Saturs
Ievads 3.lpp.
1. Atmiņas vispārējs raksturojums 3.lpp.
2. Atmiņas procesi 6.lpp.
2.1. Iegaumēšana un uzglabāšana 6.lpp.
2.2. Reprodukcija 10.lpp.
2.3. Aizmiršana 12.lpp.
3. Atmiņas 14.lpp.
Secinājumi 18.lpp.
Literatūras saraksts 19.lpp.
Ievads
Atmiņa ir psihisks izziņas process, kurā cilvēks iegūst konkrētu pieredzi un var to izmantot savā turpmākajā darbībā. [2] Atmiņai ir ļoti nozīmīga loma gan cilvēka personīgajā, gan profesionālajā darbībā. Atmiņa ir gan informācijas kopums, kas ir uzkrājies cilvēka atmiņā, gan tas, kas vada cilvēka uzvedību. Un tā kā atmiņai ir tik ļoti liela nozīme cilvēka dzīvē, tad ļoti svarīgi ir lai cilvēks saprastu atmiņas procesu darbības īpatnības, lai pēc tam varētu tās izmantot savu atmiņu spēju uzlabošanai.
Mana referāta mērķis ir izpētīt, izanalizēt un aprakstīt atmiņas procesus, atmiņas attīstības likumsakarības un iespējas, kā arī atmiņas attīstību gan atkarībā no vecuma, gan atkarībā no atmiņas trenētības pakāpes.
Atmiņa ir process, kurā cilvēks iegaumē, uzglabā, reproducē un aizmirst kādu materiālu, domas, kustības, tēlus, t.i., savu dzīves pieredzi. Tātad atmiņas procesi ir materiāla iegaumēšana, uzglabāšana un reprodukcija nepieciešamajā brīdī, kā arī aizmiršana. Bieži vien cilvēki runājot par atmiņu neuzskata aizmiršanu par atmiņas procesu vai arī to uzskata par nelietderīgu un nevajadzīgu. Tomēr ir jāatzīst, ka arī aizmiršana ir ļoti noderīgs un pat brīžiem nepieciešams atmiņas process, jo mēs vienkārši neesam spējīgi saglabāt visu uzņemto informāciju. Cilvēks aizmirst lielāko daļu no saņemtās informācijas, saglabājot tikai to, kuru uzskata par nozīmīgu un sev svarīgu. Ir aprēķināts, ka atmiņā saglabājas tikai 1 % saņemtās informācijas – tā katram indivīdam ir atšķirīga un vajadzīga izdzīvošanas un pielāgošanās spējām. [1]
Atmiņas attīstība referātā ir aprakstīta gan atkarībā no cilvēka vispārējas attīstības, gan arī no atmiņas trenētības pakāpes. Apskatot atmiņas attīstību atkarībā no vecuma ir izdalīti vairāki vecuma posmi, kuros atmiņai ir konkrētas īpatnības un attīstības pakāpes. Tā referātā atmiņas attīstība atkarībā no vecuma ir iedalīta četros lielos posmos: līdz piecu gadu vecumam, pēc piecu gadu vecuma un atmiņas brieduma posmā, kā arī atmiņas attīstības pakāpe pēc 65 gadu vecuma, t.i., dzīves beigu posmā.
1. Atmiņas vispārējs raksturojums
Atmiņa ir procesu komplekss centrālajā nervu sistēmā, kam ir ļoti svarīga loma cilvēka dzīvē, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un var tās izmantot pēc vajadzības. Spēja saglabāt dzīves laikā iegūto informāciju ir viena no raksturīgākajām nervu sistēmas īpašībām, jo atmiņā uzglabāto informāciju, cilvēks var izmantot pēc vajadzības, jo informācija tiek izsijāta caur izvēles filtriem. Tas nodrošina to, ka informācija atmiņā tiek strukturēta un ierakstīta pēc tās nozīmīguma. It īpaši, ja cilvēks ir trenējis savu atmiņu, tad ilgāk saglabājas tā informācija, kas cilvēkam patiešām ir ļoti nozīmīga. [1]
To, ka atmiņai cilvēka dzīvē ir ļoti liela nozīme var pārbaudīt veicot nelielu eksperimentu. Iedomājoties kas būs, ja cilvēkam pēkšņi izzudīs visa atmiņa? Tad no rīta pieceļoties būs jāsāk mācīties staigāt, bet iemācīties būs gandrīz vai neiespējami, jo kustības, ja cilvēkam nav atmiņas, tūlīt pat aizmirsīsies. Cilvēkam būs jāmācās turēt rokā karoti un dakšiņu utt. Tātad ja cilvēkam nebūtu atmiņas, tad viņš pastāvīgi atrastos jaunpiedzimuša bērna stāvoklī, jo tieši atmiņa ir tā, kas dod informāciju cilvēkam, kā izturēties un ko darīt konkrētajā situācijā. Tāpēc atmiņu var nodefinēt, kā cilvēka iepriekšējās saskarsmes ar pastāvošo realitāti psihisko atspulgu rezultātu un to izmantošanu vēlākajā darbībā. [5] Tāpēc var teikt, ka atmiņa ir tas, kas saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni.
Atmiņai izdala četrus procesus – materiāla iegaumēšana, tā saglabāšana, reproducēšana (aktivizācija) un aizmiršana. Šie atmiņas procesi ir cieši saistīti ar atmiņas fizioloģisko mehānismu. Tā pamatā ir nervu saikņu izveidošanās, nostiprināšanās, uzbudināšanās un bremzēšana. Kā galveno veiksmīgu nervu saikņu izveidošanās pamatu var minēt kairinātāja nozīmīgumu cilvēkam. [8]
Šobrīd notiek intensīva atmiņas fizioloģisko pamatu izpēte bioķīmijas nozarē. Bet vispār atmiņu mūsdienās pētī vairākas zinātnes un kā galvenās var minēt: psihofizika, fizioloģija, bioķīmija un citas. Īpašu interesi izsauc arī cilvēka atmiņas izpēte sakarā ar datoru atmiņas organizāciju. Visas šis zinātnes mēģina pētīt un ieskatīties smadzeņu iegaumēšanas, saglabāšanas, reproducēšanas un aizmiršanas fiziskajos, ķīmiskajos un fizioloģiskajos mehānismos. [8]
Bet par atmiņas pētīšanas vēsturi var minēt tādu faktu, ka atmiņas izpēte ir viens no pirmajiem psiholoģijas virzieniem, kur tika pielietota eksperimenta metode – mēģināts izpētīt, izmērīt atmiņas procesus un apskatīt to likumsakarības. [8] Pie tam zinātnieki šos eksperimentus bieži vien veica paši uz sevis.
