Bilingvālā izglītībaLatvijā: starptautiskā ekspertīze
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) vadībā 1999. gadā tika izveidoti četri mazākumtautību pamatizglītības programmu paraugi un mazākumtautību skolas varēja izvēlēties kādu no tiem ieviešanai. Kādi ir šie modeļi? Kā bilingvālo izglītību organizē citās valstīs? Vai bilingvālā izglītība veicina sabiedrības integrāciju Latvijā?
Krājums “Bilingvālā izglītība Latvijā: starptautiskā ekspertīze” ir mēģinājums atbildēt uz šiem jautājumiem no starptautiskās pieredzes viedokļa. Sorosa Fonds – Latvija (SFL) uzaicināja vairākus speciālistus bilingvālajā izglītībā izvērtēt Latvijā izveidojušos pieredzi. Visi eksperti saņēma IZM apstiprināto mazākumtautības pamatizglītības programmu paraugu, Latvijas Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijas (LAŠOR) izstrādāto bilingvālās izglītības modeļa paraugu, kā arī, salīdzinājumam, dažus skolu pašu izstrādātos modeļus pēc Izglītības un zinātnes ministrijas ieteikuma, Valsts obligātās vispārējās izglītības standartu, Valsts Programmu “Sabiedrības integrācija Latvijā”, IZM pārskatu par izglītības attīstību Latvijā, Izglītības likumu, Vispārējās izglītības likumu un Centrālās statistikas pārvaldes pārskatu par izglītības iestādēm Latvijā 2000./2001. mācību gada sākumā. Ekspertiem tika lūgts veikt Latvijas skolu pamatizglītības bilingvālo modeļu ekspertīzi, iekļaujot tajā savu pieredzi par bilingvālo izglītību, aprakstot bilingvālās izglītības pieredzi savā reģionā, interpretējot Latvijas situāciju, balstoties uz Latvijas likumdošanu, dodot rekomendācijas skolu politikai, mācību programmām un skolotāju sagatavošanai Latvijā. Visi ekspertu ieteikumi ir sakārtoti šajā krājumā.
Šis krājums pievēršas bilingvālās izglītības principiem, politikai un ieviešanai skolās. Katrā no šiem aspektiem ir svarīgi atcerēties, ka galvenā vērtība šeit ir savstarpējā saprašanās un līdzdalība. Lai šis krājums būtu solis pretī dziļākai izpratnei par valstī notiekošajiem procesiem un veicinātu savstarpēju interesi par visu Latvijā dzīvojošo tautību valodām un kultūru.
Vairāki autori,- Hausens (Housen), Pedersena (Pedersen), Grins un Švoba apraksta bilingvālās izglītības pieredzi savās valstīs. Pedersena apraksta skolu sadarbību Dānijas un Vācijas pierobežā, lai veicinātu starpkultūru izglītību, kas veido solidaritāti un atbildību, un izslēdz etnocentrismu un aizspriedumus. Hausens apraksta Eiropas Skolas modeli, kas darbojas jau septiņās Eiropas savienības valstīs un ir izteikti multilingvāls un multikulturāls ne vien pēc skolēnu sastāva, bet arī mācību organizācijas un mērķiem. Grins un Švoba uzsver bilingvālās izglītības uzmanīgu un pakāpenisku ieviešanu Šveicē, uzsverot, ka dažādos reģionos bilingvālā izglītība tiek uzsākta dažādos vecumos. Dažās valsts skolās bilingvālā izglītība sākas agrīnā vecumā un aptver vairākus izglītības līmeņus, bet citviet to sāk ieviest tikai vidusskolā. Pedersena un Djačkovs secina, ka Latvijā integrācija tiek mērīta pēc latviešu valodas zināšanām un tās lietošanas iespējām ikdienas sadzīvē. Kraufords aicina apsvērt iespējas kaut vai uz nepilnu mācību dienu kopā darboties gan latviešu, gan mazākumtautību valodā runājošiem bērniem, lai veicinātu latviešu valodas apgūšanu. SFL projektā “Atvērtā skola” jau notiek latviešu un mazākumtautību skolu sadarbība. Grins un Švoba secina, ka bilingvālās izglītības struktūra sekmē labāku valodu izglītību, vienlīdz nodrošinot labus sasniegumus otrajā valodā mācītajos priekšmetos. Autori iesaka piedāvāt bilingvālo izglītību Latvijā arī vidusskolā, kur otrā valoda varētu būt ne tikai latviešu, bet arī citas valoda, piemēram, vācu, krievu angļu vai zviedru valodas.
