Sociāla pedagoga profesija.
Sociālais pedagogs – profesionālis, kurš savas zināšanas un prasmes pielieto sociālpedagoģiskās prakses jomā, veicot bērnu un jauniešu sociālizāciju.
Sociālais pedagogs ar savu profesionālo darbību nodrošina bērnu un jauniešu tiesību aizsardzībai un resocializācijai izvirzīto mērķu un uzdevumu īstenošanai ņepieciešamos nosacījumus sociālpedagoģiskajā jomā.
Sociālais pedagogs strādā vispārējās izglītības, profesionālās izglītības un sociālās korekcijas iestādēs un klasēs, bāreņu un bez vecāku aizgādības palikušo bērnu sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūcijās, grupu mājās (dzīvokļos), krīzes centros, tiesību aizsardzības un iekšlietu sfērā, kā arī pašvaldībās.
Sociāla pedagoga pienākumi:
1.Diagnosticē bērnu un jauniešu socializācijas grūtības, esošo sociālo risku ietekmi uz viņu pilnvērtīgu integrēšanos sabiedrībā un sociālo prasmju apguvē.
2.Prognozē sociālizācijas procesu kvalitāti bērnu un jauniešu ģimenēs, ka arī citās formālajās un neformālajās sociālajās struktūrās.
3.Plāno un īsteno konkrētas sociālpedagoģiskas darbības bērnu un jauniešu tiesību aizsardzības un resocializācijas jomā.
4.Profesionālās darbības novērtēšana un kvalifikācijas pilnveide.
Sociāla pedagoga uzdevumi:
1.1. Apzināt ģimeņu sociālās un ekonomiskās problēmas un to ietekmi uz bērnu un jauniešu sociālās dzīves un pašrealizēšanās kvalitāti;
1.2. Noteikt riska faktoru klātesamības pakāpi ģimenē, skolā, vienaudžu vidē un to ietekmi uz socializācijas procesu;
1.3. Apkopot datus par bēŗnu un jauniešu socializācijas apstākļiem un riska faktoriem skolā un ģimenē;
1.4. Izvērtēt izglītības, ārpusskolas, pirmsskolas un citu mācību un audzināšanas iestāžu sociālpedagoģiskās iespējas resocializācijas programmu īstenošanā;
1.5. Analizēt bērnu un jauniešu tiesību ievērošanu ģimenēs, izglītības iestādēs un citās socializācijas institucijās;
1.6. Diagnosticēt dzīves prasmju līmeni.
2.1.Prognozēt plānoto sociālpedagoģiskās darbības līdzekļu, formu, metožu un paņemienu iedarbības efektivitāti;
2.2 .Paredzēt iespējamos resursus un partnerus (personas institūcijas) un to sadarbības saturu konkrētu sociālpedagoģisku jautājumu risināšanā;
2.3. Plānot iespējamo sociālpedagoģiskās darbības rezultātu.
3.1 .Plānot un īstenot sociālpedagoģisko darbību visparējās, profesionālās un speciālās izglītības sistēmā;
3.2. Plānot un īstenot sociāpedagoģisko darbību pašvaldībās;
3.3.Plānot un īstenot sociāpedagoģisko darbību iekšlietu un tieslietu sistēmā;
4.1.Veikt sociāla pedagoga darbības (projekta īstenošanas, plānoto akciju, u.c.) rezultātu izvērtējumu;
4.2.Plānot savu sociāla pedagoga profesionālās pilnveides saturu un īstenot tuvākājā un tālākājā perspektīvē;
4.3.Pilnveidot savu profesionālo kvalifikāciju.
Sociāla pedagoga darbības virzienu pamatā ir sociālā pedagoga funkcijas:
1)diagnosticējošā –paredz pētīt bērnu un jauniešu grupu sociālo problēmu cēloņus
2)prognozējošā – paredz prognozēt sociālo procesu norisi ģimenē, bērnu un jauniešu grupās, izglītībass iestādēs, sabiedrībā.
3)tiesību aizsargājošā – paredz izmantot likumus un tiesiskos aktus, lai aizsargātu bērnus un ģimenes
4)profilaktiskā – prasa izmantot dažādus dienestus (juridiskos, psiholoģiskos, medicīnas, pedagoģiskos), lai brīdinātu un novērstu negatīvās sociālās parādības, kā arī ietver darbību pret apkārtējās vides negatīvajām ietekmēm.
5)sociāli mediciniskā – ietver veselības profilaksi, jauniešu sagatavošanu ģimenes dzīvei.
