referāts vēsturē
Johans Ernests Bīrons
No Kurzemes hercoga līdz Krievijas valdniekam
2006
Ernsts Johans Bīrons( Kurzemes hercogs 1737 – 1769) dzimis 1690.gada 23.novembri Kaln¬ciema muižas īpašnieka Kārla fon Bīrena un Katrīnas Hedvigas dzim. fon der Rābas-Tīlenas ģimenē kā otrais bērns. K. fon Bīrens pēc tēva nāves pārņēma mantoto Kalnciema muižu un izstājās no poļu armijas, būdams korneta dienesta pakāpē. Ernsta Johana biogrāfijas sākumi ir ļoti neskaidri. Hempeļa grāmata atspoguļo ne tik daudz faktus, cik baumas. Būtiskākais E.J.Bīrena jaunības fakts būtu studijas Kēnigsbergas universitātē, taču E. fon Firkss neatrada viņa uzvārdu universitātes matri¬kulās.
1716.gadā Kurzemē uz pastāvīgu dzīvi pēc Pētera I rīkojuma apmetās hercoga Fridriha Vilhelma atraitne, Pētera I brāļa¬meita Anna Joanovna. Ap 1718.gadu Ernsts Johans iestājies darbā hercogienes atraitnes kancelejā. Hrestomātisks kļuvis nostāsts par jaunā ierēdņa pirmo priekšāstādīšanos hercogienei, ko K. Vališevskis precizē ar 1718.gada 12.februāri. Hercogienes galma virsmeistars Pēteris Bestuževs-Rjumins bijis slims un savā vietā aizsūtījis ar ziņo¬jumu EJ. Birenu: tā sākusies viņa labvēlība pie hercogienes. Kops 1722.gada Ernsts Johans bija sa¬derināts ar hercogienes Annas galma dāmu Benignu Gotlību fon Trotu-Treidenu, Ķe-veļu muižas īpašnieka Levina fon Trota-Treidena 1703.gada 15.oktobrī dzimušo meitu. Laulības notika 1723.gada 25.febru¬ārī hercogienes Annas pilī Jelgavā. Bīronam naidīgais kņazs P. Dolgorukovs 1877.gadā izdeva grāmatu, kurā kulminēja to, ko apgalvoja jau laikabiedri: “Pēc Annas Joanovnas pieprasījuma Bī¬rons apprecējās, lai būtu iespēja dot vārdu hercogienes bērniem. Anna Joanovna izvē¬lējās viņam par sievu Benignu Gotlību, vienu no savām freilenēm. Viņa bija dumja, neglīta, ļoti vāju veselību un pilnīgi nespē¬jīga laulības dzīvei. Pēdējais apstāklis īpaši iedarbojās uz hercogienes izvēli”.
1725.gadā E.J. Bīrons hercogienes uz¬devumā devās uz Maskavu apsveikt ķeizarieni Katrīnu I kronēšanas ceremo¬nijā. Katrīna I piešķīra Bīronam Annas Joanovnas kambarkunga amatu un 500 rubļus. 1727. gadā viņš kļuva par her¬cogienes galma virsmeistaru P.Bestuževa vietā. Maldīgi būtu 18.gs. 20.gadus iedomā¬ties kā E.J.Birona neierobežotas ietekmes laiku hercogienes atraitnes galmā. īpaši nestabils viņa stāvoklis kļuva 1726.gadā, kad 18.jūnijā Saksijas grāfs Morics tika ie¬vēlēts par Kurzemes hercogu. Jaunās poli¬tiskās situācijas sastāvdaļa bija hercogienes Annas piekrišana precībām ar Moricu. Šo plānu izjauca kņaza A. Menšikova intrigas, viņš pats gribēja iegūt Kurzemes troni. Tikai ar šo bridi sākās EJ. Bīrona patiesā ietekme uz Annu Joanovnu. Pēc Pētera II nāves 1730.gada janvāri Krievijā valdošā kliķe ar kņaziem Dolgorukoviem un Goļiciniem priekšgalā izvē¬lējās Annu Joanovnu kā šķietami neitrālāko un pasīvāko figūru Krievijas tronim, kuras aizsegā varētu saimniekot Augstākā slepe¬nā padome. Šis aprēķins izrādījās maldīgs, 1730.gada 25.februāri ķeizariene, izman¬tojot Preobraženskas pulka atbalstu, izda¬rīja apvērsumu un atbrīvojās no Augstākās slepenās padomes uzspiestajām “Jelgavas kondīcijām”, kuru nolūks bija ierobežot patvaldības varu augstākās aristokrātijas interesēs. Vēsturnieks prof. J. Zutis raksta:
