Gotika
(XIII – XV gs.)
12.gadsimtā Rietumeiropā pilsētās kļuva aktuāla jauna tipa dievnamu celtniecība, kas būtu piemēroti pilsētas apstākļiem un lieluma, apgaismojuma un apdares ziņā apmierinātu pilsētnieku prasības. Tā vienlaikus ar jauno kultūras plaukumu radās arī jauna arhitektūra, ko vēlāk nosauca par gotiku.
Vārdu gotika sākumā saistīja tikai ar celtniecību, bet kopš 19.gadsimta beigām to sāka attiecināt arī uz tēlniecību un glezniecību.
12.gadsimtā Francijā sākās romāņu arhitektūras organiska pāraugšana gotikas arhitektūrā. Tā bija Klinī arhitektu meklējumu līnijas tiešs turpinājums. Pāreja uz gotikas konstrukcijām bija profesionālās meistarības pieauguma rezultāts. Šo pāreju lielā mērā veicināja sociālie apstākļi.
Gotikas māksla attīstījās četru gadsimtu laikā. 12.gadsimtā tā atšķīrās no romānikas tikai ar velvēm, 13.gadsimtā tai jau pilnīgi izveidota sava konstrukcija un dekors (dižgotika), 13. un 14.gadsimtā jaunais stils no Francijas izplatās pa visu Eiropu. 15.gadsimtā gotika kļūst liesmojoša, manieriska un turpina pastāvēt Eiropas ziemeļos.
Gotikā raksturīgākais celtnes tips ir pilsētas katedrāle. Tās būvēšana ir laicīgo celtnieku rokās.
Sendenī bazilikas 1144.gadā iesvētītā apsīdas daļa kļuva par gotikas arhitektūras pirmo piemēru, kas izraisīja revolūciju visā Rietumeiropas celtniecībā. Kopš tā laika masas arhitektūru, kurā statiskās problēmas centās atrisināt ar milzīgām akmens koncentrācijām, nomainīja karkasa celtniecība. Sienas kļuva tikai par šī karkasa aizpildījumu. Pielietojot jaunos paņēmienus, gotikas celtnieki varēja mērķtiecīgi un apzināti, nevis taustīdamies realizēt akmenī jebkuru nodomu. Celtniecība kļuva par zinātni.
Gotikas mākslinieciskās formas ir romāņu formu tiešs turpinājums un tālākā attīstība.
Rodas pavisam jauns efekts – stikloto logu bagātā krāsu simfonija. Arī ārskats sniedz jaunus iespaidus. Fasādē arhitekti un tēlnieki koncentrēja ne tikai bagātu ornamentālu dekoru, bet arī daudzas skulptūras. Lielas katedrāles fasādi uzskatīja par pasaules atveidu. Tiešām, te bija pārstāvēta vietējā flora, fauna un cilvēku pasaule, nebija aizmirstas arī kosmiskās parādības – spīdekļi, kā arī gadalaiki un mēneši ar attiecīgu simboliku. Gotikas fasādēs izpaužas vairāk vai mazāk skaidri izteikta dzīvesprieka un gaviļu emocionalitāte.
Par gotikas fasādes rietumu fasādes prototipu var uzskatīt Normandijas Kānas pilsētas Etjēna dievnama fasādi.
Agrīnās gotikas izcilās celtnes – Parīzes Dievmātes katedrāles eksterjerā vēl skaidri jūtama celtnes struktūra ar vertikāļu un horizontāļu ritmiem. Te izcelti 4 kontrforsi. Maksimāli izmantojot plakni, augšējo stāvu kvadrātos ir iekomponēti trīs portāli, divas dubultlogu arkas un roze. Ar to tiek pasvītrota miera un kārtības izjūta. Fasādē panākts pilnīgs līdzsvars starp stingrības un līksmības emocijām un tādējādi ir radīts īpatnējs karaliska majestātiskuma iespaids.
Dižgotikas slavenā pieminekļa – Reimsas katedrāles fasādes izskatu nosaka gigantiskas vertikāles. Apaļas šeit ir tikai logu rozes, bet visos pārējos elementos vibrē smaiļu ritmi, ko rada gotikas arku un aso zelmeņu atkārtojumi. Viegli, gaisīgi torņi tiecas augšup, bet pēkšņi apraujas – tie nav pabeigti.
