Mērķis
Dotā darba mērķis ir, iespēju mērā, parādīt Amenhotepa IV (Ehnatona) valdības īpašības. Atsegt iemeslus kuri mudināja faraonu radīt Ēģiptes valstī jaunu ticību, un apdomāt viņa reformu rezultātus. Kā arī noskaidrot iemeslu kāpēc Ēģipte zaudēja ietekmi reģionā, kāpēc pēc Amenhotepa IV nāves Ēģipte atgriezās pie iepriekšējās ticības.
Parādīt Ehnatona ietekmi uz Senās Ēģiptes kultūru.
Ievads
Senās Ēģiptes teritorija sastāvēja no divām daļām: garas, šauras, vietām tikai dažus kilometrus platās Nīlas ielejas, kas sākās ar pirmajām krācēm pie Asuānas, un no plašā, sazarotās deltas. Ēģiptē ārpus Nīlas ielejas austrumutuksnešainajā kalnienē bija nedaudzas vara un zelta atradnes un bagātīgas dažādu akmens šķirņu ieguves vietas.Tomēr Ēģipte bija noslēgta zeme, stipri izolēta no pārējās pasaules, arī sakaru iespējas ar kaimiņiem bija apgrūtinātas. Rietumos plašais bezūdens smilšu tuksnesis ar retām oāzēm senatnē bija gandrīz nepārvarams. Kalnainajam Arābijas tuksnesim austrumos cauri veda grūti veicams ceļš uz Sarkano jūru.
Ēģiptes sastāvēja no vairākiem hierarhiski pakārtootiem slāņiem . Sabiedrības augstāko slāniveidoja aristokrātija. Tā bija valdošā kārta, kurā ietilpa augstākie ierēdņi, priesteri, virsnieki, valdnieka galminieki. Aristokrātijai sekoja zemākie ierēdņi, ko dēvēja parrekstvežiem,zemākais tempļu personāls. Sākotnēji Ēģiptē nebijaprofesionāla karaspēka, tomēr karavīri saņēma no valdnieka iztiku, vēlāk arī dienesta zemes gabalus. Tālāk sekoja tirgotāji un amatnieki, kas agrīnajālaikmetā lielā mērā nebija privāti uzņēmumi, bet gan darbojās pils vai tempļa uzdevumā. Zemāko slāni – iedzīvotāju vairākumu vaidoja zemnieki un strādnieki. Daļai zemnieku bija pašiem sava zeme, ko iedalīja kopiena, citiem sava zeme nebija. Viszemākajā pakāpē atradās vergi. Viņi nāca no karagūstekņiem un bēgļiem. Ir saglabājušies arī dokumenti, kas liecina, ka vecāķi, trūkuma spiesti, pārdeva savus bērnus verdzībā.
Ēģiptiešu penteonā pirm dieva bija Atums, kas radies no Neesamības. Viens no pirmajiem vietējiem dieviem, kas guva plašu atzīšanu, bija Saules dievs Ra ar kulta centru Hēlipolē. Vidus valsts laikā lielāku nozīmi ieguva Ozīriss, mirušo valsts valdnieks un viņsaules tiesnesis arīauglības un ūdens dievs. Vidus valsts laikā Ar sāka izvirzīties Tēbu saules dievs Amons-Ra, kurš jaunās valsts laikākļuva par ēģiptitešu galveno dievu.
Senajā civilizācijā māksla nepastāvēja kā pastāvīga sfēra. Mākslinieku dēli pārņēma tēva amatu, iegūstot to no bērnības. Svarīgas nebija jaunas idejas, bet gan amatnieciska meistarība.
Amenhoteps IV
Veltījums Atonam
„Katra acs Tevi vēro, ak lepnais Aton!
Bet izpratis un iepazinis Tevi pilnībā,
Esmu tikai, es, Ehnatons.”
(Amenhoteps IV)
(tulk. N.Treija)
Amenhoteps IV (pilnajā vārdā Amenhoteps IV Uaenra Neferheperura, skat.1.pielikumu) valdīja no 1364. – 1347.g. p.m.ē., viņš bija desmitais Ēģiptes faraons, , slavenais faraons-eritiķis, kura valdīšanas laikā notika nozīmīgas izmaiņas reliģijā un mākslā, kļuva par Ēģiptes valdnieku vēl būdams jauns.