” Augstākās slepenās padomes locekļi, uzaicinot hercoga atraitni par valdnieci, smagi pievīlās, tomēr bironovščinu radīja ne Anna Joanovna un ne Bīrons, bet uz vare-jušās krievu muižniecības grupējums. kas sastāvēja no patvaldības piekritējiem. Bī¬rons izmantoja citu uzvaras augļus”. E.J.Bironu, īpaši sākumā, vairāk nodarbi¬nāja personiskās intereses. 1730.gada 23.martā viņš ieguva ķeizarienes kambar¬kunga amatu, bet dienu pirms Annas Joanovnas kronēšanas, kas notika 9.maijā, Bīrons saņēma Sv.Aleksandra Ņevska or¬deni, dienu pēc tam—Sv.Andreja ordeni līdz ar virskambarkunga amatu, kas pirms tam piederēja kņazam I. Dolgorukovam. 1730.gada 2.septembrīSv. Romas impērijas ķeizars Kārlis VI parakstījis Bīronam valsts grāfa diplomu. 1730.gada 5.septem¬brī ķeizariene viņu iecēla arī Krievijas grāfu kārtā. Annas Joanovnas valdīšanas pirmiedivi gadi pagāja Maskavā, un tikai 1732.gada janvārī viņa iebrauca galvaspilsētā Pēter¬burgā. Grāfs EJ.Bīrons jāja blakus ķeiza¬rienes karietei. Jaunuzceltajā vasaras pilī Annenhofā pie Maskavas Bīrona aparta¬menti atradās blakus ķeizarienes istabām, tāpat tas notika ari vēlāk Pēterburgā. Ķeiza¬riene Anna Joanovna dienas lielu daļu pa¬vadīja Bīrona ģimenes lokā, un Ernsts Johans bija viņai blakus visos diplomā¬tiskos pasākumos, ministru kabineta sēdēs, korespondences caurskatīšanā utt. Tomēr nav viegli noteikt šīs ietekmes robežas. Kā jau minēts Jelgavas perioda apskatā, laikabiedri nešaubījās par ķeizarienes un Bīrona intīmajām attie¬cībām. Spāņu sūtnis hercogs de Liria to summējis frāzē: “Grāfs Bīrons daudzus gadus uzticami kalpoja Viņas Majestātei, tai pašā laikā izpildīdams laulātā drauga pienākumus”. Bieži notika tiesas procesi pēc Krievijas militārā reglamenta 3. pan¬ta—par majestātes apvainošanu, kurā ietilpa runas par valdnieces un favorīta attiecībām. Materiālu labi zinošais V.Strojevs ari neapšauba Bīrona intīmo lomu Annas Joanovnas dzīvē, turpretī citi pēt¬nieki pieļauj domu, ka abu attiecības biju¬šas platoniskas. Katrā ziņā nav tiešu pie¬rādījumu ne vienam, ne otram uzskatam. Austriešu rakstnieks L.Zahers-Mazohs savukārt Annas Joanovnas tēlu kādā savā darbā izmantojis mazohisma ilustrēšanai. Neapšaubāmi lielajai Bīrona ietekmei uz ķeizarieni tomēr bija savas robežas un izņēmumi. V.Strojevs norāda, ka līdz pat nāvei 1735.gadā ķeizarienes labvēlību ar Bīronu dalījis arī grāfs Gustavs Karls Lēvenvolde, un piemin gadījumus, kad Bī¬rons nav spējis panākt savu gribu. Strojevs noliedz Bīrona absolūto varu pār ķeiza¬rieni:” Anna nepiederēja pie tām cilvēku dabām, kas bez ierunām pakļaujas svešai gribai, bet Bīrons nebija no tiem, kas vēlētos ar varu pakļaut svešu gribu. Ar to arī iz¬skaidrojama pēdējā ilgstošā veiksme: pa¬rasti tādi raksturi kā ķeizarienei drīz sāk just apgrūtinājumu, ja cilvēki, kuri bauda to mīlestību, uzspiež savu gaumi un viedokļus, kas ved pie attiecību pār¬traukšanas”. V.Strojevs ticami analizējis Bīrona izvairīšanos spert jebkādus soļus, kas varētu nepatikt valdniecei, viņa rūpību tādas vides radīšanā, kas Annu Joanovnu neapgrūtinātu. Šķiet, ka Bīrons spēja dominēt pār ķeizarieni nevis ar agresivitāti, bet ar izcilu pielāgošanās spēju. Rodas iespaids, ka EJ. Bīrons rūpīgi centies apvaldīt savu impulsīvo dabu, apslāpēt neiecietību, jo sevišķi—viņam svešajos, visumā