Saskarsmes psiholoģija
Lektore : Andra Gaitniece – Putāne
SASKARSME – iegūstam paštēlu, “Es” tēlu;
– attīstam pašapziņu , pašvērtējumu.
A.ADLERS teicis – cilvēks piedzimst ar sociālajām (jūtām) iemaņām .
SASKARSME :
1)socioloģiskā pieeja – saskarsme ir viena no patstāvīgām darbības formām;
– mijiedarbība, kur norisinās cilvēciski sakari.
2) sociālpsiholoģiskā pieeja – saskarsmes tiešs vai netiešs kontaktēšanās process, kura mērķis ir ietekmēt partnera emocijas, uzvedību, darbību.
Saskarsmes struktūra
TIE IR SAVSTARPĒJI
SAISTĪTI UN NEDALĀMI
Saskarsme sākas ar savstarpēju uztveri.
• SOCIĀLĀ PERCEPCIJA mēģina uztvert otra cilvēka priekšstatus , domas , spējas, emocijas, vēlmes, darbību.
• KOMUNIKĀCIJA – informācijas apmaiņa , ko nodod sekojošos veidos – ar vādiem, pozām, žestiem, sejas izteiksmi, balss intonāciju, mesu komunikāciju.
• INTERAKCIJA – mijiedarbība vērsta uz rīcības regulaciju.
– mijiedarbība var izpausties kā sadarbība vai konkurence.
Saskarsmes funkcijas :
1) PRAGMATISKĀ JEB REGULATĪVĀ FUNKCIJA – saskarsmes procesā realizējas cilvēku mijiedarbība.
2) APSTIPRINĀJUMA UN SOCIĀLĀS KONTROLES FUNKCIJA – saprast – kāds es esmu? (saukšana vārdos, sasveicināšanās, apsveikšana, apdāvināšanās);
Kontrole -saskarsmē var apstiprinaties :
a) pozitīva veidā – uzslava, cildinājums;
b) negatīvā veidā – kritika, nopēlums.
3) VEIDOJOŠĀ JEB SOCIALIZĀCIJAS FUNKCIJA- saskarsme veidojas un mainas cilvēka psiholoģiskais tēls. Tikai saskarsme mēs mācāmies – kā veidot attiecības , kā uzvesties u.t.t.
4) SAVSTARPĒJO ATTIECĪBU ORGANIZĀCIJA UN UZTURĒŠANA JEB EKSPRESĪVĀ FUNKCIJA:
a) palīdz paust emocijas , attieksmi;
b) dažāda līmeņa attiecības palīdz veidot citu cilvēku tēlu caur emocijām.
5) SASKARSME PAŠAM AR SEVI JEB IZZIŅAS FUNKCIJA – caur savām domām, pārdzīvojumiem , izjūtām mēs spējam labāk sevi izprast , veidot iekšējo dialogu pašam ar sevi.
Saskarsmes tipi :
1. Imperatīvā saskarsme – direktīva attiecību forma
– mērķis kontrolēt partnera domas, lēmumus, uzskatus;
– saskarsmes partneris tiek uztverts kā objekts, kam kaut ko var pavēlēt , pieprasīt, fiziski iespaidot.
2. Manipulācija – attiecību forma, kur arī ir mērķis iespaidot personu, lai gūtu sev
labumu, bet tikai apslēptā veidā;
– manipulācija iederās – reklāmās, propogandās, aģitācijās;
– ja apzināti maipulē ar tuviem cilvēkiem, tas noved pie attiecību sagraušanas;
– manipulators ar laiku pats kļūst par manipulāciju upuri (rodas cinisms, pārmērīga paškontrole).
IMPERATĪVĀ UN MANIPULATĪVĀ SASKARSME – MORFOLOĢISKĀ SASKARSME.
3. Dialoģiskā saskarsme – divu vai vairāku personu mijiedarbība;
– mērķis – gūt abpusēju saskarsmi.
– Priekšnoteikumi :
a) svarīgi ievērot savu un partnera psiholoģisko stāvokli;
b) svarīga uzticēšanās un nevērtēšana;
c) jārespektē otra cilvēka domas kā sevis paša.