Visvairāk mainījusies ir iekštelpa. Visskaidrāk tas vērojams pašās lielākajās katedrāles. Jomam gandrīz nav sienas, kas balstītu velves, nav arī varenu, monolītu balstu, telpā ir izvietoti tikai saišķu pīlāri.
Atbilstoši gotikas konstrukcijas īpatnībām celtnēs radās daudz jaunu, dekoratīvu elementu un motīvu. Katram logam tika radīts arhitektoniski smalks iekšējais akmens karkass, veidots ar gandrīz juvelierisku precizitāti. Šis dekorējums ir gotikas visīpatnējākā pazīme.
Šie akmens veidojumi visos gotikas attīstības periodos visbiežāk tika izmantoti kā ietvars stikliem, bet reizēm arī kā patstāvīgs dekoratīvs elements.
Gotikas posma lielie stikli pilnīgi atrisināja gaismas problēmu dievnamā, bet izvirzīja jaunu problēmu – logu māksliniecisko apdari. Viens no mākslinieku uzdevumiem bija veidot figurālas vitrāžas. Augstajos logos bija iespējams parādīt figūras visā augumā. Tomēr katrā ailē varēja izvietot tikai vienu figūru, kas aizpildīja gan visu loga platumu, bet ne augstumu. Tāpēc vitrāžisti centās kompozīciju veidot vertikāli. Viens no iemīļotākajiem kompozīcijas paņēmieniem bija medaljonu raksts.
Gotikas skulptūras ir celtnes neatņemama sastāvdaļa, to muguras saistītas ar sienu vai puskolonnu. Cilvēku figūras ir pielīdzināmas balstiem, to galvas it kā veido šo balstu kapiteļus.
Pie franču gotikas šedevriem pieder Šartras katedrāle un labi saglabājušās Amjenas rietumu fasādes skulptūras, kas veidotas Šartras darbnīcas tradīcijās.
Izplatoties liesmojošai gotikai, skulpturālo veidojumu skaits fasādēs samazinās.
Gotika
Eiropas viduslaiku mākslas stils no 12. gs. beigām līdz 15. gs.. Raksturīgs kompozīcijas vertikālisms un smailloka arkas, vēlajā gotikā – arī citas konfigurācijas ailu pārsedzes. Izcila virtuozitāte tiek sasniegta riboto velvju būvniecībā. Gotika visspilgtāko izpausmi guvusi kulta celtnēs.
Gotika ir stils tēlotājmākslā un arhitektūrā, kas aizsākās aptuveni 12.gs. vidū Francijā, nomainot līdz šim dominējošo romānikas stilu, un valdīja Eiropā līdz pat 15.gs., kad par noteicošo kļuva renesanses stils. Jēdziens “gotika” izveidojās renesanses laikmetā kā nievājošs apzīmējums iepriekšējā laikmeta mākslai, kas tika uzskatīta par barbarisku un rupju, taču vēlāk jēdziens šo nozīmi zaudēja. Gotiku tradicionāli iedala trīs posmos – agrajā, dižgotikā un t.s. liesmojošajā gotikā.
18.gs. vidū sākās gotiskā stila atdzimšana (neogotika), tā attīstījās 19.gs. un turpinājās arī 20.gs. galvenokārt baznīcu un augstskolu arhitektūrā.
Gotiskā māksla visspilgtāk skulptūrā, paneļglezniecībā, vitrāžās, fresku glezniecībā, manuskpriptu ilustrēšanā.
Gotiskā arhitektūra īpaši spilgti izpaudās katedrāļu un citu baznīcu celtniecībā.
Gotikas stils aizsākās Ziemeļfrancijā ap 1130. gadu, un izplatījās pa visu Eiropu, aptuveni līdz 1500. gadam. Visspēcīgāk šis stils izpaudās arhitektūrā un tēlniecībā, kā arī glezniecībā un lietišķi dekoratīvajā tautas mākslā.
Apzīmējums ir cēlies no itāļu vārda gotico- nepierasts, barbarisks (Goten- barbari, ar vēsturiskajiem gotiem šim stilam nav nekā kopēja). Šo terminu mūsdienu izpratnē sāka pielietot Džordžio Vazari, lai atdalītu renesanses periodu no viduslaikiem. Gotika radās uz romānikas kultūras sasniegumu bāzes, un noslēdza Eiropas viduslaiku kultūras attīstības posmu. Līdz ar to Renesanses periodā gotiskā kultūra skaitījās barbariska. Gotika savā attīstībā dalījās trīs periodos, Agrajā, Dižgotikā un Vēlajā jeb Liesmojošajā gotikā.