Viņa tēvs Amenhoteps III bija izsmalcināts, ārēju greznību mīlošs valdnieks, kurš bija pārkāpis tradīciju, apprecot kā galveno sievu nedižciltīgo Teji. Viņš pulcināja ap sevi jaunus virsniekus, kas bija izvirzījušies Ēģiptes daudzajos karagājienos. Troņmantnieka, nākamā faraona Amenhotepa IV audzināšana bija nodota gudrā intriganta, vezīra Eji rokās, kurš varēja būt Tejes radinieks. Jauno valdnieku audzināja arī Hēliopoles priesteri, kas kopš seniem laikiem bija slaveni ar savu gudrību un konkurēja ar Tēbu Amona-Ra priesteriem. Vecā aristokrātija un priesteri to visu uzņēma ar lielu nepatiku.
Savus pēdējos dzīves gadus Amenhotepu III smagi slimoja un dēls sāka valdīt kopā ar tēvu. Šajā periodā ietekmēja viņa māte Teji, kura bija no nedižciltīgas ģimenes, viņas tēvs bija atbildīgs par valdnieku lopiem. Tieši tāpēc priesteri un galminieki slikti izturējās pret Amenhotepu IV. Šī antipātija bija konflikta izpaudums, kurš bija galminieku vidū.
Kad tronī sēdās jaunais Amenhoteps IV, viņš atstāja lielu iespaidu, kā ļoti reliģiozs cilvēks. Ar visām savām darbībām viņš izrādīja cieņu senajai, tradicionālajai reliģijai, kuras laikā visi ēģiptieši ticēja ļoti daudziem dieviem.
Pēc tēva nāves Amenhoteps IV ar priesteru palīdzību atjaunoja piemirsto Atona kultu (skat.2.pielikumu) – vienu no Ra dieviem. Atons ir senlaicīgs otršķirīgs gaismas dievs ar saules diska simbolu. Ēģiptieši Atonu attēloja kā sauli ar stariem, kas sniedzas pretī zemei. Staru gali veidoja cilvēka plaukstas. Staru plaukstas katru dienu sasildīja un noglāstīja katru dzīvu radību, tīrumus, dārzus. Vienlaicīgi Atons bija tāls un nesasniedzams. „Tu esi tālu, bet tavi stari skar zemi,” teikts himnā Atonam. Šī ticība bija līksma un dzīvespriecīga. Bet ticība vecajiem dieviem vēl bija saglabājusies. Jaunie Atona tempļi tika celti blakus vecajiem.
Pirmais faraona valdīšanas gads izcēlās ar gigantisku kompleksu Gempatona un Hutbenbena būvēšanu dievam Atonam par godu, un pilsētā Karnakā tradicionāli saistītam ar kultu Amon-Ra . Jaunie tempļi bija izgreznoti ar lieliem faraona un viņa sievas Nefertiti skulptūrām. Sfinksu aleja ar Amenhotepa IV un Nefertiti galvām bija uzcelta starp dievietes Mut un Amona templi. Rietumu Nīlas krastā bija uzsākti milzīga tempļa būvdarbi, kuri tā arī netika pabeigti.
Piektajā valdīšanas gadā (iespējams 1358 p.m.ē.) Amenhoteps IV izmainīja savu vārdu, tulkojot kā „Amonam tīkams” uz Ehnatonu „Atona apvārsnis” un izpauda Atonu kā vienīgo dievu Ēģiptē, Sīrijā un Nūbijā. Kā arī tika izmainīti viņa tuvāko radinieku vārdi, tajā skaitā viņa sieva Nefertiti, kura saņēma vārdu Nefernefruaton(skat.3.pielikumu).
Pēc kāda laika faraons saprot, ka Atonam ar pāris tempļiem nepietiek, un viņš izlēma uzcelt gigantisku galvaspilsētu viņam par godu. Viņš sāk būvēt savu jauno galvaspilsētu Ahetatona „Atona horizonds”. Saskaņā ar jauno leģendu, Atons norādīja Ehnatonam jaunās galvaspilsētas vietu, kura bija 300 km uz Ziemeļiem no vecās galvaspilsētas Fīvas. Pēc Ehnatona domām, jaunajai galvaspilsētai vajadzēja pilnībā aizsegt Fīvas un Memfisu, kā reliģiozu, kultūrisku un politisko valsts centru.