Saskarsmes dziļuma līmeņi
Vaļsirdīga pašatklāsme – prasa
dziļu harmoniju un sapratni
Domu un jūtu atklāšana – emocionāli dziļāka –
prasa pašatklāšanos; Pozitīvi –paaugstina pašvērtējumu;
negatīvi – jūtas nepieņemti, lieki, nenozīmīgi
Faktu atstāstīšana un apspriešana- pozitīvi- ir labsajūta, možums; negatīvi –
jūtas atraidīti, vietuļi, atstumti
Rituālā jeb klišejas saskarsme – sekla , nenozīmīga; attiecības nepilnveidojas, jo saskarsme tālāk nepilnveidojas
2. tēma – Manipulācija
Neapzināta manipulācija arī ir manipulācija – nezināšana neatbrīvo no atbildības.
Manipulācija neveicina izaugsmi un manipulētāja kontakti ir virspusēji.
Paņēmieni :
manipulētājs sarunā ir lieks (ko ted es, es jau neko)
manipulētājs liek apšaubīt pirms brīža teikto (izraisa apjukumu)
manipulētājs ieņem “muļķa pozu”, lai izvairītos no atbildības;
iekšējais konflikts liek cilvēkam manipulēt :
a) ar citu manipulēšanas palīdzību cilvēks panāk savu;
b) neuzticēšanās sev un citiem
E.Froms uzskata , ka manipulācija notiek: -cilvēki baidās no mīlestības kā no patiesām jūtām.
Pozīcijas
1. NO AUGŠAS – mēģina gūt sev labumu;
– lomas – diktators (pārspīlē savu spēku, komandē, citē autoritātes)
– huligāns – pārspīlē savu agresivitāti, cenšas citus iebaidīt, draud, apvaino;
– tiesnesis – apsūdz, atmasko, kaunina, raksturīgs pārspīlēts kritiskums.
2. BLAKUS – līdzvērtīga pozīcija, cieņa, ko manipulators tēo, bet reāli pats neizjūt, tādējādi panākot sev vēlamo rezultātu.
– lomas – “lāga zēns” – pārspīlēti demonstrē uzmanību, siltas jūtas;
– “moralizētājs”
– “aizstāvis” – demonstrē iecietību pret citu jūtām, spēlē uzupurēšanos.
3. No apakšas – manipulētājs ieņem cietušā lomu
– lomas – “lupata” –akcentē jūtīgumu,ievainojamību, pasivitāti,
piekāpšanos, nedzirdēšanu;
– “pielipeklis” –cenšas pārspīlēt savu atkarību , tēlo nevarīgu, apgādājumu.
Manipulētājs ļoti labi spēj atrast partneri, uz kuru var spēlēt.
Ietekmēšanas veidi:
1. Piespiešana – ļoti iedarbīgs;
– izpaužas, ja kontaktējas divu dažādu soc. slāņu cilvēki (bailes).
2. Emocionāla ietekmēšana – balstās uz neverbālo komunikāciju.
Nepilnas jūtas – baiļu, dusmu vietā demostrē sarūgtinājumu.
Manipulētāja jūtas bieži vien nav īstas, bet gan izdevīgas.
Psihes noslogošana var novest pie depresijas, apātijas.
Patiesās manipulētāja jūtas var tikt pārspīlētas kā anipulēšanas paņēmiens.
3. Intereses izraisīšana – pret manipulatora objektu, cenšas izvirzīt kopīgas problēmas ar “upuri”. Interese ietvert sevī pozitīvas emocijas.
4. Uzslavas un kritika . Kritika ietver sevī negatīvas emocijas.
Manipulatoru tipi .
Sadzīvē ir sastopami 3 manipulatoru tipi :
Upuris – cietušais, kas grib saņemt kompansāciju , kuru nesaņemot paši cieš.
Vajātājs, prokurors – ļoti patīk, ka citi sajūtas vainīgi, ļoti kontrolējoši.
Glābējs – sajūta, vēlme darīt labu, kam pamatā labais tiek darīts, lai apmierinātu savu vajadzību;
– glābj tāpēc, ka sajūtās kā profesionāls glābējs;
– glābējs grib saņemt atlīdzību par izpalīdzību.
Manipulāciju izpausmes :
“trešā partija” – vecāki izmanto bērnu kā starpnieku , lai kartotu savus rēķinus;
“trešā persona” – uz trešo personu tiek uzlikta atbildība par situāciju;
lomas – manipulācija ar lomām “jūs esat bērni un cietiet klusu”,”es kā māte esmu pelnījusi cieņu” , notiek identificēšanās ;
uzskatāma rīcība – izmato uzskatāmu rīcību (vecāki ar sāpošu muguru rok dārzu un norāda bērnam, kāds viņš slikts)
bailes – bailes tiešā veidā noskaidrot savstarpējās attiecības liek veikt manipulācijas; manipulētāji mēdz izmantot asaras.