Atmiņa tiek klasificēta balstoties uz atmiņas parādībām. Atkarībā no atmiņas procesu mērķtiecības izdala divas atsevišķas atmiņas formas:
netīšā atmiņa – kad tiek iegaumēta informācija neapzinoties.
tīšā atmiņa – kad uzmanība tiek koncentrēta uz konkrētu lietu, procesu vai parādību. [4]
Atkarībā no analizatoru veida, signālu sistēmas vai smadzeņu zemgarozas atsevišķu daļu līdzdalības izdala sekojošus atmiņas veidus kas eksistē mijiedarbībā:
tēlainā atmiņa – saistīta ar tēlu, priekšstatu veidošanu un saglabāšanu atmiņā. Tā ir spilgti izteikta rakstniekiem, komponistiem, režisoriem un gleznotājiem.
vārdiskā atmiņa – novērojama tiem, kas labi iegaumē vārdus, dzejoļus utt.
emocionālā atmiņa – saistīta ar to, ka atmiņā ilgi saglabājas spilgti, emocionāli pārdzīvojumi.
kustību atmiņa – nodrošina mūsu darba, sadzīves un sporta kustības. [1]
Katrā darbības veidā norisinās visi atmiņas procesi. Bet dažādi darbības līmeņi saistās ar dažādu mehānismu funkcionēšanu – atmiņas sistēmas. Izdala sekojošas atmiņas sistēmas:
ikoniskā atmiņa – informācija tiek aizmirsta acumirklī.
īslaicīgā atmiņa – tā praktiski netiek pārraidīta ilgstošā atmiņā un ātri tiek izdzēsta (piemēram, telefona numurs ko cilvēks kā tikko izlasījis).
operatīvā atmiņa – informāciju atceras ilgāku laiku un tad tā tiek aizmirsta.
ilglaicīgā atmiņa – informācija glabājas tādā veidā, lai tā būtu pieejama izsaukšanai. Atmiņas pēdas jeb engramma kļūst stabilāka katru reizi, kad cilvēks izsauc informāciju atmiņā. [1]; [4]
Bez šiem atmiņas veidiem, formām un sistēmām vēl izšķir:
mehānisko atmiņu jeb asociāciju veidošana – saistīta ar informācijas grupēšanu pēc formālām pazīmēm, piemēram, pēc secības laikā un telpā, pēc ārējās līdzības utt. Mehāniskā atmiņa ir pārsvarā bērniem.
loģisko atmiņu – saistīta ar informācijas grupēšanu pēc būtiskām pazīmēm, ar informācijas iekļaušanu augstākās pakāpes jēdzienu un vērtēšanas sistēmās. Pārsvarā manāma pusaudžu vecumā. [1]
Atkarībā no individuāli-tipoloģiskajām atmiņas īpatnībām izdala atmiņas tipus. Tie veidojas no sekojošām kvalitatīvām pazīmēm, kas ir sastopamas dažādās kombinācijās. Galvenās un nozīmīgākās kvalitatīvās atmiņas tipus veidojošās pazīmes ir:
iegaumēšanas apjoms un precizitāte;
iegaumēšanas ātrums;
iegaumēšanas stiprums (noturīgums);
viena vai cita analizatora prioritāte. [4]
Šo individuāli-tipoloģisko īpatnību kvalitatīvo pazīmju sakopojumi dod daudz dažādus atmiņas individuālos tipus, kas atkarībā no tā, kura sensorā sistēma piedalās atmiņas procesā, izšķir:
redzes atmiņu – cilvēkam ir viegli atcerēties redzēto.
dzirdes atmiņu – cilvēkam viegli atsaukt atmiņā dzirdēto.
taustes atmiņu – tā bieži vien ir attīstīta neredzīgiem cilvēkiem.
ožas atmiņu – cilvēks, piemēram, ieraugot kādu ēdienu atceras kā tas smaržo.
garšas atmiņa – ieraugot ēdienu indivīds atceras kā tas garšo. [1]
Tātad atmiņa ir psihisks izziņas process, kurā cilvēks iegaumē, reproducē un aizmirst domas, tēlus, kustības, t.i., pieredzi. Tā ļauj cilvēkam darīt ikdienas darbības un nodarboties ar to, ko tas vēlas. Tātad bez atmiņas nav iedomājama ne cilvēka ikdienas dzīve, ne profesionālā darbība, ne izklaides.
2. Atmiņas procesi
Izdala četrus atmiņas procesus: iegaumēšana, saglabāšana, reprodukcija un aizmiršana. Bieži vien cilvēki domā, ka aizmiršana ir ļoti nevajadzīgs atmiņas process. Tomēr jāatceras, ka aizmiršana netikai “attīra” atmiņu no neizmantojamām zināšanām, bet arī atbrīvo vietu jaunām zināšanām un var palīdzēt atbrīvoties no nepatīkamās informācijas mūsu atmiņā. Tomēr, vajadzētu minēt, ka mūsu atmiņa nav ierobežota spēja iegaumēt, bet gan iespēja apzināti reproducēt mums nepieciešamo materiālu. [5]
Tieši tāpēc vajag tuvāk iepazīt un izpētīt visus atmiņas procesus, lai varētu attīstīt savu atmiņu, panākot, ka, vajadzīgajā, brīdī varam reproducēt tieši to informāciju, kas mums dotajā momentā visvairāk nepieciešama.
Jāatzīmē, ka visi atmiņas procesi, it īpaši tie trīs, kas saistīti ar informācijas saglabāšanu, ir savā starpā ļoti cieši saistīti, tādēļ, jo labāk ir veikta iegaumēšana, jo labāk norisinās tās saglabāšana un, jo labāk informācija tiks glabāta, jo vieglāk un pilnvērtīgāk varēs to reproducēt.
2.1. Iegaumēšana un uzglabāšana
Iegaumēšana – viens no atmiņas pamatprocesiem uz kura pamata noris cilvēka pieredzes uzkrāšana, jauno zināšanu saistīšana ar vecajām. Iegaumēšanu ir grūti apskatīt atsevišķi no uzglabāšanas, jo tieši no tā, cik ilgi cilvēks grib uzglabāt šo konkrēto informāciju, ir atkarīgs tas kā un cik rūpīgi cilvēks veiks iegaumēšanu. [3]
Uzglabāšana – materiāla uzkrāšana atmiņā uz īsu vai ilgāku laiku. [3]
Iegaumēšanas pamatā ir informācijas kodēšana. Iegaumēšanas procesu var iedalīt divos veidos: vai iegaumēšana notiek patvaļīgi, t.i., ar nodomu kaut ko iegaumēt, vai arī nepatvaļīgi, t.i., kad nav īpašs mērķis kaut ko atcerēties.
