Mīlestība!
Visuvarenā cerības vai kļūda?
Jēdzienu “mīlestība” mums dažkārt rāda un cenšas mācīt, protams, neapzināti un apzināti – vecāki, bērni, sievas vai vīri,karš,valdība,tirānija,fantāzija.
Ir sacīts: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestībā
nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu , tā panes visu.
Mīlestība ir stiprāka par nāvi un lielāka par ticību un cerību. Nekas nav tik konservatīvs
un liberāls un moderns kā mīlestība. Mīlēt -tas ir piedot, bet piedot -tas arvien ir nedaudz mirt.”
Vai ir vērts kaut mazliet mirt? Lielākoties cilvēki nespēj pretoties mīlas važām un instinktīvi sevi mērdē, līdz ir izsūkts viss dzīvības spēks, un tu mirsti vecs,bet labs cilvēks!
Mīlestība ,plānota viela,cilvēces uzturēšanai un naida pretspēks,bet mīlas vislielākais ienaidnieks ir vesela fronte.Mantkārība līdz robežai ar vienaldzību,ticības,reliģijas,naids!
Vislielākais ārprāts- mīlestība,tas, kurš to pieredzējis, ir izdzīvojis kauju.Mīla iet kopā ar meliem,jo mīlot kādu ir greizsirdība,karuselis!Mīlu katru reizi mācās no jauna, tas ir tas spēks un vājums, jo naida fronte ir patstāvīga,tā gaida provokāciju,ko mīlētāji noteikti dos!
Pat dievi no mums gaida mīlestību; mīla ir mierīgas dzīves ienaidnieks un vairošanās draugs,dieva sods ir mīlestība un reizē dāvana,cēlākās jūtas….Mīlestībai cilvēks vispār ir vienalga! Tā kā zibens spēriens satriec,uzsplaiksnī un izplēn,tu paliec pie kraujas ,jo tikko biji gatavs lēkt no bezdibeņa, bet skaidrā saprāta dzirkstele ir izkliedējusi miglu, un cilvēks uzvar!
Nekāda mīlestība nevar nest karus un postu, tomer,šī varenā sajūta, kurai vajadzētu turēt grožus,zaudē! Tad jau nav visspēcīga un apdziedājumus pelnījusi,mēs mīlam divus,trīs,bet kāpēc ir arī vienaldzība pret citu likteņiem un kāpēc man ir vienaldzīgs cilvēku vai necilvēku liktenis,savas tautas pastāvēšanas un izaugsmes pēc?
Mīla nepilda pienākumus,varbūt šajā mūsdienu demoniskajā cilvēkā spēj iespraukties tikai daļa no mīlas spēka?
Un tomēr vēsture rāda -nekādas jūtas nav spējīgas nogalēt naida fronti!Mīla padara mūs saudzīgākus uz laiku,jo, ja šī perioda nebūtu,mēs būtu slepkavu armāda,kā arābu bari,kam svēts ir tikai priekšstats un, mīlestību nebaudījuši, darot visu ,lai mīla nenokļūtu līdz tiem,moka sevi,bet nezina, ka mīla ir mokoša.
Vai mīla māca piedot?
Vai vīru mīloša sieva piedotu viņa bērna slepkavību vīram- nē!Mīla nav visspēcīga un vairumā gadījumu kalpo kā vairošanās dzinējs .Cilvēki šo jūtu gadalaiku apdzied ,jo skaistāku laiku tie nebaudīs,un šis burbulis mālē acis kristīgai civilizācijai!
Neviens nesaprot cilvēkus un to jūtas,saprašana ir izlikšanās!
Liekulīgiem psihologiem,arhibīskapiem un citiem viedajiem vajadzētu mācīt ētikas principus un mazāk runāt par to, ko viņi nesaprot!Mīlestība! Piedodot es palīdzu , galvenokārt sev un pēc tam otram. Vislielākās sāpes mums parasti nodara tieši emocionāli tuvākie cilvēki un tieši tāpēc, ka garīgi tuvi.
Dažs vārds no viņu mutes pļauj mūs kā ar izkapti, un citkārt stiprais emociju cietoksnis šķīst kā mests tomāts pret mūra sienu . Jo spēcīgākas emocionālās saites un garīgums, jo grūtāk ir saprast un reāli novērtēt, vai otrs rīkojies nejauši, nepārdomāti vai arī tas noticis tīšuprāt, taču ir svarīgi mācīties no notikušā ,bet nekad nepieļaut atkārtošanos.Katrs trieciens pa tavu templi grauj tavu pašaizsardzības mūri.
Piedošanai ar mīlu ir vistiešākais sakars ar jau 2000 gadu, toreiz Jēzus mūs mācīja piedot tuvākajiem,bet ne tālakajiem, kurus viņš ļāva saplosīt kristīgās civilizācijas asinsēdājiem.
Piedošanu vienmēr lūdz stiprākais. Lūgt piedošanu bieži vien nozīmē sevi lauzt, pārkāpt paša radītajam mūrim un tad atkal atkāpt atpakaļ.
Remarks ir teicis :” Nekad nerunā, netaisnojies,sūti puķes ! Tās nosedz visu, pat kapus “.
Bet bieži vien mīlestībā (starp divām elpojošām būtnēm) bez strīdiem neiztikt, tādēļ jāmācās “strīdēties radoši.” Strīdi ir gluži kā mīlēšanās, tie izraisa līdzīgus fiziskos procesus un ir raksturīgi ar vienādu fiziskās enerģijas uzliesmojumu. Gan kaisle, gan dusmas apgādā mūsu organismu ar adrenalīnu un, paaugstinot sirdsdarbības ātrumu, asinsspiedienu,un elpošanas biežumu, sagatavo mūs darbībai.
Mīlestība ir mokas un bailes, kauns un ekstāze, debesis un elle, tā ir vai nu spēcīgākā dzīves izjūta vai neizteicama garlaicība, brīvība un vienlaikus verdzība, miers un arī nemiers,vārdos neizsakāms un izsakāms.
„- Es jautāju mūžībai, kas mīlestība ir, kas ir viņa neizprotamā?
Un mūžība man deva šādu atbildi:
Mīlestība un atziņa ir viens, un ciešanas ir viņu mērs.
Ciešanas un laime ir viens, un skaistums ir viņu mērs.
Skaistums un bezgalība ir viens, un dzīvība ir viņu mērs.
Dzīvība un nāve ir viens, un mūžība ir viņu mērs.
Es jautāju mūžībai, kas mīlestība ir, un mūžībai nebij vārda, ar ko atbildēt…”
Fricis Bārda