Viltus izvēle
Rūpes
Pret manipulācijām jācīnās ar atvērtiem jautājumiem un bez agresijas:
a) jautājumi – Ko tev konkrēti vajag? Kam to vajag? Kas
tev traucē mēģināt? Cik daudz ? u.t.t.
b) Nevajag kļūt agresīvam, dusmīgasm, jo pretējā
gadījumā notiek spontāna, neloģiska rīcība.
c) Jacenšās pateikt un aizstāvēt savu viedokli;
d) Svarīgi manipulatoram atdot atbildību.
14.03.2002.
Virdžīnija Satira – AVS ģimenes psihoterapeite
Saskarsme atkarīga no : 1) katra individualitātes;
2) situācijas (soc.statuss, atbildība, loma).
Saskarsmes dimensijas:
1. Atvērtība – parādās : a) kaut kāda tipa informācijai – informācija var būt
kritika, cildinājums, izpētes jautājums, atgriezeniskā
saite;
b) kaut kāda tipa situācijās – situācijas- nodaļas
vadītāja kontaktēšanās ar bosu, sava līmeņa nod.vadīt., padoto, klientu.
– attiecās uz cilvēka spēju uzklausīt, saprast, pieņemt kritiku,
2. Personības/ uzdevuma orientācija – cilvēkus var iedalīt 2 tipos:
a) orientēts uz personību – vairāk interesē attiecības, jūtas
b) orientēts uz uzdevumu – vairāk interesē fakti , skaitļi, bet ne cilvēks
– var izdalīt : funkcionālos un afektīvos līderus
3. Pašatklāsme – ir divi skatījumi:
Džorards: ”Cilvēkam jāspēj runāt par savām jūtām, uztveri – tieši, neviltoti”.
Egans : ”Cilvēkiem ir pārāk liela pašatklāšanās”.
4. Akceptēšana – atzīšana – katram ir tiesības justies un domāt kā viņš
vēlās;
– svarīgi pieņemt pašam sevi, lai spētu pieņemt citus
(līdzīgi ir ar mīlestību).
5. Aizsardzība – cilvēka uzvedība specifiskās situācijās. “Tā ir tava
problēma, ka tev tas nepatīk”.
– ir divi veidi :
a) vislabākā aizsardzība ir uzbrukums (agresīvais cilvēks, kas nespēj citus saprast)
b) aizsardzības mehānismi – tie darbojas neapzināti (iedarbojas brīdī, kad šķiet, ka tiek apdraudēts pašvērtējums).
6. Kongurence (saskaņotība) – saskaņotība starp neverbālajām izpausmēm
un vārdiem.
– jābūt saskaņotībai starp iekšējām izjūtām un
uzvedību.
Pašvērtējums. Stress.
Virdžīnija Satira :“Pašvērtējums ir saskarsmes svarīgākā vērtība”.
Nosacīti var izdalīt sekojošus pašvērtējuma veidus:
• Fundamentālais;
• Situatīvais .
Stress tiek izjusts , ja pašvērtējums ir briesmās.
V.Satira izdala trīs galvenos SASKARSMES ASPEKTUS:
Kongurentais stils : – saskaņotība ar jūtām, pieredzi;
– visi trīs Pats, Citi, Konteksts –saskaņoti;
– paredz, ka tiek lietots vārds “es”, tiek izteiktas personīgās domas;
– nelieto “nekad”, “nemaz”,
– lieto “tagad”, “šobrīd”,”dotajā situācijā”.
Sociālā percepcija / uztvere.
Efekti – kā mēs uztveram citus cilvēkus. Svarīgi komponenti – redze, dzirde, oža.
Ir divi aspekti :
1) savas un cita cilvēka personība;
2) efekti jeb parādības, kas rodas uztveres procesā.
IDENTIFIKĀCIJA – tieksme citus pielīdzināt sev.
EMPĀTIJA – veids kā mes sevi tēlaini cenšamies iedomāties cita vietā.
REFLEKSIJA – atspoguļošana- ir 3 komponenti:
a) kāda es esmu;
b) kā es sevi uztveru kā sarunu biedru;
c) kāds ir mans priekšstats par to, kā mani uztver cits cilvēks.
PIEREDZE – jo lielāka pieredze, jo adekvātāk mes spējam uztvert sevi un citus.
