Ievads
Edvarts Virza bija viens no brīvās Latvijas dzejniekiem un rakstniekiem, un viņš bija ļoti izcila personība. Taču E.Virzas personība un darbi vairāk nekā četrdesmit pēckara gadus bija noklusēti. Par viņu nerakstīja, viņa darbus neizdeva, taču Virzas grāmatas tika meklētas, par tām diskutēja, jūsmoja. Tikai pēc 1985.gada beidzot atļāvās atklāti un nopietni runāt arī par vienu no visizcilākajiem un vislatviskākajiem mūsu literatūras dižgariem – par Edvartu Virzu.
Biogrāfija
Edvarts Virza, īstajā vārdā Jēkabs Edvarts Liekna, ir zemgalietis. Viņa vecāki, zemnieki Juris un Anna, apprecējās pavisam jauniņi, 17 gadu vecumā. Abi vecāki bija turīgu Zemgales saimnieku dzimtas atvases.
1883.gada 27.decembrī Jelgavas apriņķa Salgales, agrāk Emburgas, pagasta Rāceņos, mātes dzimtas mājās, Lieknu ģimenē piedzima puika Edvarts, saukts par Eidi. Viņš bija vecākais no deviņiem bērniem (vēl pieci mira pavisam maziņi). Edvarta māsas – Emīlija un Zelma – vēlāk bija skolotājas, bet Valdis, Alīda, Valija, Kārlis, Ādolfs un Artūrs kļuva par lauksaimniekiem. Vecākiem piederēja turīgas lauku mājas.
Virzas dzimtajām mājām ir sena vēsture, bet tuvinieki – vitāli un mākslinieciski apdāvināti cilvēki. Tēva Jura Lieknas rokām klausīja gan arkls, gan vijole. Māte Anna Vīgante bija liela dainotāja un dancotāja. Īpaši jāuzsver vecvecāku loma dzejnieka bērnībā. Vectēvam Pēterim piemita bohēmiska daba un stāstītāja talants. Savukārt vecāmāte Anna bija tautas ticējumu, burvību, leģendu zinātāja. No viņas dzejnieks pārmantojis interesi par etnogrāfisko un mistisko. Virzas vecāki savu dzimtas māju saņem jau kā noteiktu dzīves, materiālu un tikumisku vērtību. Pārticību dzimtā no paaudzes uz paaudzi nodrošinājusi darba mīlestība un sīksta izturība.
Edvarts mācījās Salgales pagasta skolā un Bauskas pilsētas skolā. Mācījās labi un jau skolas gados bija guvis labu literāru skolu. Šajā laikā Virza sevišķi aizrāvās ar Puškina dzeju, to zināja no galvas un daudz deklamēja. Bauskas pilsētas skolu Edvarts Virza beidza 1901. gadā, un tad viņš atgriezās mājās. Šajā gadā dzejnieka tēvs manto Billītes, savas dzimtas mājas, uz kurieni tad arī pārceļas Lieknu ģimene. Materiālie apstākļi ir tik tālu uzlabojušies, ka Edvarts var palikt mājās un nodoties literatūrai. Negausīga lasīšana, pirmie dzejoļi skolā, sajūsminoties par Puškinu, franču valodas apgūšana mēneša laikā no pašmācības grāmatas, rakstīšana un tulkošana klētsaugšā – šai kaislībai atpakaļceļa vairs nebija. Lai gan jaunais Edvarts kādu brīdi pat centās klausīt tēva padomiem un veidoties par lietaskoku: 1902.gadā iestājas Rīgas pasta telegrāfa skolā. Tomēr monotonais darbs viņam nepatīk, un viņš no skolas izstājās. 1904.gadā Edvarts dodas uz Maskavu un klausās lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā. Maskavā Edvarts pavada tikai gadu, un jau 1905. gadā viņš atgriezās Billītēs.