naidīgajos Krievijas apstākļos. Pirmajos ķeizarienes Annas Joanovnas valdīšanas gados nav jūtama Bīrona intere¬se par valsts lietām. Viņa kā virskambarkunga pienākumos ietilpa galma dzīves organizācija—galma amatu nozīmēšana, ceremonijas, ielūgumi, izdevumu regulē¬šana. Viņš ar tādu pašu centību kaulējies ar galma piegādātājiem par sīkumiem, kā savā laikā bija centies iedziļināties Virca¬vas muižas pārvaldīšanā. Visas nozīmīgās valsts lietas koncentrējās 1731.gada 18. ok¬tobrī dibinātajā ministru kabinetā, kas vei¬doja pretsvaru senātam. Kaut gan minis¬tri bija arī grāfs Golovkins un kņazs Čerkaskis, noteicošais vārds bija grāfam Ostermanim. V. Strojcvs konstatējis Bīrona lielāku in¬teresi par impērijas lietām, sākot ar 1733. gadu, par ko liecina viņa personiskā arhīva dokumenti (tagad Centrālais Valsts seno aktu arhīvs Maskavā). Tā kā ministru kabinets parasti no Pēterburgas neizbrau¬ca, ārpilsētas rezidencēs visi ziņojumi, pavēles un lēmumi tika iesniegti E.J. Bīronam, kas šos materiālus nodeva ķeizarienei. Vienpusīgs un tendenciozs ir ari priekšstats par ķeizarieni Annu kā aklu riku favorītu un ministru rokās. Pirmajos gados viņa sistemātiski piedalījās ministru kabineta sēdēs, un, ja arī vēlāk tās neapmeklēja, tika caurskatījusi dokumentus, likusi re¬zolūcijas, izteikusi pati savas domas un vērtējumus. 1735.gadā ministru kabineta sastāvā (iespējams, to ierosināja Bīrons) tika ie¬kļauts A. Jagužinskis, bet 1738.—A. Volinskis. Pēdējā kandidatūra bija trieciens A.Ostermanim, kas izmantoja iespēju 1740. gadā Volinski gāzt un panākt viņa notiesā¬šanu. Ostermanim kā vienmēr izdevās pa¬likt ēnā, un laikabiedri šo asiņaino proce¬su, tāpat kā pārējos Slepenās kancelejas šausmu darbus, pierakstīja Bīronam. Kā konstatējis V.Strojevs, tiesu dokumenti vispār neuzrāda nevienu lietu, kur E.J. Bī¬rons figurētu kā šī terora mehānisma darbinātājs, nav arī procesu, kur viņa vārds pa¬rādītos bez ķeizarienes vārda: uz nāvi notiesāja ne par viņa, bet par ķeizarienes apvainošanu.
Polijas karalis Augusts III kā pateicību par Krievijas atbalstu savā izvēlēšanā 1734.gadā slepeni piedāvāja Kurzemes troni E.J. Bīronam. 1736.gada februāri piedāvājums tika atkārtots. Karalis baidījās savu nostāju atklāti pateikt sei¬mam, kas cerēja uz Kurzemes inkorporā¬ciju Polijā, bet EJ. Bīrons savukārt baidījās izsaukt ķeizarienes dusmas, kura ievēlēša¬nas perspektīvā redzētu briesmas zaudēt savu favorītu. Neska¬toties uz visām tiešām reālajām grūtībām, kas sagaidīja E.J. Bīronu ceļā uz Kurzemes troni, nav šaubu, ka viņš jau bija izšķīries to iegūt. 1737.gada 4.maijā Dancigā 82 gadu ve¬cumā nomira hercogs Ferdinands, tā bei¬dzoties Ketleru dinastijai. Jau 12.jūnijā Kurzemes muižnieku konferencē pārjauno hercogu ievēlēja Ernstu Johanu Bīronu. Ievēlēšana bija vienbalsīga, taču to noteica ne jau krievu karaspēka klātbūtne, bet fon Keizerlinga diplomātija un citu piemēro¬tāku kandidātu trūkums.
Jau pirmajos mēnešos pēc ievēlēšanas Ernsts Johans uzsāka tik enerģisku rīcību hercoga domēnu muižu atgūšanā, ka bū¬tībā jau ar pirmo viņa valdīšanas brīdi tika likts pamats nesaskaņām ar muižniecību, kas turpinājās visu Ernsta Johana, pēc tam hercoga Pētera valdīšanas laiku un galu galā noveda pie hercogistes neatkarības zaudēšanas 1795. gadā.
