Baroks
Baroks ir stils, kas valdīja Eiropas mākslā no 16. gadsimta beigām līdz 18. gadsimta vidum. Tā galvenās iezīmes: formu plastiskums un dekoratīva greznība, krāšņums un ārējais spožums, kas savijas ar trauksmainu emocionalitāti, tāpat arī formu brīvība, kustība un monumentalitāte. Barokam raksturīgs dekoratīvs krāšņums, liektas līnijas un formas, gleznainums, gaismas efekti. Plašākā nozīmē baroks ir kultūras attīstības periods, kas, līdzīgi gotikai un renesansei, aptvēra arī sadzīves ārējās formas, filozofiskā un zinātniskā izklāsta īpatnības.
Vārda „baroks” izcelsme
Baroka etimoloģija [vārda izcelšanās] ir izvērsta un sazarota. Šā vārda nozīmi ir skaidrojuši vairāki autori dažādos laikposmos, un sākumā tam ir bijuši dažādi skaidrojumi. Itālijā vārds “baroks” tika lietots, lai norādītu uz sarežģītu un nepatiesu domu gaitu. Savukārt franču “baroque” saista ar portugāļu vārdu “barroco” un spāņu “barrueco”, kuri apzīmēja nepareizas formas pērli. Baroka māksla radās un visplašāk attīstījās tieši Itālijā. Lai gan baroks sākumā veidojās kā arhitektūras stils, vēlāk tas tomēr ietekmēja arī skulptūru, apģērbu un glezniecību. Itālijā baroku var iedalīt trīs posmos: agrīnajā barokā – no 16. gs. 80. gadiem līdz 17. gs. 20. gadu beigām, dižajā barokā – līdz 17. gs. beigām un vēlīnajā barokā – 18. gs. pirmā puse.
Agrīnais baroks
Par pirmajiem baroka meistariem pieņemts uzskatīt arhitektus Džakomo della Portu [Giacomo della Porta] un Domeniko Fontānu [Domenico Fontana].
Dižais baroks
Dižā baroka arhitektūras nobrieduma un uzplaukuma periods bija saistīts ar ļoti ievērojamiem meistariem – L. Bernīni, F. Boromīni, K. Rainaldi. Izcilākais dižbaroka mākslinieks bija arhitekts un tēlnieks Džovanni Lorenco Bernīni [Bernini]. Tēlotājā mākslā dižbaroka būtiskākā īpašība bija formu dinamikas un izteiksmības pastiprināšanās, gleznieciska greznība un spilgta krāsainība.
Vēlīnais baroks
17.gs. 60. gados sākās Itālijas baroka mākslas pēdējais – visilgākais posms, tā sauktais “vēlīnais baroks”. Tam bija raksturīga atraisītāka kompozīciju uzbūve, smalkākas figūras, arvien izkoptākas krāsu nianses un vēl izteiktāka dekorativitāte. Jauno tendenču redzamākais paudējs glezniecībā bija Džovanni Batista Gauli [Giovanni Battista Gaulli].
Baroks arhitektūrā
Baroku uzskata gan par baznīcas kungu, gan laicīgo valdnieku stilu, jo tas visspilgtāk izpaudās baznīcu un piļu arhitektūrā. Pilīs tika uzsvērts to reprezentatīvais raksturs: vērienīgas, krāšņas fasādes un ēku sānspārnu ietvertie goda laukumi. Interjerā dominēja plašas parādes kāpnes, zāļu anfilādes [telpas, kas savā starpā savienotas ar durvīm, un atrodas taisnā rindā citas aiz citām] un galerijas. Visi telpu apjomi bija pārpildīti ar dekoru, griezumiem, marmoru, nebeidzamām spoguļu rindām, gobelēniem un dekoratīvi alegoriskām ainām freskās un griestu gleznojumos.
Baroks tēlniecībā un dekoratīvi lietišķajā mākslā
Baroks kā stils sākās arhitektūrā, bet būtiski ietekmēja arī skulptūru un dekoratīvi lietišķo mākslu. Tēlotājā mākslā dominēja monumentālas dekoratīvas kompozīcijas ar reliģioziem un mitoloģiskiem sižetiem, arī parādes portreti, kas bija domāti interjeru izdaiļošanai. Baroka meistari, raksturojot varoni kā ekspansīvu cilvēku, lika tam uzstāties ar plašu, patētisku žestu. Raksturīga bija taisni izstiepta vai pacelta roka, kas pasvītroja varoņa psihes emocionālo bagātību. Tam pašam nolūkam kalpoja arī formu kuplums un pārbagātais kroku raksts. Baroka mākslinieks izvairījās no horizontālēm, vertikālēm, simetrijas un līdzsvara, jo kompozīciju būvēja uz diagonālēm, asimetrijas, formu trauksmainiem ritmiem un krāsu vai gaismu akcentiem. Tēlniecībā no bronzas, marmora, stikla un koka veidoja atsevišķas statujas vai statuju grupas, ciļņus plastiskam arhitektūras objektu dekoram, monumentus, krūšu tēlus, kapa pieminekļus. Ierasta bija robota virsma, gaismas un ēnas efekti.