Ehnatona valdīšana kļuva par apbrīnojamu reliģisko reformu periodu, kuru satrieca visu _ Senās Ēģiptes tradicionālu sabiedrību, civilizāciju un kultūru. Faraons aiztaisīja ciet citu dievu tempļus, kuru vietā tika uzstādīta monoistiska reliģija – ticība vienam dievam Atonam. Tika izmainīta faraona varas ideoloģija. Faraons un viņa sieva sāka saukties par dieviem Šu un Tefnut, kuri bija saules dieva bērni.
Daudzi senie tempļi tika pamesti, Ehnatons vajāja Amon-Ra priesterus. Vecajos tempļos tika iznīcināti veco dievu attēli. Ehnatons neapžēloja pat sava tēva Amenhotepa III vārdu, kurš atradās pie neieredzēto dievu vārdiem. Savas valdīšanas beigās Ehnatons gandrīz pārkāpa visas robežas. Viņš padarīja savu varu par apsolūtu, viņa skulptūras un attēlojumi uz sienām sāka kļūt par dievišķīgiem.
Ehnatona reliģiozās reformas iemesli nav zināmi. Pastāv četri viedokļi.
1. Pirmā visracionālāk paskaidro reformas iemeslu. Tā kļuva par cīņas rezultātu starp priesteriem un kara eliti. Priesteri senajā Ēģiptē vienmēr bija ar lielām privilēģijām un veiksmīgi XVIII dinastijas faraonu iekarojumi palielināja priesteru ekonomisko varenību un politisko spēku. Kaut gan kara gājienos noformalizējās jauns politisks spēks, tie ir karēvji kuri agrāk bija zemā slāņa iedzīvotāji, bet bija uzticīgi faraonam. Šīs pretrunas novedas līdz cīņai starp priesteriem un karotājiem. Ehnatons izmantoja karotāju politisko spēku, lai ierobežot Amona-Ra priesteru varu.
2. Citi zinātnieki izsaka priekšlikumus, ka reforma bija nepieciešama vienas kopīgas reliģijas veidošanai.
3.,4. Teorija izsaka, ka Ehnatona reformas tiek paskaidrotas ar paša faraona personību, viņa psiholoģiju. Izmaiņas reliģijā un politikā tika radītas faraona personīgās pārliecības. Daži avoti velta uzmanību dīvainajam Ehnatona izskatam. Viņš bija līdzīgs sievietei, no kā var spriest, ka viņš slimoja ar Freliha sindromu. Tātad viņa reforma varēja rasties viņa slimojošā rakstura dēļ.
Amārniešu māksla
„Bez Saules dzīve apstājas.
Pie Viņa parādīšanās atdzīvojas.
Kad Tu pazudīsi, zeme būs apklāta ar tumsu.
Acis neredz acis, un tumšā telpā guļ,
Ar galvu ielinušies, mirstīgie.
No pagalvja nozodz – viņiem dārgu lietu – nepamanīs.”
(Amenhoteps IV)
(tulk. N.Treija)
Jaunā dieva pielūgšanai Ehnatons uzcēla jaunu galvaspilsētu – Ahetatonu netālu no mūsdienīgās El- Amanras un pameta pilsētu Fīvu. Ahetatonā Ehnatons radīja labu gaisotni mūsdienīgai, oriģinālai mākslas attīstībai, kas sevī iekļāva dinamiku, līniju lokanību un jutekliskumu, kas pilnīgi nesakrita ar iepriekšējiem likumiem(šis periods ēģiptiešu attīstībā ieguva nosaukumu „Amārniešu” ). Amārniešu mākslai raksturīga pārmērīga realitāte. Amārniešu perioda visslavenākais piemērs skaitās Nefertiti skulptūra.
Visiecīenītākā attēlu tēma uz bareljefiem, monumentiem, Ahetatonas tempļiem un uz kapenēm bija ikdiena paša faraona un viņa ģimenes – slavenā Nefertiti, viņa daudzās meitas, viņu stāvēšana zem Atona rokām, kuras sniedza viņiem dzīvības simbolus un varu. Pirmo reizi ēģiptiešu mākslā parādījās faraona un viņa sievas attēli dabiskā stāvoklī.
