Aborts – cik tas ir ētiski?

Aborts – cik tas ir ētiski?

Rīga 2006

Saturs

Ievads..............................3

Kas ir aborts?...........................4

Aborti Latvijā...........................6

Aborts un ētika...........................8

Konservatīvā pozīcija.....................9

Liberālā pozīcija.......................11

Secinājumi............................12

Izmantotās literatūras saraksts.................13

Pielikums.............................14

Ievads

Savā darbā es vēlējos sniegt nelielu ieskatu par tādu jautājumu kā aborti. Šo tēmu būtībā izvēlējos tāpēc, ka jau ilgāku laiku sabiedrībā tiek apspriests jautājums – atļaut vai aizliegt abortus. Turklāt aktuāls ir arī jautājums par aborta klasifikāciju, respektīvi, vai varam likt vienlīdzības zīmi starp jēdzienu „aborts” un jēdzienu „slepkavība”.

Jebkuras sievietes dzīvē grūtniecība ir satraucošs process, tomēr ir manāma arī tāda atšķirība – vai sieviete ir laimīga pa

a
ar šo notikumu vai tomēr tas nav bijis vēlams. Manuprāt, pēdējā gadījumā arī rodas domstarpības par abortiem.

Savā darbā es vēlējos izvirzīt sekojošu problēmjautājumu – vai aborts ir ētiska rīcība vai tomēr tas ir amorāli?

Šajā darbā es apskatīju tēmu, kas vispār ir aborts gan no ētiskā viedokļa gan arī no medicīniskā viedokļa. Vēlējos arī sniegt nelielu ieskatu par situāciju Latvijā attiecībā uz abortiem. Vai aborts ir ētiska rīcība, šo jautājumu vēlējos apskatīt no divām skatu pozīcijām. No nosodošās – konservatīvās pozīcijas pu
u
uses, kā arī no attaisnojošu iemeslu meklējošās – liberālās pozīcijas puses.

„Nav skaidrs, vai embrijs patiesi ir cilvēciska būtne, toties ir skaidrs, ka tā ir potenciāla cilvēciska būtne. Katrs, kas nogalina cilvēka embriju, nogalina nākotnē ar prātu un pašapziņu apveltītu cilvēku. Tas no
o
ozīmē atņemt pasaulei to, kas ir vērtība sevī, un tas ir netaisnīgi. Aborts iznīcina racionālās un pašapzinīgās būtnes pasauli.”

Kas ir aborts?

Iesākumā vajadzētu noskaidrot, ko tad īsti nozīmē šis jēdziens “aborts”. Tā kā tas ir medicīnisks jēdziens, tad atrisinājumu arī varam meklēt tieši grāmatās par medicīnu.

“Aborts – grūtniecības pārtraukšana līdz 28. ned., kad auglis ārpus mātes organisma nav dzīvotspējīgs. Izšķir spontānu abortu, ja grūtniecība pārtraucas bez iejaukšanās no ārpuses, un mākslīgu abortu, ja grūtniecība tiek pārtraukta ar instrumentiem vai medikamentiem.” No šīs definīcijas varam jau izšķirt divu veidu abortus, tādejādi jau pašā iesākumā varam atrast pretrunu faktā par abortu aizliegumu. Proti, ja tiek aizliegti aborti, tad būtībā aizliegti tiek arī spontānie aborti un šajā vietā tad arī rodas pretruna, jo spontānais aborts netiek pā

ā
ārtraukts ar iejaukšanos no ārpuses. Tātad, ja tiek aizliegti aborti pilnībā, tad sievietes, kas veselības vai citu apstākļu dēļ ir spiestas pārciest spontāno abortu kļūst par noziedzniecēm. Turklāt šīm sievietēm jau tā ir pārdzīvojums par zaudēto bērniņu, jo visbiežāk spontānie aborti skar tieši tās sievietes, kas ir tikai priecīgas par faktu par grūtniecību. Tādejādi šeit varam pieskarties ētikas jautājumam no likumdevēju puses, ja tiek aizliegts veikt abortus. Jautājums rodas šāds – vai ir ētiski pareizi likt sievietei ne tikai pārdzīvot grūtniecības pi
i
iespiedu pārtraukšanu, bet arī būt atbildīgai par to likuma priekšā? Manuprāt, tas ir ne tikai ētikas pārkāpums, bet pat kļūst arī amorāli.