Nepatvaļīga iegaumēšana labāk notiek un saglabājas atmiņā, ja tas ir spēcīgs fizisks kairinātājs, piemēram, skaļa skaņa, spoža gaisma u.tml. Tāpat nepatvaļīgi labi iegaumē visu to, kas izraisa paaugstinātu orientējošu darbību, piemēram, cilvēks labāk atceras darbības pārtraukšanu vai atjaunošanos, netipisku parādību, tās kontrastu uz apkārtējā fona. Kairinātājus, kas ir ļoti nozīmīgi konkrētajam subjektam, piemēram, profesionāli nozīmīgi priekšmeti, labāk paliek atmiņā. Labāk arī cilvēks iegaumē to, kas ir cieši saistīts ar konkrētā cilvēka vajadzībām, kas ir to aktīvas darbības objekts, piemēram, cilvēks patvaļīgi, bet stingri un ilgstoši atceras uzdevuma noteikumus, kuru tas ir vairākkārt lasījis. [3]
Tomēr cilvēka darbībā bieži vien ir brīži, kad ir nepieciešamība speciāli iegaumēt kaut kādu materiālu, lai pēc tam to varētu reproducēt vajadzīgajā mirklī un apstākļos. Šī patvaļīgā iegaumēšana, kuras pamatā vienmēr ir mērķis – iegaumēt, t.i., notiek speciāla mnemoniskā darbība. Šāds apzināts un patvaļīgs iegaumēšanas process cilvēkam sāk veidoties samērā vēlu, pārsvarā laikā, kad cilvēks sāk mācīties skolā. [3]
Galvenie pamati veiksmīgai, patvaļīgai un apzinātai iegaumēšanai ir:
iegaumējamā materiāla nozīmīguma un jēgas izprašana;
loģiskās sakarības veidošana starp iegaumējamā materiāla atsevišķiem elementiem;
teksta plāna sastādīšana, pamatvārdu izcelšana;
materiāla shematizācija. [3]
Balstoties uz to, kā ir veikta iegaumēšana, notiek arī šī iegaumētā materiāla uzglabāšana. Uzglabāšana lielā mērā ir atkarīga no tā, vai cilvēkam šo informāciju vajadzēs izmantot un cik bieži un cik operatīvi viņam to vajadzēs izmantot. Piemēram, ja cilvēkam informāciju bieži vajadzēs izmantot, tad tā noglabāsies daudz savādāk ,nekā tā, ko viņš izmanto reti vai vispār iekalis vienai reizes kā to bieži dara studenti mācoties eksāmenam. Tāpēc nav brīnums, ka pēc tam šī informācija būs izgaisusi no atmiņas. [3]
It īpaši ir svarīga tās informācijas uzglabāšana, ko vēlāk cilvēks gribēs izmantot. Tāpēc ilgtermiņa uzglabāšanai, tāpat kā arhīvā, nepieciešama tāda organizācija, kas ļautu informāciju ne tikai klasificēt, bet arī reproducēt. Atmiņas uzglabāšanas veidus, atkarībā no iegaumējamā materiāla grūtības pakāpes un citām īpašībām, var izdalīt vairākus: [3]
telpiska organizācija – ļauj nodibināt saites un “atbalsta punktus” mūsu fiziskajā un sociālajā apkārtnē;
asociatīvā organizācija – kurā mēs grupējam elementus pēc kaut kādām vispārīgām pazīmēm, piemēram, ar vienu un to pašu lielo burtu, no vienas un tās pašas gramatiskās kategorijas vai arī pēc vienādām funkcijām;
hierarhiskā organizācija – šajā organizācijā mēs katru elementu pieskaitām vienam vai citam līmenim, atkarībā no tā vai tas atbilst kādai vispārīgai speciālai kategorijai. [4]
Rezumējot, varētu teikt, ka īpaši labi tiek iegaumēts tas materiāls, kurš ir bijis pakļauts aktīvai domāšanas iedarbībai, loģiskai apstrādei, vispārināšanai, sistematizācijai utt. Iegaumēšana ir daudz veiksmīgāka, ja tiek nodibinātas asociācijas dotajā materiālā. Iegaumēšanu atvieglo arī shēmas, tabulas un diagrammas, it īpaši, ja tās ir paša sastādītas.
Tāpēc iegaumēšanas procesā iegaumējamo materiālu vajag aktīvi reproducēt, sistematizēt un pielietot, nevis vienkārši veikt tā daudzreizēju atkārtošanu. To pierāda arī tas, ka loģiskā atmiņa ir 25 reizes produktīvāka nekā mehāniskā atmiņa.
Vācu psihologs H. Ebinghauzs pierādīja, ka cilvēks dzejoļus, kuros ir kāda jēga, iemācījās 9-10 reizes ātrāk nekā bezjēdzīgas zilbes. Bet franču zinātnieku Binē un Anrī eksperimentā, skolnieki no 100 vārdiem, starp kuriem nav nekādas saites, atcerējās 5, bet no teikuma, kas sastāv no 98 vārdiem un kurā var izšķirt 17 loģiski saistītas vārdu grupas, viņi varēja atcerēties 15 grupas. [6]
Tātad, tas viss pierāda, ka labāk ir patērēt vairāk laika, lai saprastu materiālu , nekā vienkārši to iegaumēt.
Gadījumos, kad materiāls nepadodas loģiskai apstrādei, vajadzētu izmantot īpašus mnemoniskos paņēmienus – radīt mākslīgas asociācijas.
Jāpiemin, ka, lai iegaumēšana būtu efektīvāka, jābūt uzmanības koncentrācijai. Tāpēc, iegaumējot kādu materiālu, vajag radīt apkārtējā telpā tādus apstākļus, kas novērstu uzmanības koncentrācijas zudumu.
Uzmanības koncentrācija zūd:
ja cilvēku steidzina;
ja nospiež kādi apstākļi;
ja rodas novērsošie faktori (skaļa skaņa, spilgta gaisma utt.);
ja pārtrauc;
ja ir jūtu pārpilnība;
ja ir nogurums vai gribas gulēt (noguruma, zāļu vai alkohola iedarbības rezultātā) [6]
Runājot par iegaumēšanu, var pieminēt vēl divus atmiņas fenomenus:
“malas faktors” – izpaužas, ka cilvēks labāk atceras no iegaumējamā materiāla sākumu un beigas, bet vidus elementi tiek iegaumēti daudz sliktāk. Tā pamatā ir retroaktīvā un proaktīvā bremzēšana.
