abinieki

Abinieku klasē ir dzīvnieki, kuri var dzīvot gan ūdenī, gan uz sauszemes. Šajā klasē ietilpst vardes, krupji, salamandras, tritoni un cecīlijas. Abinieki dzīvo uz Zemes jau miljoniem gadu, un tos var atrast visur, izņemot Antarktīdu un Grenlandi. Visizplatītākie abinieki ir vardes. Tās mīt gan tuksnešos, gan lietus mežos, gan kalnu rajonos. Bet bezkāju cecīlijas sastopamas tikai tropos. Viņas rokas zemē un peld locīdamās, līdzīgi kā zutis. Savukārt vardes, izmantojot savas garās pakaļkājas, var peldēt, lēkt un rāpties kokos. Lielākā daļa ab

b
binieku vairojas ūdenī. Tur tie nērš ikrus, no kuriem attīstās kurkuļi. Kurkuļa stadijā abinieki elpo ar žaunām, pieaugušiem abiniekiem ir plaušas, un tie var elpot uz sauszemes. Dažu sugu vardes un salamandras ir košā krāsā, dažām ādā ir dziedzeri, kas izdala indi plēsēju atvairīšanai.

Daudzas vardes un citi abinieki ikrus nērš ūdenī, citi tos nērš ārpus ūdens – uz lapām vai bedrītēs. No varžu ikriem izšķiļas bezka’ju kurkuļi. Augot tiem attīstās kājas. Tā kurkuļi pakāpeniski pārveidojas par vardēm. Šo procesu sauc pa
a
ar metamorfozi.

v Varžu dzimta

Dīķa varde

Apraksts: Ķermeņa garums 4,5 – 5,5 cm, retāk līdz 7 cm. Āda gluda. Mugura koši zaļa, reti – brūngana, bieži vien ar divām zeltainām vai dzeltenām gareniskām svītrām. Parasti gadās melni plankumi vai punktiņi, kā arī gareniska dzeltena svītra gar muguras vidu. Vē

ē
ēderpuse balta, bez plankumiem. Tēviņš nedaudz mazāks, ar koši dzeltenu kaklu. Tēviņam ārējie rezonatori baltā krāsā, tas raksturīgi kurkst visu nārsta periodu.

Ekoloģija: Tāpat kā visas zaļās vardes (t.i., dīķa varde, ezera varde un zaļā varde), visu aktivitātes periodu pavada ūdenstilpē vai tās krastā. Nārsta periods ~ 10.05. – 30.05. Nārsto nelielos dīķos, vecupēs vai karjeros. Mātīte iznērš līdz 2000 – 3000 ikru nelielām porcijām. Ikri parasti sakopoti bezveidīgos gļotu kamolos, kas peld pa ūdens virsmu. Kurkuļi lieli, ļoti aktīvi, pirms metamorfozes jau iegūst zaļi plankumainu nokrāsu un sasniedz līdz 7 cm garumu. Metamorfoze notiek pēc 2 – 3,5 attīstības mēnešiem, un šīgadeņi parasti atstāj ūdenstilpi augusta beigās. To garums ir ap 3 cm. Dzimumgatavība iestājas dzīves trešajā gadā. Pārtiek pārsvarā no kukaiņiem, kas uzturas ūdeņu tuvumā. Aktīva dienā, taču nārsta dziedāšana vi
i
isintensīvākā ir pievakarē un turpinās visu nakti. Ziemo uz sauszemes – bedrēs vai grauzēju alās netālu no ūdenstilpēm. Ziemošanas periods sākas septembra beigās – oktobrī.

Izplatība: Vidus-, Ziemeļ- un Austrumeiropa – no Francijas austrumiem līdz Volgai. Bieži tiek jaukta ar zaļo vardi, ar ko daudzos gadījumos arī dzīvo vienā ūdenstilpē, tāpēc attēlotajā izplatības areālā iespējamas neprecizitātes.

Zaļā varde

Apraksts: Ķermeņa garums ap 6 – 8 cm, retāk līdz 10 cm. Āda gluda. Mugura zaļa vai brūngana, ar melniem plankumiem vai punktiņiem, bieži – arī ar garenisku dzeltenu svītru pār mu

u
uguras vidu. Vēderpuse balta vai pelēka, parasti ar melniem plankumiem. Tēviņam ārējie rezonatori pelēkā krāsā.

Zaļā varde nav patstāvīga suga, bet gan hibrīds starp ezera vardi un dīķa vardi, kas radies dabiskās krustošanās rezultātā. Šī suga vienmēr ir sastopama jauktajās populācijās ar vismaz vienu no izejas sugām. Latvijā parasti sastopamas jauktas dīķa vardes un zaļās vardes populācijas, kas turpina savstarpēji krustoties. Izceļas ar lielu ekoloģisku plastiskumu, jo spēj apdzīvot abām izejas sugām raksturīgos biotopus. Piemēram, atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem, ūdenstilpes lieluma un skābekļa satura ūdenī var ziemot vai nu ūdenstilpes dibenā kā ezera varde, vai krastā kā dīķa varde. Kopumā zaļā varde atšķiras ar lielāku pielāgotiesspēju nekā pārējās zaļo varžu sugas, tādēļ bieži vien izrādās izturīgāka par izejas sugām.

Ekoloģija: Visu aktivitātes sezonu pavada ūdenī vai ūdenstilpes krastā. Nārsta periods ~5.05. – 30.05. Nārsto mazos un lielos dīķos, karjeros, vecupēs vai upju līčos. Visi ar vairošanos saistītie raksturlielumi ir vidēji starp ezera un dīķa vardi. Dzimumgatavība iestājas dzīves trešajā gadā.

Pārtiek no bezmugurkaulniekiem. Aktīva dienā, taču nārsta dziedāšanas intensitāte pieaug pievakarē. Ziemo ūdenstilpes dibenā vai sauszemē, līdzīgi dīķa vardei.

Izplatība: Nav pilnībā izpētīta, jo līdzība ar izejas sugām vieš neskaidrības, taču pierādīts, ka ir sastopama visur, kur vienlaicīgi mīt gan ezera, gan dīķa vardes, t.i., Viduseiropā.

Latvijā sastopama bieži, bet nevienmērīgi. Parasti konstatēta kopā ar dīķa vardi, atsevišķos gadījumos – ar ezera vardi

Ezera varde

Apraksts: Ķermeņa garums ap 7 – 10 cm, retāk līdz 17 cm. Āda gluda. Mugura tumšzaļa vai brūngana, parasti ar melniem plankumiem vai punktiņiem, kā arī garenisku dzeltenu svītru pār muguras vidu. Vēderpuse balta vai pelēka, ar daudziem melniem plankumiem. Tēviņam ārējie rezonatori melnā krāsā, tas raksturīgi kurkst visu nārsta periodu.

Ekoloģija: Visu aktivitātes sezonu pavada ūdenī vai ūdenstilpes krastā. Nārsta periods ~10.05. – 30.05., nārsts sākas, kad ūdens temperatūra pārsniedz 150C. Nārsto lielos dīķos, vecupēs vai upju līčos. Izvēlas daudz lielākas ūdenstilpes nekā dīķa varde. Mātīte iznērš līdz 3000 – 5000 (ļoti lielas mātītes – līdz 11000) ikru nelielām porcijām. Ikri parasti sakopoti gļotu kamolos, kas peld pa ūdens virsmu. Kurkuļi izšķiļas pēc 7 – 10 dienām. Metamorfoze notiek pēc 2,5 – 3 mēnešiem, Kad tie sasnieguši līdz 5 – 9 cm garumu. Šīgadeņi parasti atstāj ūdenstilpi augusta beigās. To garums ir ap 2,5 cm. Dzimumgatavība iestājas dzīves trešajā gadā.