Kā tad īsti notiek šī mākslīgā aborta pārtraukšana. “Metodes ar kurām mākslīgi pārtrauc grūtniecību. Līdz 12. grūtniecības nedēļai grūtniecību var pārtraukt ar ķirurģiskām metodēm:

• Augļa aizmetņa izvadīšana ar vakuumu (ar īpašu instrumentu vai šļirci) bez dzemdes kakla kanāla paplašināšanas – tā ir iespējama pirmajās 14 dienās pēc menstruāciju aizkavēšanās

• Dzemdes kakla mehāniska paplašināšana (dilatācija) ar īpašiem instrumentiem un vakuumaspirācija

• Dzemdes kakla paplašināšana un keiretāža (augļa atdalīšana un izņemšana, ar īpašiem asiem instrumentiem.”

Latvijas valsts teritorijā aborts ir legāls, tomēr bieži vien atkal un atkal sākas turpinās diskusijas par tā statusa mainīšanu. Kā lielākos aborta pretiniekus var minēt ticīgus cilvēkus, jo vairumā reliģiju aborti ir aizliegti. Tas ir tikai pašsaprotami kaut vai gadījumā, ja ņemam vērā Dieva 10 baušļus, tad vienā no tiem skan vārdi – Tev nebūs nokaut, tādejādi aborts sanāk slepkavība un darbošanās pret Dieva gribu. Tomēr ņemsim par piemēru izvarošanas faktu, kur tad Dievs bija brīdī, kad sieviete pārcieta šīs šausmas? Un kāpēc tad tagad viņai būtu jāvadās saskaņā ar Dieva gribu, ja kāds cits jau ir pārkāpis vairākus Dieva baušļus attiecībā pret viņu? Vai tiešām varam viņu piespiest paturēt šo bērniņu, kas visu dzīvi viņai atgādinās par šo briesmīgo notikumu. Manuprāt, šajā brīdi kristieši bērna tiesības liek augstāk par sievietes tiesībām, un tas vairs nav īsti pareizi nemaz nerunājot par ētisko vai morālo aspektu.

Šobrīd Latvijā ir plašas iespējas veikt abortu, to piedāvā gandrīz vai katra ginekologa prakse. Protams, ir ginekologi, kas nepraktizē un būtībā pat neiesaka abortus, tomēr mūsdienās beigu izvēle vienmēr paliek pacienta ziņā.

Aborti Latvijā

Latvijā aborti ir salīdzinoši izplatīta prakse. Lai arī pēdējos gados skaitļi rāda, ka ir tendence samazināties abortu skaitam, šī metode vēl joprojām ir ļoti aktuāla bērnu dzimstības regulācijā. Mēs nevaram viennozīmīgi teikt, ka dzimstības procents palielināsies līdz ar abortu samazināšanos. Pastāv taču arī daudz citu iespēju kā plānot ģimenes pieaugumu. Līdz ar medicīnas attīstību ir parādījušies arī tādi līdzekļi kā “avārijas kontracepcijas” “hormonālā kontracepcijas metode” u.c.. Vai mēs varam nosodīt tikai sievietes, kas veikušas mākslīgos abortus? Vai kāds no abortu pretiniekiem ir kaut dienu pavadījis pie aptiekas, kurā var iegādāties avārijas kontracepcijas līdzekļus? Manuprāt, šajā brīdī būtiski palielinātos abortu skaits. Jo avārijas kontracepcijas būtība jau ir grūtniecības mākslīga pārtraukšana, tādejādi varam to saukt par abortu. Un ja vēl pieskaitām tās reizes, kad grūtniecība iestājas meitenēm, kas nav sasniegušas 16 gadu vecumu. Mūsu valstī abortus personām, kas nav sasniegušas 16 gadu vecumu var veikt tikai ar personas oficiālā pārstāvja piekrišanu. Šajā brīdī varam tikai aptuveni iedomāties cik abortu tiek veikti neoficiāli, kā arī neprasmīgi, tikai tādēļ, ka ir bail teikt saviem vecākiem par grūtniecību.