Tāpat arī pētījumi pierāda, ka cilvēks viegli var iegaumēt un reproducēt var tikai 7+2 vienu no otra nodalītus elementus. [6]
Tāpat pie iegaumēšanas jāpiemin, ka pārejot no viena materiāla iegaumēšanas pie cita materiāla iegaumēšanas, nepieciešams 10-15 minūšu garš pārtraukums, kas ļautu novērst “malas faktoru”. Tas ir tāpēc, ka 10-15 minūšu garš pārtraukums novērš retroaktīvās bremzēšanas negatīvu indukciju. To apstiprina arī pētījumi. Pētāmie, kas 30 minūtes atpūtās, pēc tam varēja reproducēt 50-55% no iegaumētā materiāla, savukārt, tie, kas šajā laikā nodarbojās ar cita materiāla iegaumēšanu, varēja reproducēt tikai 25% no materiāla. [6]
Pētījumi tāpat pierāda, ka iegaumēšana notiek labāk, ja tekstu ne tikai izlasa, bet arī atkārto pēc kāda laika, un īpaši palielina iegaumēšanas kvalitāti, ja tekstu atkārto ar saviem vārdiem, kaut vai tikai domās. To pierāda Kanzasas Universitātē veiktais eksperiments ar trīs grupām. Visām grupām tika iedots vienāds materiāls: pirmā grupa to lasīja 4 reizes, otrā – 3 reizes lasīja un pēc tam vienreiz pārsprieda, bet trešā – 2 reizes lasīja un pēc tam 2 reizes kopīgi pārsprieda. Rezultāti pierādīja, ka vislabāk materiālu bija iegaumējuši trešajā grupā, bet vissliktāk – pirmajā. [6]
Runājot par atkārtošanas efektivitāti, jāmin, ka iegaumēšanu uzlabo, ja atkārtošana notiek 15-20 minūtes pirms miega un no rīta “svaigā” galvā. [6]
Tātad, viss augstāk minētais liecina, ka cilvēks labāk iegaumē materiālu, ja to ir loģiski apdomājis un izpratis. Bet loģisku materiālu, sevišķi ja tam ir liels apjoms, cilvēks labāk var iegaumēt, ja
sarežģītu materiālu sadala divās patstāvīgās daļās;
izprot katras daļas struktūru, nosaka saikni starp tās elementiem, īsi, bet saviem vārdiem, formulē katras daļas saturu;
nosaka daļu loģisko secību, ko parasti formulē ar konkrētu atbalsta vārdu sistēmu. [6]
Galvenais jautājums informācijas uzglabāšanā ir – cik daudz cilvēks var uzglabāt un cik ilgi? Jāsaka, ka, gan uzglabāšanas daudzums un ilgums ir atkarīgs no iegaumēšanas kvalitātes. Tas vēlreiz pierāda, ka visi atmiņas procesi savā starpā ir cieši saistīti.
Vēl pie iegaumēšanas un saglabāšanas jāmin, ka iegaumējamais materiāls, sevišķi, ja tas tiek bieži pielietots, neuzglabājas mūsu atmiņā nemainīgs. Tā pamatā ir tas, ka katrreiz reproducējot kādu materiālu mēs tam pievienojam kādas jaunas zināšanas vai kādu jaunu savu nostāju, un tāpēc, atkal to noglabājot atmiņā, tas tiek ierakstīts savādāks.
To, ka daudz lietderīgāka un efektīvāka ir iegaumēšana, kas ir veikta ar loģiskās domāšanas palīdzību, pierāda Nacionālā institūta pētījumi, saskaņā ar kuriem, cilvēka atmiņā saglabājas un viņš var atcerēties:
10% no lasītā;
20% no dzirdētā;
30% no redzētā;
50% no tā ko ir redzējis un dzirdējis vienlaicīgi:
70% no tā, par ko ir runājis;
90% no tā ko ir darījis un runājis vienlaicīgi. [6]
Tātad veicot gala secinājumus par materiāla iegaumēšanu un uzglabāšanu, var teikt, ka daudz efektīvāk un līdz ar to arī lietderīgāk ir iegaumēt materiālu, kas ir loģiski saprasts un sastrukturēts. Tas nodrošina arī daudz efektīvāku materiāla uzglabāšanu, un tā kā visi atmiņas procesi ir ļoti cieši viens ar otru savā starpā saistīti, tad tas vienlaicīgi arī nodrošinās sekmīgāku un kvalitatīvāku reprodukciju.
Galvenie faktori, kas nepieciešami sekmīgai informācijas iegaumēšanai un lielākai iespējamībai vēlāk šo informāciju atcerēties ir:
pauze – laiks iegaumēšanas procesā savas darbības apdomāšanai un apzināšanai;
atbrīvotība – uztrauktības, apspiešanas un saspringuma noņemšana sajūtas orgānu labākai darbībai, t.i., visas uzmanības koncentrēšana iegaumēšanai;
izvēles uzmanība – apzināšanās tieši kādu informāciju vēlas iegaumēt, kāpēc un uz kādu laiku;
asociācija – asociatīvas saites nodibināšana starp atmiņā ierakstītajiem objektiem, kas domās ir sadalīti pa pāriem, kā rezultātā var panākt to, ka atceroties vienu atcerēsies arī otru;
verbāla apstrāde – komentārs apgūtajam materiālam gan intelektuālajā, gan arī emocionālajā plāksnē. [6]
2.2. Reprodukcija
Reprodukcija, ko literatūrā bieži dēvē arī par aktivizāciju, ir atmiņas process, kurā operatīvā atmiņa atlasa no īslaicīgās un ilglaicīgās atmiņas tajās uzglabāto materiālu un novirza to uz cilvēka darbību. Bez reprodukcijas mēs nekad nevarētu uzzināt, ko un cik daudz mēs esam iegaumējuši un uzglabājam savā atmiņā. [3]
Materiāla reproducēšanas efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no tā cik organizēti materiāls ir iegaumēts un uzglabāts. Tieši reproducēšana ir tas pamatkritērijs, kas parāda iegaumēšanas kvalitāti. To pierāda tas, ka informācija vienmēr tiek reproducēta uz tās pašas struktūras pamata, kuras sastāvā tā tika iegaumēta. [3]
Un ir vienalga vai runa ir par to, lai atcerētos gada piekto mēnesi, vai atcerētos, kas ir Freids, vai arī, kas ir gravitācijas teorija. Katrā no šiem gadījumiem vajag griezties pie tā konteksta, kurā ir iekļauts no atmiņas reproducējamais elements. Tā pirmajā gadījumā vajadzēs pārskaitīt visus gada mēnešus sākot ar janvāri, otrajā gadījumā vajadzēs atcerēties to laikmetu, zinātnieka dzimteni un zinātnes apgabalu, ko viņš pētīja, bet trešajā gadījumā vajadzēs atcerēties tieši šis teorijas īpatnības un atšķirības no citām līdzīgām un savādākām teorijām. [3]
To, ka reproducējot materiālu no atmiņas lielu lomu spēlē konteksts, ir vieglāk atcerēties kādu elementu starp citiem, salīdzinot tos, nekā atcerēties kaut ko bez atbalsta punktiem vai arī bez objektiem ar ko varētu salīdzināt. Tāpēc arī iegaumējot svarīgi ir iegaumēto materiālu loģiski saprast, apdomāt, nodibināt tajā asociatīvas saiknes un sastrukturēt to.
