Bēthovena bērnība.
Ludvigs nāca pasaulē 1770.gadā. Precīzs viņa dzimšanas datums nav zināms. Tajos laikos nebija pieņemts pierakstīt datumu jaundzimušajiem no „trešās kārtas”. Saglabājies tikai ieraksts Bonnas sv.Remigija katoļu baznīcas grāmatā, ka Ludvigs van Bēthovens kristīts 1770.gada 17.decembrī. no tā var izsecināt, ka viņš ir dzimis pāris dienu pirms tam.
Ludvigs piedzima drūmā istabā ar zemiem griestiem un slīpu ārsienu. Vēlāk šī telpa kļuva par Bēthovena muzeju.
Ludviga pirmie dzīves gadi pagāja pārtikušā un saskanīgā ģimenē. Johanam toreiz bija stabilas darba vieta, kaut arī neievērojama. Ludvigs vecākais (komponista vectēvs) gan morāliski, gan materiāli atbalstīja gļēvo un vieglprātīgo Johanu. Taču pēc tēva nāves Johans tikko ar pūlēm spēja uzturēt savu lielo ģimeni, arī viņa stāvoklis kā galma tenoram arvien pasliktinājās. Ar laiku cita pēc citas tiek pārdotas vecā kapelmeistara lietas.
Māte, ko Ludvigs ļoti mīlēja, nevarēja sekot līdzi dēla audzināšanai, jo mazākie bērni, trūkums un slimība atņēma viņai visus spēkus, tāpēc mazais Ludvigs, gandrīz bez uzraudzības, pavadīja laiku uz ielas kopā ar sava vecuma bērniem. Tēvs ar viņu gandrīz nemaz nenodarbojās un bija pret viņu vai nu pārmērīgi bargs, vai arī deva tiem pilnīgu vaļu.
Kad Ludvigam bija 5 gadi, ģimene pārcēlās uz Reinas ielu maiznieka Fišera mājā. No dzīvokļa logiem pavērās skats uz lielisko upi uz laukiem un ciemiem Reinas labajā krastā, uz Septiņkalnes apveidiem.
Mazais Ludvigs reizēm stundām ilgi gulēja uz palodzes un. Iegrimis dziļās pārdomās, raudzījās upes plašumā. No šīm pārdomām bija grūti viņu izraut. Ludvigam jau bērnībā bija raksturīga noslēgšanās sevī un īpašas koncentrēšanās spējas. Viņš bija vesels, stiprs puika, kam nebija svešas bērnu draiskulības.
Līdz 10 gadu vecumam Ludvigs mācījās pamatskolā, kur galvenais priekšmets bija latīņu valoda, bet otrā vietā aritmētika un vācu pareizrakstība. Skolas gadi viņam maz ko deva. Viņš tā arī neapguva reizināšana iemaņas un pieturzīmju pareizrakstību. Neizdevās arī iegūt vidējo izglītību: ģimenē valdīja trūkums, un jau 10 gadu vecumā viņš palika ārpus skolas. Cenzdamies atgūt nokavēto viņš daudz lasīja un mēģināja mācīties kopā ar vairāk attīstītiem draugiem. Dažos gados jaunais Bēthovens iemācījās veikli lasīt latīniski, iemācījās franču un itāliešu valodu (tomēr rupjas kļūdas abu rakstībā viņam bija arī kā pieaugušam).
Arī mūzikas nodarbības līdz 10 gadu vecumam viņam nebija sistemātiskas. Vairākus gadus no vietas viņš mācījās pie dažādiem pedagogiem, to bija ne mazāk kā pieci. Zēna izcilais talants parādījās ļoti agri, un tēvs, meklēdams izeju no trūkuma cerēja, ka Ludvigs kļūs par „brīnumbērnu”, otru Mocartu . Johans griezās pie galma ērģelnieka H.Ēdena, sava nelaiķa tēva drauga, kurš apņēmās bez maksas apmācīt astoņus gadus veco zēnu. Nav zināms, vai mācības aprobežojās tikai ar ērģeļu spēli. Bēthovens atceras, ka Ēdens viņam licis spēles laikā turēt mierīgi ķermeni un rokas.
