Romāņu-ģermāņu tiesību saimes radās XII—XIII. gs, romiešu tiesības recepcijas rezultātā ar kontinentālas Eiropas valstīm. Par recepcijas pamatu ekonomiskā sfērā kļuva tirdzniecības attīstības, amatu, pilsētu augšana. Sākotnēji sociālais pamats un viņa pielietojuma sfēra viduslaiku Eiropā bija pilsētu iedzīvotāji, tomēr pēc dažiem gadsimtiem, ar ciema iekārtas izmaiņām, zemes attiecību laukos tiesiska sistēma, kura piedzima pilsētās, kļuva par vispārnacionālu, Kontinentāl-Eiropas sistēmu.
No XIII. gs. romāņo-ģermāņu tiesības saimes aktīvi attīstijās, pārvarot valsts robežas, un kļūst par visas Eiropas īpašumu, neskaitot Angliju. XVI—XVIII. gs. tiesiskas Eiropas attīstības process iegūst jaunas formas. Nāciju un nacionāla valstiskuma tapšana iesniedza viņā tiesiska nacionālisma elementus. Kopējie principi un romiešu tiesības sākumi integrēja nacionālās normatīvās sistēmās. Dotais process bija pabeidzams ar nacionālas likumdošanas izstrādāšanu, nacionālu kodeksu, kas ņem vērā atšķirīgu valstu sociālu iekārtu īpatnības.
Romāņu-ģermāņu tiesības norma — ir kopīgs uzvedības likums, ko noformulēja likumdevējs vai institūcijas pilnvarnieki. Šīs normas galvenā īpatnība salīdzīnot ar anglo-sakšu precedentu uzstājas apkopotais, abstrakts raksturs. Svarīgais romāņū-ģermāņu tiesības avots ir likums.
Romāņu-ģermāņu tiesības saites otrais avots ir paraža. Vēsturiski daudzas parastas normas saņēma piestiprināšanu likumos, kļuva par to saturu. Bet kā patstāvīgs tiesību avots paraža šodien izpilda otršķirīgu lomu tiesiskā sistēmā, uzstājoties kā likuma papildinājums.
Trešais romāņu-ģermāņu tiesības saimes avots ar noteiktām atrunām var būt atzīta tiesu prakse. Šo atrunu jēga ir novedama pie tā, ka saskaņā ar tiesību normas doktrīnu var tikt pieņemts tikai ar pašu likumdevēju un ar institūcijās pilnvarniekiem. Romāņu-ģermāņu tiesiskas sistēmas valstīs tiek izmantota zināma no Romiešu impērijas laikiem tiesību dalīšana uz publisku un privātu, kura kļuva par klasisku. Par pamatu, publiskas tiesības atdalīšanas kritēriju uzstājas kopīga, valsts interese (sabiedrisku mērķu un uzdevumu izdošanās), privāttiesību — īpaša, privāta interese (atsevišķu personu, pilsoņu, organizāciju mērķu realizācija). Publiska tiesība regulē subordinācijas attiecības , bazējošies uz varas un pakārtojuma, uz personas piespiešanas mehānisma. Privāttiesības rāda «horizontāla» tipa attiecības, attiecības starp līdztiesīgiem neatkarīgiem subjektiem. Šeit ir pārsvarā dispozitīvas normas, kas darbojas tikai tajā daļā, kurā tie nav izmainīti, kuru neatcēla to dalībnieki. Privāttiesību sfērā ieiet: privāttiesības, ģimenes, tirdznieciska, starptautiskā, darbu tiesības atsevišķi institūti un daži citi.
Anglo-sakšu tiesību saimes – ir angļu privāttiesību sistēma, kas darbojas Anglijā, ASV, Austrālija, Īrija, Kanāda un citas angļu bijušās kolonijas. Atšķirībā no kontinentālām valstīm, romiešu tiesības recepcijas ietekme uz anglo-sakšu tiesības sistēmas formēšanu tika ierobežota.
Tā cēloņi bija daži:
– Anglijas salu stāvoklis, tās relatīvā ierobežotība no kontinenta, izolētība;
– buržuāzijas revolūcijas attīstība pastāvīga kompromisa ceļiem ar valsts un tiesības vecām formām, tās nekonsekvence un nepabeidzība, pagātnes saglabāšana tiesiskā sistēmā.
Šie cēloņi atveda pie tā, ka Anglijā ieturējās vēsturiskas tradīcijas, paražas, netika veikta tiesiskas sistēmas sakņu reorganizācija, kā tas notika kontinentālas Eiropas valstīs. Ņemot par pamatu lokālu parastu tiesību, nevis romiešu tiesību, kā kontinentālas Eiropas valstis, Anglo-sakšu tiesība bija spiesta paiet savā attīstībā tos etapus, kurus pagāja romiešu tiesība. Angļu “kopīga tiesība” ar savu formālismu, konservatīvismu, ierobežotību ir daudz kopēja ar kviritska Romas tiesību.
Angļu tiesība tā arī nav pagājusi etapu savējā attīstībā, kas ir analoģisks romiešu tiesības attīstības etapam printcipatā periodā, kad milzīgu lomu tiesības formēšanā sāka spēlēt romiešu juristi, kad darbības centrs pāriet no pretoriem pie juristiem. Galveno vietu anglo-sakšu sistēmā ieņem tiesu precedenti. Eksistē izteiksme “Angļu tiesnesis ir pagātnes vergs un despots nākamajām paaudzēm”.
Tiesiskai sistēmai nav skaidras struktūras, nesistematizēta un nekodificēta.