Dzīvodams dzimtas mājās, pašmācības ceļā apguva franču valodu. Šajā laikā viņš pastiprināti sāka pētīt franču un krievu simbolistu un dekadentu dzeju, sāk arī sacerēt to pats. Gadi līdz Pirmajam pasaules karam ir šaubu, iekšēju konfliktu, sava dzejas stila meklējumu laiks. Tas ir arī laiks, kad jaunais dzejnieks jūtas vientuļš, jo viņu atbalsta tikai tuvākie draugi – V.Eglītis un V.Dambergs.
Karam sākoties, visa dzimta pošas bēgļu gaitām, bet kāda nomaldījusies lode 1915.gada vasarā nogalina Edvarta māti. 1916.gadā Edvarts kopā ar brāli Kārli iestājās karadienestā – strēlnieku 5. Zemgales pulkā, kuru komandēja latviešu kultūras un ideju atbalstītājs Jukums Vācietis. Šajā laikā viņš ieguva pulka dzejnieka slavu
1917.gadā, ienākot vācu frontei Latvijā, Virza atkāpjas uz Krieviju un apmetas Pēterburgā. Šeit, lai darītu zināmu sabiedrotajiem par krievu karaspēka postījumiem Vidzemē un Zemgalē, top publicistiski kaismīgs un dziļi analītisks raksts Izpostītā Latvija par Vācijas un Krievijas karu Baltijas telpā, par latviešu karavīru bezjēdzīgo varonību, cīnoties svešā armijā. Šajā gadā, kad četros kara gados izpostīto zemi ir sadalījuši divu lielvalstu karaspēki, kad notikusi traģiskā strēlnieku šķelšanās, kad liela daļa tautas izklīdināti bēgļu gaitās, Virza raksta: „Nava stāsta skumjāka kā stāsts par Latviju, kura, atstāta no draugiem un uzvarēta no ienaidniekiem, izpostīta un gandrīz bez dzīvības, guļ pie pasaules lielceļa, kas iet no vakariem uz rītiem.” 1918.gadā Virza tiek demobilizēts, un viņš dodas atpakaļ uz Latviju.
Latvijas valsts tapšanas laikā nepārvērtējamo nozīme bija tā laika presei. Tā bija tautas vienotāja, tautas garīgo un sabiedrisko centienu paudēja, kā arī iedvesmotāja. Laikrakstu veidošanā aktīvi līdzdarbojās daudzi pazīstami literāti, piemēram, Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters u.c. Arī Edvarts Virza bija viens no tiem literātiem, kas līdzdarbojās vairākos to gadu preses izdevumos. Viņš kaismīgi iestājās par tautas vienotību, bezkompromisa cīņu, kas vienlaikus bija arī cīņa par nacionālo kultūru. Laikrakstos tika publicēti Virzas raksti un dzejoļi – neviltoti, patosa un gaišas ticības piesātināti. Tie aicināja ikkatru mīlēt savu tēvzemi un ienīst ienaidnieku, tie drošināja neticīgos un vērsās pret izlīdzējiem.
Būdams klāt Latvijas vistumšākajos un kritiskākajos brīžos, Virza kopā ar pagaidu valdību 1919.gada janvārī atstāj Rīgu un dodas uz Liepāju. Tur viņš strādā laikrakstā Latvijas Sargs. Bet šī paša gada pavasarī, kad no Latvijas brīvvalsts Kurzemē bija atlicis tikai kuģis Liepājas ostā, uz kura patvērās pagaidu valdība, un kad gandrīz visa Vidzeme un Latgale bija lielinieku armijas ieņemta, Edvarts Virza no Liepājas caur Tallinu devās uz vienīgo tolaik vēl brīvo Latvijas pilsētu – Valku. Tur kopā ar O.Nonācu un J.Janševski Virza dibina dienas laikrakstu Tautas Balss. Savā īsajā pastāvēšanas laikā šis laikraksts kļūst par savdabīgu vēl nesalauztās Latvijas brīvības simbolu.
