Dadaisms – 1. Pasaules kara laika mākslas un literatūras virziens, kas veic buržuāziskas kultūras sabrukumu, pilnīgi visu vērtību pārveidojumu, lai mainītu cilvēku izpratni. Dadaisms, vai dada māksla – rupja, pārsteidzoša „atnimāksla”, kura radusies šausmīgos apstākļos, tā ir mākslinieku vilšanās Pasaules kara, Eiropas revolūcijas priekšā.
Eiropā vadīja Pirmā Pasaules kara šausmas. Cilvēka dzīvība nav nekā vērta, tā ir tikai lielgabalu gaļa, ieģērbta uniformā. Vārdi ir neko neizsakoši, noplicināti, un pastiprina sajūtu, ka cilvēka esība ir neloģiska, bezjēdzīga, absurda un atsvešināta. Jebkurš sabiedriskās saziņas līdzeklis deformē tiešo pieredzi, tātad melo. Realitāte ir pārāk gaistoša un haotiska, lai būtu iespējams tai piešķirt formu, tāpēc mākslinieku un literātu pūliņi atainot pasauli ir bezjēdzīgi. Pareizākais ceļš – klusēt vai aktīvi iesaistīties pasaulīgās darbībās. Karš iedragāja Eiropas kultūras idejiskos un ētiskos pamatus. Sabruka optimistiskā progresa mīts, pieauga anarhistisks un nihilistisks noskaņojums. Izveidojusies situācija un kara šoka radītais izmisums noveda māksliniekus līdz visas līdzšinējās sabiedrības, kultūras un mākslas totālai noliegšanai. Paralēli Pirmām pasaules karam aizsākās dadaisms. Pirmais sabiedrības un kultūras noliegšanas akts uzliesmoja Cīrihē, Šveicē 1916.gadā februārī, kur tolaik kā bēgļi uzturējās daudzi dažādu tautību rakstnieki un mākslinieki. Par dadaisma aizsācējiem uzskatāmi vācieši Hugo Balls (1886-1927), Rihards Hīlzenbeks (1892-1974) un Hanss Arps (1886-1966), kā arī rumānis Tristans Carā (1896-1963). Dažādu valstu mākslinieki, kuri skaļi sludināja, ka dzīvot mierīgajā Cīrihē un izklaidēties ir nesalīdzināmi labāk kā nogalināt vienam otru. Katru vakaru viņi salasījās kādā vecpilsētas namā, Cabaret Voltaire, lai deklamētu aloģiskus dzejoļus, veidotu skaņu uzvedumus un dejas izrādes, rīkotu izstādes. Priekšnesumiem bija raksturīgs dramatiskums un mākslas formu apvienojums (piemēram, dzejas lasījums, ko pavada bungu sišana, paralēlas uzstāšanās, teātris utml.). Kluba darbība izraisīja skandālu, tāpēc tajā pašā gadā tas tika slēgts. Vēlāk šiem pasākumiem viņi dos vārdu – Dada. Par grupas nosaukuma Dada rašanos ir vairākas hipotēzes. Viena vēsta, ka vārds “dada” nejauši atrasts franču Larousse vārdnīcā un nozīmē šūpuļzirdziņu, citas, ka grupas biedriem prātā palicis rumāņu Carā un Žanko savstarpējās sarunās dzirdamais “da, da” (jā, jā). Itāliešu valodā bērni tā saucot savu māti, bet angļi – tēti. Taču īstenībā šī vārda semantikai nav lielas nozīmes – jo bezjēdzīgāk šis vārds skanēja, jo labāk. Kā grupas apzīmējums pirmo reizi šis vārds tika lietots 1916. gadā iznākušajā, vienīgajā žurnāla Cabaret Voltaire numurā. Dada izveidojās par kustību. Pastāvēja arī citas dadaistu grupas, piemēram, Ņujorkas grupa, kuras sastāvā bija Marsels Dišāns (1887-1968) un Frānsiss Pikābija (1879-1953), Berlīnes grupa, kuras sastāvā bija Georgs Gross un Hannoveres grupa, kurā darbojās tikai viens cilvēks – Kurts Šviterss (viņš izveidoja tā saucamos “skaņu dzejoļus”). Dadaisma Parīzes grupa pastiprināti pievērsās tieši literatūrai. Izteikts šīs grupas līderis bija Andrē Bretons (1896-1966), kurš izdeva arī žurnālu “Literatūra”. Parīzes grupa izveidoja “automātiskās rakstīšanas metodi”, ko vēlāk plaši izmantoja sirreālisti, – rakstīt nedomājot.
Dadaisti apliecināja sevi visos mākslas veidos – viņi uzstājās ar aloģiskiem dzejoļiem, trokšņainu mūziku, teatralizētām izstādēm – koncertiem, kas bija tīšuprāt veidoti bezjēdzīgi un nereti izvērsās skandālā. Turklāt, dadaisma pārstāvju darbiem nebija nekādu kopīgu formālo iezīmju, jo viņi noliedza kaut kādu vienotu sistēmu vai stilu kā tādu. Tikai darbības sākumā dadaisti meklēja idejas ekspresionismā, kubismā un futūrismā un izmantoja tās saviem nolūkiem, bet, nostiprinājuši savas pozīcijas, nihilistiski noskaņotie avangardisti izvirzīja “antimākslas” ideju. Tā izpaudās, sākot izmantot parastus rūpnieciskus izstrādājumus (pārtikas iepakojumu kārbas, zobu pastas tūbiņas, kažokādu atgriezumus, velosipēdu riteņus u.tml.), atņemot tiem ierasto funkcionālo nozīmi un izstādot līdzīgi mākslas darbiem. Dadaisma izpausmē tradicionālā glezniecība tika aizstāta arī ar mākslas pieminekļu “atdzīvināšanu” jaunā veidolā.