Drīz vien Ēdenu nomainīja cits skolotājs, aktieris Tobiass Pfeifers(Johana jautrais pudeles brālis), kas bija apmeties Bēthovenu namā. Bez šaubām tas bija apdāvināts cilvēks, kaut arī ar tieksmi uz kumēdiņiem. Būdams Bonnas trupas drāmas artists, viņš pēlēja oboju, flautu, svilpoja, atdarinādams putnu dziedāšanu, un rādīja burvju mākslu.
Šis „skolotājs” lietoja diezgan „īpatnējas” pedagoģiskas metodes. Naktī atgriezdamies kopā ar Johanu no krogam, viņš pēkšņi atcerējās, ka todien vēl nav nodarbojies ar Ludvigu. Viņš mazo mūziķi izcēla no gultas un vēl īsti nepamodušos, raudošu piesēdināja pie klavesīna . Piedzērušais tēvs atbalstīja tādas stundas, kas dažreiz ievilkās līdz pat rītam.
Vienīgais pozitīvais, ko deva Pfeifera stundas, bija Ludviga iepazīšanās ar flautu – instrumentu, kas 18.gs. Eiropā bija ļoti izplatīts mūzikas amatieru pulciņos.
Pēc gada Pfeiferu padzina no Bonnas trupas, un Ludvigam radās jauns mūzikas skolotājs – franciskāņu mūks Vilibalds Kohs. Šis labsirdīgais, dzīvespriecīgais ērģelnieks bija kļuvis par mūku, izpildot solījumu, ko bija devis okeānā drausmīgā vētras laikā. Kāds pedagogs bijis šis romantiski noskaņotais mūks – nav zināms. Katrā ziņā Ludvigs pie viņa apguvis ērģeļu spēli tā, ka dievkalpojumu laikā aizstāja baznīcā Kohu.
No vēstures grāmatām zināms, ka Bēthovenam ir bijis vēl viens skolotājs, vārdā Hancmanis. Viņš bijis katoļu mācītājs no minorītu mūku ordeņa. Bēthovens šo skolotāju nevarējis ciest.
Tajā laikā mazais Bēthovens jau brīvi spēlēja gan ērģeles, gan klavesīnu. Tolaik viņš vēl mācījās spēlēt vijoli un sāka apgūt altu. Šos instrumentus viņš mācījās spēlēt pie radinieka un ģimenes drauga – talantīgā vijolnieka Rovantini. Bēthovena tēvs neatlaidīgi centās īstenot savu plānu un padarīt Ludvigu par „brīnumbērnu”. Viņš bieži vien iejaucās skolotāja darbā un gandrīz ar varu piespieda zēnu nodarboties ar mūziku vairākas stundas dienā. Kaprīzais un untumainais tēvs bija rupjš pret zēnu, tomēr nosaukt viņu par tirānu nevar, – dēlu viņš savdabīgi mīlēja . Ludvigs ļoti ātri iepazinās ar notīm, brīvi spēlēja no lapas, bet visvairāk viņš mīlēja improvizēt, it īpaši uz vijoles.
Pagāja laiks un 1778.gada martā nepacietīgais un ietiepīgais tēvs piespieda astoņus gadus veco Ludvigu uzstāties Ķelnē. Šī ievērojamā, lielā pilsēta muzikālās kultūras ziņā stāvēja stipri zemāk nekā Bonna. No vēstures avotiem zināms kā uz afišas bija rakstīts:
„Ziņojums. Šodien, 1778.gada 26.martā, galma tenoram Bēthovenam būs tas gods parādīt mūzika akadēmijas zālē divus savus skolniekus: galma altisti m –elle Averdonku un savu astoņgadīgo dēliņu. Pirmajai būs tas gods uzstāties ar dažādām skaistām ārijām , otram – ar dažādiem klavieru koncertiem un trio.
Viņš cer augstajiem kungiem sagādāt vislielāko labpatiku, sevišķi tādēļ, ka māksliniekiem tika izrādīta žēlastība un viņus jau ar lielāko prieku noklausījies galms. Sākums pulksten 5.00 vakarā.
Kungiem un dāmām, kuriem nav abonementu, jāmaksā 1 guldenis .”
Šis bija pirmais mazā Ludviga sniegtais koncerts. Taču tas nesniedza viņam nekādus panākumus. Kūrfirsts nenovērtēja zēna spējas un nedāvāja viņam savu labvēlību. Šis ir vienīgais koncerts, par kuru tolaik minēts, tāpēc jādomā, ka tas ir biji viņa vienīgais koncerts.