Ārējā politika
Ehnatona valdīšanas laikā ļoti pagrima Ēģiptes valsts vara un prestižs. Saglabātās vēstules no Ahetatonas arhīva satur liecības par neprasmīgu Ehnatona diplomātiju ar arī ekonomisko varenību, par cik reformu rezultātā no valdīšanas atteicās administratori-priesteri, saglabādami uzticību vecajam kultam.
Jaunais kults satika stipru oppozīciju no garīdzinieku malas un parastās tautas nepatiku, kura nesaprata jauninājumu jēgu un arvien lielāku valsts pagrimumu.apkārtējām valstīm.
Bija daudzas ziņas kas panikā aptvēra faraona vasaļus par nemieriem Ēģiptes zemēs Āzijā, pār kurām pakāpeniski tika zaudēta kontrole un vara, un kuras pievienojās Hettu valsts vasaļiem – galvenais militāro un politisko konkurentrs Ēģiptes reģionā. Bija arī novājināti Ēģiptes kontakti ar Nūbijas rietumu provincēm, kur faraona pārstāvis apspieda sacelšanos. Ehnatons tik ļoti bija koncentrēts uz savas ģimenes un jaunā kulta nostiprināšanu, ka neveltīja pietiekamu uzmanību ne iekšējai, ne ārējai politikai. Viņa valdīšanas laikā netika rīkots neviens kara gājiens. Ehnatona īpašumus Āzijas ziemeļu apgabalā tika sagrāba Hettu karalis Suppiliuliumais.Ēģipte zaudēja netikai politisko prestižu, kuru ieguva XVIII dinastijas faraoni, bet
Atoniskās revolūcijas sekas
Valdot 17 gadus, Ehnatons nomira un atstāja to faraonam Smenhakaram, kurš bija Ehnatona un Nefertiti vecākās meitas – princeses Meritatonas vīrs. Pēc diviem gadiem tronis tika Tutanhamonam, Smenhkara mazajam brālim un trešās Ehnatona meitas Anhesenpaatonas vīram. Jaunais faraons atteicās no priekšteča ticības, pieņem vārdu Tutanhamons un pārceļ galvaspilsētu uz Memfisu.
Ahetatona bija pamesta un pēc dažiem gadiem tika nopostīts. Pati pilsēta un tās radītāja vārdsbija nolādēti un izņemti no oficiālās dokumentācijas, kurā turpmāk Ehnatonu pieminēja tikai kā „ienaidnieku”. Celtnes, iekārtas visi Ehnatona izveidojumi tika sagrauti arī citās Ēģiptes pilsētās; arhitektūrie fragmenti ar faraona vārdu un attēlu tika atrasti Memfisā, Gelipolē,Gerpmipolē, Assiutē, Abidosā un Luksorā.
Rezultātā, pēc faraona nāves 1347.g. kults Atons vēl pastāvēja faraona Smenhkara valdīšanas laikā, bet kad valdīja Tutanhatons, kurš izmainīja savu vārdu uz Tutanhamons, mazgadīgā faraona reģenti Eije un Horemhebs pasludināja Ehnatonu par eretiķi, iznīcināja viņa attēlus, jaunās reliģijas piekritējus pakļāva vajāšanai, iznīcināja Ahetatonu, atgrieza galmu un galvaspilsētu uz Fīvām, atjaunoja kulta statusu Fīvā un Memfisā
Pēc arheoloģiskā rajona nosaukuma, kur kaut kad atradās Ehnatona galvaspilsēta, faraona un viņa pēcteča – Smenhkara valdīšanas periodu zinātnē nosauca par „amāriešu periodu”.
Ģimene
Karaliskās ģimenes idille nebija pārāk ilga. Visdrīzāk Nefertiti faraonam tā arī nevarēja dzemdēt dēlu-mantinieku, un rezultātā savus pēdējos gadus viņa pavadīja izraidīšanā.
Neilgs arībija otrās sievas Kijas paaugstinājums, viņa Ehnatonam dzemdēja 2 dēlus – Smehkaru un Tutanhamonu. Kija agri nomira, visi viņas uzraksti un attēli tika rūpīg iiznīcināta un aizvietoti ar Ehnatona vecākās meitas vārdu – princeses Meritatonas. Laulībā ar tēvu bija arī citas Ehnatona meitas, bet viņas tā arī nespēja viņam dāvāt dēlu.
