Sarkankrūtītis ieelpo mitro gaisu krūtīs. „Mitrs!” viņš nodomā.
Zaļās sūnas sētsvidū pamazām mostas.
Gaiss piepildās ar dzīvību.
Es eju pa meža taku. Zaļie koku zari lūkojas uz mani un dejo līdzi vēja maigās balss izdziedātajai dziesmai. Es apstājos un vēroju. Jā, koki ir laimīgi. Viņi ir laimīgi.
Es dziedu līdzi vējam un attopos blakus zvirbuļiem. Es esmu zvirbulis.
Zvirbulis plivina savus spārnus. Lēni un izteiksmīgi. Apsēžas koka zarā un raugās debesīs. Zvirbuļiem patīk raudzīties debesīs.
Debesīs ir mākoņi. Tie daudz var iemācīt. Tie ir mans iekšējais spēks – mākoņi. Maigi, spēcīgi un pilni ar nebeidzamu sajūsmu par pasauli.
Zvirbulis paceļas spārnos. Mēs lidojam un esam mākoņos.
Baltie mākoņi ieskauj mani savās maigajās plaukstās. Es skatos uz savu planētu no augšas. „Vai tiešām tā ir mana planēta? Debestiņ, cik tā ir laimīga!”
Es redzu jūru. Es aizveru acis un kļūstu par mazu, baltu oli jūras krastā.
Olis ir silts, viņa sirsniņa ir silta, jo mīļā Dieva radītie maigie gaiši zilās jūras viļņi glāsta oli kā mazuli, kas izsalcis pēc mīļuma. Guļot smiltiņās turpat, jūras krastā olis ir laimīgs.
Saules sildītajās smiltiņās ikkatra pēdiņa ir laimīga. Arī manas pēdiņas. Manas pēdiņas ir laimīgas vienmēr. Jo sevišķi brīžos, kad tās pamostas pavasarī, pavasara lietutiņa mākslas darbā – peļķē. Tad manas pēdiņas satiek citas un kopā ar klusajām un nerātnajām dubļu piciņām, kam tik ļoti patīk zīmēt gleznas uz rūcošajām četrriteņu kārbām, ka tās izmanto katru izdevību kaut ko uzmeistarot. Tās jau laikus gatavojas – jau no tāluma sadzird topošās gleznas metāla rāmja rūkoņu.
Metāla rāmis tikai priecājas. Nu tas ir krāšņs. Nu tā saimnieks zinās, ka daba ir atmodusies.
Gluži tāpat kā zaļajā un gaišajā parkā mītošā suņa saimnieks nezinās, ka viņa mīlulis ilgojas pēc mājām. Ilgojas pēc saimnieka, kurš ilgotos pēc viņa.
Kuš!
Pieneņu pļavā pamodās tējkanna. Redz, mūsdienās arī pļavās mīt tējkannas. To īpašnieki acīmredzot aizmirsuši, ka katrai lietai ir sava vieta. Nu, nekas, gan klusums viņus iemācīs.
Klusums vienmēr klusē. Tas ir skaistākais, kas ir dzirdams mežā – klusums, kas pilns ar noslēpumainu darbību. Nevis klusums, ko rada visklusāk strādājošā veļas mašīna, bet gan klusums, ko rada dzīvība.
Dzīvība, kuru radījis brīnums.
Es atveru acis un pamostos uz loga. Es esmu puteklītis. Mīļš un nemanāms puteklītis. Puteklītis ir draudzīgs. Viņš nevienam negrib darīt pāri. Viņš grib draudzēties. Tāpat kā mana planēta.
Mūsu planēta…