Platons un Sokrats : skolnieks un skolotājs.
Platons (427-347 pr.Kr.)un Sokrats (470-399 pr.Kr.) ir divi rietumnieciskās domāšanas pamatpīlāri. Dažreiz ir grūti atšķirt, kuras domas pieder Platonam, kuras Sokratam, jo zināšanas par Sokratu lielā mērā izriet tikai no Platona dialogiem.
Sokrata filozofiskā metode
Grieķu filozofijas pirmos domātājus vienā vārdā sauc par „pirmsokratiķiem” ( ievērojamākie: Taless, Pitagors, Hērakleits, Empedokls, Anaksagors u.c.). Visspazīstamākā no visām to idejām ir atomisms, saskaņā ar kuru pasaule sastāv no mazām nedalāmām daļiņām.
Pirmais lielais grieķu domātājs bija Platons (Aristokls), kurš savos dialogos stāsta par filozofu Sokratu, kurš mācījis Atēnu ielās un laukumos, prātodams par cilvēka esamības problēmām. Sokrats bija pirmais īstais filozofs, bet pats viņš neko nerakstīja, tādēļ par viņa mācību var uzzināt tikai no citu darbiem (Platons aprakstīja tā sarunas un apgalvojumus, taču Ksenofonts dzīvi un likteni). Sokrata metode bija dialogs, ar kura palīdzību viņš mācīja citiem, cik mazi viņi patiesībā zina. Pats sevi viņš salīdzināja ar dunduru, kurš lidinās apkārt un dur. Dialogos Sokrats bija neuzvarams, viņš uzskatīja, ka cilvēkam ir jāiemācās pazīt sevi un jāsaprot cik grūti, vai pat neiespējami to ir izdarīt. Uzskatīdams, ka vienmēr jābūt taisnīgam un, klausoties balsī („sirdsapziņa”), Sokrats neaizstāvējās tiesā, viņam piesprieda nāvessodu, kuram arī Sokrats pakļāvās.
Jēdzienu analīze bija viena no Sokrata mācības galvenajām domām, viņa kritiskā filozofijas metode ir vadījusi filozofēšanu gadu tūkstošiem.
Platona ideju mācība
Platons bija Sokrata skolnieks, saskaņā ar Platona ontoloģisko mācību ir 2 pasaules līmeņi (vienā ir lietu mūžīgās idejas, otrā-empīriskas lietas). Platona viedoklis par idejām ietekmēja visu rietumniecisko domāšanu, viņa doma bija svarīga, jo tā uzsvēra teorijas nozimi salīdzinājumā ar vienkāršiem novērojumiem.
Filozofs runā par dievu kā demiurgu, kurš sakārto pasaulē jau esošo materiālu mums pazīstamā veidā. Demiurgs neko nerada no tukšuma.
Taisnīga valsts
Platona darbā „valsts” iezīmētas ideālās valsts aprises. Pēc filozofa domām utopija (vieta, kuras nav) bija viņa valsts, kura veidota pēc viņa uzskatiem par cilvēka dvēseli, kurai ir 3 īpašības (prāts, drosme vai kaislība un vēlmes vai iekāre). Svarīgākais viņa valstī ir taisnīgums. Vērtības ir zināšanu objekts, un no vērtībām iegūtās zināšanas virza darbību pareizajā virzienā.
Platona domu kritika
Karls Popers darbā „The open society and its enemies” pauda uzskatu, ka Platons bijis brīvības ienaidnieks. Platona valsts bija tikai filozofa sapnis, kurur nekad nebūtu bijis iespe’jas īstenot.