Izdala vairākus reprodukcijas līmeņus:
atpazīšana;
atcerēšanās;
īstenā reproducēšana;
atmiņas. [3]
Atpazīšana ir process, kad cilvēks spēj reproducēt materiālu tikai tiekoties ar to atkārtoti. Izšķir gan pilnīgo, gan daļējo atpazīšanu. Tāpēc arī bieži lai cilvēks spētu reproducēt kādu materiālu ir jārada līdzīgi vai identiski apstākļi tam kādos notika materiāla iegaumēšana. [3]
Atcerēšanās ir kad reprodukcijas process ir saistīts ar grūtību pārvarēšanu, tas ir, ka, lai reproducētu konkrēto materiālu ir jāpieliek zināmas pūles. Grūtību pārvarēšana lielā mērā ir saistīta ar dažādu asociāciju nodibināšanu. Atcerēšanās ir augstāks reprodukcijas līmenis nekā atpazīšana. Tā kā atcerēšanās rezultātā informācija vairāk tiek izvilkta no neapzinātās sfēras, tad atcerēšanās efektivitāti palielina šādi paņēmieni:
jāpiesaista pēc iespējas vairāk asociācijas, kas ir saistītas ar doto materiālu;
jācenšas izmantot to pašu modeli pēc kura materiāls tika iegaumēts;
laika deficīta apstākļos nevajag tērēt laiku, lai atcerētos konkrētas detaļas, bet atstāt iespēju tās pieminēt vēlāk, jo pēc kāda laika tās var tikt “izstumtas” no neapzinātās sfēras. [3]
Īstenā reproducēšana ir gadījums, kad materiāls ir apgūts pamatīgi un tas atrodas cilvēka apziņā, un atcerēšanās rezultāts notiek bez problēmām un īpašas piepūles. [3]
Reproducējamie priekšmetu un parādību tēli ir priekšstati. Tie parasti ir iedalīti pēc uztveres veidiem (redzes, dzirdes utt.). Priekšstati tomēr nesniedz vienādi skaidru attēlojumu par visām priekšmeta īpašībām un pazīmēm. Ja kaut kādi priekšstati ir cieši saistīti ar mūsu darbību, tad to priekšplānā būs tās objektu īpašības, kas konkrētai darbībai ir visvairāk raksturīgas. [3]
Atmiņas priekšstati vienmēr ir ļoti vispārīgi īstenības tēli. Tajos saglabājas priekšmetu pastāvīgās un tiek atmestas gadījuma pazīmes. Tieši tāpēc priekšstatiem ir daudz augstāka izziņas pakāpe nekā sajūtām un uztverei. Tāpēc arī priekšstati ir pārejas forma no sajūtām uz domām. [3] Tomēr priekšstati vienmēr ir daudz bālāki un mazāk pilnīgi nekā uztvere.
Dažiem cilvēkiem daži priekšstatu tipi ir daudz spilgtāki un pilnīgāki, piemēram, māksliniekam parasti labāk attīstīti ir redzes priekšstati, muzikantam – dzirdes, dejotājiem – kustību utt. Bet dažiem cilvēkiem rodas pilnīgi krāsaini priekšstati jau pēc vienreizējas un neilgas objekta uztveres.
Vēl pie reprodukcijas ir jāpiemin tāda atmiņas īpatnība kā reminiscence. Bieži gadās, ka reproducējot materiālu tūlīt pat pēc iegaumēšanas, reproducējamo elementu skaits ir mazāks nekā reproducējot šo materiālu pēc kaut kādas pauzes. [3] Šī īpatnība būtu jāievēro gatavojoties eksāmeniem un pārbaudījumiem.
Tāpat vēl jāpiemin fakts, ka dažādi cilvēki vienu un to pašu notikumu reproducē savādāk. Tas ir saistīts ar konkrēta cilvēka priekšstatu īpatnībām, kā arī ar to, ka cilvēki konkrētajā notikumā uzmanību koncentrēja uz kādu īpašu tā detaļu.
Jāatzīmē, ka cilvēka atmiņa ir ierobežota vajadzīgā materiāla apzinātā reproducēšanā. To pierāda arī fakti, kas gūti ar hipnozes palīdzību. Tie liecina, ka daudzu pārdzīvojumu pēdas, kuras vairs nevar reproducēt un kas liekas jau aizmirstas, vēl arvien saglabājas mūsu atmiņā.. Piemēram, ja cilvēkam, kurš ir nohipnotizēts, iegalvo, ka viņš atkal pārdzīvo agras jaunības vecumu, tad viņš sāks runāt tādā pašā intonācijā, rakstīt tādā pat rokrakstā un pieļaut tādas pat gramatiskās kļūdas kā bērnībā.
Tātad reprodukcijas efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no iegaumēšanas un uzglabāšanas kvalitātes un atcerēšanās iespējas un apjoms ir rādītājs tam, cik daudz no apgūtā materiāla ir palicis atmiņā un cik daudz no tā cilvēks vajadzīgajā brīdī varēs izmantot
2.3. Aizmiršana
Aizmiršana ir atmiņas process, kura rezultātā notiek atmiņas “attīrīšana” no iegaumētā materiāla, tā atbrīvojot vietu jaunam materiālam. Aizmiršanas faktori ir cilvēka vecums, informācijas neizmantošana un tās raksturs, interference, motivācija. [2]
Aizmiršanas fizioloģiskais pamats ir pagaidu nervu saišu bremzēšanās (taču tās neizzūd pavisam, bet gan tikai apdziest.). [3]
Aizmiršana ir mērķtiecīgs process, ja ir runa par to materiālu, kuram nav būtiskas nozīmes. Tas tomēr attiecināms tikai pārsvarā uz zināšanām, ko neizmanto un kuras ir iegūtas skolā, universitātē utt. No tā var secināt, ka noteiktu zināšanu saglabāšanai atmiņā galvenais pamats ir nevis tikai atkārtošana, bet gan interese un arī aizraušanās ar doto priekšmetu. Tomēr sakarā ar neizmantotās informācijas aizmiršanu nevar nepieminēt tādu faktu, ka šajā likumsakarībā neietilpst kustības iemaņas un vairums to zināšanu, kas ir iegūtas agrā bērnībā, t.i., tajā periodā, kad smadzenes ir plastiskas. To pierāda tas, ka, ja cilvēks ir pratis braukt ar riteni, tad viņš to sekmīgi varēs izdarīt arī pēc 20-30 gadiem. Piemēram, jo agrāk bērns būs iemācījies kādu svešvalodu, jo grūtāk viņam būs to aizmirst.