Baroks glezniecībā
Pīters Pauls Rubenss daudzējādā ziņā bija tipiskākais flāmu baroka pārstāvis. Rubensa mākslas pamatvienība bija visas baroka stila galvenās iezīmes: jūtu pārsvars pār saprātu, formu dinamika un smalkas dekorativitātes izcēlums, reizē ar to meistara daiļrade bija ļoti savdabīga un reālistiska. Glezniecībā galvenie mākslas darbu pasūtītāji bija valdošā muižniecība un katoļu baznīca – tas arī nosacīja un ierobežoja spāņu glezniecības tematiku, kur galvenā tēma tika atvēlēta reliģiskajiem sižetiem. Starp laicīgajiem žanriem izcēlās vienīgi portrets, jo sadzīves tematika un klusās dabas tēlojumi guva ļoti mazu atsaucību. Vēl retāk sastopama bija ainava un mitoloģiskais žanrs.
Apģērbs baroka laikā
Tālaika cilvēki izceļas ar smagu parūku, pārspīlēti lepnu stāju, valdonīgu skatu. Viņu tērpi ir darināti no dārgiem, rakstainiem audumiem, gandrīz vienmēr ir efektīgi apmesti apmetņi.. Sevišķi strauji attīstījās greznumlietu ražošana un tirdzniecība. Bez mums jau zināmā brokāta, zīda, samta un mežģīņu ražošanas uzplauka cimdu, lenšu, zeķu, tafta, cepuru, apavu, pogu un vēdekļu manufaktūras. . Šajā periodā dominēja izsmalcinātība, greznība, daudz dekoru, rotājumu un krāsu. Krāsu, audumu saskaņotība tērpu padarīja gaumīgu, glezniecisku, vienlaikus neļaujot tam pārvērsties par krāsu plankumu sablīvējumu. Tālaika tērps atstāja prieka un jaunības iespaidu
Vīrietis.
Vīrieša tērpā mežģīnes lietoja vairāk nekā sievietes tērpā. Mežģīņu apkakles lika pat uz bruņām. Modē nāca spāņu dārgās zelta un sudraba mežģīnes. Tās izmantoja ne tikai kleitu, bet arī kamzoļu rotāšanai, kurus šuva no Brabantes audekla. Virsdrēbes gatavoja no smalka vilnas auduma, kā arī zīda un samta. Bikses baroka laikā kļuva platākas, izzuda frēzes. Tērpā lielāku nozīmi ieguva apakšveļa, jo starp piedurkņu griezumiem bija jāredz krekla smalkais audums. Zābaki kļuva īsāki, platāki, atlocīti pie apakšstilbiem un uz leju saplacināti. Tie padarīja gaitu amizantu, bet tāda bija modes prasība. Zem zābakiem vilka zīda, tām virsū kokvilnas zeķes ar mežģīnēm, kuras izkārtoja virs zābaka. Frizūras kļuva garākas, matus cirtoja. Kam nebija kuplu matu, tas nēsāja parūku. Modē nāca frizūra a la Cadenet. Šim matu sakārtojumam raksturīga vienā cirtā iesieta lentīte mīļotās dāmas iecienītajā krāsā. Bārdu vīriešiem noskuva, atstājot mazu šķipsniņu, bet ūsas saveidoja uz augšu. Cepures bija platas, ar lielām strausa spalvām. Modē bija platmale ar vienu uzlocītu malu, arī sievietēm.
Sieviete.
