Epifānija.
Sveiki!
Es saucu klusumā…
Neviens man neatbild. Klusums ap mani tik skaļš…
Tas dur ausīs un plēš mani uz pusēm.
Sveiki!
Es saucu vēlreiz.
Tikai auksta atbalss atduras pret mani. Kā stikla kastē, kā visdziļākajā okeāna bedrē.
Klusums visapkārt ir tik skaļš, ka kliedz man galvā. Tas nav paciešams!
Tik nežēlīgi biezs klusums, tik biezs, ka tajā var peldēt.
Peldu.
Uz muguras, uz vēdera, uz kājas īkšķa.
Bet te, kas tad tas?!
Vai kaut kur pele negrabinās?
Nē, man tikai izklausījās…
Joprojām karājos šajā saspiestajā klusumā. Tas saspiež mani tik mazu kā skudru, tik mazu, ka manis vairs nav…
Un tā tas paliek.
Šis klusums.
Tukšums.
Nekas…
Kā lai es to apturu?
Vai man skaļi kliegt, lai vairs nebūtu šis nāvējošais klusums?
Vai kāds mani sadzirdēs?