Ja mēs apskatam abortu aizliegumu varam izdarīt šāda veida secinājumus, ja tiktu aizliegti aborti Latvijā:

Pozitīvais – palielinātos bērnu dzimstība; iespējams samazinātos neauglība, kas iestājusies aborta seku iespaidā;

Negatīvais – palielinātos nelegālo abortu skaits (diezgan būtiski); neauglība palielinātos tieši jauniešu vidū; palielinātos vardarbība pret bērniem, ka arī pasliktinātos bērnu stāvoklis; sievietēm tiktu liegta izvēles iespēja

Vai tiešām šī brīža situācija Latvijā ir tik dramatiska, ka vajadzētu aizliegt abortus. To mēs varam aplūkot datos, kas iegūti no Valsts Statistikas pārvaldes un pārveidoti diagrammā. Šajā diagrammā varam apskatīt abortu skaitu kopš 1994. gada tomēr jāņem vērā arī tas, ka šeit ir tikai dati par oficiāli veiktajiem abortiem. Blakus stabiņa ir uzrādīti dati par to cik no šiem abortiem ir bijuši mākslīgi. Tādejādi varam arī izdarīt arī secinājumus par to, ka būtu jāuzlabo pati sieviešu reproduktīvā veselība, kā arī veselības stāvoklis kopumā, lai samazinātos arī spontāno abortu skaits.

LR Centrālā statistikas pārvalde “Demogrāfija 2005”, Rīga 2005, (80.lpp..) [164lpp]

Lai saprastu kopainu un varētu izdarīt kādus secinājumus par vai pret abortiem vajadzētu aplūkot vēl vienu diagrammu, kurā būtu apskatīts stāvoklis Latvijā kopš 1998. gada, kurā būtu aplūkojams abortu mākslīgo abortu skaits attiecībā pret sieviešu vecumu.

LR Centrālā statistikas pārvalde “Demogrāfija 2005”, Rīga 2005, (80.lpp..) [165lpp]

Aborts un ētika

Šajā sadaļā es gribētu apskatīt jautājumus par ārsta ētiku attiecībā uz abortiem, kā arī par ētiku attiecībā uz abortiem vispār. Interesanti un saturīgi par šo tēmu ir izklāstīts Andra Rubeņa grāmatā “Ētika XX gadsimtā” izdevumā “Praktiskā ētika”. Šo izdevumu es arī gribētu likt kā šīs nodaļas pamatu.

Par ārsta ētiku mēs varam runāt jau gadsimtiem. Pirmsākumi meklējami jau līdz ar Hipokrātu un Hipokrāta zvērestu. Ārsta kompetencē ir rūpēties par pacienta veselību, tomēr ejot laikam ir uzsvērtas arī pacienta tiesības uz izvēli. “Mūsdienās visiem ir iespējas uz informed consent (piekrišanu, kas balstīta uz iepriekšēju izskaidrošanu), kas ārstam būtībā nav jāpanāk. Cik tālu var sniegties paskaidrojuma sniegšanā? Ja labo nosaka pacients, tad kāda ir ārsta atbildības pakāpe par tā nepareizu izvēli?” Vai ārsts ir atbildīgs par pacienta izvēli?

Šo jautājumu savienojot ar tēmu par abortiem seko secinājums – nē. Ne morāli, ne profesionāli ārstam nav jājūtas vainīgam, ja pacients izvēlas abortu, ja iepriekš ārsts ir sniedzis informatīvu informāciju par aborta iespējamām sekām. Protams, atbildība iestājas, tad ja aborts tiek veikts neprofesionāli. Tomēr arī šajā brīdī, manuprāt, daļa vainas jāuzņemas pacientam, jo vienmēr ir izvēles iespēja gan starp speciālistiem, gan par to vai teikt abortam jā. No ētikas viedokļa arī ārstam ir izvēle veikt abortus vai nē. Ja vien tas nav pretrunā ar ārsta morāles normām, reliģiskās pārliecības vai kādiem citiem faktoriem, ārsts šos abortus veiks, jo tas ietilpst viņa pienākumos. Diskutēt par ārsta ētiku šajā jautājumā, manuprāt, būtu nevietā, jo kā jau iepriekš minēju tad cilvēkam vienmēr pastāv izvēles iespēja.