Laikā, kamēr dadaisms izteica toreizējās Eiropas garīgās nepilnības, Vīnes ārsts neiropatalogs, psihiatrs, psihologs – Zigmunds Freids savos pētījumos meklēja atbildi, kā atklāt cilvēka zemapziņā paslēptos rīcības motīvus. Freida izveidotā psihoanalīze 20. gs. 20. gados kļuva gluži vai par modes zinātni, kas aizrāva pat tos, kuri ar zinātni vārda vistiešākajā nozīmē nebija nepavisam saistīti. Turklāt, psihoanalītiķi cīnījās arī par seksuālo brīvību un brīvdomību.Mākslinieki uzskatīja, ka sabiedrība, kas atbalsta tik cietsirdīgus noziegumus pati par sevi ir absurda un nav pelnījusi mākslas gandarījumu. Valoda un māksla, kas tikusi izmantota necilvēcīgās propogandas mērķiem, ir jāiznīcina, jo tā vairs nekad nevar vest pretim patiesībai. Dadaisti bija tas Eiropas kultūras ķēdes posms, kas plīsa pirmais. Dadaisti, vēlāk sirreālisti sludināja, ka pasaulē notikušās pārmaiņas izraisa šaubas arī par mākslas jēgu un mērķi. Tāpēc likumsakarīgi radās jautājums, vai ir jēga radīt jaunus mākslas darbus, vai tas vispār ir saprātīgi un attaisnojami. Ja dzīvei varbūt ir atvēlētas dažas dienas, tad nav jēgas radīt mākslas darbus nākamajām paaudzēm, labāk identificēt dzīvi ar īslaicīgo un gaistošo. Tikai darbības sākumā dadaisti meklēja idejas ekspresionismā, kubismā un futūrismā un izmantoja tās saviem nolūkiem, bet, nostiprinājuši savas pozīcijas, nihilistiski noskaņotie avangardisti izvirzīja „antimākslas” ideju. Tika uzskatīts, ka vienīgais ceļš uz sabiedrības garīgās veselības uzlabošanos ir piespiest to pakļauties Dadas šoka terapijai. Tika izdotas vairākas grāmatas un žurnāli, kas propagandēja absurdo mākslu, meklējot jēgu caur bezjēdzīgo, notika lekcijas un izstādes, kas ar savu blīvumu un agresiju dzina sabiedrību histērijā. Pasākumi tika rūpīgi plānoti. Publiku iepriekš sagatavoja, iestāstot tai kādus pieņēmumus un atziņas, kas pasākuma laikā tika brutāli sagrauti, piespiežot sabiedrību apjaust savu dzīves motīvu bezjēdzību un pasmejoties par to.
Mēs esam liecinieki, kā mainījās laikmeti ar tās vēsturiskajām un tikumīgām vērtībām, tā mainās arī māksla, atstājot aiz sevis veselas meistaru paaudzes, darbus, jaunas tehnikas. Dadaisms – viens no oriģinālām ekstravagantām plūsmām avangardes mākslā, modernisma virziens. Dadaisms bija virzīts pret visu pasaule, pat pret pašu sevi. Dadaisma māksla tika virzīta uz loģiskas domāšanas noraidīšanu, galvenais uzdevums bija iekļūt cilvēka dvēselē. Mākslas darbu veidojumu izaicināja nestabilitāte, bailes, neziņa, haoss, darbi bija caurvīti ar dziļu nihilismu. Tā laika darbu pamatā iekļuvušas nesavienojamas daļas ar mākslu. Galvena darbu tematika bija skandāls, nemiers pasaulē, divdomība. Likās, mākslinieks gribēja pilnīgi mainīt cilvēka domāšanu par pasaules uzskatiem, par mākslu, par dzīves vērtībām. Darbs bija virzīts uz cilvēka individualitāti. Māksliniekam bija jāpanāk tas, ka darbs ievelk sevī enerģisko potenciāli, pateicoties tam, autors iespaida skatītāju.
Dadaisma laikam raksturīgas kolāžas. Proti, kolāža nebūtu kaut kas jauns, bet dadaisti centās pierādīt, ka var rast ko jaunu, balstoties uz iepriekšējiem laikiem un tagadējiem notikumiem. Šī laika kolāža bija pārpilna ar pārdzīvojumiem. Emocionālais afekts – darba autora kliedziens skatītājam. Kolāžas pārstāv ikdienišķas uztveres pilnu postījumu, kas ir virzīta uz cilvēka pasaules uzskatiem. Likās, ka cilvēki ir aizmirsuši, kas ir māksla, jo tika izmantoti visi materiāli, kurus varēja atrast uz ielām, izgāztuvēs. Par izcilu mākslas darbu varēja uzskatīt salauztu zīmuli, netīrās drēbes. Ko gribēja panākt mākslinieks? Dīvaini, bet dadaistiem slava, bagātība nebija vajadzīga. Dada bija dumpis, sacelšanās pret bezjēdzīgo dzīvi. Ar absurdo ironiju, parodijām un ķecerīgajām provokācijām tā ne vien pārdzīvoja ētisko un estētisko normu izzušanu no sabiedrības vērtību sistēmas, bet rādīja arī izveseļošanās ceļu.