1918.gada rudenī Virza pārnāk dzīvot uz Rīgu un strādā laikraksta Latvijas Kareivis redakcijā, kurā strādāja arī tādi zināmi literāti kā Viktors Eglītis, Aleksandrs Grīns.
1919.gada rudenī Melngalvju namā dzejnieks ieraudzīja melnīgsnēju dāmu – dzejnieci Elzu Stērsti. Lai gan Virzas gēnos esošais Erots lika iemīlēties bieži, jaunie dzejnieki tomēr 1920.gada vasarā Jelgavā Annas baznīcā abi dzejnieki apprecas. Pēc kāda laika, 1922.gadā, viņu ģimenē ienāk meita, mazā Amarillis Dzintra Inese, kurai tēvs veltījis vairākus sirdskaidrus dzejoļus. Par viņa mūža neiespējamo mīlestību kļūst dzejniece Veronika Strēlerte. Virza fatālā nolemtībā pielūdz un dievina par sevi 29 gadus jaunāko sievieti. „Es jūtos briesmīgi vientuļš. Tu mani esi aizdedzinājusi, es degu kā sveķains celms naktī, un Tu skaties manā degšanā no tālienes ar vienaldzību, kā skatās kādā ērmotā parādībā,” raksta Virza 1937.gada 8.augustā Billītēs. Cieņa ir tas, ko jaunā sieviete spēj dāvāt pretī Virzas ugunij, tomēr Virzas vēstules V.Strēlerte rūpīgi glabā.
No 1921.gada līdz 1922.gadam Virza bija Latvijas Preses biroja vadītājs Parīzē. Atbraucis uz Franciju, dzejnieks jūt, ka ieradies savā otrajā dzimtenē, Franciju par otro dzimteni uzskatīja arī viņa sieva Elza Stērste. 1923. gadā Virza iestājās Zemnieku Savienības partijā. Šajā laikā Edvarts Virza sāk arī plaši runāt par saeimu, prasot vienvaldības nodibināšanu, jo stipra, vienota, sabiedrības vairākuma labprātīgi pieņemta valsts vara bija Edvarta Virzas politiskā pārliecība. Viņš arī publicē rakstus, kur uzstājās pret parlamentu un prasa Latvijai vadonību.
No 1923. līdz 1940.gadam bija laikraksta Brīvā Zeme literārās nodaļas vadītājs. Kādu laiku 30.gados bija arī Dailes teātra direktors un no 1934. līdz 1936.gadam bija Izglītības ministrijas mākslas nodaļas vadītājs.
Divdesmit Latvijas Republikas gadi ir arī Edvarta Virzas literārās darbības ražīgākie gadi. Trīsdesmitajos gados Virza devās trīs ceļojumos. 1930.gadā viņš atkal ceļo uz Franciju, 1932.gadā Virza dodas ceļojumā uz Atēnām, apmeklē Ungāriju, Dienvidslāviju un Bulgāriju, Rumāniju. 1934.gadā Virza apmeklē Padomju Savienību.
„1940.gada 1.martā nomira dzejnieks Edvarts Virza. Trīs mēnešus pēc viņa nāves sabruka Latvijas valsts,” raksta viņa mazmeita, rakstniece, tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure Pētergaiļa izdevuma Pēdējās dzejas priekšvārdā. Tajā apkopotas Virzas vēstules Veronikai Strēlertei.
Latvija no dzejnieka atvadījās Doma katedrālē, aktierim Veicam pie dzejnieka šķirsta lasot Doma baznīcas balādi: „Pieder man un manai tautai mūžīgākās dziesmas mūžs”.