FUNKCIONĀLAIS TUVUMS – cik bieži cilvēki ikdeinā saskaras (tuvums veicina
simpātijas);
– aizsniedzmība.
MIJIEDARBĪBAS ANTICIPĀCIJA (kaut kā iepriekšējas gaidas ) – visbiežāk pozitīvā nozīmē.
VIENKĀRŠA ATRAŠANĀS REDZES LAUKĀ
FIZISKĀ PIEVILCĪBA- pirmais iespaids; etalons (kontrasta efekts)
LĪDZĪBAS FENOMENS- patiku izraisa līdzīgie.
PIRMREIZĪGUMA EFEKTS – darbojas , ja tiek iepriekš dota informācija par konkrētu personu.
OREOLA EFEKTS – saistīts ar iespaidu, kas iepriekš iegūts.
CILVĒKA KOMPETENCE
STEREOTIPI
PERSONĪBAS SHĒMAS EFEKTS – nevienlīdzīgi statusi, izglītība u.t.t.
– ja kāds no partneriem ir pārāks.
28/03/2002
Neverbālā komunikācija
7 % informācijas tiek nodoti verbāli ;
38 % informācijas tiek ar balss intonāciju ;
55 % informācijas tiek ar skaļumu , žestiem, mīmiku.
• Ar neverbālo komunikāciju mēs izsakām attieksmi pret informāciju, notikumiem.
• Labo sejas pusi var sliktāk kontrolēt nekā kreiso pusi.
• Neverbālā komunikācija ir pirmā, ko apgūst zīdainis un dzīves laikā šī prasme tiek attīstīta.
Sievietes prot labāk sajust neverbālo komunikāciju.
Ir vairākas simbolu sistēmas:
Optiski kinētiskā simbolu sistēma – uztveram ar redzi un paužam kustība :
§ Acu skatiens – vislabāk raksturo cilvēku kopumā;
– var aicināt uz sarunu un pretēji ;
– tiek uztverts intuitīvi;
– nav vēlams uzbāzīgs skatiens
§ Acu zīlītes – satraukumā paplašinās 4 reizes, bet dusmās sašaurinās.
Acis vienas pašas neko nevar pateik, svarīga ir kopaina (seja). Cilvēkam var būt apmeram 1000 dažādas sejas izteiksmes. Sejas izteiksmi ir visgrūtāk kontrolēt.
§ Mute
§ Uzacis (izbrīnītas, dusmīgas).
Žestus un pozas iedala :
Komunikatīvie – aizstāj vārdus (sveiciens, galvas pamāšana)
Aprakstoši attēlojošie – papildina runu
Modālie – parāda attieksmi, vērtējumu pret notiekošo.
Paralingivistiskā simbolu sistēma – balss diapazona tonalitāte.
– pasaka par cilveka noskaņojumu
– to grūti apslēpt;
– dusmu brīžos 70 % balss paaugstinās un kļūst spalgāka;
– bēdās – balss kļūst klusāka.
Ekstralingvistiskā simbolu sistēma – neartikulētas skaņas (raudas , smiekli, svilpieni).
Telpa un laiks – 40 cm apkart cilvekam ir personiskā zona, ko mēdz dēvēt par cilvēka auru. “Palātas jeb kupejas biedra efekts”.
PAR CILVĒKU VAR SPRIEST VIŅU VĒROJOT KOPAINĀ ( GAN SEJA, GAN MĪMIKA, GAN BALSS INTONĀCIJA).
Jābūt saskaņotībai starp :
Vārdiem un ķermeniskām izpausmēm;
Ārējām izpausmēm (pozam , žestiem);
Apzināti demonstrēto un neapzināti īsto attieksmi.
Neverbālo valodu var apgūt , pievēršot uzmanību :
o Valodai, žestiem, mīmikai;
o Salīdzināt, apkopot un izdarīt slēdzienu;
o Prasme prognozēt cilveka uzmanību pēc ārējām izpausmēm;
o Kontrolēt savas ķermeņa izpausmes.
Ķermeņa kustības : primārās – saistītas ar refleksiem (saule – acu zīlītes sašaurinās);
– nedrīkst jaukt refleksiju ar emocionāliem stāvokļiem;
– nedrīkst izdarīt secinājumus ņemot vērā tikai vienu ķermeņa detaļu;
– nedrīkst jaukt ieradumus ar emocionālajiem stāvokļiem;
– mēdz būt tā , ka cilvēks demonstrē kaut ko vienu, bet patiesībā jūtas savādāk (ārēji – agresija, bet patiesībā jūtas vientuļš, bezpalīdzīgs).
