Aleksandru Čaku mēdz dēvēt par pirmo latviešu dzejas urbānistu. Čaka dzeja neapšaubāmi cieši saistīta ar pilsētu, konkrēti ar Rīgu. Čaks ir Rīgas dzejnieks. Ar savu dzeju vinš uzcēlis lielisku pieminekli Rīgai.
Čaka pilsētas dzeja atšķiras no citu latviešu dzejnieku pilsētas dzejas ar savu konkrētību un tiešamību. Čaks Rīgas būtību nemeklē greznos bulvāros, deju zālēs, gaišos bagātnieku logos. Viņš Rīgas būtību redz tais ielās, ko apdzīvo trūcīgie iedzīvotāji – strādnieki, sīkie amatnieki, matroži, bezdarbnieki.
Aleksandra Čaka pilsētas vērojums izpaušas caur individuālu pārdzīvojumu. Viņš pats dzimis rīdzinieks, te pavadīta bērnība. Personīgās pārdzīvotās skumjas saaužas ar skumjām par to, ko cieš viņa pilsēta, viņa iela, kuru Čaks bezgalīgi mīl. Arī Čaka „paradīze” ir tīri urbāniska. Tā ir priekšpilsēta ar savu vienkāršību un klusumu pretstatā trokšņainajam centram. Te ir robeža, kur satiekas lauki ar pilsētu, zāles zaļums ar akmens pelēkumu. Ar kādu smeldzīgu mīlestību Čaks raksta savā dzejā par sirdij mīļo nomali: Ak savu nomali zaļo un mīļo
Kā jaunu cepuri uzlikšu galvā.
Tur kur bulvāri trako un zvīļo,
Sirdis zem smokinga, pārvēršot alvā.
Aleksandrs Čaks – pilsētas zēns… Iespaidu milzums, ritmu dažādība, krāsu ņirboņa, ielu raibums no pirmajām apzinātās dzīves dienām pāršalc zēna jūtīgo dirdi un agri attīstīajā fantāzijā viss dzīvo un elpo, iespiežas viņa atmiņā kā mīkstā vaskā, kas sacietējot saglabā šīs pēdas uz visu mūžu.
Blaumaņa ielas nama, kur Čaks dzīvo kopā ar vecākiem, malkas pagraba smarža, vārdos neizsakāma, neatkārtojama. Ķieģeļu siena – pārklāta sudrabainu sarmu, kas mirdz vakaros dzelteno spuldžu gaismā, agrās bērnības iespaids, Ģertrūdes iela, Marijas iela – bērnības spilgtākie iespaidi.
Bruņinieki iela, piecstāvu mūra nams, kur Aleksandra Čaka vecāki īrē dzīvokli no 1906. līdz 1910. gadam. Plašais pagalms, kurā daudz bērnu, lieliskās spēles: indiāņi, zagļi un policisti…
Dzirnavu iela – pirmā skolas diena Stabuša proģimnāzijā.
Pārdaugava, Āgenskalns, klusā, smilšainā Tempļa iela – ciemošanās pie vecmāmiņas.
„Starp ceriņiem un kastaņiem vecā mājā sen dzīvo vecmāmiņa man pie vienas jaunkundzes.”
Otra ciemošanās pie vectēva pašā Daugavas krastā, Oskara ielā, pie jaunā dzelzstilta.
1911. gads. Kr. Barona ielas un Raiņa bulvāra stūris. Aleksandra ģimnāzija, labākā tā laika Rīgā. Aleksandrs Čaks iegūst tiesības nēsāt lepno ģimnāzista formu, naga cepuri ar platu izliektu baltu augšmalu un kokardi… Disciplīna, centīgs darbs pie mācībām, bet brīvajā laikā klejošana pa sirdij tik mīļo pilsētu. Maskavas forštate, Grīziņkalns, Vārnu iela, Zvaigžņu iela, Ziedoņdārzs un iespaidi, iespaidi, iespaidi…
1934. gads. Marijas ielas kreisā puse, divstāvu dzeltens mūra namiņš, otrajā stāvā četri sešrūtaini logi. Šauras spirālveidu kāpnes vienu stāvu augšup. Brūnas, vecas durvis, aiz tām dzejnieka un viņa vecāku dzīvoklis. Lielumu lielā daļa Čaka dzejoļu izauklēti šajā dzīvoklī.
Divstāvu mūra nams vēl šodien spītīgi turas blakus lepnam Marijas ielas piecstāvu namam. Dedzis un saglābts. Uzejam pa šaurām vītņu kāpnēm otrajā stāva. Griežamais zvans vēl no seniem laikiem. Tikai aiz durvīm muzejs. Sešrūšu logu vietā modernāki ar četrām rūtīm…
Man dzīves vieta pašos centra mūros,
Kur dārzs –
Viens puķu pods uz ķebļa istabā
Un vāzē pērno viršu liela sauja.
Čaka Rīga.
Plāns.
1)Ievads. Kas ir Čaks?
2)Iztirzājums. Čaka Rīga.
a) Čaks – pilsētas zēns.
b) Pirmā skolas diena.
c) Jaunieša gadi.
3)Nobeigums. No pagātnes līdz mūsdienām.