Aprakstīti ezera vardes kurkuļu ziemošanas un pat neotēniskās attīstības gadījumi Latvijā: 1952. – 1954. gadā profesors Jānis Lūsis ir noķēris vairākus neparasti lielus (līdz 18 cm) kurkuļus Durbes apkārtnē, Liepājas rajonā, un ilgāku laiku turējis akvārijā. Šie lielie kurkuļi akvārijā nodzīvoja vairākus mēnešus, daži pat gandrīz gadu, taču līdz pat nāvei tiem nebija sākusies metamorfoze. Pēcnāves apsekošanā atklājās, ka vienam ir labi attīstītas olnīcas ar nobriedušiem ikriem, citiem – sēklinieki (Lūsis un Caune, 1984).

Pārtiek pārsvarā no bezmugurkaulniekiem, taču ir ziņas, ka ēd arī zivju mazuļus, dažādu sugu varžu kurkuļus, mazākas vardītes un (lielāki īpatņi) pat ūdensputnu mazuļus. Aktīva dienā, taču nārsta dziedāšana visintensīvākā ir pievakarē. Ziemo ūdenstilpes dibenā.

Izplatība: Ziemeļāfrika, Vidus- un Dienvideiropa, Tuvie Austrumi un Vidusāzija. Uzskata, ka uz ziemeļiem izplatīta līdz 600 Z. pl., taču Latvijā pašreiz droši konstatēta tikai Rīgas tuvākajā apkārtnē: Bolderājā un pie Lielupes stacijas Jūrmalā. 1920. gadā atrasta arī Lucavsalā (Siliņš un Lamsters, 1934.). Ļoti iespējams, ka ezera varde Latvijā senāk nebijusi sastopama, bet šā gadsimta sākumā izbēgusi no augstskolu vivārijiem un iedzīvojusies Rīgai tuvākajos ūdeņos. Arī I. Caune (1992.) šo sugu Latvijā uzskata par ievestu.

Neraugoties uz ierobežoto izplatību, savās dzīves vietās veido pietiekami lielas populācijas un īpašu aizsardzību neprasa.

Parastā varde

Apraksts: Ķermeņa garums 6 – 9 cm. Āda gluda. Mugura brūngana, pelēka, vai krēmkrāsā, ar tumšiem plankumiem vai punktiņiem; raksturīgs tumšs V – veida plankums muguras augšdaļā; arī acs aizmugurē tumšs plankums. Vēderpuse balta vai iedzeltena, plankumaina. Tēviņam iekšējie rezonatori, nārsta laikā izteikti tumšbrūnas vai melnas dzimumtulznas. Nārsta sauciens atgādina rūkšanu vai urkšķēšanu.

Ekoloģija: Apdzīvo praktiski jebkuru Latvijas biotopu, izņemot dažus augstos purvus ar ļoti skābu ūdeni, un lielas pilsētas. Ūdenī sastopama tikai īsā nārsta perioda laikā: ~10.04. – 1.05. Pamostas no ziemas guļas uzreiz pēc sniega kušanas, un uzreiz dodas uz nārsta vietām. Nārsto jebkurā ūdenstilpē ar stāvošu ūdeni; nav pārāk izvēlīga pret ūdens kvalitāti. Viena mātīte atkarībā no vecuma iznērš 650 līdz 1400 ikru. Ikru kamoli otrajā dienā uzpeld ūdens virspusē, tur arī notiek attīstība, kas ilgst 8 līdz 10 dienas atkarībā no ūdens temperatūras. Parasti vairāku mātīšu ikru kamoli klāj vairākus kvadrātmetrus ūdens virsmas. Kurkuļi tumši, attīstība parasti ilgst 45 – 60 dienas. Latvijā pirmie šīgadeņi parādās jau jūnija vidū, parasti masveidīgi, jo vienā ūdenstilpē visi kurkuļi iziet metamorfozi gandrīz vienlaicīgi.

Agrais nārsts un straujā attīstība izskaidrojama ar to, ka parastā varde bieži izvēlas nārstam seklas un ātri žūstošas peļķes, tādēļ jaunajai paaudzei ir jāsteidzas ar metamorfozi. Neskatoties uz to, daudz olu un kurkuļu aiziet bojā izžūstot. Dzimumgatavība iestājas dzīves trešajā gadā, kad ķermeņa garums ir 5 – 6 cm.

Pārtiek no bezmugurkaulniekiem. Aktīva krēslā un tumsā. Šad tad sastopama arī dienā, it īpaši pēc lietus vai mākoņainā laikā, bet retāk par purva vardi. Ziemo zem ūdens: strautos, upītēs, ezeros vai kūdras purvos.

Izplatība: Visa Vidus- un Ziemeļeiropa un Ziemeļāzija, uz austrumiem sasniedzot pat Sahalīnas salu. Ziemeļu apgabalos sasniedz polārjoslu un sastopama līdz pat Ledus okeānam, taču nav atrasta Eiropas dienvidvalstīs kā Portugālē, Itālijā un Grieķijā.

Latvijā sastopama ļoti bieži, visur.

Purva varde

Apraksts: Ķermeņa garums ap 5 – 6 cm. Āda gluda. Mugura brūngana, pelēka, vai krēmkrāsā, ar tumšiem plankumiem vai punktiņiem; raksturīgs tumšs V – veida plankums muguras augšdaļā. Acs aizmugurē tumšs plankums. Vēderpuse balta vai iedzeltena, bez plankumiem; gadās tumši plankumi padusēs. Tēviņam iekšējie rezonatori. Riesta dziesma atgādina attālu suņu riešanu.

Ekoloģija: Parasti dzīvo atklātos biotopos, retāk mežos. Ūdenī sastopama tikai īso nārsta periodu: ~20.04. – 10.05. Nārsto dīķos, karjeros, vecupēs, līčos. Viena mātīte atkarībā no vecuma iznērš 500 līdz 2500 ikru. Ikru kamoli otrajā dienā uzpeld ūdens virspusē, kur arī notiek attīstība, kas ilgst 3 līdz 10 dienas, atkarībā no ūdens temperatūras. Kurkuļi tumši, attīstība parasti ilgst 45 – 65 dienas. Dzimumgatavība iestājas trešajā dzīves gadā.

Pārtiek no bezmugurkaulniekiem. Aktīva krēslā un tumsā, nārsta periodā cauru diennakti. Šad tad sastopama arī dienā, it īpaši pēc lietus vai arī mākoņainā laikā. Ziemo uz sauszemes – lapu kaudzēs, grauzēju alās u.c. slēptuvēs, reti – strautos vai kūdras purvos.

Izplatība: Vidus- un Austrumeiropa, Skandināvija, Sibīrija. Uz rietumiem – līdz Reinai, uz austrumiem – līdz Jeņisejai un Baikālam.

Sastopama bieži visā Latvijā, kaut arī salīdzinoši nevienmērīgi. Iekļuva Latvijas Sarkanajā grāmatā vairāk pārpratuma pēc, jo bieži tiek uzskatīta par parasto vardi, tāpēc trūkst drošu ziņojumu par tieši šīs sugas izplatību. Sugai piešķirts “mazizpētītas sugas” statuss. Areāla rietumu daļā kļūst aizvien retāka, tādēļ iekļauta Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā.