1781. gadā Ludvigs veica savu pirmo lielu ceļojumu uz Roterdamu. Mazais mūziķis uzstājās Roterdamā un guva panākumus. Taču šoreiz paši holandieši viņam neiepatikās.
Jaunu posmu nākamā komponista dzīvē ievadīja nodarbības pie Kristiana Gotloba Nēfes.
Lielā komponista bērnība ar to bija arī beigusies. Tālāk jau viņa priekšā pavērās jauni, bezgalīgi muzikālās domas un kultūras plašumi.
Pirmā ciemošanās pie Mocarta.
Ludvigs vēlējās tikties ar labākajiem vācu komponistiem, jo līdz šim viņš vēl nebija ticies ne ar vienu. Un jo vairāk viņš iepazīstas ar Mocarta skaņdarbiem, jo vairāk viņš dievina šī mūziķa ģenialitāti. Par Ludviga kvēlāko vēlēšanos kļūst sapnis par iespēju spēlēt Mocartam priekša savus skaņdarbus, dzirdēt viņa padomus, dzīvot līdzās šim lielajam cilvēkam. 1787.gadā viņa sapnis piepildās un viņš dodas uz Vīni pie Mocarta.
Par šo Bēthovena pirmo braucienu uz Vīni ziņu ir ļoti maz. Ir zināms tikai tas, ka viņš tur ir pavadījis pavisam neilgu laiku – 1787. gada vasaru.
Ir zināms tikai tas, ka Mocarts ir bijis pārsteigts par jaunekļa fantāzijas bagātību un drosmi, par neparasto – bangojošo, brāzmaino, atskaņojuma veidu.
Ziņa par mātes smago slimību, liek viņam atgriezties mājās. Atgriežoties mājās Ludvigs atrod savu māti uz nāves gultas. Viņas trauslais organisms neizturēja ilgo un smago slimību, nebeidzamās ģimenes likstas un patstāvīgo trūkumu. Viņa nomira Ludviga rokās. Viņš bija izmisis, jo zaudēja savu vienīgo un maigi mīļoto draugu.
Ludviga dzīve pēc mātes nāves.
Pēc mātes nāves jauneklim nācās uzņemties visas rūpes par ģimeni. Abu mazāko brāļu audzināšana viņam prasīja uzmanību, rūpes un naudas līdzekļus. Lai varētu to visu paveikt viņš sāka strādāt operas teātrī, kur spēlēja orķestrī altu, uzstājās koncertos, pasniedza bezgala daudz stundu. Sākās skarbā ikdiena, smagā, darba un trūkuma pilnā jaunība.
Šajos gados sāka izveidoties Bēthovena dzīves uzskati, attieksme pret cilvēkiem. Liela nozīme bija viņa nodarbībām universitātē, kuras viņš, paklausot Nēfes padomam, apmeklēja, tiesa, gan ļoti neilgi.
Atkārtotais brauciens uz Vīni.
Bēthovens atkārtoti Vīnē ieradās 1792.gadā un nodzīvoja tur visu savu atlikušo mūžu. Tanī laikā Vīne bija viens no lielākajiem mūzikas centriem ne tikai Austrijā, bet visā Eiropā. Šurp devās tā laika labākie komponisti. Uz Vīnes teātra skatuves tika uzvestas operas, koncertos skanēja simfoniskie un kamermūzikas skaņdarbi. Šeit dzīvoja un komponēja visā pasaulē pazīstamie Haidns un Mocarts.
Sākumā Bēthovenam Vīnē klājās grūti. Viņa pirmās dzīves vietas atradās pa pusei pagrabā. Tā bija mitra un auksta. Bija nepieciešams arī rūpēties par mēbelēm, instrumentu, malku, frizieri. Par to, lai vienmēr būtu glīti apģērbies, jo citādi par karjeru Vīnē nevarēja pat domāt.
Divus gadus pēc ierašanās Vīnē jaunā mūziķa materiālais stāvoklis bija uzlabojies. No 1794. – 1796. gadam viņš viesojās pie firsta Lihnovska namā. Lihnovsku mājās Bēthovens dzīvoja ļoti neatkarīgi.
Sākumā Bēthovens dzīvoja no dāvanām, ko deva aristokrāti, kuru salonos viņš uzstājās, bet vēlāk arī no autoru honorāriem. Gandrīz jau savas komponista darbības sākumā viņam izdevās Vīnē nodot darbus iespiešanā, kas toreiz nebija viegla lieta. Pirmajos Vīnē pavadītajos gados Bēthovena ienākumus papildināja koncertceļojumi un uzstāšanās atklātos koncertos.
