Jūs stāstāt patiesību no tīras sirds, bet jums netic. Vai tas nav rūgti? Jo vairāk taisnības, jo vairāk ticības tai. Un jo mazāk baumu un dumju sarunu.
Ja izanalizēsim tikai to, kas saistīts ar māņticību, var nonākt pie interesantiem secinājumiem, taču pa plauktiņiem tos vienalga salikt nespēsim. Pārāk dziļa tēma.
Te nav domāta ticība Dievam. Šajā ziņā ir vai nu ticīgie, vai ateisti. Trešo plauktiņu varētu atvēlēt neitrālajiem. Kādreiz mums uztiepa Ļeņina vārdus, kurš apgalvoja, ka viņš spējot ticēt tam, ko nezinot. Bet zināšanas ir ticības pretstats. Šos vārdus var izmantot arī šodien māņticības, mistikas, ezotērikas un pseidoreliģiskās sektantiskās filozofijas dažādās izpausmēs. Tieši šajā jomā mums nav nekādu zināšanu, tur ir tikai ticība. Un tur iesācējam ticības stiprināšanai piedāvā pašradītas naivas grāmatiņas.
Kur slēpjas māņticības galvenais avots? Pirmskristietības laikā? Ilgstošā padomju aizliegumā uzdot pat jautājumus? Atceros, kā pirms kinoteātra “Liepāja” slēgšanas pie mums brauca un uzstājās dziedniece, ja atmiņa mani neviļ, Ņina Guļina. Tādi šarlatāni pamanās uzrādīt pat sertifikātu. Grūtāk tiem klājās, kad domes sastāvā bija trīs ārsti, kuri ātri vien mācēja tos atburt. Nu, lūk, šī Ņina visām alkoholiķu sievām lika nākt ar degvīna pudeli, kurai pēc dažādām burvestības manipulācijām būtu jāattur vīri no visādiem dzērieniem. Un gribētāju bija pārpārēm. Pārpildīta zāle. Un lekcijas klausījās pavērtām mutēm.
Pagājušajā gadā brīnumainu glābšanu no visādām slimībām piedāvāja gribētājiem 5.vidusskolā. Pievilināšanas labad piedāvāja bezmaksas mācības, bet uz nākošo nodarbību jau bija jānes latiņi. Un te pat nebija nekādas domas par PVN atskaitījumiem. Un visas šīs burvestības notika izglītības iestādē!
Māņticība sakņojas nezināšanā. Es neņemos apgalvot, ka materiālisms valda pār visu. Taču, pateicoties tieši šim pasaules uzskatam, padomju skola mūsu vecākajai paaudzei sniedza dabisko pasaules ainu, loģiku un jebkuru muļķību noliegumu. Kādēļ gan nezināšana plūst ārā no visām spraugām? Cilvēki, kas apguvuši datorus, joprojām turpina pavairot un sūtīt svētās vēstules, sak, Ņikita Hruščovs nevēlējās piedalīties šajā maģiskajā spēlē, tādēļ tika gāzts. Kā piemērus min vēl daudzus citus brīnumainus gadījumus ar miljonāriem Amerikā. Tic papīra strēmeles svētumam, kuras saturu sacerējuši neizglītoti māņticības sludinātāji.
Pat tā saucamie tautas ticējumi bieži vien neiztur kritiku. Ja kādā datumā līst lietus, tad tam jālīstot visu nākošo mēnesi. Bet, pirmkārt, cikloni savā kustībā nekad nerīkojas pēc kalendāra nosacījumiem, otrkārt, jāņem vērā, ka lietus bieži vien nolīst joslām, piemēram, Liepājā sauss, Durbē līst, Kalvenē atkal sauss, bet Rudbāržos līst kā no spaiņa. Un tā tālāk. Vai tiešām pēc mēneša atkal būs vērojama tāda pati aina? Nekad!
Bet hiromantija! Zīlēšanas saloni! Pat visslavenākie astrologi kaut ko nozīmē vienīgi uz nezināmās nākotnes fona. Pagātnē viņi uzreiz sevi sakompromitē. Tieši tādēļ es glabāju vecās avīzes ar apgalvojumiem par to, ka kaut kas katastrofāls notiks ar Padomju Savienību 1994.gada pavasarī, bet Jeļcinam būs traģiskas beigas 1996.gada decembrī.
Pie mums ar grūtībām tic dažādiem ierēdņiem, klerkiem, komersantiem, oficiālai informācijai. Šodien izlasa avīzē, bet jau rīt pārvaicā rakstītājiem, vai tiešām tā ir taisnība. Visa nelaime, ka esam ļoti daudz krāpti. Krāpa propaganda, aģitatori, partijas, reklāma. Banka “Baltija” vien ko vērta! Krāpa likumdevēji, pieņemot labu likumu šodien, bet jau rīt to atceļot. Kaut gan patiesībā šādai situācijai būtu jāpiespiež mūs kļūt uzmanīgākiem un vērīgākiem.
Viss, kas vien iespējams, būtu jāpārbauda un jānovērtē.
Pirms dažām dienām mūsu mājas iemītniekiem “Jaunliepāja” atsūtīja brīdinājumus par to, ka zemes nodoklis palielinās par dažām santīma daļām. Un, lūk, piegādātājs izsniedz šos papīrīšus pret parakstu. Nevajag taču parakstīties! Tās taču ir visīstākās blēņas, pat pārbaudi neizturēs. Uz šī papīra nav nedz paraksta, nedz datuma, nedz numura. Tātad tas nav nekāds dokuments.
Mēs esam pārāk lētticīgi. Piemēram, nesen Latviešu biedrības namā bija atvestas vēsturisko personu vaska figūras. Rakstīts, ka no Sanktpēterburgas, un vairāk nekā. Tā ir visīstākā haltūra, bet maksa pamatīga. Tas ir tāpat kā nopirkt konjaku, kas brūvēts no krutkas ar tējas vai kafijas piedevu. Haltūra sākas nevis ar ekspozīciju zālē, bet jau ar afišu. Pēterburgā ir daudz dažādu kunstkameru, tādēļ būtu vismaz uzrakstījuši muzeja nosaukumu vai arī tā saucamo skulptoru vārdus.
Bet ja vilina zīlēšanas saloni, tad vēlēšanās atšķirt vērtīgo no butaforiskā var vispār nekad nerasties.