Kokvarde

Apraksts: Ķermeņa garums ap 3,5 – 5 cm. Āda gluda. Mugura koši zaļa, ļoti reti – brūngana vai zeltaina. Vēderpuse – gaiša, bez plankumiem. Pirkstu galos piesūcekņi, ar kuru palīdzību dzīvnieks spēj pārvietoties pa zariem un lapām. Tēviņš nedaudz mazāks, ar tumšu kaklu. Iekšējais rezonators labi attīstīts, dzied visu nārsta periodu. Dziesma mazliet atgādina pīļu pēkšķēšanu vai tarkšķēšanu, ar ko acīmredzot saistīts senais nosaukums.

Ekoloģija: Nārsta periods ~25.04. – 30.05. Nārsta vietas atrodas dīķos, kuru krasti aizauguši ar krūmiem un kārkliem. Mātīte iznērš līdz 800 – 1000 ikriem, kuri parasti sakārtoti apaļos gļotainos kamolos. Ikru kamoli izvietoti ūdenstilpes dibenā. Kurkuļi izšķiļas pēc 10 dienām. Tie ir gaiši, sasniedz 5 cm garumu. Metamorfoze notiek pēc 2 – 3 mēnešiem, un šīgadeņi parasti atstāj ūdenstilpi jūlija beigās – augustā. To izmērs ir 0,9 – 1,8 cm. Dzimumgatavība iestājas dzīves otrajā – trešajā gadā.

Pārsvarā pārtiek no lidojošiem kukaiņiem, bet ēd arī kāpurus, skudras un vaboles. Aktīva krēslā un tumsā, arī nārsta dziedāšana sākas pievakarē. Pa dienu parasti slēpjas lapotnē vai zemsedzē. Ziemošanas periods sākas septembra beigās – oktobrī; ziemo zemsedzē, alās, dobumos.

Izplatība: Visa Eiropa, izņemot Lielbritāniju, rietumos līdz Portugālei, dienvidaustrumos – līdz Kaspijas jūrai.

Pašreiz pierādītā izplatības ziemeļu robeža stiepjas caur Dienvidzviedriju un Baltkrievijas dienvidiem (pēc citiem datiem – caur Lietuvas dienvidiem: S.Gruodis, personīgs ziņojums), tomēr daudzi autori (pilnīgu sarakstu sniedz Siliņš un Lamsters, 1934) atzīmē kokvardi kā ļoti retu Latvijas faunas pārstāvi jau kopš 1777. gada. Muzejos nav neviena kokvardes eksemplāra, kas būtu atrasts Latvijā, tomēr ziņojumu biežums ļauj pamatoti iekļaut kokvardi Latvijas abinieku sarakstā.

Pastāv viedoklis (Zvirgzds un Vilnītis, 1995), ka pēdējo simt gadu laikā, pateicoties lauksaimnieciskās darbības intensifikācijai un līdz ar to nārsta vietu izzušanai notikusi kokvaržu populācijas saskaldīšana vairākās izolētās grupās, kuras bija par mazu, lai spētu pretoties nelabvēlīgajiem vides faktoriem, kas Latvijā ir tuvi kokvardes izturības robežai.

Kopš 1987. gada Rīgas Zooloģiskā dārza Ekoloģijas laboratorija veic kokvardes reintrodukciju Latvijā. Kopš 1990. gada ir nostabilizējusies mākslīgi izveidotā kokvardes populācija Liepājas rajonā, kas nu jau spēj ne vien pašatjaunoties, bet arī aktīvi izplatīties uz jaunām nārsta vietām. Reintrodukcijas vietā ir nodibināts liegums.

Parastā kokvarde ir iekļauta Latvijas un Baltijas Sarkanajās grāmatās, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Pašreiz jāturpina stiprināt jaunizveidotās populācijas dzīvotspēju; būtu vēlams izveidot arī citas populācijas Rietumkurzemē.

Kāpelētājvardes

Dzīvesveids: Gluži tāpat kā citi abinieki arī kāpelētājvardes var izdzīvot vienīgi mitrā klimatā. Zelta kāpelētājvarde dzīvo Kostarikas tropiskajos džungļos, kur gan naktīs, gan dienās tvaiko mitrums. Pārvietojas ēnā pa zemi vai zemiem koku zariem. Lai izdzīvotu, tai nav nepieciešams avots vai peļķe.Daudz laika vardei nepieciešams, lai starp augiem vai mitrām lapām sameklētu kukaiņus, zirnekļus un skudras. Veiklas ir šīs vardītes, kas pārvietojas ar īsiem lēcieniem; tikai retos gadījumos, kad atrodas sastinguma stāvoklī, tās nekustas. Piesūcekņi uz kāju pirkstiem ļauj noturēties uz augiem.

Aizsardzība tehnika: Mazās vardītes ir viegli iegūstams loms ienaidniekiem gaļēdājiem – čūskām un putniem. Tāpēc daudzas sugas ir attīstījušas aizsardzības mehānismus, piemēram, caur ādas virsmu izdala vāju indi ar atbaidojošu smaku. Kāpelētājvardes ļoti sekmīgi ir attīstījušas šo taktiku, jo inde, kuru izdala ādas dziedzeri, ir nāvējoša. Norīt kāpelētājvardi nozīmē nāvi plēsējam; tikai nolaizot vardi, iestājas paralīze. Vardes inde ir viena no bīstamākajām dzīvnieku indēm, pēc kuras visātrāk iestājas nāve. Pati bīstamākā ir Kolumbijas rietumos dzīvojošā kāpelētājvarde Phyllobates terribilis. Divi mikrogrami šīs indes var izrādīties nāvējoši cilvēkam, bet katrai vardei ir apmēram 200 mikrogrami bīstamās vielas. Tik mazs radījums tomēr nevar paļauties tikai uz savu indi. Ņemot vērā izmēru, kāpelētājvarde var kļūt par vieglu medījumu, ko ienaidnieks uzreiz aprīs, bet to, ka tas ir bijis indīgs radījums, konstatēs pārlieku vēlu. Tādēļ visas kāpelētājvardes ir košās krāsās, piemēram, ar dzeltenzaļām svītrām uz muguras. Krāšņais izskats ir brīdinājuma signāls.

Vairošanās: Vardes, arī Eiropā, ūdenī dēj milzum daudz olu un pamet tās likteņa varā. Vēlāk kurkuļi kļūst par barību zivīm, un izdzīvo tikai nelies skaits, kas attīstās tālāk un izaug par lielu vardi. Kāpelētājvardes attīstās pavisam citādi!!! Pēc lenkšanas, kurā ir ietverti skaņas elementi, un imitētas cīņas notiek pārošanās un mātīte izdēj 4 – 6 olas mātīte stāv izslējusies uz Bromelia dzimtas augu lapām, tēviņš palien zem mātītes un izlaiž spermu, uz kuras mātīte izdēj olas. Tēviņš tās samitrina ar šķidrumu, kuru izsmidzina no savas ādas. Kad no olām izšķiļas kurkuļi, tie uzrāpjas mātītei uz muguras un viņa ienes tos ūdenī. Šāds ceļojums var ilgt pat vairākas stundas, taču kurkuļi ir ļoti cieši piestiprinājušies pie vairogveidīgās muguras ar mitrām siekalām. Mātīte nemeklē peļķi, dīķi vai straumi, bet uznes mazuļus mazos, ar ūdeni piepildītos baseiniņos, kas atrodas ananāsveidīgo augu padziļinājumos. Katrā tādā baseiniņā tiek ievietots tikai viens kurkulis; māte to apciemo reizi nedēļā, lai atnestu barību.