Angļu buržuāzijas tiesības galvenas doktrīnas ir:
1) “Obligāta tiesu precedenta” doktrīna, kas noslēdzas ta, ka augšnama lēmuma, apelāciju tiesas, augstākās tiesas ir obligāti, sastāda precidentu, kuram ir jāseko pārskaitītajām tiesām un visām zemākstāvošām tiesu institūcijām;
2) “Augstāka tiesības” doktrīna, kura ir pretstatāma “augstāka likuma” principam un padara par tiesiskas bāzes pamatu tiesa precedentu. Angļu praksē radās stāvoklis par to, ka ja eksistē tiesība – tad viņu var atrast tiesu atskaitēs, no kurām ir izvedami precedenti, ja gan viņš tur nav atrasts – tad arī nav tiesības.
Angļu tiesiska sistēma vispār nav uztvērusi tiesību dalīšanu uz privātu un sabiedrisku. Politiska attīstība Anglijā vispār nav atvedusi pie konstitūcijas rašanās, kā vienota rakstīta likuma. Svarīgi principi valsts tiesības līdz šim regulējas nevis ar likumu, bet gan ar satrāpījušiem neuzrakstītiem likumiem.
Musulmaņu tiesību saimes – tas ir tiesības sistēma, kura satrāpījusies Arābu kalifātā VII-X.gs. Musulmaņu tiesības pamatsaturu sastāda iztekošie no islāmā ticīgo uzvedības likumi un sankcijas par šo priekšrakstu neizpildīšanu. Musulmaņu tiesības darbība izplatās tikai uz attiecībām starp musulmaņiem. Iedalot valsts islāma raksturu, musulmaņu tiesības vienmēr atradās viņa mācības centrā, bija kā normu sistēma un tika uztvertās vēl arī kā universāla politisko-tiesiska doktrīna.
Musulmaņu tiesībaы radās vaislas iekārtas sabrukuma periodā un agras feodālas valsts tapšanas Arābijas pussalas rietumos, un kā juridisku normu sistēma izveidojās ne uzreiz. Musulmaņu tiesības raksturīga iezīme ir tā, ka valsts nepiedalījās tās normu vairākuma formēšanā. Tas pildīja savu lomu ar netiešu ceļu musulmāņu-tiesisku jēgu secinājumu sankcionēšanas. Musulmaņu tiesības galvena avota loma piederēja doktrīnai, bet valsts oficiāli sankcionēja tās secinājumus, ieceļot tiesnešus un uzkraut uz tiem pienākumu risināt aktus uz noteiktas mācības pamatiem. Korānu šajos nosacījumos var aplūkot kā musulmaņu tiesības kopīgu ideoloģisku pamatu, tā kā tikai viņa normu neliels skaitlis pamatojas uz “dievīgu atklāsmi” un teikām par Pravieša dzīvi. Musulmaņu tiesības nav patstāvīga zinātnes nozare, uzstājas kā viena no islāma reliģijas malām. Tam ir divas raksturīgas īpatnības – reliģisko izcelsmi un juridisku priekšrakstu ciešu sakaru ar musulmaņu dogmatismu, tikumīgām normām, kulta likumiem, reliģskām islāma normām. Musulmaņu tiesības zinātnei ir divi nodalījumi. Viņa studē “sakņus” un skaidro kādā veidā un pateicoties kādiem avotiem radās likumu komplekss, dievīgs likums – šariats; un studē “saturu”, lēmumi, kas satur materiālas musulmaņu tiesības normas. Pēc savas struktūras, pēc savam kategorijām un jēdzieniem musulmaņu tiesības ir orģināli salīdzinājumā ar citām tiesiskām sistēmām.
Musulmaņu tiesībam ir četri avoti. Vispirms tas ir Korāns – svēta islāma grāmata, pēc tam Sunna, vai tradīcijas, kas ir saistītas ar dieva sūtni, treškārt, idžma, vai musulmaņu sabiedrības vienots nolīgums, un, beidzot, ceturtkārt, kijas, vai pārdomas pēc analoģijas.
Sociālistiskas tiesību saimes – Krievijas (PSRS) patstāvīga tiesiska sistēma pēc 1917 g. oktobra revolūcijas; pēc Otrā pasaules kara tika uztverta ar citām valstīm, kas izvēlēja sociālistisku attīstības ceļu. Kaut arī sociālistiskai tiesībai ir daudzi panti no kontinentālas tiesību sistēmas, skaitot līdzīgus procesuālus sākumus un tiesisku metodoloģiju, tas atšķiras no citām tiesiskām sistēmām ar valsts īpašumu kundzību, ar politiskas ierīces īpašu sistēmu, kur dominē komunistiskā partija, ar starpības noliegumu starp publiskam tiesībam un privāttiesībām, kā arī ar tiesības koncepciju kā spēku
Teorijā izslēdzās iespēja tiesu praksei uzstāties kā tiesības normu veidotāja lomā. Viņai izvedama tikai stingra tiesības iztulkojuma loma. Šī principiāla pozīcija kaut kādā mērā ieturējās ar valstы tiesu kastas neeksistēšanu, kura pretendētu uz to, lai kļūtu par neatkarīgu no valsts varas. Uz Eiropas, Āzijas un Latīņamerikas sociālistiskām tiesiskām sistēmām, kuri bija kā “sociālistiskas nometnes”, būtisku ietekmi izrādīja pirmā tiesiska sistēma, kas skaitījās par sociālistisku – padomju. Aizrobežu sociālistisku valstu nacionālas tiesiskas sistēmas ieradās un ir (Ķīna, Ziemeļkoreja) sociālistiskas tiesības paveidi.