Tomēr daudz svarīgāks aizmiršanas faktors ir interference, kas ir agrāk vai vēlāk iegūtu zināšanu pārklāšanās ar citām. Tas var būt arī process arī ar negatīvu rezultātu, kad tiek aizmirstas nepieciešamas zināšanas. Interferences rezultāts bieži vien ir kādas informācijas apgrūtināta atcerēšanās. [4]
Izdala divu veidu interferences:
proaktīvā interference – kad aizmiršana ir saistīta ar notikumiem, kas notikuši pirms kāda materiāla iegaumēšanas.
retroaktīvā interference ir tad, ja pēc viena materiāla iegaumēšanas uzreiz mēģina iegaumēt otru materiālu, līdz ar to nākotnē būs apgrūtināta pirmā materiāla reprodukcija. [4]
Tāpat pie aizmiršanas var pieminēt arī “malas faktoru”, par kuru tuvāk aprakstīts nodaļā par iegaumēšanu. [3]
No iepriekš pieminētajām atmiņas īpatnībās arī pie aizmiršanas var pieminēt 7+2. Tiek uzskatīts, ja informācija ir aizņēmusi visu īslaicīgās atmiņas apjomu (tas ir 7+2 informācijas vienības), tad jaunajai, kas tiks uztverta, nav kur fiksēties un tā “izspiež” kādu iepriekš uzņemtās informācijas vienību, kas tad arī izpaužas kā redzētā, dzirdētā u.tml. aizmiršana. [4]
Mūsdienu psihologi runā arī par motivētu aizmiršanu, kad subjekts mēģina “aiziet” no kādas situācijas nepatīkamajām pusēm. Pirmais par šādu aizmiršanas mehānismu sāka runāt Z. Freids, kas to sauca par aktīvo aizmiršanu. Šo parādību viņš skaidroja nevis kā gadījuma, bet kā reālu atmiņas pēdu bremzēšanu apziņas līmenī un par to izstumšanu uz zemapziņu, kur tās tiek uzglabātas ar nozīmīgiem enerģijas tēriņiem. [4]
Vispārējs aizmiršanas process norit samērā nevienmērīgi. Tā visintensīvāk aizmiršana notiek pirmajās dienās pēc iegaumēšanas, bet pēc tam aizmiršanas process palēninās. Šo procesu izpētīja H. Ebinghauzs, kurš to attēloja ar grafisku līkni. Pēc H. Ebinghauza līknes sanāk, ka pirmajās 48 stundās pēc iegaumēšanas cilvēka atmiņā saglabājas tikai 20-30% no sākotnēji iegaumētā materiāla, tas ir, cilvēks atceras tikai materiāla vispārīgo jēgu. [6]
Tāpat pie aizmiršanas var minēt aizsargājošo aizmiršanu, kas rodas galīgas pārpūles rezultātā, tā nodrošinot to, ka smadzenes un atmiņa netiek pārpūlētas bezgalīgi. [4]
Bieži vien cilvēki aizmirst vai ir aizslēguši sava dzīvokļa durvis, vai ir izdzēsuši gaismu promejot u.c. ikdienas darbības. Šī aizmiršana ir saistīta ar to, ka cilvēks šīs darbības dara automātiski un nepievērš tām lielu uzmanību, t.i., tās netiek izlaistas caur apziņu. Tāpēc cilvēkiem, kas nevēlas aizmirst vai ir aizslēguši durvis utt. Vajag vairāk uzmanības pievērs šīm darbībām, ieturot pauzi tās darot, t.i., apzināties un apdomāt šīs savas darbības.
3. Atmiņas
Atmiņas attīstība pēc pieciem gadiem. Piecu gadu vecumu vajadzētu sākt uzskatīt par apmierinošas atcerēšanās sākumposmu. Tieši ar šo vecumu bērnības iespaidi saglabājas uz visu dzīvi. Kaut gan ir liels skaits novērojumu par daļējām atmiņām, kas saistītas ar notikumiem otrajā un trešajā dzīves gadā. [7]
Nozīmīgas izmaiņas bērna atmiņas attīstībā, notiek līdz ar mācību uzsākšanu. Tādām izmaiņām, pirmkārt, pieskaitāmas ir iegaumēšanas ātruma palielināšanās un atmiņas apjoma augšana, t.i., priekšmetu skaits, ko var iegaumēt pēc vienreizējas atkārtošanas.
Vecākiem bērniem atmiņas apjoms palielinās. Visnozīmīgākās izmaiņas notiek atmiņas kvalitatīvajās īpašībās. [7] Viena no tādām izmaiņām ir pāreja no netiešas iegaumēšanas, kas ir tipiska daudz jaunāka vecuma bērniem, uz daudz tīšāku iegaumēšanu un atcerēšanos. Nodarbības, kuras notiek ar vecākiem bērniem, liek viņiem iegaumēt ne tikai netīšām, bet arī mērķtiecīgi.
Apzināts iegaumēšanas laiks. Apmācība prasa apzinātu iegaumēšanu. Pirmkārt, izveidojas tīri vārdiskas saites. Pakāpeniski attīstās loģiskā atmiņa, kura dominē vecākiem skolēniem. Pētījumi rāda, ka starpība starp pieaugušajiem un bērniem ir nevis tajā, ka jaunākie skolēni iegaumē mehāniski, bet tajā, ka iegaumēšana ir apdomāta, bet tā vairāk balstās uz acīmredzami uztveramām saitēm starp priekšmetiem un parādībām. Bez tam tāda vecuma bērniem vēl nav pietiekama pieredze iegaumēšanai, viņi nezin, ko vajag darīt, lai veicinātu iegaumēšanu. [7] Piemēram, viņi var grupēt domas, ja tam ir dots speciāls uzdevums. Izdomāt nosaukumus atsevišķām teksta daļām un pat sastādīt iegaumējamā materiāla plānu, bet nevar lietot visus šos iegaumēšanas līdzekļus bez īpašiem norādījumiem.