Kāpelētājvardes un cilvēks: Vietējo cilšu indiāņi Kolumbijas rietumos attīstījuši tehnoloģiju, kā uzlikt vardes indi uz bultu un šķēpu uzgaļiem. Viņi izmanto trīs sugu vardes un dažādos veidos savieno to indes. Ar visindīgākās vardes ādu tie nosedz šķēpu uzgaļus. Ja suga nav tik indīga, uzmauc vardi uz asa mieta un tur virs uguns, līdz no ādas dziedzeriem izdalās inde. To savāc mazā traukā un pēc fermentācijas piesūcina bultas. Līdz pat mūsdienām indiāņi izmanto šīs bultas, medījot mazus dzīvniekus. Šādi sašauts putns vai zīdītājs uz vietas tiek paralizēts. Senāk indiāņu ciltis šādā veidā cīniījās arī savā starpā.

Pamatdati:

Izmēri – garums 25 mm; vislielākā kāpelētājvarde ir 50mm gara.

Vairošanās – pārošanās lietus periodā, olu skaits 4 – 6, kurkuļi aug Bromelia dzimtas augu ūdeņainās iedobēs; pārtiek no savas sugas neapaugļotajām olām.

Dzīvesveids – džungļos dzīvo uz zemes un kokos, barība ir mazi kukaiņi, skudras, zirnekļi un kolembolas, dzīves ilgums nav zināms.

Radniecīgas sugas – no 116 kāpelētājvaržu sugām 55 ir spilgtās krāsās, to vidū ir indīgas sugas – Dendrobates un Phyllobates ģints vardes, piemēram, Dendrobates auratus un nāvējoši indīgais Phyllobates terribilis.

Sastopamas – ugunīgā kāpelētājvarde dzīvo visos Dienvidamerikas tropiskajos reģionos, no Kostarikas līdz pat Brazīlijas dienvidiem. Zelta kāpelētājvarde mīt Kostarikas lietusmežos.

Aizsardzība – kaut arī kāpelētājvardes tiek ķertas, lai iegūtu no tām indi, tās galvenokārt apdraud to dabiskās vides – lietusmežu – iznīcināšana.

! Interesanti !

· Kāpelētājvardei ir tikai viens dabiskais ienaidnieks, tā ir čūska Leimadophis epinephelus, kas ir imūna pret vardes indi.

· Pie kāpelētājvaržu dzimtas pieder vismazākās varžu sugas pasaulē: Dendrobates minutus ir 15 mm garš.

· Lietusmeža fauna un flora joprojām vēl nav līdz galam izpētītas, joprojām tiek atklātas jaunas kāpelētājvaržu sugas. Līdz šim ir aprakstītas 116 sugas. Zinātnieki uzskata, ka to ir daudz vairāk.

· Terārijos tiek audzēts apmēram 70 – 100 šo varžu sugu.

Vēršvarde

Dzīvesveids: Vēršvardes bieži vien nekustīgi atpūšas zem ūdens, laukā ir tikai nāsis un izvalbītās acis. Pateicoties tam, laikus var atklāt tuvojošās briesmas un pazust zem ūdens. Vardes acu zīlīte ir horizontāla, un to sargā kustīgie plakstiņi, tāpēc uz radzenes nevar nokļūt nekādi netīrumi. Īpašie dziedzeri saglabā acīs mitrumu, kas īpaši svarīgi, kad varde medī uz sauszemes. Visas vardes lieliski dzird. Tām nav ārējās auss gliemežnīca, tikai vidusauss un iekšējā auss, bet aiz acs ir liels ovāls – bungādiņa. Vēršvardei bungādiņa ir īpaši redzama, tēviņam tā ir divkārt lielāka nekā mātītei. Pateicoties tipiskajam brūni zaļajam krāsojumam, varde lieliski nomaskējas apkārtnē, un viņu dažkārt ir neiespējami pamanīt.

Vairošanās: Pārošanās periodā tēviņš ar skaļu rēcienu informē mātīti par savu atrašanos. Dienas laikā tēviņi un mātītes slēpjas uz sēkļiem un piekrastes augos. Naktī tēviņi izpeld dīķa vidū un sāk savu skaļo koncertu. Pārsvarā ar to ir pietiekami, lai svešinieks bez cīņas atkāptos. Taču reizēm seko nikna divcīņa un tikai pēc tās viens no sāncenšiem padodas. Kad mātīte ir gatava nērst ikrus, tā piepeld pie tēviņa, kas uzrāpjas viņai uz muguras un ar asajiem spilventiņiem, kas atrodas uz pēdām, spēcīgi viņu aptver. Tādējādi mudina mātīti iznērst ikrus, ko apaugļo iznēršanas brīdī.

Barība: Pretēji citām vardēm, vēršvardes labprāt noķerto lomu apēd zem ūdens. Viņa ar savu medījumu ielec ūdenī un tikai tur sāk ēst. Tā kā vēršvarde pati ir liela, viņai patiešām ir plaša izvēle, kam uzbrukt un ko nomedīt. Vēršvarde var ķert mazas zivis, kukaiņus, pat savus mazākos radiniekus. Nedaudz neparasts, bet samērā biežs vēršvardes loms ir arī mazi zīdītāji, putni, čūskas un mazi aligatori. Vēršvardes medī katru dzīvnieku, kuru vien spēj norīt. Vēršvardes kurkuļi pārtiek galvenokārt no ūdensaugiem, ūdenī dzīvojošām baktērijām un mirušām zivīm.

Pamatdati:

Izmēri – garums 10-17 cm, svars 500 – 600 g.

Vairošanās – dzimumgatavība 2-4 gadus pēc tam, kad attīstījušies no kurkuļa, pārošanās pavasarī vai agrā vasarā, olu skaits 10 000 – 20 000, inkubācijas periods 4 – 20 dienas, kurkuļu attīstība 1 – 3 gadi.

Dzīvesveids – pēc pārošanās perioda dzīvo vienas, balss skaņa ir skaļa rūkšana, barība ir kukaiņi, gliemji, sliekas, mazi zīdītāji, putnēni, vardes, dzīves ilgums līdz 15 gadiem, nebrīvē maksimums 8 gadi.

Radniecīgas sugas – tuvi vēršvardes radinieki ir, piemēram, zaļā varde, ezera varde, Dalmācijas varde.

Sastopama – vēršvarde sākotnēji bija sastopama Ziemeļamerikā. Vēlāk ievesta dažās Karību jūras salās, vēl vēlāk arī Eiropā. Patlaban lielā skaitā sastopama Itālijas ziemeļos.

Aizsardzība – cilvēks ir paplašinājis teritorijas, kurās šī varde sastopama. Vietās, kur tagad dzīvo, vēršvardi apdraud vienīgi vides postīšana.

! Interesanti !

· Redzēta vēršvarde, kas noķērusi un apēdusi virs ūdens zemu lidojošu sikspārni. Kādā čūsku fermā Pretorijā viņas Āfrikas radinieks varžkrupis aprijis 16 tikko izšķīlušās kobras.

· Lielākā daļa varžu sugas pēc iznēršanas pamet nārsta vietu un kurkuļus atstāj likteņa varā. Daži apgalvo, ka vēršvardes tēviņš paliek ikru tuvumā un sargā kurkuļus.

· Katra vardes suga raida savas skaņas. Uz šīm skaņām reaģē vienīgi tās pašas sugas mātīte. Tādējādi dažādu sugu teritorijas var pārklāties un nenotiek šo varžu sugu krustošanās.

v Krupju dzimta

Parastais krupis

Apraksts: Ķermeņa garums 5 – 7 cm, taču gadās arī daudz lielāki īpatņi pat līdz 15 cm. Āda kārpaina, galvas malās lieli pieauss indes dziedzeri parotīdi. Sīkāki indes dziedzeri izkaisīti pa visu ādu; nedaudzie plēsīgie dzīvnieki, kas medī krupjus, parasti atstāj neskartu ādu un galvu ar parotīdiem. Mugura pelēka vai brūna, gaišāka vai tumšāka, bieži – ar olīvzaļganu nokrāsu. Muguras nokrāsa var būt atkarīga no substrāta pamatkrāsas. Vēderpuse gaiša, reizumis – ar maziem sarkaniem punktiņiem. Redzokļi horizontāli. Pārvietojas soļiem. Tēviņš parasti mazāks, nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Tēviņš nārsta laikā dzied, taču klusi un neizteiksmīgi; iekšējais rezonators neliels.