Edvarts Virza bija Preses biedrības goda biedrs. Viņš apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa II šķiru, ar franču un itāļu ordeņiem. Viņa darbi – Straumēni, Kārlis Ulmanis, un Jaunā junda – izpelnījās Kultūras fonda godalgas, kas sniedza ne tikai morālu gandarījumu, bet arī jūtamu materiālu atbalstu. 1938.gada 15.maijā Virza kļuva par Tēvzemes balvas laureātu.
Raksturojums
Rakstnieks Anšlavs Eglītis savā atmiņu romānā Pansija pilī ļoti precīzi raksturo dzejnieku Edvardu Virzu. Par Virzas dzejas piederību kādai dzejnieku grupai viņš raksta: „Visvairāk Virzu kaitināja, ja kritika viņu iedalīja kādā „virzienā” vai „skolā”. Viņš bija diezgan godkārīgs, izmisīgi lauzās pēc patstāvības, cieši apņēmies kļūt par visu laiku lielāko latviešu dzejnieku, un nekas viņam nekremtās vairāk kā piederība pie kādas šejienes grupas. Vienīgi frančus un arī tikai ar zināmiem ierobežojumiem viņš bija ar mieru atzīt par saviem paraugiem.”
A.Eglītis romānā atspoguļo Virzas augumu, rakstīdams: ”Virza bija patiesi īpatna parādība. Ikviens, taisīdamies viņu sastapt, jau sagatavojās satikties ar maza auguma cilvēku, bet katru reizi nācās izbrīnīties, ka viņš ir tik mazs!” E.Virza romānā Pansija pilī tiek raksturots: „Virzas mazais augums tomēr bija robusti būvēts. Viņam bija spēcīgas rokas ar spīlēm līdzīgu spiedienu. Viņš labi peldēja un prata veikli un dziļi nirt, kā to reiz pieredzēju Alūksnes ezerā, kad viņš, muskuļains un fauniski spalvains, metās uz galvas no laivas ūdenī…”
Par Edvarda Virzas runas veidu un valodu Anšlavs Eglītis raksta: „Līdzko Virza sāka runāt, viņa sparīgā valoda, asā ironija, galliskās divdomības un rabelēziskās hiperbolas ar uzviju izlīdzināja auguma trūkumus. Viņš allaž vadīja sarunas, viņa skanīgā balss piepildīja telpu, viņa sparīgums aizrāva. Tikai īsu brīdi valodas viņa klātienē kavējās pie ikdienišķīgām lietām. Gluži nemanot viņš tās pievērsa mākslām un dzejai, un drīzi vien atskanēja pa citātam, un, raugi, jau Virza sāka deklamēt, un visi apklusa un klausījās kā apburti.”
Virzam ļoti patika deklamēt savus dzejoļus, viņš „nekad nelasīja no lapas vai grāmatas, bet tikai no atmiņas, un tā viņam bija gluži neticama”. Edvarda deklamēšanas stils aizrāva klausītājus: „Virza nemeklējās pēc loģikas, dažādības vai noskaņām, bet gan pēc pacilāta, rāvēja, dimdīga ritma. Patoss un „uzpūsta” pacilātība ir bīstamas lietas, bet Virza to pielādēja ar tik negantu sparu, ar tādu enerģijas virmojumu, lepnu un gaviļpilnu noreibumu, ka tam nebija iespējams pretoties. Viņš droši iznira savā dzejas vilnī un uzlidinājās ar to pāri visām realitātēm, viņa patoss kļuva īstā un vienīgā mākslas realitāte. Viņam bija spēcīga balss un nesalīdzināma ritma izjūta.”
