A. Kamī “Mēris” Galvenā tēla raksturojums.

Tēla raksturojums.

Albērs Kamī pēc „Mēra” sarakstīšanas tika ierakstīts literatūras vēsturē kā pretošanās kustības hronists. Tas bija 1947. gads, kad romāns ieraudzīja dienas gaismu, bet rakstīts tas tika Otrā pasaules kara laikā, kas arī iespaidoja darba saturu. Grāmatā ir aprakstīts, ka Orānā ir īpaša situācija, kur visi cilvēki uzzina par kaut kā cita, vienojoša, esamību, tas ir, mēri. Ārstiem nākas īpaši nopūlēties, jo viņiem ir smagākais darbs, kura nozīmi daudzi pat neapzinās. Galvenais darba varonis ir cienījamais ārsts Rjē.

Darbība risinās Orānā, pilsētiņā pi

i
ie Vidusjūras, un interesanti ir tas, ka vēl pat šodien ir tāda pilsēta, kura atrodas pie Vidusjūras, kā arī netālu no Alžīrijas- pilsētas, kurā rakstnieks pavadīja lielāko savas dzīves daļu.

Kamī pasaules uztvere ir absurda, varētu pat teikt, ka ar mēri slima un neārstējama, ko skaidri var pamanīt galvenā tēla, ārsta Rjē, raksturojumā. Viņš uzskatīja, ka viss ir bezjēdzīgs. Rakstnieks nedomāja, ka pēc nāves atveras nākamās durvis, Kamī uzskatīja, ka nāvē tās vienkārši aizveras.

Rjē ilgi negribēja pats sev atzīt, ka
a
a tas, kas ir uzbrucis mierīgajai Orānai, patiešām ir mēris, viņš mēģināja atrast izeju, vieglākos variantus, darīja visu, kas pienāktos kārtīgam mediķim, un pat vairāk. Rjē centās palīdzēt visiem, nostādot sevi un savu dzīvi otrajā plānā. Bailēs runāt par mēri ir
r
r skaidri redzama autora attieksme, jo A. Kamī savās piezīmēs rakstīja: “Mēs visi, protams, zinām, ka mērim ir arī savas labās puses, tas atver ļaudīm acis un liek domāt. Bet. Pilnīgi vienalga, kādus secinājumus no tā izdara katrs atsevišķs cilvēks, tam, raugoties savu brāļu nelaimē, ir jābūt ārprātīgam, noziedzniekam vai gļēvulim, lai mēri apsveiktu, jo vienīgā cilvēka cienīgā nostāja ir to noliegt.” Autors risina vispārīgu jautājumu par to, kā cilvēks izturas, saduroties ar ļaunumu. Citi samierinās, citi bēg, taču tikai daži mēģina cīnīties, un tiem pieder rakstnieka simpātijas. Arī Rjē nepadevās, nepārtraukti teikdams sev un citiem, ka slimība tūlīt rimsies, ka drīz būs miers un šausmas būs garām.

Rjē, kā arī citi darba varoņi, visu mūžu atrodas izvēles priekšā, to ne
e
ekad neveicot un no tās nekad neaizejot. Viņš šaubījās par to, vai ir izdarījis pareizo izvēli, vai labi atstāt sievu vienu. Pat to viņš darīja piesardzīgi, it kā slēpdams no sevis skarbo patiesību.

Tāpat kā F.Dostojevskis, Kamī pievērš uzmanību Kristus cilvēciskajām ciešanām. Tas skaidri redzams Panlū tēva runā : „Mani brāļi, jūs esat nelaimē, mani brāļi, jūs to esat pelnījuši.” Uz to ārsts Rjē reaģēja, pametot baznīcu, atbildējis Granam: „Drīz mūsu pilsētas mūros būs tikai trakie”.

„Mēris” ir izcils eksistenciālisma paraugs, jo ta
a
am atbilst visi svarīgākie eksistenciālistu darbu motīvi. Lai arī daiļradi, kurā dominē depresīvās notis, ir grūti lasīt, to pabeidzot, rodas gandarījuma sajūta un viela pārdomām, jo tā nav nekāda „vakara pasaciņa”. Pētot A. Kamī biogrāfiju, var saprast viņa absurdo nostāju pret dzīvi, kura viņam nebūt nav bijusi viegla.