Ernsta Johana hercoga tituls deva ķeiza¬rienei iespēju nostādīt favoritu sev līdzās ari oficiālajās svinībās. Kā suverēns ārzem¬ju valdnieks viņš nu varēja atklāti sēdēt blakus valdniecei.
1740.gada 17.oktobrī nomira ķeizariene Anna Joanovna, pirms nāves vēl paspējusi iecelt Ernstu Johanu par Krie¬vijas pavaldoni nupat piedzimušā ķeizara Joana III mazgadības laikā. Bīrona karjera nu likās sasniegusi kulmināciju – nu viņš bija oficiālais Krievijas impērijas pārvaldnieks. Nākošā dienā pēc ķeizarienes nāves jaunais ķeizars svinīgi tika aizvests uz Zie¬mas pili, pavaldonim Ernstam Johanam soļojot nestuvēm pa priekšu. Krievijas senāts piešķīra Emstam Joha¬nam augstības titulu līdz ar pusmiljona rubļu lielu gada izdevumu summu.
Vēlāk Bīronu padzina no troņa, bet jaunais ķeizars Pēte¬ris III atsauca hercogu Ernstu Johanu no Jaroslavļas trimdas, taču tajā pašā laikā sa¬gatavoja Kurzemes nodošanu savam tēvo¬cim Šlēsvigas-Holšteinas princim Ludvi¬gam Georgam. 1762.gada 25.jūnijā Pēte¬ris III rakstīja Krievijas rezidentam Jelgavā K.fon Simolinam, ka jācenšas Kurzemes muižniecībai iedvest domu—hercogs Kār¬lis ilgi nepaliks savā vietā, un “mēs no jums neslēpjam, ka hercogs Birons no Kur¬zemes hercogistes atsakās par labu mūsu mīļajam tēvocim princim Georgam Lud¬vigam, un ka viņš, Bīrons, kalpo tikai par iemeslu, kamdēļ centieties vietējās amatpersonas noskaņot uz jaunām vēlēšanām”. Hercogs Ernsts Johans bija padevies ķei¬zara spiedienam un gatavs parakstīt atteikšanos. Vēl vilcinājās troņmantnieks princis Pēteris, kad situāciju grozīja Pētera III nāve un Katrīnas II nākšana pie varas. 1762.ga-da4.augustā Pēterburgā ķeizariene vieno¬jās ar Ernstu Johanu par noteikumiem, ar kādiem Krievija būtu ar mieru panākt viņa restitūciju Kurzemes tronī. Hercogs apso¬līja virkni atvieglojumu tirgotājiem un krie¬vu armijai, apņēmās uzcelt Jelgavā pareiz¬ticīgo baznīcu. Neskatoties ne uz to, ne uz fon Simolina pūlēm, tikai daļa muižniecības atbalstīja hercogu Ernstu Johanu. Viņš bija spiests apmesties uz dzīvi Rīgā, jo Jelgavā joprojām uzturējās hercogs Kārlis. Muiž¬niecība sadalījās karolīniešos un ernestī-niešos, pēdējie sāka braukāt uz Rīgu un pat veidot nelielu galma svītu.
Pēc Polijas karaļa Augusta III nāves 1763.gada 5.oktobri prinča Kārļa pretenzi¬jas uz Kurzemi zaudēja savu pamatu, taču hercogs Ernsts Johans savukārt zaudēja daļu piekritēju, uzsakot daudzus hercoga muižu līgumus, piedzenot atkārtotu no¬mas maksu no tiem, kas pēdējās summas bija maksājuši princim Kārlim. Visus šos pasākumus viņš nodrošināja ar krievu karaspēka palīdzibu, kas tikai palielināja muižniecības daļas protestu.
No formālā viedokļa Ernsta Johana il¬gais restitūcijas ceļš nu bija beidzies, un viņš varēja sākt netraucēti valdīt. 1768.gada 8.decembrī hercogs Ernsts Johans parakstīja savu testamentu.
Izmantotā literatūra
1. Lancmanis I. Jelgavas pils 2. papildināts izdevums, Rīga „Zinātne”, 1986
2. Poziņš D. Lasāmā grāmata Latvijas vēsturē 12. gs. Beigas – 19.gs vidus, Zvaigzne ABC, 1996
3. Rundāles pils muzejs Ernests Johans Bīrons 1690 – 1950, Izstāde Rundāles pilī, katalogs, Rundāles pils muzejs, 1992
4. http://www.bauskasrcb.lv/novadnieki-b.htm
5. http://ai1.mii.lu.lv/teksti/t06.htm – 22k