absolūtisms, renesanse – jēdzieni

15. gs. vidū sākās viduslaikiem tipiskā dzīvesveida un domāšanas sabrukums, ko nomainīja unikāls garīgās kultūras uzplaukums, kas vēstūrē tiek dēvēts par renesansi (fr. Renaissance – atdzimšana). Straujā kultūras attīstība veicināja vēl nepiedzīvotu saimniecisko pacēlumu, veidojās jaunas politiskās idejas, kuras sekmēja viduslaiku kārtu sistēmas sabrukumu. Renesanses īpatnība bija ciešā un nesaraujamā saistībā starp kultūras un saimnieciskās, politiskās un sociālās dzīves izmaiņām. Eiropas mākslas stils (15.-16. gs.), kuram raksturīga antīkās mākslas tradīciju atdzimšana. Izcilākie pārstāvji mākslā – Mikelandželo, Leonardo da Vinci, Rafaēls. Renesanses datēšana ir sarežģīts jautājums. Eiropas valstu lielāko daļu renesanse skāra aptuveni laikā no 15. gs. beigām līdz 16. gs. 80. gadiem, bet tās sākumi meklējami ltālijā jau 14. un 15. gs. Tiesa, pārmaiņas brieda jau kopš 13. gs. beigām, bet atsevišķi spilgti renesanses paraugi Rietumeiropā radās vēl 17. gadsimtā.

Absolūtisms (lat. Absolutus – pats par sevi pastāvošs, neatkarīgs) – neierobežota monarhija, kurā augstākā vara pieder vienai personai. Rietumeiropā radās 15. gs. beigās, uzplaukuma posms – 16.-17. gs.
Absolūtisma iekārtā valstī valdnieks ir legibus absolutus, t.i., viņa vara ir neierobežota (“suverēna” šī jēdziena sākotnējā valststiesiskajā izpratnē). Valdnieks stāv pāri tiesībām, t.i., viņš nav saistīts ar (paša izdotām) tiesībām (viņš var tās neievērot). Valdnieka personīgais un valsts īpašums nav nošķirti, viņš savu valsti vai daļu no tās var pirkt, pārdot, dāvināt, mantot. Tipiska bija valstu kā privātu īpašumu apvienošana precību rezultātā (tādā veidā Habsburgu dinastija izveidoja Austroungārijas valsti).
Absolūtā monarhijā par tiesību subjektu ir atzīts tikai valdnieks, bet nevis valsts (“kronis”).
Absolūtisms radās Francijā, tad, kad valdīt sāka Luijs XIV. Absolūtisms bija izplatīts daudzās Eiropas valstīs – Francijā, Spānijā, Itālijā, Krievijā, Anglijā. Visspilgtākais absolūtisma piemērs bija Francija. Progress. Absoltisma laikā uzplauka māksla un zinātne, parādījās universitātes.

Apgaismības ideju ietekmē 18. gs. otrajā pusē vairākās Eiropas valstīs tika realizēta politika, ko vēsturnieki ir nosaukuši par apgaismoto absolūtismu. Apgaismotais absolūtisms bija valsts pārvaldes forma, kurā absolūtais valdnieks realizēja pārvaldes reformas apgaismības ideju garā. Augstākās varas iemiesojums bija absolūtais monarhs, tomēr viņa pienākums bija rūpēties par pavalstnieku labklājību. Praktiskajā dzīvē tas prasīja taupīgu dzīvi un pašaizliedzīgu darbu valsts labā. Valdīja uzskats, ka to var sasniegt, likvidējot kārtu privilēģijas, pakļaujot valdībai valsts iestādes, armiju, baznīcu. Valsts realizēto politiku nedrīkstēja ietekmēt izcelsme, bagātība vai reliģiskie uzskati. Nozīmīgākais apgaismotā absolūtisma sasniegums bija vispārējo valsts skolu atvēršana, efektīvas valsts pārvaldes sistēmas radīšana, dzimtbūšanas ierobežošana vai arcelšana, likumu kodifikācija – valstī vienotu likumkrājumu izveidošana.
Apgaismotā absolūtisma politika ar dažādiem sekmēm tika īstenota vācu zemēs, Dānijā, Zviedrijā, dažās Itālijas valstiņās, un atsevišķas tā izpausmes bija arī Krievijā. Viskonsekventāk šo politiku realizēja Prūsijas un Austrijas valdnieki 18. gs. otrajā pusē.

Krievijas imperatore Katrīna II veltīja neatslābstošu uzmanību kultūras un izglītības uzplaukumam, cenšoties Eiropas apgaismības un Franču revolūcijas idejas ieviest arī Krievijā. Taču, laikam ejot izrādījās, ka tās skārušas visai šauru krievu sabiedrības daļu. Lielākā impērijas iedzīvotāju masa joprojām bija neizglītota un nabadzīga. Vairāk nekā pusgadsimts bija nepieciešams vēl pēc Katrīnas II nāves, lai Krievijā tiktu atcelta vismaz dzimtbūšana, – laikā, kad Rietumeiropa jau dzīvoja rūpnieciskās revolūcijas laikmetā.

