Latgales novada tautastērpi
Latgales kultūru (tātad arī apģērbu) stipri ietekmējuši īpatnējie ekonomiskie, vēsturiskie un ģeogrāfiskie apstākļi (jauktais iedzīvotāju sastāvs, peļņā iešana un arī atšķirīgā reliģija). Latgales tērpiem ir daudz kopīgu iezīmju ar Austrumvidzemes, Krustpils un Augšzemes novadu tērpiem, kas kas norāda uz seno latgaļu un sēļu kultūru kopību. Tautas tērpu piegriezumos, rotājumos un detaļās ir saskatāmas arī slāviskas ietekmes.
Latgales tērpu kompleksā izšķir divus raksturīgus variantus:
Ziemeļlatgales tautastērps,
Dienvidlatgales tautastērps.
Latgales novada tērpam ir raksturīgi tunikveida krekli ar virsū šūtiem uzplečiem un ieaustu vai izšūtu sarkanu rakstu. Arī godatērpa priekšauti ir izšūti ar sarkaniem rakstiem. Brunči parasti ir rūtaini, tie apsieti ar rakstainām jostām. Ziemeļlatgalē brunči ir atšķirīgi – balti ar rotātu apakšmalu. Villaines ir baltas ar bagātīgu krāsainu izšuvumu. Latgalē raksturīgas arī rakstaini austās linu snātenes ar mežģīņu, bārkšu un izšuvumu rotājumu. Rotaslietas. Villaiņu saspraušanai parasti lieto Latgalē populārās burbuļsaktas. Galvas rotājums jaunavām – sarkani zīļu vainagi, sievām – galvas auti.
Vīriešu tautastērpi visā Latgalē ir līdzīgi. Parasti valkāja garos vai pusgaros svārkus, kurus šuva no vadmalas dažādos pelēkajos toņos. Kā svārku rotājums varēja būt melna samta apmalojumi un ielaidumi, kā arī ādas apšuvumi. Svārkus apsēja ar pītām jostām vai svītrainajām celainēm. Garie zābaki vai puszābaki parasti taka valkāti virs garajām biksēm. Pie goda tērpa nēsā melnu rateni ar platām malām un vidēji augstu dibenu. Vasarā vairāk nēsāja salmu cepures.
http://www.ailab.lv/kultura/lktaut05.htm
Tautastērpu attīstībā atspoguļojas tautas tūkstošgadīgās vēstures procesi. Jau mūsu ēras pirmajos gadu simtos dažādām latviešu cilšu grupām bija savdabīgas apģērba, rotāšanās un apbedīšanas tradīcijas. Pēc atrastajām senlietām un audumu fragmentiem iespējams rekonstruēt pat 7. līdz 13. gs. valkāto apģērbu. Kā piemēram, mākslinieces Astras Reines zīmējumā , varam apskatīt šādas rekonstrukcijas variantu. Jau toreiz kā latgaļu, tā arī lībiešu sievietes valkājušas tunikveida linu vai vilnas kreklus bez apkakles un ar jostu (izmantotas pītas vai celu un audeņu tehnikās austas jostas ) apjoztus baltus vai brūnganus vilnas brunčus. Uz pleciem pārsegtas tumši zilas villaines, kas bagātīgi rotātas ar gredzentiņiem, spirālītēm un rakstainiem celu apaudiem. Sākotnēji visās baltu apdzīvotajās zemēs sastopami bronzas spirālīšu vainagi. Sievas valkājušas galvasautus un no 14. gs. arī galvai pieguļošas auduma cepurītes ar bronzas rotājumiem. Vīriešu apģērbs sastāvējis no linu krekla, biksēm, vilnas vai pusvilnas auduma svārkiem, jostas, vilnas apmetņa, cepures un ādas vai lūku apaviem.
16. – 17. gs. tautastērpi ir sastāvējuši no tiem pašiem apģērba gabaliem, bet rotājumu ziņā ir bijuši trūcīgi. Tas tiek saistīts ar 13. -15. gs. notikumiem , kad feodālo karu izpostītajā un izlaupītajā zemē, bieži plosījās bads un mēris, kam sekoja pagrimums.
Latviešu zemnieki bija dzimtcilvēki, tas viņus piesaistīja vienam apvidum. Visu dzīvei nepieciešamo, no vietējiem izejmateriāliem un ar primitīviem darbarīkiem, zemnieki sev izgatavoja paši. Šādu apstākļu rezultātā izveidojās etnogrāfiskie novadi , kuri pastāvēja līdz pat 19. gs. vidum.
Latviešu klasiskā tautastērpa valkāšanas laiks attiecas uz 19.gs vidu. Kopējas tērpu iezīmes bija etnogrāfiski izveidojušajos novados. Katrā pagastā savukārt varēja būt nelielas atšķirības tērpu detaļās vai rotājošajos elementos
http://www.ailab.lv/kultura/lktaut01.htm
Rotas
Latviešu tautastērpi pirms vāciešu iebrukuma, 12.gs. beigās un 13.gs sākumā ir raksturīgi ar visbagātākajām un daudzveidīgākajām rotām. Jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos plaši sāk izmantot metālus un parādīties arvien vairāk metāla rotaslietas. Sākumā tās pārsvarā ir darinātas no bronzas, vēlāk arī sudraba, dzelzs, kaula, raga, dzintara un stikla.
Baltu rotas mūsu ēras otrā gadu tūkstoša pirmajos gadsimtos bija ļoti iecienītas plašos Austrumeiropas apgabalos. Sieviešu rotas ir raksturīgas ar tipu daudzveidību, ornamentu krāšņumu un graciozitāti. Vīriešu rotām ir raksturīga masivitāte un pamatīgums. Tādas vīriešu rotas kā karavīra aproce un pūces sakta var pat atspoguļot tās nēsātāja sociālo stāvokli. Rotas bieži ieguva arī amuleta nozīmi. Bieži rotu ornamentālajie rakstiem bija kāda īpaša nozīme. Diemžēl daudziem ornamentāliem rakstiem un kompozīcijām mūsdienās vēl nav atrasti pilnīgi un viennozīmīgi izskaidrojumi.
http://www.ailab.lv/kultura/lktaut19.htm