Ehnatona nozīme
Ehnatona periodā bija radīti apbrīnojami šedevri ēģiptiešu mākslā, kas atstāja lielu nozīmi uz turpmāko Ēģiptes mākslu, starp kuriem īpaši pieminot Ehnatona un Nefertiti skulptūras Ahetatonā, bareljefi faraonu kapenēs austrumu klintīs, kā arī fantastiski apgleznojumi uz grīdām pilīs un Ehnatona galvaspilsētas rezidencēs. Daļa šo brīnišķīgo pieminekļu spēja izbēgt no to iznīcināšanas restaurācijas laikā, kura bija pēc faraona-eretiķa nāves, daļa, kā piemēram, Atona tempļi Kankarā, bija sajaukta pa daļām un izmantota kā būvmateriāls celtieniecībai Fīvās. Ir vērts atzīmēt, ka Amārna kļuva par lūzuma periodu ēģiptiešu valodai. Jaunēģiptiešu valoda galīgi aizstāj vidusēģiptiešu valodu, kura bija daudz senāka.
Tajā laikā tika radītas ēģiptiešu poēzijas šedevri – „Himna Atonam”, kuras autors iespējams bija pats Ehnatons. Himnā ir manāma līdzība ar bībeles psalmiem, kā arī mīlas lirika kura pēc tā guva plašu izplatīšanos Ēģiptē.
Kopumā, Ehnatona reliģiozā reforma neguva plašu izplešanos ēģiptiešu sabiedrībā, bet otrādi, bija uztverta naidīgi. Savās rīcībās faraons balstījās uz cilvēkiem, kuri nāca no nabadzīgākajiem tautas slāņiem. Viņi bija uzticami Ehnatonam, jo faraons viņiem palīdzēja kļūt pārākiem.
Pēc vairākiem gadsimtiem divu slāņu (priesteru un karavīru) cīņa, izraisīs galējo faraona varas degradāciju un valsts pagrimumu.
Nobeigums, mūsdienu Ehnatona novērtējums
Ehnatona pārveidojumu būtība nav skaidra arī mūsdienās. Kopš tā momenta, kad arheologi atklāja Ahetatonas drupas, blakus mūsdienīgajai Amārnai, vispopulākrākais eģiptologu viedoklis bija tas, ka Ehnatona ticība bija monoteistiska. Saskaņā ar šo teoriju Ehnatonu var uzskatīt par pirmo personu pasaules vēsturē, kura pielūdza tikai vienu dievu.
Daudzi mūsdienu zinātnieki uzkata, ka Ehnatona ticība nebija monoteistiska, jo izņemot Atonu (saules diska forma), bija citi dievi – Šu, Ra-Horahte, Tefnut u.c..
Amenhotepa IV personība bija pretrunīga, tāpēc eģiptologiem nav kopīgo uzskati par faraona-reformātora raksturu un viņa reformas motīvus. Tā perioda izpētes laikā, bieži pastav pilnīgi pretēji viedokļi. Faraonu attēlo par ideālo valdnieku, laipnu un miermīlīgu cilvēku, kurš ļoti apsteidza savu laiku. Vai filosofu-sapņotāju. Vai arī garīgi slimu fanatiķi.
Izmantotā literatūra
http://www.liis.lv/kultvest/kultura/egipte/www.htm
www.wikipedia.com
-I.Misāns: Pasules vēsture vidusskolai – Rīga 2000.
-В. В. Нефертити: странствие через пески вечностиНовый Акрополь 3 2000.
– Солкин В. В. Египет: вселенная фараонов. – М., 2001.
– Aldred C. Akhenaten: king of Egypt. – London, 1988.
– Müller M. Die Kunst Amenophis’III. und Echnatons. – Basel, 1988.
– Pharaohs of the Sun: Akhenaten, Nefertiti, Tutankhamen. – Boston, 1999.
– Tyldesley J. Nefertiti: Egypt’s sun queen. – London, 1998.
-D. Bluma, N. Gorkins: Pasaules kulturas vesture