Cik tad īsti ētiska ir pati darbība – aborts? Vai mēs varam likt vienlīdzības zīmi starp jēdzieniem “aborts” un “slepkavība”? Šie ir galvenie jautājumi, kuri tiek apspriesti par tēmu “aizliegt vai atļaut abortus”. Ja mēs pieņemam faktu, ka embrijs ir personība, tad, protams, aborts nav ētiska darbība, tomēr vai varam droši apgalvot, ka tā ir. Neviens jau tā arī nav pierādījis to, ka embrijs justu sāpes un būtība jau būtu personība. Ja vēlamies apskatīt no viedokļa, ka auglis ir personība jau no pirmās grūtniecības dienas, tad uzreiz varam atrast arī pretrunu, jo sākumā savienojoties vīrišķajai un sievišķajai šūnai veidojas zigota, kas bioloģiski ir tikai šūna. Tātad šajā gadījumā vēl nevaram runāt par kādu personību. Turklāt aborta definīcija jau ietver sevī augļa dzīvotspējas būtību – abortu var veikt tikai līdz laikam, kad auglis jau spētu būt dzīvotspējīgs arī ārpus mātes organisma. Ja vēl pirms gadsimta šis laiks bija tikai aptuveni kādi septiņi mēneši, tad tagad jau tas ir samazinājies. Aborta pretinieki šajā brīdī var gavilēt, ja tā var izteikties, jo zinātnei attīstoties šis laiks paliks arvien lielāks, kad auglis būs dzīvotspējīgs. Tādejādi arī ļoti iespējams aborta izdarīšanas laiks paliks arvien mazāks. Tomēr vai šinī brīdī netiks pārkāptas sievietes grūtnieces tiesības uz izvēli? Jebkurai jaunai sievietei ir tiesības izvēlēties – kļūt par māti vai nē attiecīgajā momentā.

Jautājumā par abortiem, diskusija izdalās divās uzskatu virzienu pozīcijās – konservatīvajā pozīcijā un liberālajā pozīcijā. Īsumā sakot vieni ir kategoriski pret, otri mēģina atspēkot pirmo argumentus.

Konservatīvā pozīcija

„Par konservatīvo pozīciju dēvē abortu noraidīšanu no morālā viedokļa, kurā par paradigmu kalpo „nevainīgas dzīvības apzinātas iznīcināšanas” nepieņemamais raksturs (izņemot speciālus gadījumus). Runa ir par „nāvi” tikumiskā ziņā, jo nogalināta tiek būtne, kas nav un nevar būt agresors. Domāta tiek būtne, kurai nav nekādu iespēju sevi aizstāvēt.”

Lai arī būtībā esmu par abortu arī turpmāku atļaušanu, tomēr nedaudz varu piekrist arī šai pozīcijai. Ja mēs tikai uz brīdi iedomājamies šo mazo dzīvībiņu, kas ļoti iespējams jūt it visu, ko topošā māte dara viņa labā vai tieši otrādi nedara neko, lai rūpētos par viņu, tad protams, ka pārņem šausmas iedomājoties par abortu. Tomēr vai tiešām šajā brīdī bērna intereses ir jāvērtē augstāk par mātes interesēm. Varu piekrist, ka pašos pamatos abortu, kā rīcību var kvalificēt kā slepkavību, tomēr tā ir attaisnojama rīcība. Par piemēru varam apskatīt šādu situāciju: jauna meitene, sauksim viņu par Annu, ir tikai 16 gadu veca un kādā no piektdienas izklaides vakariem, kā tautā saka sanāca „iekrist”, turklāt tas vēl nav viss. Kā vēl vienu faktu varam minēt to, ka puisi ar kuru tas viss notika Anna pat lāgā nepazina, nemaz jau nerunājot par jebkādām mīlestības izpausmēm. Un ko tagad īsti iesākt, jo pašreizējā Annas dzīves situācija ir šāda – vecāku viņai nav, viņa dzīvo kopā ar savu vecmāmiņu, turklāt mazpilsētā, skolā sekmes ir pārāk labas, lai skolu tā vienkārši pamestu, turklāt nākotnes plāni arī ir grandiozi, varētu pat teikt, ka augstskolu jau tagad Anna sev ir nodrošinājusi valsts apmaksātu, turklāt vēl stipendija. Šajā brīdī Annas „svaru kauss” nepārprotami sasvērsies, visticamāk, par labu abortam. Konservatīvās pozīcijas pārstāvji to var nosodīt, tomēr tad pavērsimies nedaudz tālākā Annas nākotnē, ja pieņemam faktu, ka bērniņu viņa tomēr paturēja. Vidējo izglītību Anna bija spiesta pamest, jo tieši eksāmenu karstumā vislielāko uzmanību vajadzēja veltīt tieši bērniņam. Protams no tā arī izriet, ka augstskola tikai palika sapņa vietā, jo kā jau zinām klātienes studentes nevar atļauties vēl papildus mācībām zīdaini auklēt, ja nav neviena kas sniegtu būtisku atbalstu. Var jau iebilst par vecmāmiņu, tomēr cik daudz var vecs cilvēks? Runājot par bērna tēvu pat iedomājoties pozitīvāko iznākumu, viņš varbūt atzina bērniņu, tomēr ar to arī visas rūpes tika pārtrauktas. Apskatot visus iepriekš minētos faktus loģisks sanāk secinājums, ka Anna bija spiesta meklēt darbu, lai spētu nodrošināt savu jauno ģimeni. Runājot par darbu, man šķiet, ka ikviens ir informēts par situāciju ārpus Rīgas, turklāt, ja meitene vēl ir bez izglītības un vientuļā māmiņa. Tādejādi pie kāda secinājuma mēs nonākam? Ļoti iespējams, ka vienas kļūdainas nakts dēļ tiek „salauztas” vairāku cilvēku dzīves. Annas – būtībā tiek sagrauti viņas sapņi par nākotni un laimi vispār, bērna – vai viņš būs ļoti laimīgs uzaugot ne pārāk pārtikušos apstākļos, turklāt ļoti iespējams, ka Anna kaut tikai iekšēji, tomēr mainos tieši bērniņu savas dzīves iznākumā. Vai šinī brīdī kāds nepaliek pie „sasistas siles”? Protams situāciju var apstrīdēt, tomēr šai situācijai līdzīgas notiek pietiekami bieži kādā no Latvijas lauku nostūriem un to nedrīkstētu ignorēt. Tātad varam izdarīt arī secinājumus par konservatīvo pozīciju – protams, ka abortu var nosaukt par amorālu rīcību, tomēr padomājot nākotnes ietvaros, vai kādam ir tiesības prasīt no meitenes, kas pati vēl būtībā ir bērns, lai viņa savus sapņus un cerības neizdzīvotu un apstātos tur, kur ir šobrīd? Vai tad tā nebūtu amorāla rīcība?