Ekoloģija: Ūdenī neveikls, pavada tur tikai nārsta periodu (kurš sākas diezgan agri – ~20.04. – 5.05, atkarībā no pavasara iestāšanās, un ilgst tikai dažas dienas). Parasti izvēlas palielus dīķus, karjerus vai pat nelielus ezerus ar pastāvīgu ūdens līmeni. Nārsta laikā raksturīgas vairāku tēviņu cīņas ap vienu mātīti: izveidojas vairāku krupju kamols, līdz spēcīgākais tēviņš beidzot nostumj konkurentus un paliek ar partneri divatā. Mātīte iznērš ap 3000 un pat vairāk ikru, kas savirknēti tievos, recekļainos, 4 – 5 m garos pavedienos, un aptin ap nogrimušiem zariem vai augiem. Kurkuļi izšķiļas pēc 2 nedēļām. Tāpat kā citām Latvijā sastopamajām krupju sugām, kurkuļi sīki (ap 3,5 cm) un melni. Metamorfoze notiek pēc 2,5 mēnešiem un šīgadeņi parasti atstāj ūdenstilpi jūlija pirmajā pusē. Parastajam krupim ir ļoti raksturīga visu kurkuļu vienlaicīga metamorfoze, un vasaras vidū nārsta ūdenstilpju tuvumā bieži novērojama ļoti augsta apmēram 15 mm garo mazo krupīšu koncentrācija. Dzimumgatavība tēviņam iestājas trešajā dzīves gadā, mātītei – ceturtajā.

Krupis pārtiek no visdažādākajiem sauszemes bezmugurkaulniekiem, lielāki īpatņi spēj norīt arī sīkus mugurkaulniekus. Aktīvs mijkrēslī un naktī, taču, ja laiks apmācies un lietains, sastopams arī dienā. Slēpjas zem akmeņiem un kritušiem kokiem, lapu un baļķu kaudzēs, grauzēju alās, saimniecības ēkās. Ziemošanas periods sākas septembra beigās.

Labprāt uzturas cilvēku tuvumā. Teikas, ka krupji dzerot pienu un pat zīžot govs pupu, neatbilst patiesībai. Arī zemenes krupji neēd (atcerēsimies: abinieki nekustīgus objektus neuzskata par barību), un krupja klātbūtne zemeņu dobē visbiežāk izskaidrojama ar to, ka tas izgājis kailgliemežu medībās (tie gan ēd zemenes labprāt un daudz!). Tāpat nav pamatojuma ticējumam, ka no krupja uzmetoties kārpas uz rokām, un citiem krupja apvainojumiem. Pelēkais krupis ir patiess dārzu labvēlis, kas aizsargā kultūraugus no visdažādākajiem kaitēkļiem (ne tikai kailgliemežiem).

Izplatība. Sastopams ļoti plaši: Eiropā, Ziemeļrietumāfrikā, arī Āzijā: uz austrumiem – līdz Japānai un Korejai, uz dienvidiem – līdz Austrumķīnai.

Izplatīts visā Latvijā, sastopams ļoti bieži.

Smilšu krupis

Apraksts: Ķermeņa garums 4,5 – 5,5 cm. Āda kārpaina, galvas malās nelieli pieauss indes dziedzeri – parotīdi – tumši sarkanā vai brūnā krāsā. Mugura iedzelteni pelēka vai zaļgani brūna, tās nokrāsa atkarīga no substrāta pamatkrāsas. Pāri mugurai stiepjas sugai ļoti raksturīga šaura, dzeltenīga svītra. Vēderpuse gaiša, ar nelieliem, tumšiem plankumiem. Redzokļi horizontāli. Pārvietojas skrienot (angliskais nosaukums ir running toad “skrienošais krupis”). Tēviņš mazāks, nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē un tumšu kakla apakšpusi. Iekšējais rezonators labi attīstīts; dzied diezgan intensīvi, visu nārsta periodu; dziesma ļoti specifiska, atgādina skaļu circeņa sisināšanu, klusās vasaras naktīs dzirdama kilometriem tālu.

Vienmēr sastopams apvidos ar smilšainu augsni. Viegli konstatējams pēc raksturīgām pēdām sausās smiltīs.

Ekoloģija: Nārsta periods diezgan garš – ~1.05. – 20.06. Parasti izvēlas nelielus dīķus, smilšu vai grants karjerus, bieži vien arī dziļākas peļķes ar jūras ūdeni liedagā, jo smilšu krupis atšķirībā no pārējiem mūsu abiniekiem ir mazjutīgs pret ūdens sāļumu. Mātīte iznērš līdz 3000 ikru, kas savirknēti tievos, recekļainos 1,5 – 2 m garos pavedienos. Kurkuļi izšķiļas pēc 3 – 4 dienām. Kurkuļi, tāpat kā citām Latvijā sastopamām krupju sugām, sīki (ap 30 mm) un melni. Metamorfoze notiek pēc 40 – 50 dienām, un šīgadeņi (kuri jau viegli atšķirami no pārējiem bezastes abiniekiem pēc dzeltenas svītras uz muguras) parasti atstāj ūdenstilpi jūnija beigās. Dzimumgatavība tēviņiem iestājas trešajā dzīves gadā, mātītēm – ceturtajā.

Tās smilšu krupja populācijas, kas dzīvo jūrmalā, pastāvīgi svārstās uz iznīcības robežas. Atšķirībā no samērā stabilās un drošās iekšzemes dzīvesvides, ūdenstilpes liedagā negaidīti izveidojas un pazūd ikgadējās vētrās. Parasti peļke krupjiem šķiet īpaši pievilcīga uzreiz pēc izveidošanās, taču tajā vēl nav izauguši ūdensaugi vai izveidojušās citas slēptuves, un kurkuļi izrādās viegli pieejams laupījums plēsoņām. Šādās ūdenstilpēs kurkuļi parasti neizdzīvo līdz metamorfozei. Nākamajā gadā tāda ūdenstilpe krupjus joprojām interesē un tie tur veiksmīgi vairojas, taču trešajā gadā tā vai nu izzūd, vai arī ir pilnībā aizaugusi un nārstam nepiemērota, tāpēc ne katrs gads ir krupju populācijai veiksmīgs.

Astoņdesmitajos gados atklājās, ka parastā krupja kurkuļi, kas izšķiļas agrāk un attīstās ātrāk par smilšu krupja kurkuļiem, bieži vien pārtiek no smilšu krupja ikriem un pat kāpuriem (Frazer, 1989). Autora novērojumi, savukārt, liecina, ka liedagā kurkuļu izdzīvošanu bieži apraud kaijas un citi ūdensputni.

Smilšu krupis pārtiek no sauszemes bezmugurkaulniekiem, parasti ūdenstilpju smilšainajos krastos. Aktīvs mijkrēslī un naktī; nārsta periodā cauru diennakti. Slēpjas zem dažādiem priekšmetiem smiltīs; tuvāk rudenim pārvācas tālāk no liedagiem uz iekšzemi un pavada laiku zem akmeņiem un kritušiem kokiem, grauzēju alās, akmeņu kaudzēs. Labi jūtas kapos (arī V.Lamsters ir novērojis smilšu krupjus Bolderājas kapu apkārtnē, J.Siliņš – Meža kapu apkārtnē (Siliņš un Lamsters, 1934). Ziemošanas periods sākas septembra beigās.