– nevajag jaukt fiziskos defektus ar emocionālajiem stāvokļiem.
Komunikācija
Komunikācija – verbāla saskarsme – prasme runāt, klausīties, sarakstīties.
– tās procesā kā minimums piedalās divi cilvēki :
a) to , kurš saņem informāciju sauc par recipientu vai saņēmēju;
b) to, kurš nodod informāciju sauc par komunikatoru.
K R
Šim procesam jānotiek saskaņoti
R K
Var būt vairāki K un tikai viens R (skolēni raksta slimajam klasesbiedram vēstules). Izglītības sistēmā ir viens K un vairāki R.
SVARĪGI, LAI ABAS KOMUNIKĀCIJAS PUSES UZTVER KĀ SUBJEKTUS – KĀ LĪDZVĒRTĪGUS SASKARSMES PARTNERUS.
Jākobsons komunikācijā izdala 6 elementus:
1) sūtītājs;
2) saņēmējs ;
3) kontakts – informācijas nodošanas veids;
4) paziņojums – informācijas saturs;
5) kods – valoda ar ko tiek nodota informācija;
6) konteksts – reālā saskarsmes situācija.
Verbālajā komunikācija svarīgs ir vārds – tā nozīme. Tiek izdalītas :
a) vārda nozīme – var atrast vārdnīcā, filoloģijas termins;
b) vārda jega – attiecīgās nozīmes subjektīvā izpratne.
Verbālajā komunikācijā svarīgi :
– prasme nodot informāciju (runāt , rakstīt) . Seneka:”Iekams ko saki citiem, vispirms pasaki to pats sev”.
– Prasme klausīties (interese , jautajumu noskaidrošana, iecietība)
Izdala vairākas formas:
Monologs – viena cilvēka runa – vienvirziena komunikatīvais modelis (nesaņem atgriezenisko saiti) ;
– var būt arī referāts;
– saruna starp dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem;
– saruna starp cilvēkiem ar atšķirīgiem statusiem.
Dialogs – divpusēja saruna;
– efektīvāks, ļauj izvairīties no kļūdīgām interpretācijām;
– tas ir ekvivalents sadzīves komunikācijai;
– trūkums – tas aizņem vairāk laika.
Diskusija – vairāku cilvēku sarunas par vienu tēmu.
Sarunai izdala vairākus posmus:
1) sarunas sākums – orientācijas posms – no tā atkarīga tālakā sarunas norise un atrisinājums;
2) piedāvājums jeb sarunas gaitas regulēšana – vienojas par kopīgiem jautājumiem, problēmām. Piedāvājuma mērķis – tēmas konkretizēšana.
3) Priekšlikumu un vēlmju saskaņošana jeb faktu un viedokļu apmaiņa un to argumentācija – runa par dsikusiju, kur tiek izteiktas savas un uzklausītas citu domas, ka arī tiek interpretēta kopīga informācija.
4) Alternatīvu izvirzīšana un pretrunu apspriešana .
Argumentācijai ir vairāki varianti:
– Piesauc neapstrīdamus faktus;
– Mēģina fiksēt pretrunīgus momentus – mēģinot nošķirt objektīvo informāciju no šaubīgiem faktiem.
Pozitīvā variantā- jautājums ir izdiskutēts un diskusijas dalībnieki nonāk pie kopīga slēdziena.
5) lēmuma formulēšana un sarunas beigas – svarīgi saglabāt pozitīvu kontaktu, ja arī saruna beigusies bez rezultātiem;
– svarīga prasme atkāpties.
Saskarsmes barjeras, filtri, šķēršļi
Faktori, kas nepieciešami, lai veidotu gan verbālo, gan neverbālo saskarsmi:
sociālie faktori psiholoģiskie faktori
Problēmas – divi dažādu profesiju pārstāvji (atšķirīgi izprot kādu jautājumu) ;
– atšķirīgas uzskatu sistēmas (reliģija)
– atšķirīgu sociālo grupu pārstāvji Saskarsmi var traucēt :
K ————- I ————– S
Kodē informācija dekodē
(filtri, barjeras,šķēršļi)
• FILTRI – pieredzes gaitā izveidojušies pastiprinājumi , kuri var ietekmēt informācijas pieņemšanu.
– uzticēšanās vai neuzticēšanās;
– rodas pieredzes gaitā.