Kaut arī gotika pamatā ir arhitektūras stils, tās interjera dizainam piemīt ļoti būtiskas atšķirības no citiem stiliem, savs šarms: lieli logi, daudzkrāsainas vitrāžas, gaismas efekti. Gigantiski ažūri torņi, pasvītrota vertikāle visiem konstruktīvajiem elementiem, dinamika un formu ekspresija vēlīnajai „liesmojošajai” gotikai
Apzīmējums šai mākslai – GOTIKA – radies no itāļu teorētiķiem, kuru acīs jaunais virziens bija barbarisma (nekulturāla) izpausme. Itāļu māksla vienmēr sakņojusies klasikā – Grieķu un Romas tradīcijās. Šeit, godātais lasītāj, maza piebilde – mūsu “Tikšanās” seriāls sākās ar pirmkristiešu katakombām un agrākos, t.i., grieķu un romiešu laikus neapskatījām.
Par gotikas tēvu uzskata Francijas Sen Denī abatu Sužeru, vispusīgi apdāvinātu cilvēku, kas mākslā saskatīja Dievu un tādā veidā pacēlās pie Dieva.
Gotika – tas ir kas jauns, tas ir nākamais posms pēc romānikas. Tie ir citi gadi (13. – 15.gs.). Tie ir citi ekonomiskie apstākļi. Tas bija tā: beidzās feodālās attiecības un iesākās citi laiki, uzplauka tirdzniecība, līdz ar to attīstījās amatniecība. Pilsētas kļuva brīvas. Tās kļuva kā mazas valstiņas. Un tad bija svarīgi, ka visi no tālienes jau pa lielu gabalu redz brīvās pilsētas simbolu – baznīcu ar augstu torni.
Ja mēs atceramies iepriekšējo, romāņu baznīcu, to taču cēla kā cietoksni, kur briesmu brīžos patvērās vajātie. Bet gotikā – kalna galā un ar augstu torni. Jau Vecajā Derībā Ecēhiēla grāmatā 43. nodaļā 12.pantā pravietis tā rakstīja:
“Šāds ir par dievnamu pastāvošais noteikums: “Tam jāatrodās kalna virsotnē, un visam tā laukumam visapkārt kalnam ir jābūt šai apkaimē pašai svētākajai vietai! “Tāds ir par dievnamu spēkā esošais likums.”
Bet kā uzcelt augstu torni, kuru visi pa gabalu var redzēt? Ar romānikas celtniecības paņēmieniem to nevarēja, sienas varēja neizturēt, varēja sabrukt šaurais jumts un dižā smaile. Tādēļ ārsienu “atstutēja” – piemūrēja klāt akmens vai ķieģeļu stabu. Tas bija kā pretspēks – KONTRFORSS (vertikāli izvirzīta sienas daļa, kas nodrošina sienas stabilitāti vai uzņem pārsegumu – velvju horizontālo spiedienu). Līdz ar to sākās liela domāšana un aprēķini. Tas ir laiks, kad visu izšķir konstrukcijas.
Pēckara gados nācās redzēt sagrautos un izdegušos dievnamus. Pārsteidza, ka ēkām nebija sienu: tikai jumts, logu ailes un tādi savādi kāpņveida stabi starp logiem. Tie bija kontrforsi. Visa izdegusī postaža liecināja, ka būvei ir bijusi interesanta konstrukcija. Ribainais rēgs – kontrforsu un ARKBUTĀNU (ārējā balstarka, kura pārnes velves horizontālo spiedienu uz apakšbalstiem – kontrforsiem) pielietojumus liecināja, ka risinājums ir matemātisks un zinātnisks. Kas bija arhitekts? Kas cēla? Cik ilgi? Nu tagad padomāsim. Piemēram, mūsu Rīgas Domu sāka celt romāņu stilā no altāra (apsīdas) gala. Vēl šodien mūrī redzams baltais Daugavas akmens, vēlāk ķieģelis un redzamas smailarkas. Tā jau ir gotika. Tornis, tāds kāds ir šodien, ir barokāls (par to – BAROKU – turpmākajos žurnāla numuros). Kad 21. gs. beigās Domu remontēja, tad radās jautājums – kādus krēslus taisīt? Vai tādus, kādi bija trīspadsmitajā gadsimtā vai septiņpadsmitajā? Arhitekts E. Slāvietis, kurš vadīja remontdarbus, izlēma, lai krēsli, soli ir no 20. gadu simteņa, lai mūsu Doms ir kā savdabīga arhitektūras enciklopēdija.