Pateicoties savām ekoloģiskajām īpatnībām, salīdzinoši retajai sastopamībai un novērošanas vienkāršībai smilšu krupis ir populārs izpētes objekts Ziemeļ- un Rietumeiropā.

Izplatība: Rietumeiropa: uz ziemeļiem līdz Anglijai, Dienvidzviedrijai un Igaunijai, dienvidos – līdz Ziemeļitālijai, Austrijai, Čehijai un Ziemeļukrainai.

Latvijas teritoriju šķērso smilšu krupja izplatības areāla austrumu robeža. J.Siliņš un V.Lamsters (1934) norāda, ka tas ir izplatīts visā Kurzemē, sākot no dienvidrietumu daļas, un Rietumvidzemē līdz Valmierai. Vairākas atradnes, kas atzīmētas minētajā darbā, pēdējos gados vairs nebija atrodamas, piemēram, Sarkandaugavā, Ķīšezera un Meža kapu apkārtnē, Ilģuciemā, Bolderājā un Rīgas jūrmalā. Var apgalvot, ka pēdējo piecdesmit gadu laikā smilšu krupja izplatība samazinās.

A.Bērziņš savos smilšu krupja izplatībai veltītajos rakstos (A.Bērziņš, 1984, 1987) dod ļoti detalizētu visu Latvijā atzīmēto smilšu krupja atrašanas gadījumu uzskaitījumu. Viņš arī norāda, ka smilšu krupis Latvijā nav atrasts uz austrumiem no janvāra -70C izotermas, un ka tā izplatību būtiski ietekmē ne tikai klimatiskie apstākļi, bet arī piemērotu nārsta vietu esamība vai to trūkums. Savukārt, autora rīcībā esošie dati ļauj novilkt pašreizējo izplatības robežu pa kartē iezīmēto līniju.

Šīs sugas stāvoklis un izplatība Baltijā ir sīki aprakstīti S.Gruoža, I Caunes un V.Vilnīša rakstā (1986).

Acīmredzot smilšu krupja atradņu skaita samazināšanās izskaidrojama ar piekrastes un Rīgas apkārtnes apbūvi, rekreācijas slodzes pieaugumu piekrastes joslā, kā arī smilšu un grants karjeru rekultivāciju. Visas šīs darbības būtiski samazinājušas vairošanās vietu skaitu. Pašreiz šīs sugas stāvoklis Latvijā ir stipri apdraudēts. Smilšu krupis ir iekļauts Latvijas, kaimiņvalstu un Baltijas Sarkanajās grāmatās, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā.

Sugas saglabāšanai Latvijā ir nepieciešama dzīvesvietu un it īpaši nārsta vietu aizsardzība, dažos gadījumos pat to uzlabošana vai radīšana. Ļoti svarīgi ir karjeri, tādēļ nav pieļaujama karjeru nepārdomāta rekultivācija bez konsultācijas ar speciālistu. Smilšu krupja aizsardzībai Latvijā ir radīti vairāki liegumi, taču to skaitam būtu jāaug.

Zaļais krupis

Apraksts: Ķermeņa garums ap 7 cm. Āda kārpaina, galvas malās pieauss indes dziedzeri parotīdi. Mugura pelēka ar labi izteiktiem tumšzaļiem plankumiem un sīkām sarkanām kārpiņām. Vēderpuse gaiša, parasti bez plankumiem. Redzokļi horizontāli. Pārvietojas īsiem lēcieniem. Tēviņš nedaudz mazāks, nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumši brūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Iekšējais rezonators labi attīstīts, dzied diezgan intensīvi visu nārsta periodu. Dziesma melodiska, ļoti īpatnēja.

Ekoloģija: Bioloģiski diezgan tuvs smilšu krupim, taču nārsta periods īsāks – ~1.05. – 15.05. Dzīves un nārsta vietu izvēlē arī līdzīgs smilšu krupim, taču daudz tolerantāks pret cilvēka klātbūtni. Nārsta vietas bieži atrodas parkos, mākslīgajās ūdenstilpēs, lielākos dīķos ar smilšainiem krastiem, karjeros. Mātīte iznērš līdz 10000 – 12000 ikru, taču parasti to skaits ir ap 5000. Ikri savirknēti tievos recekļainos līdz 7 m garos pavedienos. Kurkuļi izšķiļas pēc 3 – 6 dienām. Kurkuļi, tāpat kā citām Latvijā sastopamajām krupju sugām, – sīki (ap 3 cm) un melni. Metamorfoze notiek pēc 45 – 55 dienām, un šīgadeņi parasti atstāj ūdenstilpi jūlijā. Dzimumgatavība iestājas dzīves ceturtajā gadā.

Daži autori pieļauj iespēju, ka dabā zaļais krupis varot krustoties ar smilšu krupi, atstājot pilnvērtīgus pēcnācējus (Flindt, Hemmer, 1967). Latvijā tas arī būtu iespējams, ņemot vērā, ka sugas izvēlas līdzīgus biotopus, taču līdz šim šādi gadījumi pie mums nav konstatēti. Jāatzīmē, ka Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm, kurā sastopamas abas šīs krupju sugas, jo zaļā krupja areāla pamatdaļa atrodas austrumos (līdz pat Mongolijai), bet smilšu krupis ir izplatīts tikai Rietumeiropā.

Zaļais krupis pārtiek no sauszemes bezmugurkaulniekiem. Aktīvs mijkrēslī un naktī, pēc pērkona vai mākoņainā laikā – arī dienā; nārsta periodā – cauru diennakti. Ļoti labprāt apmetas cilvēka tuvumā: blīvas populācijas vairākos Rīgas jaunajos apbūves rajonos, arī vecos parkos. Bieži novērojams siltos vasaras vakaros lecam pa ietvēm, medījot kukaiņus, kas pulcējas ielu laternu gaismā. Bieži manīts siltumnīcās. Dārzos būtiski samazina kaitēkļu skaitu. Par slēptuvēm bieži vien izvēlas arī saimniecības ēkas. Ziemošanas periods sākas septembra beigās.

Izplatība: Vidus- un Austrumeiropa, Sibīrija, Vidusāzija un Ziemeļāfrika; uz rietumiem līdz Reinai un Ronai, uz ziemeļiem – līdz Dienvidzviedrijai un Igaunijai.

Latvija atrodas uz izplatības areāla robežas. Pie mums zaļais krupis konstatēts pārsvarā lielu upju (Daugava, Lielupe, Ogre, Aiviekste) tuvumā. Šādam izplatības fenomenam izskaidrojuma pašreiz nav. Līdzīgu ainu apraksta arī J.Siliņš un V.Lamsters, – tikai viņu norādītās atradnes Gaiziņkalna apkārtnē un Rucavā pēdējos gados vairs nav apstiprinājušās.

Ir iekļauts Baltijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Sakarā ar to, ka atradņu skaits Latvijā ir samērā neliels, būtu nepieciešams pievērsties šīs sugas aizsardzībai arī pie mums, īpašu uzmanību veltot nārsta vietu saudzēšanai un atsevišķos gadījumos – arī uzlabošanai.