Tomēr 13-14 gadu vecumā un pat nedaudz lielākā vecumā, reproducēšanas kvalitāte ir sliktāka nekā pieaugušajiem. Tas ir pretrunā ar izplatītu viedokli, ka it kā bērni ir spējīgi labāk mehāniski iegaumēt, nekā pieaugušie. Tomēr eksperimenti pat ar elementāra materiāla iegaumēšanu parāda, ka visa vecuma bērniem iegaumēšanas spējas ir mazākas nekā pieaugušajiem. Parasti bērniem vajag vairāk atkārtojumu un vairāk laika reproducēšanai bez kļūdām. Bet bērni ilgāk saglabā atmiņā daudz lēnāk iegaumēto, t.i., viņiem pie daudz vājākām iegaumēšanas spējām iegaumēšanas stiprums ir augstāks. [7]
Literatūrā ir pieminēts, ka atsevišķi atmiņas veidi bērniem attīstās ar savādāku ātrumu. Ar mēģinājumiem ir izzināta šī attīstības kārtība. Tā zēniem vispirms labāk attīstās atmiņa uz priekšmetiem, pēc tam uz vārdiem ar redzamu saturu, dzirdamu saturu, tad uz skaņām, skaitļiem un beigās atmiņa uz pārdzīvotajām emocijām. Meitenēm ir dažas novirzes no šīs kārtības. No sākuma meitenēm attīstīta labāk ir un stiprāk izpaužas atmiņa uz vārdiem ar redzamu saturu, pēc tam uz priekšmetiem, vēlāk uz skaņu, uz skaitļiem un pēdējā vietā – atmiņa uz emocijām. [7]
Pēc datiem redzes atmiņa meitenēm attīstīta labāk nekā zēniem. Atzīmējama arī atmiņas attīstības tempu atšķirība gan vieniem, gan otriem atšķirīgos vecuma periodos – līdz 10 gadiem zēni ir priekšā meitenēm, starp 11 un 14 gadiem atmiņas attīstība meitenēm ir vidēji labāka. Sākot ar 14 gadiem zēni panāk meitenes un bieži atmiņas attīstības ziņā apsteidz tās. Tomēr nedrīkst uzskatīt to kā vispārēju noteikumu, tā kā ir daudz izņēmumu.
Atmiņas brieduma posms. Grūti risināms jautājums – kad atmiņas funkcijas sasniedz briedumu. Vieni uzskata, ka maksimums attiecas uz dzimumbrieduma sākumperiodu, citi – ka atmiņas spēju progresēšana notiek līdz 25 gadiem. Kā parāda slavena krievu psihiatra S.S. Korsakova pētījumi, atmiņa uzlabojas līdz 20-25 gadu vecumam, pēc tam tā turpina saglabāties vienā līmenī līdz 40-45 gadu vecumam, pēc kā tā pakāpeniski izdziest. [7] Tātad pārsvarā valda viedoklis, ka atmiņa attīstās līdz 25 gadu vecumam. Pēc tam seko stabilizācijas periods, par kura ilgumu arī nav vienota viedokļa. Zinātnieki uzskata, ka visu prāta spēju maksimāla attīstība novērojama vecumā līdz 50 gadiem, tāpēc arī atmiņa šajā periodā ir viskvalitatīvākā. Tomēr daudzu pazīstamu cilvēku biogrāfijas un fakti no ikdienas dzīves pārliecinoši parāda, ka cilvēki līdz pat dziļam vecumam saglabā prāta un atmiņas spējas. I. Pavlovs līdz pat savas dzīves pēdējai dienai (86 gadi) radoši darbojās zinātnē. Ģeniālais vācu dzejnieks Gēte deva cilvēcei savu nemirstīgo garadarbu “Fausts”, kad viņam bija 83 gadi.
Atmiņas spējas pēc 65 gadiem. Cilvēkiem , kuriem novecošana notiek harmoniski, instinktīvi spēj pielāgoties izmaiņām. Apgrūtina tas, ka dzīves laikā cilvēka ķermenis nepārtraukti izmainās. Vissmalkākās izmaiņas notiek mūsu smadzenēs, bet tās var kontrolēt, ja uztur prāta aktivitāti, Pie tam svarīgi ir nevis saglabājušos neironu skaits , bet to izmantošanas paņēmiens. Pētījumi parāda, ka cilvēki pārsvarā izmanto tikai 10% no smadzeņu potenciālajām iespējām. Apsverot domāšanas stratēģiju, cilvēki var izmainīt situāciju īpaši novecošanas laikā. [7]
Vecākiem cilvēkiem nepieciešams arvien vairāk laika, lai kaut ko iegaumētu vai atcerētos. Reakcijas ir palēninātas un no tā ir saprotams, kāpēc ir arvien grūtāk atrast atmiņas kartotēkā mums tik ļoti vajadzīgo informāciju. Bieži veci cilvēki atverot muti nevar atcerēties, ko gribēja teikt. Cilvēka refleksi kļūst arvien vājāki un prāts ne tik ātri saprot lietas jēgu. Tomēr veicot testus bez laika ierobežojuma vairākums gadījumu pierāda, ka veci cilvēki neatpaliek no jaunu cilvēku spējas spriest un viņu intelekta līmeņa.
Ja cilvēki sāk izjust vecuma iespaidu, viņiem vajadzētu izvairīties no steigas un tad viņi tāpat kā iepriekš varēs tikt galā ar lielāko daļu ierasto uzdevumu. Sakarā ar to , ka neizdodas kaut ko atcerēties, vajag saglabāt mieru un pacietību, jo vecumā tieši palēninās informācijas reproducēšana no atmiņas. Vajag dot laiku, lai smadzenes varētu darboties jaunajā ritmā un jāiemācās jaunās domāšanas stratēģijas, kuras varētu kompensēt ar vecumu saistīto reakcijas palēnināšanos. [7] To, ka vecu cilvēku atmiņa var būt augstā līmenī, ja veci cilvēki ir adaptējušies pie jaunajiem apstākļiem, pierāda tas, ka starp veciem cilvēkiem ir daudz vairāk šaha un krustvārdu mīklu minēšanas čempionu, nekā var iedomāties.
Tātad, ātrums prāta darbībai nav nozīmīgs. Tāpēc darbu var turpināt daudzi aktieri un intelektuāļi kam jau ir pāri 80, ja viņiem ir laba veselība. Tas pierāda, ka izmaiņas smadzenēs ir mazāk dramatiskas nekā ķermenī. Dažreiz tās notiek tik pakāpeniski, ka cilvēks tās bieži vien pat palaiž garām un neuztver tās kā problēmu.
Kā vēl vienu atmiņas attīstības aspektu, blakus atmiņas attīstībai atkarībā no vecuma, var izdalīt arī atmiņas trenēšanu, lai panāktu atmiņas uzlabošanos un atmiņas procesu lielāku kvalitāti.
Cilvēka atmiņa var sasniegt ļoti augstu attīstības līmeni jebkurā vecuma posmā, bet, lai to izdarītu cilvēkam ir jāievēro pareizs dzīvesveids un jātrenē sava atmiņa.
Tātad, ja cilvēks patiešām grib uzlabot savu atmiņu viņam jāievēro šādi trīs galvenie priekšnoteikumi:
vērīgums;
ieinteresētība;
trenētība. [7]
Vērīgums padara iegaumēšanu un līdz ar to arī reprodukciju daudz kvalitatīvāku. Vērīguma pamatā galvenais ir uzmanības koncentrācija. Tātad, ja vēlas palielināt atmiņas efektivitāti, cilvēkam vajag būt vērīgākam pret apkārt notiekošo.