Vai nu esam ieguvuši atbildi uz jautājumu – kurš cēla, cik ilgi? Jā, daudzas gotiskās katedrāles Eiropā cēla 300 un vairāk gadu.
Lai atceramies, ka romāņu mākslā raksturīgs bija pusloks logu un durvju pārsegumos. Tur bija pat savdabīgs apzīmējums – “puscirkuls”. Gotikā šo pusloku celtnieks saspiež un rodas smailarka – LAUZTA ARKA.
Ar šo brīdi iesākās varena revolūcija celtniecībā: jumta, torņa smagums sadalās un “noskrien” pa dažādiem ceļiem – kolosāli! Un mēs, visur tur, kur ir šāda konstrukcija, varam teikt – celtniecība gotikā kļūst par zinātni.
Visur, kur ir konstrukcijas, var runāt par gotiku. Citā gadījumā ir tikai mode, tikai gotiska dekorācija.
Dievnamos redzamas ir saišķu kolonnas. Tās sevī uztver no velvēm nākušu daudzu ribu spriegumu un atgādina teicienu, ka “viens žagariņš nav nekas, bet daudzi sīki kopā likti ir ļoti izturīgi”. Tā arī jumta smagums uztver katru koloniņu, kaut arī tā sīka, sīka, bet kopā sietas, tās nes lielu slodzi.
Gotikas raksturīgākās iezīmes
• celtnes tips – pilsētas katedrāle
• Izejmateriāls – akmens
• karkasa celtniecība
• celtniecība kā zinātne
• elementi:
smailloka arka, velvju galerijas
augsti, rozetveida logi, krāšņas vitrāžas
masīvi torņi
atdalītais kontrforss
• Detalizēts fasādes dekorējums
• Askētisms
Parīzes Dievmātes katedrāle
GOTIKA vecīgā
DOMA BAZNĪCAS ZIEMEĻU, DIENVIDU UN RIETUMU FASĀDE, TORNIS
DOMA KLOSTERA KRUSTEJA
JĒKABA BAZNĪCA
JĀŅA BAZNĪCAS DRAUDZES TELPAS FASĀŽU ARHITEKTŪRA
PĒTERA BAZNĪCAS FASĀŽU UN INTERJERA ARHITEKTŪRA, IZŅEMOT R FASĀDI UN TORNI
LIVONIJAS ORDEŅA PILS / PILSLAUKUMĀ / KONVENTA NAMS AR DIVIEM APAĻAJIEM UN DIVIEM ČETRSTŪRA TORŅIEM ( FASĀDES PĀRVEIDOTAS 18. UN 19. GS. )
DZĪVOJAMĀ ĒKA M. PILS IELĀ 21 / VIENS NO “TRIM BRĀĻIEM” /.
12. gadsimta otrajā pusē romānikas stilu arhitektūrā un mākslā nomainīja gotika. Šis laiks raksturīgs ar plaukstošu pilsētu, zinātnes un celtniecības attīstību. Pilsētas veidojās par reliģiskās, kultūras, politiskās un ekonomiskās dzīves centru. Tās vilināja tirgotājus, amatniekus, studentus (jo pilsētās veidojās pirmās universitātes); uz pilsētām pat tika pārcelti daudzi klosteri. Baznīca gan pilsētu uzskatīja par vietu, kurā plaukst netikumīgs dzīvesveids, jo pilsētā varēja nodarboties ne tikai ar amatniecību, tirgošanos un zinātni, bet tā bija arī zagļu, kropļu un ubagu mājvieta.
Lai kā, visraksturīgākā gotiskā stila izpausme veidojās arhitektūrā, kur to pieņemts iedalīt trijos galvenajos attīstības posmos:
o agrajā gotikā,
o dižgotikā,
o vēlajā jeb liesmojošajā gotikā.