1795.gadā 29.martā Bēthovens atskaņoja savu klavieru koncertu. 31.martā viņš piedalījies benefices izrādē par labu Mocarta atraitnei Konstancei.
1795.gada 16.decembrī notika Haidna „akadēmija”. Neievērojot vecā maestro un Bēthovena saspīlētās attiecības, Haidns tomēr lūdza skolnieku, kas jau bija kļuvis slavens, piedalīties viņa „akadēmijā”. Bēthovens spēlēja savu koncertu, un viņš guva milzīgus panākumus.
Tai paša 1795.gadā viņš izdeva trio klavierēm, vijolei un čellam, un tie tūliņ guva panākumus. Uz šo izdevumu parakstījās vairāk nekā simts cienītāju. Kāds slavens cilvēks noklausījies šo trio sacīja:
„Šis cilvēks mums atlīdzinās par zaudējumu, ko atnesusi Mocarta nāve”.
Bēthovena dzīves traģēdija.
Par Bēthovena dzīves traģēdiju tiek uzskatīts viņa kurlums. Smagās slimības dēļ viņš vairījās no cilvēkiem, kļuva noslēgts. Slimības pirmās pazīmes viņš manīja 28 gadu vecumā. Neatlaidīga ārstēšanās nelīdzēja, kurlums arvien vairāk padziļinājās. Bēthovenu pārņēma izmisums, viņš bija gatavs šķirties no dzīves, tomēr mīlestība pret mūziku, doma, ka viņš spēs ļaudīm sagādāt prieku, izglāba viņu no traģiskas nāves.
Par Bēthovena kurlumu uzrakstīta plaša literatūra. Visbiežāk šo slimību izskaidro ar sklerozi. Tomēr Bēthovena kurluma savādais veids liek šo minējumu noraidīt. Spriežot pēc komponista paša izteicieniem par to, kā pasliktinājusies viņa dzirde, šo procesu nevar izskaidrot ne ar tīfu, ne ar gripu, ne smadzeņu satricinājumu, ne ar kādu citu literatūrā minētu cēloni.
Par lūzuma gadu Bēthovena jaunradē kļuva1802.gads. turpmākie desmit gadi komponista dzīvē bija vissarežģītākie. Šajos gados uzrakstīti daudzi viņa labākie sacerējumi.
Cita citai sekoja simfonijas – līdz pat Astotajai. To vidū – slavenā „Heroiskā simfonija” (Trešā). Radās uvertīras „Egmonts” un „Koriolāns”, pati grandiozākā klavieru sonāte „Apasionāte”, pazīstamā „Kreicera sonāte” vijolei un klavierēm. Šai laikā uzrakstīti izcilie klavieru koncerti, koncerts vijolei ar orķestri, kvarteti un, visbeidzot, heroiskā opera „Fidelio”. Pret sevi prasīgais Bēthovens šai operai citu pēc citas uzrakstīja četras uvertīras (labākā ir „Leonora” Nr.3). Tajā laikā sacerētas arī dziesmas ar Gētes vārdiem un izveidotas tautas dziesmu (skotu, īru, velsiešu) apdares. Tas bija komponista jaunrades „heroiskais” periods. Vārdi, ko viņš reiz izteicis, attiecināmi uz visiem šais gados uzrakstītajiem skaņdarbiem:
„Mūzikai jāšķiļ uguns no cilvēka sirds”.
Neskatoties uz nelaimi Bēthovens bija enerģijas, spēka, gaišu cerību pilns. Taču tuvojās neveiksmes un sarūgtinājumi. Bez atbildes palika Bēthovena lūgums viņu pieņemt patstāvīgā darbā operas teātrī. Sabiedrības kārtu aizspriedumi liedza viņam iespēju radīt savu ģimeni, izjauca viņa laimi. Grāfiene Terēze Brunsvilka, kuru viņš mīlēja, tā arī nekļuva par viņa sievu. Aristokrātiskā Terēzes ģimene, jādomā, nepiekrita viņu laulībām. Bēthovens bija aizvainots, viņš dziļi cieta.