Varžkrupis (brūnais varžkrupis)

Apraksts: Ķermeņa garums 5 – 7 cm. Āda gluda. Mugura gaišpelēka vai gaiši olīvbrūna ar tumšbrūniem plankumiem un sārtiem punktiņiem, kas veido marmorveida zīmējumu. Redzokļi kā vertikālas spraugas (gluži kā kaķim), kas ir raksturīga varžukrupja pazīme. Bungādiņu nav. Piere un galvvidus izceļas neliela paaugstinājuma veidā. Tēviņš nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Tēviņš nārsta laikā dzied zem ūdens; dziesma atgādina skaļu klauvēšanu.

Ekoloģija: Ūdenstilpēs pavada tikai nārsta periodu (kurš sākas agrāk nekā vairumam mūsu abinieku – ~15.04. – 10.05.), izvēloties dīķus, grāvjus vai karjerus sausā, smilšainā apvidū. Nārsto tikai ūdenstilpēs ar pastāvīgu ūdens līmeni. Mātīte iznērš 1200 – 2600 ikru, kas sakārtoti resnos, recekļainos pavedienos, un piestiprina pie ūdensaugiem. Kurkuļi izšķiļas pēc 5 – 7 dienām. Starp citiem Latvijas abinieku kurkuļiem tie izceļas ar saviem milzu izmēriem – izaug pat līdz 17 cm garumam. Arī attīstības periods ir diezgan garš: metamorfoze notiek pēc 3,5 – 5 mēnešiem (pēdējo skaitli norāda J.Sloka (1961), kurš arī apgalvo, ka kurkuļi dažreiz pārziemojot ūdenī). Tikko metamorfozi pabeigušie dzīvnieki (šīgadeņi) ir 26 – 39 mm gari. Tas ir viens no raksturīgākajiem piemēriem kardinālai ķermeņa pārbūvei, kas raksturo metamorfozes gaitu bezastes abiniekiem: šīgadenis var būt 2 – 4 reizes īsāks par tās pašas sugas kurkuli. Pēc metamorfozes mazuļi parasti ierokas uz pirmo ziemošanu uzreiz pēc ūdenstilpes atstāšanas netālu no krasta. Dzimumgatavība iestājas trešajā dzīves gadā.

Varžukrupis pārtiek no sauszemes bezmugurkaulniekiem, galvenokārt, skudrām, skrejvabolēm, zirnekļiem, kāpuriem un sliekām. Aktīvs tikai naktī, gaišo diennakts laiku pavada, dziļi ieracies. Ierokas ļoti ātri, ar ķermeņa pakaļējo daļu pa priekšu, pateicoties prāviem ragvielas izcilņiem pie pakaļkāju papēžiem, ko izmanto kā lāpstas.

Izplatība: Sastopams Eiropas lielākajā daļā: no Francijas līdz Rietumsibīrijai un no Melnās Jūras līdz Dienvidzviedrijai un Sanktpēterburgas apkārtnei (apm. 600 ziemeļu paralēle).

Latvija atrodas netālu no brūnā varžukrupja izplatības areāla robežas, tādēļ šeit tas sastopams sporādiski. Sugas konstatēšanu apgrūtina izteikta nakts aktivitāte, kā arī klusa un neizteiksmīga zemūdens dziesma nārsta periodā. Taču ziņas par varžukrupja atradnēm, kaut arī retas, pienāk no visām Latvijas malām. J.Siliņš un V.Lamsters (1934.) norāda vairākas atradnes, uzskatot, ka tas ir sastopams visā piejūras joslā no Rīgas līdz Liepājai.

Īpaši saudzējams. Iekļauts Baltijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā, būtu iekļaujams arī Latvijas Sarkanjā grāmatā. Kā svarīgākais aizsardzības pasākums minama vairošanās vietu aizsardzība.

Sarkanvēdera ugunskrupis

Apraksts: Ķermeņa garums ap 45 mm. Āda sīki grubuļaina vai kārpaina. Mugura tumši olīvpelēka vai olīvbrūna ar tumšzaļiem un melniem plankumiem, vēders spilgti oranžs vai sarkans ar melniem plankumiem un baltiem punktiem. Redzokļi trīsstūraini, kas ir raksturīga ugunskrupja pazīme. Bungādiņu nav. Tēviņš nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Tēviņam ir iekšējie rezonatori, nārsta laikā tēviņš izceļas ar ļoti melodisku dziedāšanu, kas mazliet atgādina zvanu skaņu, ne velti ugunskrupja zviedriskais nosaukums nozīmē “pulksteņvarde”. Daži autori (Siliņš un Lamsters, 1934) uzskata, ka ugunskrupju koris atgādinot attālas suņu rejas.

Ekoloģija: Visu aktivitātes periodu (~1.05. – 15.09) pavada ūdenstilpēs: dīķos, grants vai kūdras karjeros. Nārsto tikai ūdenstilpēs ar pastāvīgu ūdens līmeni, īpaši iecienījis mālainus krastus; izvairās no smilšainām augsnēm. Pēc nārsta var mainīt ūdenstilpes, bieži vien veicot pat kilometru garus pārgājienus. Aktivitāte parasti sākas, kad ūdens temperatūra sasniedz +140C. Visā vairošanās periodā mātīte iznērš 80 – 300 ikru (Latvijā ap 80 – 150), parasti porcijām pa 2 – 80. Ikrus izvieto seklās, siltās ūdenstilpju daļās, bieži vien piestiprina pie ūdensaugiem nelielos kamolos. Kurkuļi izšķiļas pēc 4 – 10 dienām. Kurkuļiem ir liela astes spura, un tie brīvi izplatās pa visu ūdenstilpi. Metamorfoze notiek pēc 2,5 – 3 mēnešiem (Latvijā – parasti augusta beigās), jaunie dzīvnieki parasti paliek ūdenstilpes krastos. To garums šajā laikā sasniedz 14 – 20 mm. Dzimumgatavība iestājas trešajā dzīves gadā.

Ugunskrupis pārtiek no sīkiem ūdens bezmugurkaulniekiem, arī sliekām. Aktīvs pārsvarā gaišajā diennakts laikā, taču dziedāšanas kulminācija ir vakaros.

Izplatība: aptver Vidus- un Austrumeiropu (Rietumeiropā sastopama radniecīga suga dzeltenvēdera ugunskrupis (B. variegata)): uz rietumiem līdz Dānijai, uz austrumiem – nedaudz aiz Urāliem. Ziemeļos sasniedz Dienvidzviedriju un Pleskavas apgabalu, dienvidos – Melno jūru.

Latvija atrodas uz sarkanvēdera ugunskrupja izplatības areāla robežas, tādēļ pie mums tas sastopams ļoti reti. Atrodams tikai Latvijas dienviddaļā; pēdējos gados droši konstatēts tikai Bauskas un Daugavpils rajonā netālu no Lietuvas robežas. Uzskata, ka kopš trīsdesmitajiem gadiem tā izplatība palikusi nemainīga, jo tajā laikā konstatēts tikai Bauskas apkārtnē un pēc nepilnīgi apstiprinātām ziņām Ropažos. J.Siliņš un V.Lamsters (1934) norāda, ka šī suga pamazām virzoties uz Daugavas pusi.

Īpaši saudzējams. Iekļauts Latvijas, Lietuvas un Baltijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Kā būtiskākais aizsardzības pasākums minama vairošanās vietu pasargāšana no meliorācijas, lauksaimniecības ķimikāliju ieplūdes vai zivju ielaišanas. Dažos gadījumos jāizskata arī iespējas uzlabot esošās nārsta vietas vai izveidot jaunas. Pašreiz sarkanvēdera ugunskrupi aizsargā divos liegumos, tomēr būtu jāveido arī jauni liegumi, kā arī jāaizsargā nārsta ūdenstilpes visā Latvijas teritorijā.