Liberālā pozīcija

Nevarētu stingri apgalvot, ka liberālā pozīcija atbalsta abortus, tomēr viņi neuzskata, ka tā būtu slepkavība kā konservatīvās pozīcijas pārstāvji. Viņi uzskata, ka legāla abortu veikšana un atļaušana dod mazāku ļaunumu nekā to aizliegšana. Kā viņi pamato savu nostāju: „Apprecoties cilvēkam nav nekādu pienākumu reproducēt sevi. (..)., ka nevienu nedrīkst piespiest izšķirties par nākamās personas radīšanu. Cilvēks ir brīvs un var pieņemt lēmumu, būt vai nebūt bērnam.”

Arī pieņēmu par to, ka auglis jau ir personība ar savām interesēm un tiesībām viņi atspēko ar savdabīgu analoģiju, ko piedāvā apskatīt Judīte Tomsone. Šīs analoģijas pamatbūtība ir šāda: iedomājaties, ka kādu rītu pamostoties konstatējat, ka esat slimnīcā pieslēgts pie sistēmas un blakus jums guļ slavens vijolnieks, kas vienlaicīgi ar sistēmām ir pieslēgts pie jūsu organisma. Vijolniekam nedarbojas nieres un tāda pat reta asins grupa kā Tev tādejādi vesels viņš var kļūt tikai tad, ja deviņus mēnešus būsiet pieslēgti viens otram un pavadīsiet gultas režīmā. Šī autore uzskata, ka palikt blakus vijolniekam būtu augstsirdīga rīcība nevis morāls pienākums, jo arī vijolniekam ir tiesības uz dzīvību, bet tas nenozīmē, ka tas dod iespēju izmantot cita cilvēka ķermeni.

Šajā situācijā protams rodas neliela pretruna, jo nepalīdzot vijolniekam jūs ļaujat viņam nomirt, tomēr veicot abortu dzīvība tiek iznīcināta, tātad nogalināta. Tomēr, kas notiek, ja mēs izņemam embriju no mātes dzemdes? Protams, ka viņš nav dzīvotspējīgs un nomirst, tādejādi ļaujam viņam nomirt. Vai tad tas būtu humānāk?

