska deratizācija. Cilvēkus, kas dzīvo dabas infekcijas perēkļu apkaimē, potē ar dzīvu novājinātu pretmēra vakcīnu.
HOLĒRA
Akūta, sevišķi bīstama zarnu infekcijas slimība. Holēra pazīstama sen, tā periodiski izplatās, aptverot daudzas valstis un izraisot lielu mirstību. No 1816. g. līdz 1925. g. ir bijušas 6 Holēras pandēmijas, kas aptvērušas Āziju, Eiropu, Āfriku, atsevišķas no tām arī Ameriku un Austrāliju. Kopš 1961. g. ir sākusies 7. holēras pandēmija, kas sakarā ar cilv. migrāciju un īso ceļā pavadīto laiku izplatās aizvien jaunos pasaules rajonos. Holēru ierosina mikroorganisms – holeras vibrions (Vibrio cholerae), kas labvēlīgos apstākļos augsnē, ūdeni un pārtikas produktos vai uz to virsmas var saglabāt dzīvotspēju 1—2 mēn. Zemā tas var saglabāties ilgstoši. Holēras vibrionu iznīcina vārīšana, saules stari, dezinficējoši līdzekļi; sevišķi ātri tas iet bojā skābā vidē. Saslimšanu, kas vērojama kopš 1961. g., ierosina gk. holeras vibriona biol. tips Eltoras vibrions, kas no t.s. klasiskā holēras vibriona atšķiras ar mazāku patogenitāti, bet lielāku izturību ārējā vidē. Informācijas avots ir slims cilvēks vai vibrionu nēsātājs (pārslimojušie var kādu laiku vēl izdalīt holēras vibrionu ārējā vidē vai ari kļūt par ilgstošiem nēsātājiem). Inficēšanās notiek, ierosinātājam nokļūstot gremošanas traktā ar inficētu ūdeni un pārtikas produktiem. Pārtikas produktus inficē cilvēki ar netīrām rokām, kā arī mušas. Visbiežāk ar holēru saslimst vasarā, bet var saslimt arī jebkurā citā gadalaikā. Iekļūstot tievās zarnas sārmainajā vidē, holēras ierosinātāji vairojas un izdala toksiskas vielas, kuras izraisa pārmaiņas zarnās un organisma intoksikāciju. Sakarā ar biežu caureju cilvēks zaudē daudz šķidruma — rodas organisma dehidratācija (atūdeņošanās), kas rada smagus asinsrites un vielmaiņas traucējumus. Inkubācijas periods ilgst 1—5 dienas. Slimība sākas ar caureju, kas pakāpeniski kļūst biežāka, izkārnījumu daudzums palielinās. Ļoti drīz izkārnījumi zaudē parasto izskatu, tie kļūst līdzīgi rīsu novārījumam. Rodas nespēks. Vēlāk pievienojas vemšana. Smagos gadījumos ķermeņa temperatūra krītas, sākas krampji, apziņas traucējumi. Ļoti raksturīgs ir holēras slimnieka izskats: sejas panti asi, acis iekritušas, balss neskanīga; āda zilgana, stipri krokaina. Ja slimniekam tiek laikus sniegta medicīniskā palīdzība, tas izveseļojas 5—20 dienās. Holēras klīniskā aina ir ļoti daudzveidīga: no ļoti vieglas slimības formas (1— 2 reizes caureja, neliels nespēks) līdz ļoti smagai zibenīgai formai, kad slimnieks iet bojā pirmajās slimības stundās. Ārstēšana. Ārstē obligāti slimnīcā. Lai atjaunotos ūdens un minerālvielu maiņas līdzsvars, slimniekam lielā daudzumā ievada sāļu šķīdumus. Lieto arī antibiotikas, sirds līdzekļus. Ļoti svarīga nozīme ir pareizai slimnieka kopšanai.
Profilakse. Viens no svarīgākajiem pasākumiem ir robežu sanitārā aizsardzība, slimnieku savlaicīga atklāšana un izolēšana; cilvēki, kas bijuši saskarē ar slimnieku, tiek pakļauti observācijai. Epidēmijas perēklī izdara rūpīgu dezinfekciju. Ja pastāv holēras izplatīšanās draudi, iedzīvotājus vakcinē. Liela nozīme ir pārtikas uzņēmumu un ūdensapgādes sanitārai kontrolei. Jāievēro personiskā higiēna. Uzturā nedrīkst lietot nevārītu ūdeni un pienu; augļi un dārzeņi jāmazgā tekošā ūdenī.
BAKTERIOLOĢISKIE IEROČI
Nav izslēgta infekcijas slimību izraisītāju izplatīšanās ar dažādu inficētu priekšmetu palīdzību un diversiju ceļā.
Bakterioloģiskajiem ieročiem ir dažas specifiskas īpatnības, kas tos padara sevišķi bīstamus. Patogenie mikrobi spēj izraisīt cilvēku un dzīvnieku masveida saslimšanu pat tad, ja tie iekļūst organismā ļoti niecīgā daudzumā. Ar patogeniem mikrobiem vai toksīniem saindētais gaiss izplatās desmitiem kilometru attālumā; savā virzīšanās ceļā tas ieplūst ēkās, dažādās būvēs un slēptuvēs, kas nav speciāli iekārtotas, un tur saindē neaizsargātos cilvēkus.
Inficētie kukaiņi un dzīvnieki nepārtraukti pārvietojas un vēl vairāk paplašina saindēto rajonu. Bakterioloģiskie ieroči ir bīstami vēl tāpēc, ka patogenie mikrobi un toksīni nav redzami, kā arī tāpēc, ka tādas slimības kā mēris, bakas, holēra, dzeltenais drudzis un citas ļoti ātri izplatās. Ja bakterioloģiskais uzbrukums netiek laikā konstatēts un slimības izraisītāja raksturs nav noteikts, tad īsā laikā epidēmijas var pārņemt lielus rajonus un apgabalus.
Tāpēc ļoti svarīgi laikā konstatēt, ka lietoti bakterioloģiski ieroči. To lietošanas ārējās pazīmes ir šādas:
• no gaisa nomesti konteineri, maisi, pakas, neparastas konstrukcijas aviobumbu atsevišķas daļas un lielas šķembas;
• pulverveidīgu un recekļainu vielu vai šķidrumu pilienu parādīšanās uz ausnes un vietējiem priekšmetiem;
• parādās veseli bari kukaiņu, ērču vai grauzēju;
• lopi un dzīvnieki masveidīgi nobeidzas.
Arī nākotnē nav iespējams atvairīt epidēmijas izcelšanos. Pirmkārt, daļa slimību ierosinātāju kļūst rezistenti, otrkārt, briesmu avots ir cilvēka vienaldzība. Vakcinēšanās pret difteriju un bērnu trieku ir devusi labus rezultātus, un vecāki jau ir piemirsuši, ka agrākos laikos zemestrīces, bads un plūdi izraisīja tīfu, holēru, mēri un citas pandēmiskas infekcijas slimības.
Lai izvairītos no epidēmijas atkārtošanās, attīstīto valstu epidemiologiem nepārtraukti jābūt modriem, bet attīstības valstīs tam jāvelta pēc iespējas lielāka uzmanība.