• BARJERAS – personības īpašības, psiholoģiskias stāvoklis (temperaments, rakstura nesaskaņas, intelektuālā nesakritība, negatīvās emocijas, garastāvoklis, riebums, bailes).
• ŠĶĒRŠĻI –
a) agresīvā komunikācija – tiek izmantoti draudi, kas izraisa dusmas un vēlmi pretoties; moralizēšana, piespiešana, sprediķošana caur argumentiem; kritizēšana, vainošana, noraidīšana (tā ir tava problēma);
– nepieslēdzas vai nav attīstīta empātija.
b) Netiešā komunikācija – tiek lietoti jautājumi, tā vietā , lai varētu lietot apgalvojumus ;
– nevēlēšanās uzņemties atbildību;
– maldinošā, melīgā komunikācija.
Konflikti
Konflikts – no latīņu vārda confictus – sadursme. Konflikts traucē saskarsmi.
Bēgšana – mēģinājums izvairīties no saskarsmes.
Cīņa , uzbrukums – draudi, sūdzības, sazvērestības, vardarbība, atstāšana bez vakariņām.
Ilūzijas :
• Zaudētāja – ieguvēja ilūzija – konfliktā var būt tikai viens uzvarētājs
• Sliktā cilvēka izlūzija – tendences konflikta cēloņus meklēt otrā cilvēkā (parasti ilūzijas ir abpusējas);
• Strupceļa ilūzija – konflikts nav atrisināms , ir bezcerība.
Konflikta amplitūda var būt ļoti plaša. Tiek izšķirti sekojoši konfliktu veidi :
– Iekšējie (zemapziņas) konflikti;
– Ārējie konflikti.
Kurts Levins /1880-1947/ norāda 3 konfliktsituāciju tipus :
a) jāizvēlas viens no diviem pozitīviem mērķiem;
b) jāizvēlas viens no diviem negatīviem mērķiem;
c) cilvēka mērķis, kas ir vienlaicīgi pozitīvs un negatīvs.
Konflikts ir progresa virzītājspēks un arī traucējošs faktors.
Konflikti : – konstruktīvie, kas tiek noteikti kā mēs iesaistāmies konfliktā un kā mēs uz to reaģējam
– nekonstruktīvie.
Kur , kad, ar ko darīt vai nedarīt ?
Kas ir vai nav priekšmets / cilvēks?
KONFLIKTU CĒLOŅI :
a) netiek apmierinātas cilvēka pamatvajadzības;
b) ja cilvēkiem ir dažādi uzskati, domas par vienu jautājumu ;
c) ja cilvēkiem ir atšķirīgas vērtības;
d) ja cilvēkiem ir atšķirīgas intereses;
e) ja atšķirās pieejamība resursiem;
f) ja cilvēkiem ir dažādas psiholoģiskās vajadzības (mīlestība, atzīšana, nozīmīgums).
KONFLIKTU TIPI:
M.Doičs izdala 6 tipus:
1) īstenais konflikts – objektīvi eksistē;
2) gadījuma vai nosacītais konflikts – ir viegli maināmi apstākļi, ko abas puses nepamana;
3) nobīdītais konflikts – aiz redzamā konflikta slēpjas īstais konflikts;
4) nepatiesi pierakstītais konflikts – tiek nepareizi uztverta situācija vai problema;
5) latentais konflikts – tam būtu reāli jānotiek, bet abas puses to vēl neapjauš;
6) viltus konflikts – kāda no pusēm kļūdaini uztver situāciju.
KONFLIKTUS VAR KLASIFICĒT PĒC TO ILGUMA . Ir 4 norises veidi:
ātri norimstošais konflikts – spilgats , vērtainas emocijas, var beigties traģiski; tam pamatā var būt temperaments;
asi un ilgstoši konflikti – ja pretrunas ir dziļas un noturīgas; abas puses kontrolē savas emocijas, uzvedību, vajadzības;
maz izteikti un gļēvi noritoši konflikti – ja aktīva ir tikai viena puse, pretrunas nav dziļas un nopietnas;
vāji izteikti un ārti noritoši konflikti
KONFLIKTU ATTĪSTĪBAS STADIJAS (signāli):
1. Iekšējais diskonforts – iekšēja sajūta;
2. incidents – attiecībās rodas aizvien vairāk sīkumainas situācijas, kuras sāk kaitināt.
3. pārpratumu stadija – netiek skaidri paustas domas ;
– jau acīmredzami izveidojies konflikts;
– sittuāciju var mainīt, ja savstarpēji izrunājas.