Gotiskā arhitektūra ar tās tipiskāko celtniecības būves tipu – katedrāli – aizsākās Francijā, vēlāk to pārņēma Anglija, Vācija, Itālija. Katedrāle viduslaikos kalpoja kā sabiedriskās dzīves centrs, jo tajā ne tikai noturēja dievkalpojumus, bet arī lasīja lekcijas, un iestudēja mistērijas (vēlo viduslaiku teātra žanrs ar reliģisku tematiku). Bieži vien katedrālēs sēdes noturēja pilsētas padome un pat parlaments.
Viena no pirmajām un, neapšaubāmi, ievērojamākajām agrās gotikas celtnēm ir Parīzes Dievmātes katedrāle (Notre Dame de Paris) Francijā. Tās celtniecības darbi noritēja no 1163. līdz ap 1250. gadam un tā spilgtāk nekā jebkurš cits viduslaiku dievnams apvieno sevī divus laikmetus. Pēc plāna dievnams ir milzīga piecjomu bazilika (celtne, kas ir garena plānā, ar kolonnu vai stabu rindām gareniski sadalīta vairākās daļās – jomos, no kuriem vidējais ir augstāks un divreiz platāks) ar kori, prezbitēriju (apsīdas paaugstinātā centrālā – altārdaļa ar bīskapa krēslu un garīdznieku sēdekļiem malās), galerijām un divām kora apejām. Tās transepta (šķērsjoms, kas, šķērsojot celtnes vidusjomu un sānjomus, veido krustveida plānu) spārni nemaz neparādās celtnes ārpusē, toties skaidri iezīmējas jaunās gotiskās celtniecības principi – ārējie arhitektoniskie atbalsta elementi (kontrforsi un arkbutāni). Katedrāles fasādē vēl dominē romānikas arhitektūrai raksturīgais horizontālais dalījums, abās pusēs fasādei slejas masīvi, smagnēji it kā nošķelti (patiesībā nepabeigti) torņi. Savukārt pārējo fasādi vertikālā virzienā izceļ kontrforsi (vertikāls balsts, kas uztver velves horizontālo spiedienu) un vidējā joma (ar stabu vai kolonnu rindām nošķirta gareniska telpas daļa) un transepta (šķērsjoms, kas, šķērsojot celtnes vidusjomu un sānjomus, veido krustveida plānu) krustpunktā izveidotais slaidais, 90 m augstais zvanu tornis, bet horizontālā – galerijas (gara, šaura telpa, kas savieno celtnes atsevišķas daļas). Šāda kompozīcija kopumā veido trīs stāvus, un apakšējais balsta abus augšējos.
Apakšējais stāvs ir gluds, bez dekora; tā augšdaļa noslēdzas ar skulpturālu joslu (frīzi), t.s. “Ķēniņu galeriju”, kas stiepjas visā fasādes platumā. Tā ir daudzfigūru kompozīcija, kur skulpturāli atveidoti Vecās Derības ķēniņi, tāpēc figūrām bija valdnieku kroņi. Diemžēl, lielākā daļa no šī Parīzes Dievmātes katedrāles skulpturālā rotājuma krita par upuri revolucionāru atriebes alkām franču revolūcijas laikā, jo bija izplatījies uzskats, ka figūras ar kroņiem galvās ir Francijas karaļu tēli un tiem bija “jāzaudē galvas” tieši tāpat kā karalim Ludviķim XVI. Tas, kas katedrāles fasādes frīzes joslas skulpturālajā risinājumā ir redzams mūsdienās, ir 19. gs. restauratora Violē le Dika mūža darbs, ko viņš veltījis franču tēlniecības šedevru restaurēšanā un saglabāšanā.
Tā kā pasaulē vēl arvien notiek brīnumi, tad viens tāds tika piedzīvots arī 1977. gada aprīlī, kad Parīzes centrā strādnieku grupa, rokot pamatus kādai bankas ēkai, uzdūrās zemē ieraktai statuju atlieku kaudzei. Pēc šo atlieku izpētīšanas atklājās, ka tie ir 364 fragmenti no 18. gadsimtā nopostītajām Parīzes Dievmātes katedrāles fasādes skulptūrām! Lai gan šo figūru galvas bija smagi cietušas, tieši to savdabīgais liktenis bija palīdzējis saglabāt kādu īpatnību: atlieku atklāšanas brīdī uz skulptūru fragmentiem varēja redzēt krāsojuma un zeltījuma pēdas, kas droši vien būtu izgaisušas pēc ilgākas atrašanās dabas un laika apstākļu iedarbības sfērā.