Kurlums, kas aizvien pastiprinājās, padarīja viņu vēl vairāk noslēgtu un vientuļu. Bēthovens vairs neuzstājās solokoncertos. Viņš pārtrauca uzstāties kā diriģents un arī arvien retāk rādījās sabiedrībā. Lai varētu saprasties ar cilvēkiem viņš sāka lietot klausāmās taurītes. Tās palīdzēja sadzirdēt arī mūziku. „Sarunu” taurītes komponists izmantoja, lai saprastos ar saviem draugiem.
Pēdējie dzīves un jaunrades gadi.
Gados, kas sekoja brāzmainajam pacēlumam, Bēthovens uzrakstīja daudz mazāk sacerējumu. Starp tā laika skaņdarbiem ir klavieru sonātes cikls „Tālajai mīļotajai”, kora skaņdarbs „Svinīgā mesa”, „Devītā (pēdējā) simfonija.
Starp Bēthovena talanta cienītājiem bija vācu komponists Francis Šūberts. Šūberts pazina un mīlēja Bēthovena mūzika. Viņu sajūsmināja komponista spriedumu drosmīgumu un neatkarību. Taču biklums un pārmērīga kautrība ikreiz liedza viņam iepazīties ar savu ģeniālo tautieti. Bēthovens savukārt labi pazina Šūberta mūziku. Viņš atzinīgi izteicās par Šūberta skaņdarbiem un augstu vērtēja sava jaunākā laikabiedra talantu. Tomēr Bēthovena un Šūberta personiskā iepazīšanās nenotika.
Dzīves pēdējos gados Bēthovens smagi slimoja ar nieru kaiti. Četras reizes tika veikta operācija. Taču nekas vairs nelīdzēja. Dižais komponists mira 1827.gada 26. martā, brīdī, kad pie viņa nebija neviena no piederīgajiem. Bēthovena bēres izvērtās par grandiozu manifestāciju. Viņu pēdējā gaitā pavadīja desmitiem tūkstošu liels ļaužu pūlis. Tā, komponistam vēl dzīvam esot, viņa mūzika bija savaldzinājusi sirdis. Bēthovens apbedīts Vīnes kapsētā. Nams Bonnā, kur viņš dzimis pārvērst muzejā.
Daži no Bēthovena darbiem.
„Patētiskā sonāte”
„Patētisko sonāti” Bēthovens uzrakstījis 1798.gadā. nosaukumu „Lielā patētiskā sonāte” devis pats komponists. No grieķu valodas pathos – „patoss” nozīmē – „pacilātā”, „cildenā”. Šis nosaukums attiecas uz visām trim sonātes daļām, kaut gan šī „pacilātība” katrā daļā izpaužas citādi. Laikabiedri sonāti uztvēra kā neparastu, drosmīgu skaņdarbu.
Pirmajai daļai ātrs temps un visvairāk sasprindzināts skanējums. Tā rakstīta parastajā sonātes allegro formā. Toties pati mūzika un tās attīstība salīdzinājumā ar Haidna un Mocarta sonātēm ir dziļi savdabīga un ietver daudz jauna.
Neparasts jau sonātes sākums. Pirms ātrā tempa mūzikas ir lēns ievads. Drūmi un tanī pašā laikā svinīgi skan smagie akordi. Skaņu lavīna no zemā reģistra pamazām virzās augšup. Arvien neatlaidīgāk dzirdami bargie jautājumi.
Tiem uz mierīgu akordu fona atbild maiga, dziedoša, it kā lūdzoša melodija.
Liekas tās ir divas dažādas, savstarpēji asi kontrastējošas tēmas. Tomēr, salīdzinot šo tēmu melodisko uzbūvi, redzams, ka tās savstarpēji ļoti tuvas, gandrīz vienādas. Kā saspringta atspere ievads ietver sevī milzu spēku, kas tiecas izlādēties.
Otrā daļa rakstīta lēni, dziedošā tempā, La bemol mažorā. Tajā ir dziļas pārdomas par kaut ko nopietnu un nozīmīgu, iespējams, ka tās ir atmiņas par tikko pārdzīvoto vai arī domas par nākotni. Uz vienmērīga pavadījuma fona skan cildena, cēla melodija. Šī daļa ir apbrīnojama savās krāsās, kas atgādina orķestra instrumentu skanējumu. Vispirms pamatmelodija skan vidējā reģistrā un gūst čella nokrāsu.