Sievietes tērps siluetā līdzinājās vīriešu apģērbam. Nedaudz paaugstināta vidukļa daļa, gari, kupli svārki ar skaistām, vienmērīgām ielocēm. Ļoti kuplas piedurknes ar bagātīgu rotājumu. Piedurkne beidzās ar manšeti, ko rotāja mežģīnes. Sievietes turpināja valkāt vienlaikus divas kleitas. Apakšējā bija no gaišāka, bet virsējā no tumšāka auduma. Virsējā kleita priekšpusē, sākot no vidukļa, no ņiebura, nebija sašūta, tāpēc vienmēr bija redzams apakšējā kleitas košums. Sievietes tērpa neatņemama sastāvdaļa bija liela, balta, ar mežģīnēm rotāta apkakle. Sievietes valkāja gaišas zīda zeķes. Kurpes bija ar nelielu papēdi, rotātas ar rozetēm un lentēm. Tērpu papildināja ar cimdiem un saliekamiem vēdekļiem. Pie jostas piestiprināja spogulīšus dārgos ietvaros. Modē nāca piekariņi, kreļļu virtenes, diadēmas, gredzeni. Sevišķi iecienītas bija pērļu rotas. Modē deniņu daļā bija sacirtoti mati. Frizūra bija šķirta ar celiņu, aizmugurē matus sapina bizē, kas tika kroņveidīgi izvietota uz pakauša. Arī frizūru rotāja ar pērlēm.
Dižais baroks
XVII gs. beigās sāka veidoties jaunā aristotātiskā māksla dižais baroks, kas iezīmējās ar pārblīvētu dekoratīvismu, svinīgumu un greznību. Tērps pārvērtās par nepārtrauktu gaismēnu spēli. Tērpa konstrukcija kļuva gandrīz neuztverama – audumā, mežģīnēs, lentēs pazuda cilvēka apveids.
Vīrietis
.Bikses ieguva nosaukumu pantalones. Pantalones bija taisnas, paplatas, sniedzās pāri ceļgaliem. Tās beidzās ar cilpām un bija sasietas ar lentēm. Modē nāca arī ringreves. Šajās biksēs tērpies vīrietis mūsdienu skatījumā izskatījās patiešām smieklīgs. Apakšējās bikses bija garākas, platas un sasienamas zem ceļiem. Virsū vilk otras bikses, kas bija īsākas un atgādināja svārciņus, rotātus ar mežģīnēm un lentēm. Tērpā ir daudz lenšu. Vīriešiem modē nāca žustokorps – pagara žakete līdz ceļiem ar lieliem piedurkņu atlokiem. Žustokorpam bija ap piecdesmit pogu un grezni rotātas kabatas. Platmales kļuva vēl lielākas un platākas, spalvas tagad bija ne tikai garas, bet platmales malu rotāja ar īsajā un pūkainajām muskat pīļu spalvām
Sieviete.
Kurpēm ir augsts, sarkans papēdis. Purngals bija taisns un plakans, to sauca par pīļu knābi. Svārki bija sarežģīts veidojums, jo patiesībā sastāvēja no 3 svārkiem. Virsējie – pieticīgie, otrie bija redzami zem pirmajiem – viltīgie, un trešie – slepenie. Virsējie svārki bija nedaudz pacelti, atsedza otros un sānos dekoratīvi tika sakrokoti un savilkti, bet aizmugurē pārtapa velcē. Korsete kļuva par patstāvīgu apģērba detaļu. Var uzskatīt, ka tā bija krūšturis no vaļa sariem, apvilkts ar dārgu audumu. Sieviešu zeķes un kurpes maz atšķīrās no vīriešu tērpa detaļām. Sieviešu kurpes bija smalkākas, papēdis tievāks un purngals šaurāks. Sievietēm modē nāca atkailināti pleci, ekstrēmi šaurs viduklis, savilkts ar korsetes palīdzību, 2 kleitas vai svārki vairākās kārtās. Piedurknes bija visgreznākā tērpa detaļa. Piedurknes sastāvēja no apmēram 5 dažādiem audumiem, kas mijās ar mežģīnēm. Grezna bija arī kleitas apakšēja daļa un velce – izšūta, rotāta ar pērlēm, lentēm un mežģīnēm. Frizūras kļuva arvien augstākas, diadēmas bija obligāts aksesuārs.
Parasto tautas pārstāvju apģērbs gan bija krietni pieticīgāks. Vīrieši valkāja vienkāršu žustokorpu, tam piedurknes bija 3 ceturtdaļu, taču atloki bija tikpat lieli. Platmales nebija tik platas un atlocītas, tās rotāja ar auduma strēmelēm, nevis ar spalvām. Parastie strādnieki nevalkāja ringreves, bet gan pantalones. Apavi bija pavisam atšķirīgi. Zābaki bija līdz celim, kurpes – zemas, platas, kā agrīnajā barokā, ar lieliem drēbes atlokiem. Sievietes parasti ģērbās svārkos un nēsāja galvassegas. Vienkāršo sieviešu piedurknes bija taisnas un šauras – krasi atšķīrās no galma dāmu apģērba. Apavi tādi paši kā vīriešiem.