Otrs priekšnoteikums ir ieinteresētība. Ja cilvēks vēlas uzlabot atmiņu, vajag panākt, lai gribētos atcerēties. Vajag censties sevi ieinteresēt. Tāpat ļoti nepieciešams sevi pārliecināt, ka iznākums būs labs. Cik liela nozīme labas atmiņas iegūšanā ir ieinteresētībai, liecina arī novērojums, ka to, kas nepieciešams iemīļotajā nodarbībā, parasti ikviens atceras lieliski.
Ja patiešām ļoti grib uzlabot savu atmiņu, tad ļoti daudz var panākt ar atmiņas trenēšanu. Tomēr arī par šo jautājumu ir divi pretēji viedokļi:
jo biežāk lieto atmiņu, jo mazāk tās paliek (dzīves pirmajos 20 gados iet bojā aptuveni 50% neironu, bet no 20-80 gadu vecumam vēl 30% neironu; tā pamato, ka veci cilvēki tik bieži daudz ko aizmirst, bet bērni tik labi iegaumē);
no atmiņas trenēšanas atmiņa tikai uzlabojas (uzskata, ka atmiņa ir jātrenē kā jebkurš cits ķermeņa muskulis). [7]
Daļēji pareizi ir abi viedokļi. Apgalvojums, ka atmiņas lietošana samazina atmiņu ir attiecināms tikai uz “zubrīšanos”, jo tā piegružo atmiņu ar nevajadzīgu , neapdomātu materiālu. Bet tas neattiecas uz mācīšanos, kad tiek iesaistīta arī emocionālā un loģiskā atmiņa. Tātad jāsecina, ka atmiņas trenēšana paaugstina atmiņas attīstības līmeni tikai tad, ja tā ir pārdomāta un nepārpūlē atmiņu, tā radot tās pārslodzi un nogurumu. Pie pareizas atmiņas izmantošanas ir iespējams sasniegt lielisku atmiņas attīstību, jo atmiņas spējas ir neierobežotas.
Kaut arī atmiņa tāpat kā citas organisma funkcijas līdz ar vecumu paliek vājākas, sakarā ar nervu šūnu aktivitātes un skaita samazināšanos, tad pareizi atmiņu trenējot ir iespējams, ka arī vectētiņa vecumā cilvēka atmiņa būs augstā līmenī.
Galvenie trenēšanas paņēmieni kā uzlabot atmiņas procesa kvalitāti ir aprakstīti jau iepriekšējās nodaļās. Kopsavilkumā var minēt, ka atmiņas attīstību var paaugstināt pielietojot šādus galvenos nosacījumus:
atkārtošana, bet tai ir nozīme, ja tā ir pareiza nevis vienkārša, daudzkārtēja atkārtošana;
vienlaicīga vairāku atsevišķu sajūtu orgānu izmantošana informācijas uzkrāšanai;
strādāt, darboties ar iegaumējamo informāciju, kur galvenais ir materiāla loģiska izprašana un sastrukturēšana pirms tā iegaumēšanas, kā arī mnemonikas paņēmienu apgūšana.
Tātad, var secināt, ka atmiņas uzlabošana un attīstīšana prasa lielu neatlaidību, prasmi organizēt darbu, t.i., tas aizņem noteiktu laiku, it īpaši sākumā, kamēr nav apgūti atmiņas attīstības paņēmieni. Tomēr, jāatzīmē, ka apgūstot šādus paņēmienus cilvēks iemantos labu atmiņu un būs apmierināts, ka vairs nevajadzēs žēloties un atvainoties par savu slikto atmiņu.
Secinājumi
Cilvēka dzīve bez atmiņas nav iedomājama, jo tieši atmiņa ir tā, kas nosaka cilvēka uzvedību un darbību. Atmiņā tiek apkopota visa cilvēka dzīves pieredze. Un, tieši atmiņa dod iespēju cilvēkam izmantot savu iepriekšējo pieredzi un iemaņas konkrētajā darbībā.
Šīs visas atmiņas iespējas nodrošina atmiņas procesi: materiāla iegaumēšana, uzglabāšana, reproducēšana un aizmiršana. Katram no šiem atmiņas procesiem ir savas konkrētas darbības īpatnības, kuru zināšana nodrošina šo atmiņas procesu augstāku kvalitāti.
Visi šie atmiņas procesi savā starpā ir cieši saistīti un bez kāda no tiem nav iedomājama atmiņa vispār, ja ar atmiņu saprot procesu, kurā cilvēks iegūst konkrētu pieredzi un var to izmantot nepieciešamības gadījumā.
Tā kā atmiņas procesi savā starpā ir cieši saistīti, jo kvalitatīvāk ir veikta iegaumēšana, jo kvalitatīvāk materiāls tiks uzglabāts. Bet, jo kvalitatīvāk būs tas uzglabāts, tātad arī iegaumēts, jo vieglāk un precīzāk būs to reproducēt.
Bet, galvenais secinājums no atmiņas procesu izpētes ir tas, ka, ja uzņemamais materiāls būs loģiski izprasts un sastrukturēts, jo labāk. To pierāda arī tas, ka loģiskā atmiņa, t.i., tāda, kurā ir iesaistīta arī domāšana, ir par 25 reizēm efektīvāka nekā mehāniskā atmiņa.
Par atmiņas attīstību atkarībā no cilvēka vecuma var teikt, ka nevajag sevi nostādīt tā, ka līdz ar novecošanu pasliktināsies arī atmiņa. To, ka arī vecumdienās atmiņa var būt laba, pierāda daudzu slavenu cilvēku piemēri. Tātad atmiņu vajag izkopt, trenēt, tad arī cilvēkam novecojot tā paliks labā līmenī.
Tātad galvenais secinājums ir tāds, ka atmiņai ir ļoti nozīmīga loma mūsu ikdienas personīgajā un profesionālajā darbībā, tāpēc cilvēkam vajag savu atmiņu trenēt un attīstīt, lai varētu uz to vienmēr paļauties.
Izmantotā literatūra
1. Valtneris A., Cilvēka fizioloģija – rokasgrāmata, Rīga: Zvaigzne ABC, 2004.
2. Latviešu konversācijas vārdnīca. 1.sēj., Atmiņa. Atmiņas apjoms., Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.
3. Erdmane I., Kazanovska I., Mūsu atmiņas iespējas, Rīga: Zinātne,1984.
4. Godfruā Ž., Kas ir psiholoģija 1.sēj. – Maskava,1996.
5. Jeņikejevs D.A. Vispārīgās un juridiskās psiholoģijas pamati. – Maskava, 1996.
6. Lapps D., Prasme atcerēties un aizmirst, Sanktpēterburga, 1995.
7. Meikšāne D., Psiholoģija mums pašiem, Rīga: RAKA, 1998.
8. Vorobjovs A., Psiholoģijas pamati, Rīga: Mācību apgāds, 1996.