Trešā daļa ir fināls. Fināla trauksmainā, saviļņojošā mūzika daudzējādi dara to radniecisku sonātes pirmajai daļai. Šeit vairs nav tā vīrišķīgā, gribasspēka pilnā spara, ar ko iezīmējas pirmā daļa. Finālā nav arī asā tēmu kontrasta – „cīņas” izejas punkta un līdz ar to arī attīstās saspringtības.
„Mēnesnīcas sonāte”.
„Mēnesnīcas sonāte” pieskaitāma lielā komponista vispopulārākajiem skaņdarbiem un ir viens no visievērojamākajiem klaviermūzikas sacerējumiem pasaulē. Pelnīto slavu „Mēnesnīcas sonāte” ieguvusi ne tikai ar dziļo jūtu tēlojumu un mūzikas skaistumu, bet arī ar savu apbrīnojamo viengabalainību – visas trīs daļas mēs uztveram kā kaut ko veselu , nedalītu. Visa sonāte attēlo kaislu jūtu pieaugumu, kas sasniedz īstu dvēseles vētru.
„Mēnesnīcas sonātes” pirmā daļa krasi atšķiras no citu Bēthovena sonāšu pirmajām daļām: tajā trūkst kontrastu, asu pāreju. Nesteidzīgais, rāmais mūzikas plūdums pauž liriskas jūtas. Komponists atzīmējis, ka šī daļa prasa „visdelikātāko” atskaņojumu. Tā klausītāju it kā ieved vientuļa cilvēka sapņu un atmiņu pasaulē. Virs gausā, viļņveidīgā pavadījuma atskan dziļi izteiksmīgs dziedājums. Sākumā mierīgs un savaldīgs, vēlāk tas iegūst kaisla aicinājuma raksturu. Satraukums pakāpeniski norimst, tad atskan skumju pilna melodija, kas, pavadījumam nepārtraukti viļņojot, izgaist dziļi basos.
Otrajā pavisam īsajā „Mēnesnīcas sonātes” daļā ir nelieli kontrasti, gaišas intonācijas, daudz gaismas un ēnas rotaļu. Šo mūziklu mēdz salīdzināt ar elfu dejām no Šekspīra „Sapņa vasaras naktī”. Otrā daļa veido brīnišķīgu pāreju no pirmās daļas sapņainības uz vareni un lepni skanošu finālu.
„Mēnesnīcas sonātes” fināls, kas uzrakstīts pilnasinīgā, bagātā sonātes formā, ir skaņdarba smaguma centrs. Kaislu brāzmu virpulī izskan draudīgas, žēlabainas un skumjas tēmas – cilvēka saviļņotās un satrauktās dvēseles atspulgs.
Uvertīra „Egmonts”.
Mūziku Gētes traģēdijai „Egmonts” Bēthovens pabeidza 1810.gadā. uvertīrā ir pirmā no deviņiem šīs mūzikas numuriem. Traģēdija piesaistīja komponista uzmanību ar savu heroisko saturu. „Egmonta” notikumi attiecās uz XVI gadsimtu, kad Nīderlandes tauta sacēlās pret saviem verdzinātājiem spāniešiem. Tautas cīņu vadīja grāfs Egmonts, drosmīgs un vīrišķīgs cilvēks. Egmonts iet bojā, taču tauta viņa sākto cīņu beidz ar uzvaru.
„Egmonta” uvertīra ir viendaļīgs sacerējums. Šeit Bēthovens atklāj traģēdijas attīstības pamatmomentus koncentrētā formā. Simfonijas programmatisko ieceri var tikai nojaust. „Egmontā” to nosaka Gētes sacerējuma saturs.
„Elīzei”.
Slavenais Ludviga van Bēthovena skaņdarbs „Elīzei” („An Elise”) patiesībā bija veltīts nevis Elīzei, beta gan Terēzei, uzskata austriešu muzikologi.
Šo elēģiju klavierēm komponists uzrakstījis 1808.gadā un tās manuskripts pazudis bez pēdām. Tomēr austriešu muzikologiem ir izdevies precīzi noteikt, ka tajā laikā Bēthovens aplidoja Vīnes ārsta meitu Terēzi Malfati un ir veltījis savu skaņdarbu tieši viņai. Kļūda skaņdarba nosaukumā radusies tipogrāfijā. Saliekot partitūru, strādnieki nav varējuši izburtot komponista briesmīgo rokrakstu un tā nāca klajā elēģija „Elīzei”.