Virzas darbu būtisko atšķirību A.Eglītis atspoguļo savā romānā sekojoši: „Virzas dzejiskajam patosam piemita īpata pārjaunotāja īpašība: rotaļīgiem mīlestības dzejoļiem tas piešķīra kaislīgu versmi, elēģijām izmisīgu smeldzi, domu dzejai pravietisku svinību, dabas aprakstiem ne šīs pasaules rēgainību un cīņas pantiem lepnas ziedošanās joņus, kas tik dzīvi sauca atmiņā vēl nebūt tik senos, slavas pilnos brīvības cīņu gadus. Kā patriotisks dzejnieks Virza ilgu laiku bija bez līdziniekiem…”
Darbi
Edvarta Virzas rakstniecības devums sadalāms divos iezīmīgos posmos. Pirmajā viņš apdzied sievietes miesu un mīlestību, pieskaras dažādu dievību formām un tēliem. Šajā laikā maz vēl ir no Zemgales dzejnieka.
Otrs posms Virzas rakstniecībā iezīmējas aptuveni Pirmā pasaules kara gados. Līdz ar Latvijas Republikas nodibināšanu Virzu var dēvēt par Zemgales dzejnieku. Varbūt tā ir dzejnieka mātes traģiskā nāve, varbūt tās ir tautas brīvības cīņas, kas liek vairāk ieskatīties pašu zemē un debesīs, cilvēku dzīvēs.
Edvarts Virza sevi latviešu literatūrā vispirms piesaka kā dzejnieks. 1906.gadā Virzas pirmie dzejoļi sāk parādīties žurnālā Dzelme. Pirmā publikācija ir dzejoļu cikls Nakts dziesmas, kuru ievada moto: „Cik pasaule ir dziļa, To nakts tik zināt drīkst.” 1907.gadā tiek izdots viņa pirmais, visai skandalozais, izteikti modernistiskais dzejoļu krājums Biķeris, ko dēvē par pirmo erotiskās dzejas krājumu latviešu valodā. Neviens nešaubījās, ka latviešu literatūrā ienākusi jauna, spēcīga personība. Virzas debijas krājums Biķeris izsauca pamatīgu sašutumu latviešu literārajā vidē. Erotika bez mazākās latviskās kautrības – sajaukta gulta un mēness apspīdēti baudā savīti ķermeņi. Rīgas Latviešu biedrībā spriež, ko iesākt ar šo krājumu un pašu autoru. Kāds ierosina izpirkt visu metienu un sadedzināt. Virza to atzīst par labāko uzslavu, lai arī redzēts sadudzis sēžam pie tēvamāsas. Ir arī daži labvēļi, kas jauno literātu atbalsta un sarūpē iespēju tulkot franču autorus de Misē, Bodlēru, Verlēnu u.c.
Nākamajā krājumā Dievišķās rotaļas (1919), tāpat arī tulkojumos Virza atklājās kā estēts un franču kultūras entuziasts. Turpmākajos krājumos – Laikmets un lira (1923), Skaidrība (1927) un Dzejas un poēmas (1933) – Virza tuvinājās jaunklasicisma poētikai, apdzejodams stabilas vērtības: zemnieka darbu, saskaņu ar dabu, patriotismu.
No 1915. līdz 1922.gadam top Virzas tēlojumi, kas vēlāk ievietoti krājumā Zaļā Zemgale (1923). Šo krājumu var uzskatīt par Straumēnu priekšteci.
1920.gadā Virza saraksta poēmu Marselīne Nevermore, ko velta dzejniecei Elzai Stērstei. Šī poēma uzrakstīta ar sapņu vieglumu un apdzied visšķīstāko mīlestību.
Ludis Bērziņš 20.gadsimta 30.gados trāpīgi teicis, ka „erotika ir Virzas dziesmās alfa un omega”. Taču otra tikpat spēcīga Virzas daiļrades tēma ir Latvijas mīlestība. Viņš raksta apceres par izcilām Latvijas personībām. Virza sāpīgi pārdzīvoja Latvijas sašķeltību 30.gados, tādēļ svinīgajos pantmēros heksametrā, sešpēdu jambā un astoņpēdu trohajā sacerēja balādiskus, nacionālpatriotiskus tēlojumus, kuros slavināja sentēvu tikumus un saskaņu. Straumēni (1933), vienīgais prozas darbs latviešu literatūrā, kas saukts par poēmu, ir šī virziena augstākais vainagojums. Virza nekļuva par Billīšu saimnieku, bet atdeva „parādu” ar netrūdošu pieminekli tēva mājām, Straumēnos pārceļot Billītes kā kosmosa mikromodeli mītiskā laikā un telpā.