Pēdējo gadu laikā veikti mēģinājumi paplašināt sarkanvēdera ugunskrupja izplatību Latvijā ar reintrodukcijas palīdzību, pavairojot dzīvniekus laboratorijā un izlaižot dabā piemērotās dzīvotnēs, taču līdz šim tie cietuši neveiksmi. Acīmredzot šādus mēģinājumus tomēr ir vērts turpināt, lai palielinātu šīs sugas izredzes izdzīvot Latvijā.

v Salamandru dzimta

Lielais tritons

Apraksts: Ķermeņa garums kopā ar asti līdz 15 cm. Āda sīki grubuļaina. Mugura melna vai tumši pelēka, vēders oranžs vai koši dzeltens ar palieliem melniem plankumiem. Tēviņam nārsta laikā uz muguras un astes attīstās sekste jeb spurveida ādas kroka ar pārrāvumu virs anālās atveres. Sekstei ir arī nozīmīga loma elpošanā, jo tritoni ūdenī elpo ne vien ar plaušām, bet arī ar ādu, un spura ievērojami palielina kopējo ādas virsmu. Astes spurai ir zilgana, balta un oranža svītra. Arī pēc kāzu perioda, jau uz sauszemes dzīvojot, tēviņam uz muguras ir manāmas sekstes paliekas. Mātītei nārsta laikā nebūtiski paplašinās astes spura un bieži parādās dzeltenīga strīpa gar muguru, taču kopējā nokrāsa nemainās.

Ekoloģija: Pavasari un vasaru (~1.05. – 15.07.) pavada ūdenstilpēs, izvēloties dīķus, vecupes, lēni tekošus grāvjus vai kanālus, kā arī grants karjerus. Aktivitāte parasti sākas, kad ūdens temperatūra sasniedz +6.+80C. Visā vairošanās periodā mātīte iznērš 80 – 600 ikru, parasti ap 150 – 200. Ikrus pielipina ūdensaugu lapu apakšpusē pa vienam vai nelielās grupās. Kāpuri izšķiļas pēc 13 – 18 dienām un jau nākamajā dienā pēc izšķilšanās sāk baroties ar sīkiem ūdens dzīvniekiem. Kāpurs viegli atšķirams no mazā tritona kāpura pēc astes izskata: tai ir ass gals (nereti tā pat beidzas ar īsu diedziņu) un vairāki apaļi, melni plankumi. Metamorfoze notiek pēc 80 – 100 dienām (Latvijā parasti augusta otrajā pusē), pēc tās jaunie dzīvnieki uzreiz atstāj ūdenstilpi, un to dzīvesveids turpmāk ir tāds pats kā pieaugušajiem. Garums šajā laikā sasniedz 40 – 60 mm. Dzimumgatavība iestājas trešajā dzīves gadā.

Tritons pārtiek no sīkiem bezmugurkaulniekiem, īpaši – ūdensvabolēm un gliemežiem, turklāt pārsvarā tieši ūdens fāzes laikā. Uz sauszemes ēd ļoti maz un reti, pārsvarā sliekas, gliemjus un kukaiņu kāpurus, reti – mazo tritonu mazuļus. Ūdens dzīves fāzē tas ir aktīvs cauru diennakti, uz sauszemes mijkrēslī un tumsā. Dienā slēpjas lapu vai baļķu kaudzēs, bedrēs, alās, zem kritušu koku stumbriem. Atrodams arī pagrabos un malkas šķūņos, arī pazemes slēptuvēs, kur parasti arī ziemo – sākot no septembra beigām.

Izplatība: visa Eiropa, izņemot Pireneju pussalu un Dienvidfranciju, sastopams arī Mazāzijā, Kaukāzā un Rietumsibīrijā, uz ziemeļiem – Skandināvijas un Somijas dienvidos.

Latvija atrodas tuvu lielā tritona izplatības areāla robežai, tādēļ pie mums tas sastopams reti un nevienmērīgi. Domā, ka šīs sugas izplatību ierobežo nevis gaisa vai ūdens temperatūra – tritons ir pietiekoši salizturīgs -, bet gan īsā vasara, kuras laikā kāpuri bieži vien nepaspēj iziet savu samērā garo attīstības periodu (apmēram 3 mēneši). Atrodams gandrīz visos Latvijas novados, taču neregulāri, tikai atsevišķās ūdenstilpēs, un daudz mazākā skaitā nekā mazais tritons, tādēļ īpaši saudzējams. Iekļauts Latvijas, kaimiņvalstu un Baltijas Sarkanajās grāmatās, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Kā būtiskākais aizsardzības pasākums minama vairošanas vietu pasargāšana no meliorācijas, lauksaimniecības ķimikāliju ieplūdes un zivju ielaišanas.

Mazais tritons

Apraksts: Ķermeņa garums kopā ar asti 7 – 8, retāk – līdz 10 cm. Āda gluda. Mugura brūna, smilšdzeltena vai zaļganpelēka (ādas krāsa stipri atkarīga no substrāta pamatkrāsas), vēders dzeltenīgs vai bāli oranžs ar sīkiem melniem plankumiem. Tēviņam nārsta laikā uz muguras un astes attīstās nepārtraukta sekste jeb spurveida ādas kroka; uz pakaļkāju pirkstiem izveidojas peldlāpstiņas. Sekstei ir arī nozīmīga loma elpošanā, jo tritoni ūdenī elpo ne vien ar plaušām, bet arī ar ādu, un spura ievērojami palielina kopējo ādas virsmu. Astes apakšā parasti ir oranža apmale un perlamutrzila svītra ar melniem plankumiem. Mātītei nārsta laikā tikai nebūtiski paplašinās astes spura; ķermeņa krāsa nemainās.

Ekoloģija: Pavasari un vasaru (~20.04. – 30.06.) pavada ūdenstilpēs, izvēloties nelielus dīķīšus, lēni tekošus grāvjus vai grants karjerus. Nav pārāk prasīgs pret ūdens kvalitāti – sastopams arī diezgan stipri piesārņotās ūdenstilpēs. Aktivitāte parasti sākas, kad ūdens temperatūra sasniedz +4.+70C. Visā vairošanās periodā mātīte iznērš 60 – 600 ikru, parasti ap 150. Ikrus rūpīgi ietin ūdensaugu lapās. Kāpuri izšķiļas pēc 14 – 20 dienām; nākamajā dienā pēc izšķilšanās sāk baroties ar sīkiem ūdens dzīvniekiem. Metamorfoze notiek pēc 60 – 70 dienām (Latvijā parasti jūlija beigās – augustā), jaunie dzīvnieki uzreiz atstāj ūdenstilpi, un to dzīvesveids turpmāk ir tāds pats kā pieaugušajiem. To garums šajā laikā sasniedz 35 mm. Dzimumgatavība iestājas otrajā – trešajā dzīves gadā.

Tritons pārtiek no sīkiem bezmugurkaulniekiem – daudzkājiem, kukaiņiem, ērcēm un citiem posmkājiem, sliekām, un gliemjiem. Ūdens dzīves fāzē tas ir aktīvs cauru diennakti, uz sauszemes – mijkrēslī un naktī. Dienā slēpjas lapu kaudzēs, bedrēs, alās, zem kritušu koku stumbriem. Bieži atrodams arī pagrabos vai malkas šķūņos. Šajās slēptuvēs parasti arī ziemo sākot ar septembra beigām.

Izplatība: visa Eiropa, izņemot Pireneju pussalu un Dienvidfranciju, sastopams arī Rietumāzijā un Rietumsibīrijā līdz Altaja kalniem, uz dienvidiem līdz Armēnijai, uz ziemeļiem līdz Skandināvijas vidienei.

Leave a Comment