Apgaismība ir jauns filozofiskās domas attīstības posms Eiropā, kas radās XVIII gs. un ievērojami ietekmēja tā laika izglītotās aprindas.
Apgaismības pamatus lika XVII gs. filozofijas un zinātnes (īpaši matemātikas) attīstība, tai ir tieša saistība ar humānismu un reformāciju XVI gs.
Apgaismības filozofijas spilgtākā izpausme bija racionālisms, cilvēka prātu aicināja meklēt atbildi uz visiem sabiedrības un pasaules attīstības jautājumiem. Vēstures literatūrā sastopams arī viedoklis, ka apgaismes filozofu loks bija visai šaurs, viņu idejas savstarpēji stipri atšķīrās, bet ietekme uz plašākiem sabiedrības slāņiem bija minimāla – šīs idejas sabiedrību ietekmēja caur izglītotiem monarhiem, kas tās bija pieņēmuši. Savukārt apgaismību kā atsevišķu laikaposmu var izdalīt tikai tāpēc, ka šai laikā zināšanas sāk strauji ieņemt nozīmīgāku vietu cilvēku vērtību sistēmā.
Apgaismības tendences stimulēja tas, ka tradicionālās attiecību formas sāka bremzēt tālāku valstu attīstību. XVI un XVII gs. reformācija un kontrreformācija neapšaubāmi bija spēcīgāks, visaptverošāks process, un līdz pat XVII gs. otrajai pusei laicīgajām vērtībām bija otršķirīga loma. Interese par laicīgajām vērtībām strauji pieauga XVIII gs. un bija cieši saistīta ar filozofiskām atziņām. Šī laika domātāji, veidojot savas filozofiskās teorijas, balstijās uz prāta jēdzienu, ar kura palīdzību centās skaidrot pasauli un sabiedrību. Jaunās filozofiskās nostādnes stipri ietekmēja matemātikas attīstība, kur visa teorija bija cieši saistīta ar prāta darbību. Gan Renē Dekarts, Baruhs Spinoza, Georgs Leibnics, Izaks Ņūtons, gan Džons Loks un Tomass Hobss bija cieši saistīti ar matemātikas teoriju.
Anglijā parādījās deisms – filozofiska sistēma, kura noslēdza reformāciju ar atziņu, ka prāts var būt saistīts ar ticību un ticības atklāsmi, nenonākot pretrunās.
Dž.Loks un T.Hobss akcentēja cilvēku sabiedrības attīstību, saistot to ar līgumu sistēmu; uzsvēra, ka cilvēkam ir individuālā brīvība, bet tautai ir augstākā vara, ko tā ir tikai uzticējusi monarham. Francijā Fransuā Voltērs, Monteskjē, Didro, Ruso ļoti lielu uzmanību pievērsa tieši sociālo problēmu risinājumiem utt. Viņi, studējot vēsturi, apkopoja un uzsvēra tos faktorus, kuri ietekmēja vienas vai otras valsts likumdošanu: klimatu, cilvēku raksturu, reliģiju, valsts uzbūves tradīcijas u.c. Domā, ka Monteskjē “Likumu gars” (1748.) bijis pagrieziena punkts valsts un tiesību teorijas attīstībā. Par galveno kategoriju viņi izvēlējās prātu un noraidīja visu, kas bija pretrunā ar racionālo (nenoliedzot emocijas). Šiem filozofiem bija visai sarežģītas attiecbas ar Romas katoļu baznīcu.
Rodas cilvēka dabisko tiesību teorija: dzīvība, brīvība, īpašums; pilsoņu līdztiesība varas priekšā; valsts vara dalīta – likumdošana, tiesu vara, izpildvara.

Denī Didro

Denī Didro (1713. – 1784.) ir viens no izcilākajiem franču filozofiem, rakstniekiem un kultūras darbiniekiem. Viņa veikums ir nozīmīgs arī mūsdienās, īpaši zinātņu sistematizācijā, filozofijas metodoloģijas jautājumos, estētikā un literatūrā. Didro mūža darbs bija Enciklopēdijas sastādīšana, kur vēl jāmin arī Ruso, Dalambērs un daudzi citi.
Didro vecāki bija viņam paredzējuši garīdznieka amatu, taču viņš pats to nevēlējās. Liela nozīme viņa karjerā bija Dārkura koledžā (Parīzē) apgūtajai angļu valodai. Tad, kad Didro vēl nebija slavens un viņam vajadzēja iztikas līdzekļus, viņš piepelnījās ar tulkošanu.
Gatavojot Enciklopēdiju, Didro cieši sadarbojās ar matemātiķi Dalambēru, vēlāk ar Holbahu un Ruso, lai gan ar laiku šīs saites pārtrūka. 40-to gadu vidū nostabilizējās Didro materiālais stāvoklis un viņš varēja pilnībā pievērsties Enciklopēdijas veidošanai. Tomēr Francijā radās grūtības ar tās izdošanu, kas tika vairākkārt varmācīgi pārtraukta. Par spīti visam Didro, riskējot pat ar nokļūšanu cietumā, turpināja rakstīt Enciklopēdiju, nezinādams, vai vispār jebkad izdosies iespiest šos rakstus. Tieši šajā drūmajā laikā Didro sacer arī savus visasākos pret feodālo ideoloģiju vērstos darbus – “Mūķeni” un “Ramo brāļadēlu”.
Pēc Enciklopēdijas pabeigšanas Didro sacerēja vēl vairākus darbus, kam ir liela nozīme arī mūsdienu filozofijas vēsturē un literatūrā: “Dalambēra un Didro saruna”, “Dalambēra sapnis”, “Sarunas turpinājums”, “Tēva saruna ar bērniem” un “Žaks Fatālists un viņa saimnieks”. Mūža pēdējos gados Didro pievērsās Senās Romas vēsturei un ateisma problēmām. Pēc Didro nāves viņa bibliotēka un vairums rokrakstu nosūtīti uz Krieviju (pateicoties viņa draudzībai ar Katrīnu II), kur to lielākā daļa tagad glabājas Sanktpēterburgā Saltikova – Ščedrina bibliotēkā.

Scroll to Top