6)sociālpsiholoģiskā – paredz palīdzību sociālās adaptācijas un sociālās rehabilitācijas procesā.
7.sociālās palīdzības – ietver sociālo pakalpojumu pieejamības nodrošināšanu.
Izvērtējot sociāla pedagoga darbības virzienus darbības organizēšanā, var secināt, kā pedagogam ir plašs darbības virziens. Lai tos reālizētu, ir nepieciešams novērtēt iespējamās darbības metodes, kas ieinteresētu bērnus un jauniešus iesaistīties aktivitātēs:
Pedagoģijas metodes:
I.Pētniecības metodes:
Novērošana
Anketēšana
Intervija
Pārrunas
Nepabeigtā teikuma metode
Sociometrija
Dokumentu analīze
II.Mācību metodes:
Smadzeņu vētra
Dialogs
Diskusija
Lomu spēle
Situāciju analīze
III.Audzināšanas metodes:
Prasības
Pārliecināšana
Stimulēšanas un koriģēšanas metodes – pamudinājum Psiholoģijas metodes:
Pētniecības metodes
Biogrāfiskā metode
Ekspertu vērtējums
Uzvedības modifikācijas metodes
Grupu psihoterapijas metodes (grupu saliedēšanas, iepazīšanās metodes, prasmju veidošanas paņēm
Animācijas metodes – netiešās metodes, brīvā laika un piedzīvojumu pedagoģija.Tās sniedz ierosmi cilvēkiem darboties pašiem un attīstīt pašpalīdzības spējas, iedrošina cilvēkus pašizpausmei sev jaunos apstākļos/vidē.
Sociālā pedagoga galvenā un lielākā mērķauditorija ir skolēni. Pašlaik skolas vecumu sasniegusi tā paaudze, kuras agrīnais bērnības periods saistās ar sabiedrisko un ekonomisko pārmaiņu izraisītām krīzēm ģimenēs. Tas nozīmē, ka mācīt veiksmīgas socializācijas, problēmrisināšanas un savstarpējās saskarsmes prasmes skolēniem ir svarīgs sociālā pedagoga darba virziens, un tieši ar preventīvu darbu jākompensē nesakārtotās sociālās vides ietekme uz bērniem. Sociālpedagoģiskajam darbam jābūt regulāram, pārdomātam, izplānotam un mērķtiecīgam. Palīdzot bērniem apgūt problēmrisināšanas prasmes, spēju atrast alternatīvus risinājumus personisko grūtību pārvarēšanā, sociālais pedagogs rosina un piedāvā iespējas veiksmīgai dzīves pieredzei. Sociālo pedagogu darba atskaišu apkopojums parāda aktuālākās sociālpedagoģiskās problēmas saistībā ar skolēniem, un tās ir šādas:
skolēns bieži kavē skolu neattaisnotu iemeslu dēļ;
skolēnam strauji pazeminās sekmes;
pēkšņi mainās skolēna uzvedība;
skolēnu nomāc problēma, ko pats nespēj atrisināt;
skolēns jūtas vientuļš, skolā nav draugu;
skolēns jūtas slikti mājās;
skolēns stāsta, ka skolā viņam dara pāri;
bērns klaiņo;
bērnam ir regulāri konflikti ar skolotājiem vai citiem skolēniem.
Viena no problēmām, ar kurām sastopas sociālie pedagogi sadarbībā ar skolēnu vecākiem, ir vecāku zemais ieinteresētības līmenis sadarboties ar skolu. Vecāki galvenokārt meklē sociālā pedagoga palīdzību tikai tad, kad netiek paši galā ar bērna audzināšanu, neattaisnotiem stundu kavējumiem, kas vēlāk izraisa skolēnam problēmas mācībās, uzvedībā un attiecībās ar pedagogiem un vecākiem. Pēc sociālo pedagogu pārrunātajām problēmām darba supervīzijās, ir novērots, ka darbā ar klašu audzinātājiem un skolotājiem problēmas ir saistītas ar nepietiekamu izpratni par sociālo pedagogu darbu, jo bieži vien skolēnus atved vai nosūta pie sociālā pedagoga tikai jau ilglaicīgu un sakāpinātu problēmu gadījumos. Šīs problēmas risināšanā ir nepieciešams vairāk izglītot pedagogus par sociālā pedagoga darba specifiku, lai savlaicīgi varētu uzsākt nepieciešamos pasākumus konkrētu gadījumu risināšanā. Tādā veidā uzlabotos sadarbība ar pedagogiem, arī skolēniem būtu lielākā izpratne, un viņi uzticētos profesionāļiem.