4. saspridzinājums
5. krīze – konflikts nav atrisināts , emocijas netieks kontrolētas, cilveki šķirās.
KONFLIKTU RISINĀŠANAS VEIDI , KONFLIKTIERADUMI , kas sākot no bērnības līdz pat vecumam šāda secībā arī tiek apgūti :
1) konkurences stils – “uzvarēt – zaudēt pieeja”;
2) pielāgošanās stils – apspriešana;
3) novēršanās jeb aiziešana;
4) kompromiss;
5) sadarbības stils – “uzvarētāja – uzvarētāja taktika”.
Tomasa & Kilmena konflikta risināšanas grafisks attēlojums
cik lielā mērā cilvēks aktīva rīcība
apmierina savas intere-
ses
Pasīva rīcība
Individuāla Kopīga darbība
darbība
AIZIEŠANA JEB NOVĒRŠANĀS – cilvēka uzvedība tipiska;
– personiskās attiecības pārvēršas par lietišķām;
– aprunāšana;
– ar to parāda, lai otrs maina savu uzvedību, attieksmi (paši sevī vainu nemeklē)
– bailes parādīt savas dusmas;
– ja nesadarbojamies, necīnāmies par savām tiesībām;
– var pielietot, ja tas mūs tieši neskar.
PIELĀGOŠANĀS – neievēro konfliktu, “strausa politika”;
– mēģina neizrādīt dusmas, ja svarīgi ir saglabāt labas attiecības;
– mēģina aizstāvēt savas tiesības;
– vēlama taktika – ja cilvēkam ir “melnā diena”, tad ļauj mīļā miera labad izlādēties uz sevi;
– ja otra cilvēka mērķis ir svarīgāks par manu.
KONKURENCE – domā par savu labumu (galvenokārt);
– ja esam pārliecināti, ka mūsu lēmums ir 100% pareizs;
– ja lemumi jāpieņem ātri.
KOMPROMISS – ja nepieciešams daudzmaz godīgs lēmums;
– ja visas konfliktā iesaistītās puses saprot kompromisa būtību;
– svarīgi, lai cilvēki saprot no kā viņi atsakās un ko iegūst;
– ja abas puses vēlas vienu un to pašu, bet nevar vienoties;
– ja abām pusēm vienāds sociālāis stāvoklis;
– ja maz laika.
UZVARĒTĀJA TAKTIKA – abas puses var būt ieguvējas ;
– viskonstruktīvākā pieeja (gan privāti, gan sabiedrībā);
– attiecības pat var uzlaboties;
– svarīgi kontrolēt savas emocijas;
– svarīgi noskaidrot abu pušu vajadzības, vēlmes, iejusties “otra ādā”;
– jānoskaidro , vai otrai pusei nav kādi īpaši apstākļi ;
– deklarēt, ka man ir svarīgi konfliktu atrisināt.
KONFLIKTU RISINĀŠANA :
– jāpiedalās visām iesaistītajām pusēm;
– ja attiecības būs ilgstošas, tad būtu aktīvi jāiesaistās konflikta risināšanā;
– emociju kontrolēšana;
– dažkārt emocijām jāļauj izpausties, izlādēties;
– jāpielieto šādi izteicieni :”es saprotu, ka tu esi nikna…”;
– svarīgi nenoliegt otra cilvēka emocijas;
– jāvienojas par noteikumiem;
– uzmanīgi jāuzklausa;
– nevar izrādīt naidīgumu, nekritizēt, censties izturēties ar cieņu;
– kādam būtu jāuzņemas iniciatīva
– pozīciju noskaidrošana – jānoskaidro otra cilvēka viedoklis, uzskati, jāpauž arī savs viedoklis, uzskati;
– jāizrunā pārpratumi, baumas, tenkas , kas radušies;
– slēpto vajadzību un interešu noskaidrošana – kāpēc cilvēks ir kaut ko teicis (konflikti rodas ja netiek izprastas otra cilvēka vajadzības);
– svarīgi- kādā veidā mēs uzdodam jautājumus;
– alternatīvas meklēšana risinot jautājumus;
– jāfokusējas uz nākotni;
– puses vienojas par abpusēji apmierinošu risinājumu – abas puses kaut ko iegūst.
Ir 4 spēki, ka stimulē cilvēkus risināt konfliktus:
a) iestājas nogurums;
b) vēlēšanās pēc miera , harmoniskām attiecībām;
c) katarse – caur konflikta risināšanu cilvēksatbrīvojas no spriedzes;
d) ja viena no pusēm atklāti demonstrē nožēlu par notikušo konfliktu un vēlas to atrisināt, tad arī otrai puses rodas šāda vēlēšanās.
