Annužas tēls brāļu Kaudzīšu romānā „Mērnieku laiki”.
Annuža šajā romānā ir viens no veco laiku tēliem. Gados vecā un raksturā labsirdīgā un gādīgā sieviņa Annuža ir viens no galvenajiem romāna tēliem. Ar pašu mērnieku darbību viņai nav nekādas saskares, viņa nevēlas tajā visā piedalīties. Vienīgais no mērnieku darbiem, kas Annužu skāra, bija Gaitiņu izlikšana no mājas.
Annužas izskatu autori attēlo šādi: „[..] stāvēja mūža otrā galā, izskatījās kā rāms, silts un mīlīgs pļaujas laika pavakars, kāds dažu reizi nolaižas pēc pārgājuša negaisa padebeša. [..] Viņas augums bija stipri salīcis, un likās, ka tik vien spieķis, kuru tā stīvi un smagi cilāja, neļāva viņam pavisam salīkt.” Viņa ir attēlota kā veca, vārga sieva, kura savu mūžu dzīvo godīgi un dievticīgi. Annuža savā ticībā bija tikpat stipra kā viņas labākā draudzene Ilze, taču viņa to tik ļoti neizrādīja, viņa savu ticību glabāja sirdī.
Annuža sen vairs netiecās pēc pašas labuma, negādāja daudz par sevi, bet tikai par citiem. Ja vien kāds lūdza viņai palīdzību, viņa nekad nespēja atteikt. Visas savas vecumdienas Annuža pavadīja, rūpējoties par apgādībā ņemto un citu atraidīto Lienu un vēlāk arī par viņas meitiņu Anniņu. Līdz pat pēdējiem Lienas dzīves brīžiem, pat tad, kad Liena vairs Annužu nespēja pazīt, Annuža par viņu rūpējās un darīja visu viņas labā. Annuža viņu pieskatīja, lai tikai ar Lienu nekas slikts neatgadītos tad, kad Liena jau bija zaudējusi savu skaidro saprātu. Lai kā arī pūlēdamās, Annužai tas tomēr neizdevās, un to viņa pārdzīvoja vairāk kā jebkuras savas nelaimes. Liena un Anniņa bija viņas dārgākie cilvēki pēc Ilzes nāves.
Annuža ir izteikts pozitīvais tēls, viss, ko viņa dara, ir tikai labestības un mīlestības dēļ. Nekad Annuža neraizējās un nesūdzējās par sliktu pašsajūtu, nespēku vai slimībām; neko vērā neņemot, viņa vienmēr strādāja un rūpējās par citiem: „Viņa [Annuža] kā labais mājas gars zināja visu piegādāt un visu padarīt, kas vien bij spējams.”
Savu labo sirdi un tikumus Annuža gribēja iemācīt arī mazajai Anniņai. Viņa mācīja meitenītei būt taisnīgai, līdzcietīgai un apžēlot citus; arī pie Anniņas tēva slepkavas – Raņķa – kapa Annuža teica: „Neskaties uz šo kapu nekad ar naidīgām acīm, bet pieej allaž, kad vien nāc uz kapsētu, arī pie viņa ar līdzcietīgu sirdi un lūdz dievu, lai apžēlojas par tā nabaga cilvēka dvēseli un lai uzņem arī viņu savās tēvišķās rokās.” Viņa nekad nevēlēja otram ļauna, bet vienmēr sacīja, ka dievs ļaundarus sodīs vistaisnīgāk, ka ne jau cilvēkam būs kādam atriebties un citu tiesāt. Manuprāt, šāda rīcība un attieksme ir pati pareizākā, jo katrs saņems to, ko pelnījis, un tik daudz, cik pelnījis.
Annuža romānā neparādās ļoti bieži, bet viņa ir redzama visās svarīgākajās ainās – gan Irbēnu mājas ugunsgrēkā, gan Gaitiņu izraidīšanā no mājas, gan Lienas bērēs, kur atklājas daudzu varoņu patiesie raksturi. Annuža un Tenis šajā gadījumā ir vienīgie, kas neatkāpjas no savas naivās labestības arī tad, kad jānostājas pret visiem pārējiem un neviens vairs nesniedz atbalstu.
Pret tādiem neliešiem kā Prātnieks un Oļoņiete Annuža pat necentās cīnīties, jo saprata, ka ar godīgiem vārdiem neko panākt nevarēs. Pret tādiem ir jācīnās ar viltu, un neko tādu Annuža darīt nedz gribētu, nedz uzdrīkstētos. Kā jau veca sieva ar atbilstošiem uzskatiem viņa dzīvoja, nevienam nedarot ļaunu un visam viltīgajam liekot pretī savu atvērto sirdi un nebeidzamo labestību.
Laba Annužas īpašība bija uzticība. Ja viņa kādam kaut ko bija apsolījusi, tad darīja to bez sūkstīšanās un turēja to par savu svētāko pienākumu; piemēram, rūpes par Lienu viņai bija svarīgākais dzīvē, jo to viņai bija uzticējusi lielmāte Elvīra. Kad īstā Liena sadega Irbēnu mājā, viņa pat spēja izdarīt ko negodīgu – melot pilnīgi visiem un izlikties, ka Trīnīte ir viņai uzticētā Liena. Šajā brīdī Annužai galvenais bija nepievilt lielmāti Elvīru, kas bija viņai uzticējusi savu pasaules lielāko dārgumu – savu meitiņu. Taču ar šo itkā negodīgo darbu viņa savu tīro sirdsapziņu aptraipīt nevēlējās, lai varētu ar skaidru sirdi stāties Dieva priekšā, tāpēc pirms nāves visu izstāstīja mācītājam, lai viņš šo grēku piedotu. Kaut arī šis darbs tika pastrādāts ar ļoti labiem nolūkiem, tomēr tas ļoti spieda Annužas sirdi visa mūža garumā. Nevienu brīdi viņa šo notikumu neaizmirsa, viņa vēlējās atklāt visiem patiesību, bet par laimi noturēja to pie sevis līdz pat pēdējam brīdim.
Kaut arī Annuža bija naiva un laba, tomēr garā viņa bija stipra un apņēmīga. Man šķiet, ka Annuža bija viens no labākajiem un godīgākajiem tēliem; būtu labi, ja pasaulē tādu būtu vairāk, taču diemžēl tik skaidra rakstura cilvēki ir sastopami reti.