Meita Amarillis atceras, ka tēvs agri no rīta ienācis istabā ar dzejoli rokās un teicis: „Paskatieties, ko esmu uzrakstījis. Kāds it kā vadīja manu roku…” Bija tapis Virzas leģendārais dzejolis Baiga vasara (1939). Tajā dīvaini savijās gan personīgās dzīves dramatiskās izjūtas, gan priekšnojautas par savu nāvi, gan Latvijas likteņa pravietojums.
Dzejas krājumi
Biķeris (1907)
Dievišķīgās rotaļas (1919)
Laikmets un lira (1923)
Skaidrība (1927)
Dzejas un poēmas (1933)
Pēdējās dzejas (1941, pēc autora nāves sakārtojusi un izdevusi Elza Stērste)
Atsevišķi izdotās poēmas
Hercogs Jēkabs (1924?)
Karalis Nameitis (1924)
Proza
Zaļā Zemgale (1923)
Straumēni (1933)
Publicistika
Laika dokumenti (1920)
Laikmeta dokumenti (1930)
Zem karoga (1935)
Jaunā junda (1936)
Atdzejojumi
Emila Verharna Dzīves sejas (1920)
Franču lirika 19.gadsimtā (1921)
Franču renesanses lirika (1930)
Nobeigums
Mīlētājs, patriots, Straumēnu Latvijas bojāejas pareģotājs Edvarts Virza par pseidonīmu bija izvēlējies vissīkstāko un dzīvelīgāko nezāli. Viņa raksturs, viņa darbi, viņa dzīve pilnībā atbilst šim izvēlētajam pseidonīmam. Četrdesmit gadus padomju vara centās iznīdēt visu, kas saistīts ar Edvartu Virzu. Tomēr nespēja iznīcināt dzīvotgribošos asnus, Edvarta Virzas darbus joprojām zina un lasa.
Tēzes
Dzejnieks Edvarts Virza (1883. – 1940.) bija ievērojams liriskās dzejas pārstāvis Latvijas pirmās brīvvalsts laikā.
Virzas radinieki, vitāli un mākslinieciski apdāvināti cilvēki, ļoti iespaidoja Edvarta pasaules uzskata veidošanos bērnībā un talanta attīstību.
Anšlavs Eglītis savā atmiņu romānā Pansija pilī ļoti trāpīgi raksturojis dzejnieka Edvarta Virzas ārējo izskatu, attēlojis dzejnieku kā īpašu deklamētāju, kā labas atmiņas īpašnieku, kā izcilu franču un krievu dzejas pazinēju.
Edvarta Virzas rakstniecības devums sadalāms divos iezīmīgos posmos: pirmajā viņš apdzied sievietes miesu un mīlestību, pieskaras dažādu dievību formām un tēliem, otrajā – dzejnieks ir spilgts dzimtenes mīlestības apdzejotājs, spilgts patriotisma, Latvijas valsts un latviskuma cildinātājs.
Straumēni, vienīgais prozas darbs latviešu literatūrā, kas saukts par poēmu, ir nacionālpatriotiskā virziena, kas slavināja sentēvu tikumus un saskaņu, augstākais vainagojums.
Izmantotā literatūra
– Milzere M. u.c. Literatūra 8.klasei. – R.: Zvaigzne ABC, 1999.
– Adamaite U. Virzas dārzi. – R.: laikraksta Diena pielikums nedēļas žurnāls Sestdiena, 9.-15.decembris, 2006.
– lv.wikipedia.org
– www.google.lv