Kā labāk saprasties?
Ieklausīsimies!
Cilvēks runā ietvert savas jūtas , emocijas, vēlmes, vajadzības, rīcību, darbību, uzvedību.
Informācijai jāsastāv no faktiem, domām, jūtām, vajadzībām.
“Es” izteikumi – pozitīvi, jo nav uzbrūkoši otram un pasaka kā cilvēks jūtās. Piem. “..es jūtos aizvainots, ka tu visu vakaru runā ar savu draugu, es vēlētos , lai tu vairāk uzmanības veltī man.”
Šulce & Tūns uzskata, ka simboliski ir “4 ausis”:
1) kas tiek pateikts?
2) Jaut. – kas ir šis cilvēks un kas ar viņu notiek? – mūsu attieksme pret partneri.
3) Kā cilvēks ar mani runā? Par ko šis cilvēks mani tur? Vai mani mīl? Kā cilvēks mani vērtē (saistīts ar pašvērtējumu)?
4) Ko šis cilvēks grib, lai es daru, domāju ? Vai man tas ir svarīgi?
Prasme klausīties ir jātrenē. Labs sarunu biedrs ir tas, kas prot labi klausīties.
Kvalitatīvu klausīšanos traucē :
• Emocionālā nelīdzsvarotība ;
• Aizvainots pašlepnums;
• Vērtēšana no savām pozīcijām;
• Uzmanības trūkums pret tuvākajiem (tuvāki ir uzticami, tāpēc var atļauties neklausīties);
• Neprasme klausīties.
KLAUSĪTĀJU TIPI
• VĒRTĒTĀJS – klausās savās domās;
– sava veida aizspriedumaina klausīšanās.
• SKAIDROTĀJS – vienmēr gatavs meklēt atbildes – kāpēc kāds kaut ko pateica, izdarīja (piem. – jā , jā es zinu, ka tu to izdarīji, lai liktu man sajusties vainīgam)
– piemīt cilvēkiem, kuriem šķiet, ka viņi ir ļoti intelektuāli (gurdīši)
• ĻOTI LĪDZI JŪTOŠAIS – jūt visiem līdzi;
– mierinātājs (piem. – neņem vērā, visiem tā gadās)
• DIAGNOSTIĶIS – gatavs runātāju pārtraukt, lai noskaidrotu nianses.
KLAUSĪŠANĀS TEHNIKAS :
1) nerefleksīvā klausīšanās – akceptējoša, neanalizējoša;
– tā ir vēlama, kad redzam, ka otram cilvēkam ir svarīgi izrunāties;
– konflikta gadījumos, jo otram grūti iesākt runāt;
mērķis – ļaut otram izteikties, prasme uzmanīgi klusēt
likumi – neiejaukšanās; jāpieņem viss otra cilvēka teiktais; jādod atgriezeniskā saite (minimālie atbildes mājieni)
2) noskaidrošana – likvidēt nesaprašanos , pārpratumus;
– ja otrs ir haotisks, juceklīgs;
– frāzēm jāatiecas tikai uz informāciju;
– nevajag uzdot slēgtos jautājumus, kur var atbildēt ar “jā” vai “nē”.
3) parafrazēšana jeb pārstāstīšana – pateikt domu citādāk, ar saviem vārdiem;
– tā jāizmanto biznesā, konfliktsituācijās, ja vāji vai vispār neorientējas tēmā par kuru tiek runāts ;
likumi , ieteikumi :
a) ja es pareizi sapratu…, citiem vārdiem…, pēc tavām domām.., tātad tu ..
b) svarīgs ir saturs (nevis emocijas)
c) jāatkārto pats galvenais;
d) ja cilvēks ietur pauzi
4) refleksīvā klausīšanās jeb rezumēšana – kopsavilkuma izdarīšana;
– izmanto lietišķās sarunās, ja notiek aktīva diskusija (laiku pa laikam javeic rezumēšana);
– ja tiek izmantotas frāzes : – no tava teiktā izriet.., ja es pareizi sapratu..
5) jūtu atspoguļojums jeb empātiskā klausīšanās – mēs pievēršam uzmanību cilvēka jūtām (krīzes telefoni);
– mēs izrādam, ka cenšamies otru saprast;
– jāizvairās būt striktiem savos izteikumos, apgalvojumos;
– empātija.