Mans uzskats ir vairāk pielīdzināms liberālajai pozīcijai, jo arī es uzskatu, ka jebkurai sievietei ir tiesības izvēlēties – būt vai nebūt mātei. Šajā brīdī tieši sabiedrībai būtu visamorālāk spriest par ētisko vai neētisko rīcību. Šeit var pieminēt, arī ainu no Bībeles, kurā ar akmeņu nomētāšanu tika sodīta kāda sieviete. Nu tad lai met ar akmeni pirmais tas, kas pats ir bez grēka.

Secinājumi

Ko varam secināt no visa šā darba? Būtībā šeit varu atspoguļot tikai un vienīgi savu subjektīvo viedokli. Vienmēr esmu bijusi tikai un vienīgi par abortiem, jo uzskatu, ka neskatoties uz faktoru, ka aborts tiek salīdzināts ar slepkavību, arī šajā brīdī ir jābūt izvēles iespējai. Katrai sievietei ir tiesības izlemt, kad viņa ir gatava radīt pēcnācējus, nevis tas jādara sabiedrības spiediena rezultātā vai arī tikai tāpēc, ka valstī ir slikti demogrāfiskie rādītāji. Ne par velti esam demokrātijas pārstāvji.

Šo problēmu vajadzētu sākt risināt no cita skatu punkta. Manuprāt process ir jāvērtē no sākumposma, nevis jāmēģina likvidēt sekas. Padomāsim kādi tad ir cēloņi? Mans uzskats ir tāds, ka 75% no gadījumu, kad grūtniecība iestājas meitenei vecumā līdz 23 gadiem cēlonis ir nezināšana par izsargāšanos. Jā, it kā jau skolā to māca, bet tomēr vai mūsdienu situācijā, kas seksuālās attiecības lielai daļai pusaudžu sākas 13- 15 gadu vecumā, stāstīt kā rodas bērni tikai piektajā klasē nav nedaudz par vēlu? Pēc savas pieredzes varu pastāstīt kā mūsu skolā „iepazīstināja” ar seksuālas dabas jautājumiem. Aptuveni septītajā klasē sasarkusi klases audzinātāja ataicināja pie mums psiholoģi, kas meitenēm un zēniem to paskaidroja atsevišķi, nevis visiem kopā, turklāt diezgan primitīvus jautājumus – tādus kā atšķirība starp dzimumiem, menstruāciju jautājums un visā būtība par seksu secinājums bija „labāk to nedarīt”. Pārējo mēs uzzinājām no anatomijas grāmatām, jo arī anatomijas pasniedzējs nebija neko atsaucīgs. Man gan bija nedaudz savādāka situācija, jo mana māte ir ginekologs, tādejādi šī tēma manā ģimenē nebija tabu. Tomēr vislielāko daļu jau jaunieši apgūst praksē, kas manuprāt jau ir daudz par daudz novēlots laiks.

Pieskaroties abortiem jau vecākām sievietēm varu tikai teikt, ka visbiežāk tā ir nejaušība vai vieglprātība. Galu galā katrs no mums kādreiz pieļauj kļūdu un ir jāļauj to risināt nevis jāspiež ar to samierināties. Nevajadzētu arī aizmirst faktu, ka reti kura sieviete abortu izdara ar vieglu sirdi, tas bieži iespiežas atmiņā, kā viens no svarīgākajiem lēmumiem.

Par sevi gan varu teikt, ka šobrīd es nekādā gadījumā nespētu veikt abortu., jo esmu kopā ar cilvēku, kurš mani atbalstītu un tagad jau kaut cik spēju arī nodrošināt vēl kādu, tomēr vai tāds pats būtu arī mans lēmums 16 gadu vecumā.. nezinu.

Izmantotās literatūras saraksts

1. A.Rubenis “Ētika XX gadsimtā. Praktiskā ētika”, Zvaigzne ABC, Rīga, 1996, [223 lpp]

2. Redakcijas kolēģija (atbildīgais redaktors A.Šmits) “Populārā medicīnas enciklopēdija a – ž”, “Zinātne”, Rīga, 1975,

3. LR Centrālā statistikas pārvalde, „Demogrāfija 2005”, Latvijas republikas Centrālā statikas pārvalde, Rīga, 2005, [164 lpp..]

4. Asociācija “Papardes zieds”, (buklets) “Aborts”, Rīga

5. www.papardeszieds.lv

6. www.prolife.lv

7. www.likumi.lv

Leave a comment