Skulpturālās frīzes (“Ķēniņu galerijas”) ritmus atkārto virs tās novietotā balustrāde (terases nožogojums, kas sastāv no balustriem (neliela apaļa kolonna) un horizontālas margas), no kuras domīgi, it kā apsargājot celtni, noraugās himeras – fantastiski spārnoti zvēri un virs notekcaurulēm izveidotie fantastiskie putni.
Otrā stāva centrā, virs vidējā portāla (arhitektoniski vai skulpturāli veidota ieeja ēkā), izveidots milzīgs, gotikai raksturīgs rozetes logs (liels, apaļš logs ar radiālu akmens stiegru karkasu). Virs sānu portāliem turpretim atrodas parasti lieli logi, kuri katrs beidzas ar pārī savienotām smailloka arkām.
Fasādes trešo stāvu veido augsta, ažūra galerija, ko veido vieglas smailloka arkas, kuras balsta tievas, slaidas kolonniņas.
Transepta (šķērsjoms, kas, šķērsojot celtnes vidusjomu un sānjomus, veido krustveida plānu) abu spārnu fasādes izbūvētas vēlāk (1250. – 1270. g.), dižgotikas laikā, tāpēc liekas, ka tām gandrīz nemaz nav sienu, jo dominē tikai vertikālie gotiskās arhitektūras elementi.
Parīzes Dievmātes katedrāles rietumu fasādē ir trijās arkās esoši grezni portāli. Virs centrālā portāla attēlota Pastarās tiesas aina ar pirmajiem augšāmcelšanās un elles motīvos izmantotajiem kailtēliem kulta tēlniecībā, bet virs sānu portāliem – notikumi no Dievmātes un Sv. Annas dzīves. Rietumu fasādes ziemeļu portāla apakšējā joslā redzami sēdošu praviešu un ķēniņu tēli, vidū – Marijas augšāmcelšanās un portāla timpanonā (segments starp portāla durvju apmali un arkas loku) – Marijas kronēšana. Izcils gotikas tēlniecības paraugs ir arī 13. gs. beigās darinātais otrs katedrāles timpanons, kurā atveidots Sv. Stefana dzīvesstāsts. Tieksme pēc reālas dzīves tēlojuma vērojama arī daudzos mazāka izmēra ciļņos (viens no tēlniecības pamatveidiem, kur skulpturālais tēls veidots saistībā ar plakni), kas rotā katedrāles fasādi, piemēram, alegoriski attēloti mēnešu cikli vai zemnieki, kas strādā uz lauka – viņu tērpi, darba paņēmieni un rīki attēloti ļoti dabiski un patiesi.
Parīzes Dievmātes katedrāles iekštelpās 35 m augstais vidējais joms (ar stabu vai kolonnu rindu atdalīta gareniska telpas daļa) dominē pār maz izgaismotajiem sānjomiem. Arī centrālā joma sienas dalās trīs horizontālās joslās: apakšējo aizņem masīvas, pazemas kolonnas, kas tur arkas, kuras atdala galveno jomu no sānjomiem. Vidējo joslu veido galeriju plašās arkas, kuras kopā pa trim aptver arhivoltas (arkas posma ārējā apmale). Trešajā, augstākajā joslā izvietoti augsti, ar vitrāžām klāti logi. Kopumā iekštelpu plastiskais dekors ir atturīgs, izņemot kolonnu kapiteļu (kolonnu vainagojošā rotātā daļa, kas balsta pārsegumu) reljefos griezumus.
Parīzes Dievmātes katedrālē esot 8 tūkstoši sēdvietu un 20 tūkstoši stāvvietu, tās pirmo pamatakmeni ielika Ludviķis VII un pāvests Aleksandrs III, bet katedrāles celtnieku vārdi nav zināmi. Zināms tikai, ka 13. gadsimta 50. – 70. gados celtniecības darbus vadīja tēlnieks Žans Šels un Pērs de Montro, bet laikā no 1280. līdz 1330. gadam – Pjērs de Šels un Žans Ravi.