Pīters Batelāns sniedz īsu vēsturisku atskatu par valodu situāciju un izglītības sistēmu Latvijā, kā arī sniedz skaidrojumus jēdzieniem “bilingvisms” un “multilingvisms”. Izrādās, ka šos jēdzienus var attiecināt gan uz valstīm, gan cilvēkiem. Piemēram, Grins un Švoba (Grin & Schwob) apraksta Šveici kā multilingvālu federālu valsti, kurā ir četras oficiālās valodas: vācu, franču, itāļu un romanču, taču kādā noteiktā Šveices apgabalā valda viena no šīm četrām valodām un ir izveidojusies “vienas valodas” vide un Šveicē nepastāv oficiāls bilingvisms.
Alans Kraufords (Alan Crawford) piedāvā plašu bilingvālās izglītības jēdziena skaidrojumu, aprakstot un klasificējot dažādās mācīšanas pieejas un modeļus. Kraufords, Protassova un Pedersena atzīmē, ka Latvijas likumdošanā bilingvālā izglītība nemaz nav skaidrota un ir nesaprotami, kā skolotāji interpretē šādu izglītības pieeju. Kā atzīmē Alekss Hausens, bilingvālā izglītība Latvijā ir vienvirziena bilingvālā izglītība, jo tā tiek sniegta tikai vienai sabiedrības daļai un tikai mazākumtautību skolās.
Ludmila Čumaka (Ludmila Choumak) izsaka bažas, ka pēc 2004. gada divvalodība Latvijas izglītības sistēmā vairs netiks atbalstīta un aicina konsolidācijas nolūkos panākt zināmu kompromisu un nonākt pie savstarpējas sapratnes, jo kultūru un valodu daudzveidībai ir vieta nākotnes Eiropā.
Iveta Silova apraksta bilingvālās izglītības ieviešanas procesu Latvijā un min virkni faktoru, tādus kā finansu ierobežojumi, ieviešanas mehānismu un informācijas trūkums, kā arī mazākumtautību skolu ierobežotās līdzdalības iespējas, kas kavēja bilingvālās reformas sekmīgu uzsākšanu. Autore uzsver skolu pārstāvju līdzdalības svarīgumu turpmāko izglītības lēmumu pieņemšanā, jo tieši skolas ir tās, kas šos lēmumus realizē dzīvē.
Batelāns, Pedersena, Hausens un Čumaka detalizēti analizē bilingvālās izglītības modeļus un atzīmē, ka visi IZM piedāvātie modeļi ir pārejas modeļi un maz uzmanības velta dzimtās valodas saglabāšanai. Pedersena brīdina, ka agrīna pāreja uz monolingvālu izglītību latviešu valodā, var radīt skolēnos sajūtu, ka viņu dzimtā valoda ir mazāk vērtīga. Analizējot LAŠOR un Latvijas skolu pašu veidotos modeļus, autori secina, ka tie ir vairāk tendēti uz dzimtās valodas saglabāšanu. Tas zināmā mērā sakrīt ar tendencēm jau iepriekš Hausena pieminētajā Eiropas Skolas modelī, kur dzimtās valodas saglabāšanai ir ierādīta svarīga vieta.
Protassova uzskata, ka bilingvisms un bilingvālā izglītība Latvijā turpinās attīstīties, jo sabiedrībā pieaugs pieprasījums pēc svešvalodām.